Latvijas Radio raidījumu cikls "Sarunas Latviešu folkloras krātuvē” 3





Pievienot komentāru

НазваLatvijas Radio raidījumu cikls "Sarunas Latviešu folkloras krātuvē” 3
KolekcijaLatvijas Radio raidījumu cikls "Sarunas Latviešu folkloras krātuvē"
МедыяAudio
ТыпMC
Код файлаa3
KrājumiArchives of Latvian Folklore
Нататкі1994. gada maijs–jūnijs. (1) 20. gadsimta 50. gadi Folkloras institūtā; padomu folklora. Vada: Māra Vīksna. Piedalās: Elza Kokare. (2) Konference Igaunijā “Ģimene, kā tradīciju nesēja”. Vada: Māra Vīksna. Piedalās: Beatrise Reidzāne, Zaiga Sneibe, Dace Bula un Aldis Pūtelis.

℗ Latvijas Radio, 1994-1995
МовыLatvian
Narrator
Файлы
Recording00.05.1994 – 00.06.1994
Radio Latvia
Doma laukums 8, Rīga
Doma laukums 8, Rīga, LV-1050
Atslēgvārdi
Адчыніць

...Zinātniskais darbs 50. gadu sākumā?
Zinātniskais darbs vairākos virzienos gāja. Pirmkārt, plāna darba, centrā izvirzījās materiāla publicēšana. Pētnieciskais darbs bija, galvenokārt, disertācijas izstrādājot. Nu, es jau teicu, ka institūta likvidēšanas gadījumā, mums solīja, ka mums būs četras disertācijas un 1956. gadā tiešām četri cilvēki aizstāvējām. Aizstāvēja profesors Vītoliņš par mūziku. Aizstāvēja Vilma Greble par bērnu folkloru. Aizstāvēja Alma Ancelāne par mīklām. Un aizstāvēju arī es par sakāmvārdiem. Tā kā kandidāti mēs bijām. Un daļa no šiem darbiem arī tika publicēti, vai nu rakstu krājumos vai arī kā ievadi materiālu krājumiem. Mans bija sakāmvārdu krājumā kā ievads. Ancelānei bija plašs apcerējums Folkloras institūta rakstos. Tāpat Vilmai Greblei. Vēlāk viņa arī bērnu folkloras krājumā ievadā. Tā kā šādā virzienā gāja. Otrs - zinātniskā darba problemātiku noteica mūsu konkrētie uzdevumi, tas ir lūk, šī materiāla publicējumi. Un arī literatūras vēsturē mums bija, kā saka, folkloras vēstures nodaļa. Un noteica arī Maskavā valdošie uzskati, tā jāsaka, tāpēc mums izvirzījās šāda problemātika. Vispirms jau par padomju folkloru. Tā bija ļoti nopietna lieta, jo iepriekšējos raidījumos jūs par to stāstījāt. Visā Savienībā tā bija viena no galvenajām tēmām. Vēl 60. gadu beigās Kijevā notika triju dienu ilga konference par padomju folkloras jautājumiem. Man personīgi, es biju pret padomju folkloru, ne tāpēc, ka es to padomju būtu īpaši daudz noliegusi, bet folkloras specifikas dēļ, jo folklora ir tā, kas eksistē tautā, kurai kaut kāda sabiedriska funkcija, bet nevis, kas ir sacerēta tieši tikai tāpēc, lai ierakstītu mūsu arhīvā. Tad par to mums bija lielas diskusijas. Pašreiz man pat liekas, ka mums bija kopā ar Tautas mākslas namu viena konference par šiem jautājumiem, jo tā bija tautas daiļrade vai ne, plašāka, ne tikai folklora. Un īpaši mums bija ar Artūru Ozolu par šo jautājumu diezgan lielas teorētiskas diskusijas – kas tad īsti ir padomju folklora? Nestāstīšu dažādos pamatojumus, galvenais pamatojums bija mutvārdu izplatība. Un Ozolam bija tēze – ja kāds jums atstāstīs no galvas Andreja Upīša Zaļo zemi, tad tā būs padomju folklora. Tā kā tas bija viens un tāpēc manā disertācijā, lai man nebūtu jāņemas ar padomju sakāmvārdu meklēšanu, es liku tajā virsrakstā pirmspadomju perioda sakāmvārdi. Tas bija viens. Otra tikpat traka problēma bija folkloras periodizācijas problēma, saistīta gan ar tautasdziesmu publicēju un, jo īpaši saistīta ar folkloras vēstures uzrakstīšanu. Ļeņingradā tai laikā rakstīja krievu folkloras vēsturi. Iznāca trijos sējumos periodizēta pa gadsimtiem, piemērojot, saskaņojot ar vēstures gaitu. Protams, viņi paši beigās secināja, ka tā nu nevar. Mums to, ka tā, nu nevar parādīja Niedres Latviešu literatūras vēsture divos sējumos, kur viņš bija raudzījis folkloru iekombinēt literatūras periodizācijas posmā. Atkal mēs redzējām, kā tu nu nevar. Bet tas bija ilgs posms. Ozolam Karogā ir plašāk pat apcerējums par folkloras vēstures problēmām un periodizāciju. Tā kā redzat, šādā virzienā mums nāca. Protams, tas bija saistīts arī ar mūsu individuālajiem darbiem. Zinātne, jāatzīstas, mums vairāk bija hobijs, jo mēs visi bijām saistīti ar materiāla publicēšanu. Un dienas darbs, tātad plāna darbs, mums galvenokārt bija gatavot to triju sējumu izlasi, kas bija, tā kā tāds izmēģinājums, plašāka programma akadēmiskajam izdevumam. Tad 1960. gadā tika apstiprināts plāns, neteiksim plāns, bet pieņemts prezidijā lēmums, ka Tautasdziesmu akadēmiskais izdevums tiek atļauts, tāds tiks izdots. Tika pat tobrīd piešķirti 40 tūkstoši rubļu katru gadi. Tikai es vairs neatceros, cik bija paredzēts, cik mums vēl mašīnrakstītājas dos vēl klāt. Vārdu sakot, pieņemts lēmums, kas nodrošina, ka mēs varēsim izdot akadēmisko izdevumu. Es pēc tās prezidija sēdes aizgāju mājās un sektorā saviem kolēģiem teicu – jūs gribat redzēt laimīgu cilvēku, tad paskatieties uz mani. Jo saprotiet, es vēlreiz uzsveru, tas bija 60. gads pēc 59. gada, kad nedrīkstēja par Jāņiem runāt. Vēlāk Sokols Jāņu dēļ tika sodīts, tika no direktora krēsla izcelts un arī partijas rājienu dabūja. Smagi tas viņam atmaksājās. Ne jau tika daudz akadēmiskais izdevums, pie kura mēs strādāsim, bet tā bija folkloras reabilitācija. Protams, no tā iecerētā nekas neiznāca, kā mums bija iecerēts. Šo summu mēs dabūjām divus gadus. Pēc kādiem trim četriem gadiem mums vairs neviena lieka kapeika netika piešķirta. Mēs bijām paredzējuši šajā izdevumā ne tikai publicēt visu mūsu arhīvu, bet iestrādāt bet arī dainu skapja materiālus. Nevis nopublicētos, bet Kārlis Arājs bija noskaidrojis, ka Barons arī ir atļāvies šo to labot. Mēs gribējām to pārrakstīt, publicēt. Mums bija paredzēt visu salīdzināt. Un vienlaikus sastādīt arhīva rādītājus. Tas nebija. Bija tikai aizsākts. Iznāca atteikties no Barona dainu skapja. Latvju dainas mēs kārtīgi pārskatījām. Tos materiālus, kas nav mūsu arhīvā, lai tomēr no dainām iepludinātu. Atteicāmies no rādītāju sastādīšanas. Bija tikai tautasdziesmām. Ai, atteicāmies no daudz kā.
8:18
Galvenais jau nāca tas, Plaude, toreiz prezidents teica, vispār tur varētu runāt par to saskaņu ar latvju dainām, kāpēc mums nav saglabāta dainu klasifikācijas sistēma, klasifikācijas principi. Es arī atzīstu, ka tas būtu vispareizākais, vislabākais princips bijis. Bet mums taču bija jāparāda, ka mēs kaut ko labāk darām. Citiem vārdiem, jāpamato, kāpēc mums ir jāizdod cits izdevums. Tad mēs teicām, ka, tur darba dziesmas kaut kur tālāk aizliktas, pats svarīgākais. Jāatzīstas, kad mēs trīs sējumu izlasi gatavojām, tad no mums prasīja, lai mēs sākam ar šķiru attiecībām nevis ar darba dziesmām. Tad bija pamatojums tas, ka darbs tomēr bija pirms šķirām, tā ka mēs tomēr sāksim ar darbu. Un tagad mēs arī iesākām ar darbu. Turklāt Baronam ir astoņas grāmatas, vai ne, mums vismaz piecreiz vairāk materiālu. Tur 218 tūkstoši, mums miljons un 200 tūkstoši, ja. Vajadzēja vairāk nekā 40 sējumus, bet mums atļāva desmit sējumus. Un Plaude pateica tā – jūs parādiet, ka jūs pārspējat Krišjāni Baronu. Tad bija mana kārta smieties. A, kā desmit sējumos var parādīt desmit reiz lielāku materiālu, kā ar mazāko var pārspēt. Tāpēc mums nācās pielīdzināt variantus, parādīt tikai skaitliski. Cik mēs parādījām? Bet nu fonētika, kur mainās un tamlīdzīgi. Mēs varējām atteikties, mēs varējām neizdot. Bet vai tas būtu labāk bijis? Pašreiz būtībā mums Barona principi ir saglabāti, sistēma, tikai mums vairāk bija materiālu. Baronam viena nodaļa, mums ir Baronam atsevišķs sējums. Teiksim, tagad mums bija pārmetumi par ieražu dziesmām, ka tās mēs darba dziesmās ietilpinājuši. Labi, bet tas ir atsevišķs sējums. Baronam ieražu dziesmas ir 5. sējumā. Ja, jums nepatīk, lūdzu, pārlieciet, kad būs iznācis viss materiāls, visas dziesmas, lieciet beigās šo te. Mums tagad viņš ir 4. sējums. Bet, ja godīgi jāsaka, tad man gribas teikt, ja es tā pašreiz domāju - cik aplami tas ir, ka mēs to ieražu sējumu darba dziesmās ietipinājām. Bet tas ir zinātniski pareizi. Jo tas materiāls, ieražu dziesmas, gadskārtu ieražu dziesmas visas tomēr ir centrētas uz darbu.
Augstu sviedu Jāņu zāles,
Lai telītes vairojās.
Aplīgoja rudzu lauku. Jānītis apjāja tīrumiņus, izmina usnes, izmina nātres. Un tā tālāk. Bet tas jau ir cits jautājums, par to var runāt. Kad runā par pamatojumu, tas jau atkal jocīgi skanēs, bet, ziniet, tie bija gadi, jūs par to nezināt, jo kad bija aukstā kara kulminācija, kad mēs gaidījām atombumbu ik brīdi, kad mēs katru gadu braucām pārbaudīt, kādi mums būs evakuācijas apstākļi Galgauskā. Kad es katru gadu taisīju plānu cik un kādus materiālus ņemsim līdzi, lai tur kādu pusgadu varētu strādāt, lai pilnīgi nepārtrūktu darbs tai Galgauskā. Un tad es pie sevis domāju - tai brīdi es domāju, ka varbūt labāk būtu bijis nepublicēt, negatavot to akadēmisko izdevumu, jo cilvēki ziedoja visam šim te visu savu laiku, bet zinātniskie pētījumi mums stāvēja uz vietas. Bet tad es atkal šādos apstākļos domāju – labi, nometīs uz Rīgu atombumbu, latviešu tauta pazudīs, noslaucīs, bet tās tautasdziesmas kaut kur kāds eksemplārs taču paliks kaut kādā pasaules bibliotēkā un būs liecības, ka tādi latvieši kaut kad ir dzīvojuši, ir tādas skaistas dziesmiņas radījuši. Kā redzat, situācija tai laikā bija ļoti saspringta. Jāsaka dažbrīd baiga. Šai sakarā vēl man gribētos uzsvērt vienu momentu, kāpēc mēs tā darījām, kāpēc mēs publicējām tādu apcirptu izdevumu, paši zinādami, ka tas nav īsti zinātnisks izdevums. Saprotiet, no 1925.gada kad nodibinājās Folkloras krātuve, taču tika savākts tur pat pie miljona tautasdziesmu. Tie ir mūsu mātes, mūsu vai jūsu vecvecāsmātes, tie ir mūsu vākumi, mūsu skolnieki, mūsu teicēji, tās ir ziņas par pusgadsimta tautasdziesmu dzīvi, kas mūsu laikos. Kad jau Barons jau rakstīja, ka īstās dziesmu zinātājas ir izmirušas un, ka tās tautasdziesmas ir gājušas mazumā. Bet paskatieties, kas tagad, cik daudz to materiālu. Man likās, ka mums ir pienākums, morāls pienākums pret tiem, kas strādāja, kas teica, kas saglabāja, tomēr dot to atklātībā, to, ko viņi ir atklājuši un saglabājuši, lai būtu atkal pētījumi tālākām paaudzēm. Jo izpētīt tos miljonus mēs jau nevarējām. Labi, ka mēs varējām sagatavot publicēšanai kaut ko. Pētīšana ir nākošo paaudžu uzdevums.
15:19
(Skan dziesma igauņu valodā)
No 25. maija līdz 29. maijam grupa latviešu folkloristu piedalījās konferencē Igaunijā. Mūsu krātuves darbinieki pavisam nolasīja desmit referātus šajā konferencē, ko sauca “Ģimene, kā tradīciju nesēja”. Konference notiku Vizū ciematā Lahemā parkā. Nākošajās sarunās Latviešu folkloras krātuvē mēs pārrunāsim šīs konferences gaitu un spilgtākos iespaidus.
(Skaņdarbs)
22:05
Labvakar! Šodien “Sarunas folkloras krātuvē” piedalās Beatrise Reidzāne, Zaiga Sneibe, Dace Bula un Aldis Pūtelis. Mēs pārrunāsim konferenci Igaunijā, kas notika maija beigās. Šī konference sākās ar dažādu tautu folkloristu pieņemšanu Tallinas rātsnamā, kur mūs uzrunāja Tallinas mēra vietnieks, un beidzās ar tādiem brīnišķīgiem svētkiem, kur atkal mēs dzirdējām Tallinas mēra uzrunu. Tās bija maija karalienes vēlēšanas. Tātad konference mums noslēdzās tādā interesantā aplī. Bet, lūdzu, sīkāk par šo konferenci, Aldi, kas tā bija par konferenci, kā tā saucās?
Es gan būtu teicis, ka šī konference mums gan sākās, gan beidzās Igauņu valodas institūta zālē. Sākumā mēs tur ieraudzījām pulka daudz nepazīstamu ļaužu, bet beigās mēs no viņiem atvadījāmies, pakāpeniski laižot projām tos, kas devās uz kādu transporta līdzekli, lai pamestu Tallinu un Igauniju, jo mēs laikam palikām ja ne paši, tad vieni no pēdējiem, tie jau bija tomēr pazīstami cilvēki. Kā jau teikts, mēs tikām uzrunāti un nedaudz cienāti Rātsnamā, un tad devāmies uz, ja nemaldos, vistālāk Ziemeļos esošo Igaunijas vietu, vienīgo nacionālo parku, tas ir Lahemā, kur arī norisinājās visa zinātniskā konference. Grūti iztulkojams šis apakšvirsraksts, kā mēs spriedām, laikam Ziemeļvalstu, Baltijas un somugru konference. Nu ko tas nozīmē – bija ļoti dažādi dalībnieki. Saprotams, ka bijām visu Baltijas valstu pārstāvji. Tad, laikam visu – Dānijas, Norvēģijas, izņemot Islandi, šķiet, visu Ziemeļvalstu pārstāvji un somugri no Krievijas teritorijas. Arī šo visu dažādo tautu folkloristi. Un arī visvairāk somugru izpildītāji, ja neskaitām zviedru vijolnieku, kas arī spēlēja, tad praktiski tie bija vienīgie. Nu es gribētu teikt, ka šeit saskārās diezgan dažādas domāšanas un folkloras pieeju veidi, jo, ja šie te somugri, pārējie somugri bez somiem un igauņiem, pārsvarā pārstāv dzīvas tradīcijas ar kurām viņi ir paši iekšā, tāpēc nodarbojas tikai ar aprakstīšanu, tad savukārt Ziemeļvalstīs ar dzīvām tradīcijām mūsdienām ir diezgan bēdīgi, tā izsakoties, visvairāk pēta tieši šo te priekšnesumu un apstākļus ap to, kad cilvēks stāsta, ko stāsta, retāk arī dzied un pavisam reti arī spēlē. Tad igauņi, lietuvieši un latvieši bija domāšanā līdzīgāka kopa, kas bieži vien viens otram jautājumus neuzdeva, jo uz pašu ādas viss bija skaidrs. Kamēr teiksim varēja piedzīvot gadījumus, kad šie te rietumnieki, šie Ziemeļvalstu pārstāvji, vaicāja Krievijas somugriem vieniem vai otriem jautājumus, kurus atbildētājam vai nu neizdevās nemaz saprast vai viņš atbildēja tā, ka atkal jautātājs nesaprata par ko ir runa. Tātad domāšana bija ļoti atšķirīga. Tomēr es domāju galu galā, redzot to visu, dzirdot to visu, tas bija ļoti pamācoši un ļoti vērtīgi, kaut vai informatīvi tikai, tai pašā laikā rosinoši domāšanai.
26:20
Dace, kādas sekcijas bija konferencē?
Konferences tēma, kā jau tu teici pirmīt, Ģimene kā tradīciju nesēja. Un ģimene bija ļoti dažādā veidā iesaistīta konferences tematikā. Vispirms bija aplūkots, kā kāda konkrēta ģimene glabā tradīcijas, ģimene un sabiedrība. Tālāk atsevišķi žanri un to nozīme vienas ģimenes robežās. Kāds ģimenes mantojums. Dziesma, kas mantota no vecvecmāmiņas. Vai viena un tā pati dziesma, ko dzied trīs māsas. Vai mātes dziesmas kāda teicēja repertuārā. Vai pasakas vienas dzimtas mantojumā. Un tā tālāk. Tālāk tika apskatīta arī ģimenes tematika folkloras žanros. Teiksim, mūsu pašu cilvēki runāja par ģimenes locekļu savstarpējo attiecību atspoguļojumu tautasdziesmās vai arī mītiskajās dziesmās un tā tālāk. Bija arī sekcijas, kuras nodarbojās ar atsevišķiem žanriem, ar muzicēšanu ģimenē, ar sakāmvārdiem un to lietošanu ģimenes ikdienas dzīvē, vai atsevišķi ģimenes rituāli, vai vienai ģimenei raksturīgās tradīcijas un tā tālāk. Tā kā šī ģimenes tēma tika skarta, es domāju, gandrīz no visiem iespējamiem redzes viedokļiem, šajā konferencē. Un, es domāju, ka šāda konference, kas ir veltīta tieši vienai tēmai ir ļoti pateicīga lieta, jo tad tieši var apjaust tās daudzās dimensijas gan tematiski, gan folkloras funkcionēšanas līmenī un tā tālāk.
Varbūt Zaiga lūdzu pastāsti par savas sekcijas darbu un kādi bija interesantākie referāti tieši mūziķu sekcijā.
Man vispirms jāsaka tas, ka tik ļoti pārsteidza tas, cik daudz muzikologu vispār bija šajā konferencē. Es neesmu pieradusi pie tādiem apstākļiem, kad apspriež folkloras jautājumus un apmēram puse no dalībniekiem ir muzikologi. Manuprāt, bija ļoti daudz interesantu tēmu mūzikas sekcijās. Un to varēja skaidri redzēt, ka atšķiras šī un kā atšķiras bijusī padomju tradīcija, kura nebūt nav slikta tradīcija folkloras materiālu analīzē, un kāda pieeja ir rietumvalstu muzikologiem mūzikas jautājumiem. Šeit es varētu pieminēt dažas interesantas lietas, kas man pašai daudz ko deva. Bija vairāki spilgti referenti. Man šķiet, ka viens no spilgtākajiem bija zviedrs Magnus Gustavsons, kurš ļoti interesanti stāstīja un savu ziņojumu ilustrēja ar zviedriski-tautiski vijoļspēli. Viņš stāstīja par kādu leģendāru spožu zviedru tautas vijolnieku. Tālāk vēl man ļoti lielu iespaidu atstāja pašā pēdējā konferences dienā, kas bija veltīts šūpuļdziesmām un bērnu dziesmām, tas bija referāts, kurš bija papildināts ar videomateriāliem un saucās - Atpakaļ pie šūpuļdziesmām. Un referente turēja rokās savu astoņus mēnešus veco bērniņu un video materiālos demonstrēja, kā var izmantot, mums visiem vairāk vai mazāk zināmās bērnu dziesmas, dažādas jādināšanas dziesmas, dažādas spēlītes, ar bērniem dziedamās kopās vai bērniņam pavisam mazam dziedamās dziesmiņas, un kā to izmanot, piemēram, vingrošanā kopā ar bērniņu to darot. Viņa uzskata, ka šī dziedāšana kopā ar bērnu, ka tas ir tāds kā psihoterapeitisks efekts. Un viņa sevišķi uzsvēra, ka tas ir ļoti, ļoti svarīgi, viņa pati tā savus bērnus ir ārstējusi no iedzimtām slimībām. Nu vēl, piemēram, man ļoti interesanti bija iepazīties ar divām ungārietēm, ar Katalīnu Paksu un Martu Rudašu, no kurām es uzzināju par folkloristu, mūziķu darbu ar tautas mūzikas materiālu Ungārijā. Man ļoti interesanti bija iegūt viņu mūzikas materiālus, kuri tiek izdoti audiokasetē un papildinot vēl ar mazu brošūriņu par ierakstītu materiālu.
Par ko jūs lasījāt jūs abi ar Vili Bendorfu?
Vilis bija izvēlējies šūpuļdziesmu tēmu. Un viņš runāja par formas īpatnībām šūpuļdziesmās. Un es biju izvēlējusies bēru dziesmu tēmu. Tieši es runāju par bēru tradīcijām, par tradicionālo, varētu tā teikt ideālo rituālu un mūsdienu tradīcijām bērēs. Man īpaši interesanti bija tas, ka tas, ka kādreiz liekas, ka mums latviešiem tas ir tas spilgtākais un varbūt gandrīz, ka vienīgais saglabājies, jo dažkārt tā ir, ka mēs, runājot par savu materiālu, kaut kā jūtam, varētu pat teikt, ka tā nav mūsu pašu vēlēšanās, bet sabiedrības prasība, ka mēs esam atraduši, ka mums pieder vissenākais materiāls, un izrādās ka ir tādas lietas, kuras mums ir līdzīgas vai vienādas un ir saglabājušās arī tik atšķirīgās, tika atsevišķās vietās, kā piemēram, Udmurtijā un Dānija. Es mazu piemēru minēšu. Mēs zinām, ka mums tautasdziesmās bērēs ir tāds ticējums izteikts, ka bērēs nedrīkst raudāt, jo tad aizgājējam būs grūta gulēšana. Un pēc manis runājošā nākamā referente udmurtiete Irina Nurijeva sāka tieši ar šo pašu tēmu, ka udmurtiem arī ir šīs te tradīcijas. Un vēl starpbrīdī man arī dāniete izstāstīja arī leģendu, ka viņiem arī izrādās ir šādas pašas lūk tradīcijas. Tikai leģendas formās saglabājušās nevis tautas dziesmās un ticējumos kā mums.
33:15
Tā kā sekcijas bija vairākas un vienlaicīgi mēs nevarējām būt arī dažādās sekcijās, Baltijas valstu referāti bija vienkopus, gandrīz visi vienā dienā, un mēs netikām mitologu sekcijā. Tur piedalījās tikai Aldis Pūtelis. Aldi, lūdzu, kas bija spilgtākais, kādi bija referāti, par ko runā pasaulē?
Mitologu vispār bija diezgan maz. Sekcija saucās Mitoloģija un ticējumi. Un tajā bija paredzēti deviņi, piedalījās astoņi referenti. Un, kā jau varēja gaidīt, vismazāk to bija no Ziemeļvalstīm. Vienīgā praktiski bija Laura Stark, amerikāniete, bet somu izcelsmes. Viņa runāja tieši par maģiskiem rituāliem, nu tātad, ticējumiem praktiski, es diemžēl netiku līdz tam, lai uzdotu viņai šo jautājumu – kā viņa atšķirtu maģisku rituālu no ticējuma? Tas ir tā samērā interesanti, jo laikam vispār prātā to var izdarīt, var atdalīt maģiju, ticējumu un tad tādus ieradumus vai nostāstus. Šinī pašā sekcijā savukārt bija arī diemžēl jāskatās, jo no galvas neatceros, Leine Marande Eklunde no Somijas, kas stāstīja par to, kā homeopātiski vai mājas līdzekļi, burtiski tulkojot iznāk, kas tiek lietoti pret saaukstēšanos kļūst par vispārēju aptiekās nopērkamu līdzekli un kā šī ģimenes tradīcija nāk atpakaļ, kā izspiež ķīmiskos preperātus. Arī tas bija šinī sekcijas. Tātad lūk – maģija un praktiskā medicīna. Interesanti momenti bija vairāki, atkal protams, lielākoties par tiem gādāja Krievijas udmurti, pārējie šie somugri, pārāk maz es viņus zinu, lai precīzi es viņus identificētu, jo lūk viņi tiešām bija cilvēki, kas pārstāvēja dzīvas tradīcijas un varēja par tām runāt kā īsti pārstāvji nevis kā pētnieki, kas varbūt kaut ko ir interpretējuši un kaut ko sapratuši. Tāpēc bija ļoti interesants moments, pašlaik tas šķiet tas ir, ja ne modes, tad jauns virziens Igaunijā, ka igauņu pētnieki dodas pētīt vienu šādu te somugru cilti, tas ir ganasānus. Un referāts par ganasānu šamaņiem un to kā tiek mantots šis šamaņu spēks, kā šīs te leģendas darbojas, ko leģendas stāsta par šamaņiem un kā tas viss ir, un kā tas varētu būt patiesībā. Kad šis referāts ir nolasīts, diemžēl nebija tāda kārtība ieviesta, ka jautātājiem būtu jānosauc sevi, es nezinu, kas bija šī dāma, bet arī no tiem, kas varētu būt ar viņiem saistīta..
Es atvainojos, viņu sauc Tīna Ujamo..
Ne to. Ne jau runātāju. Tas bija pēc Āvi Lintropa referāta, kāda no šiem te somugriem uzrīkoja šim igaunim nelielu eksāmenu. Viņa vispirms pajautāja, vai viņš ir redzējis dzīvu šamani. Viņš tā sastomījās un teica, ka viņš ir runājis tikai ar diviem, bet pārsvarā lietojis rakstītus materiālus. Aha. Un tad viņa uzdeva ļoti tiešu eksāmena jautājumu – kā dalās šamaņi? Kad viņš nosauca ganasānu terminoloģiju šamaņiem, dažādiem līmeņiem, šī dāma pēkšņi atplauka, izteica lielu pateicību un aizgāja atpakaļ uz savu vietu. Lūk, šādā veidā šie te dzīvās tradīcijas pārstāvji uzmana, lai nepratējs nelīstu tur, kur viņam nebūtu jābūt. Tad jau igauņi runāja par savu kā angliskajā tulkojumā – raganārstu zināšanām. Tas ir vienkārši zāļu sievas, dziedinātāji dažādi, par to, kā tiek nodotas tālāk viņu zināšanas, kas to drīkst saņemt un tamlīdzīgi. Tā ka principā par mitoloģiju jau runas bija ļoti maz. Un varētu teikt, ka vienīgais tāds ļoti interesants referāts bija, tieši mitoloģijas sakarā, par baidāmajām būtnēm igauņu folklorā. Tās bija sakvalificētas un to izcelsme, etimoloģija tika dažādos veidos meklēta, un izcelsme pamatota, kāda tā varētu būt, jo precīzi jau mēs atkal neko nevaram pateikt. Es pats biju izvēlējies diezgan vispārīgu tēmu, un tā, protams, neizraisīja nekādu īpašu interesi un jautājumu, protams, nebija. Nu, mitoloģija šajā sekcijā bija vismazāk. Nu, protams, vēl tāds interesants, šinī pašā sakarā, referāts bija citā sekcijā, jāsaka vispār sekcijas bija tā diezgan savdabīgi dalītas, šķiet tas aiz referātu pārdaudzuma, jo tēzes publicētas kopā bija 73, nolasītas tika mazāk. Es nevaru precīzi pateikt vai nu 66 vai 67 referāti. Un vienīgais ungārs, kas šķiet nebija muzikologs, Lāslo Keti stāstīja par raganu būšanām ungāru kopienā Rumānijā. Un viņš sāka savu stāstījumu ar anekdoti par to, ka sēž mājas priekšā divi vīri un runā par karu. Palaiž garām sieviete uz slotas. Viņi to vispār nepamana un runā tālāk. Pēc kāda brīža aizlido garām mācītāja sieva uz slotas. Nekāda efekta. Aizlido kaimiņiene uz slotas. Nu, it kā nekas nebūtu noticis. Beidzot, kad aizlaižas abu šo vīru sievas uz slotas, viens saka – jā, zemu gan viņas šodien lido. Pēc tam viņš stāstīja tieši par to, kā šajā kopienā ļaudis izturas pret cilvēku, kurš acīmredzot ar burvestībām zog viņiem pienu, jo tā viņiem ir vairāk. Nu, visa ļoti labi pazīstama situācija, tikai Latvijā tas vienīgi ir rakstītā formā. Un kādā veidā viss tas ir. Aizdomīgi ir kaut vai tas, ka, viņa sieva nenodarbojas ar rokdarbiem, un mājās ir divi melni kaķi. Ar to visu pietiek. Un tā teikt nacionālais moments, ka pret šo ungāru burvi, kas ir ļauns, var palīdzēt rumāņu burvis no kaimiņu, kas savējiem rumāņiem atkal ir ļaunais burvis, bet šinī gadījumā kā svešinieks, viņš var pret to ungāru cīnīties. Nu, vispār tas nebija vienīgais gadījums, jāsaka gan, kad, runāts tika par anekdotēm.
Es vēl gribēju papildināt tevi, tur nebija arī tikai etniskais moments, bet arī politiskais un ekonomiskais, jo viens no galvenajiem secinājumiem Lāslo bija, ka atgriežoties privātīpašumam, ciemā ir atgriezušās arī raganas, jo kamēr Čaušesku laikā visas govis bija kopējās un kolhoza, neviens neuztraucās par to, ka viņām tiek zagts piens, bet tad, kad govis ir atkal privātīpašums, tad līdz ar to ir arī atgriezusies ticība raganām un kaitēšanai.
Tad jau vēl ir jāpiebilst, ka, tika norādīts, ka lielā mērā atgriežas arī reliģija un baznīcas vara, ka, daudz kur kultūras nami pārņem baznīcu un tā tālāk, kādas ir visu šo te parādību un aspektu saistības.
Arī mums Latvijā ir sagaidāma jau septembra beigās starptautiska konference. Vai mēs esam tai gatavi un kādas tēmas mēs pārrunāsim? Lūdzu, Dace.

Mums arī būs starptautiska konference. Tikai mūsu starptautiskā konference no tās, kas bija igauņiem, atšķirsies ar to, ka tur nebūs nekādu ierobežojumi, tur nebūs ziemeļu, Latvijas un vēl Baltijas un tā tālāk. Tā būs vienkārši starptautiska konference. Ielūgumus mēs esam izsūtījuši uz 12 valstīm. Un esam arī jau saņēmuši atbildes. Šī konference tiek rīkota šogad septembrī, tāpēc ka 1994. gads mums ir vairāku jubileju gads. Vispirms tā ir Latvju dainu simtgade, jo kā mēs zinām Latvju dainu pirmā burtnīca iznāca 1894. gada martā. Tai pašā laikā visā pasaulē tiek atzīmēta gan folkloristikā, gan vēsturē, gan arī filozofijas vēsturē tiek atzīmēta Johana Gotfrīda Herdera 250 dzimšanas diena. Un, kā mēs zinām, Herders ir dzīvojis nepilnus piecus gadus Rīgā un viņa interese par folkloru, neapšaubāmi ir ietekmējusi arī latviešu dziedāšanas tradīcijas un latviešu tautasdziesmas it īpaši. Konferences nosaukums latviski skan Tautasdziesmas teksts un teicējs. Un šajā konferencē it kā savijās šīs divas tēmas – dainas, tas, ko latviešiem nozīmē dainas. Jo mēs zinām, ka dainas latviešiem visos laikos, šajos identitātes meklējuma periodos, dainas vienmēr ir bijis centrālais simbols. Arī Herdera idejas, jo mēs zinām, ka tieši Herders bija tas, no kura ietekmējies nacionālā romantisma pārstāvji tieši folkloristikā. It īpaši no Herdera idejas, ka tautasdziesma atspoguļo tautas dvēseli, ka tautasdziesmā ir izteikts tautas gars. Konference notiks no 20. līdz 24. septembrim Jūrmalā, Lielupē, Zinātnes namā.

Kartes leģenda



Паказаны запісы 1-1 з 1.
#МесцаДатаТыпVietas tips
  
1Doma laukums 8, Rīga
(Doma laukums 8, Rīga, LV-1050)
01.05.1994 - 01.06.1994RecordingBuilding, house
Паказаны запісы 1-1 з 1.
#НазваНумар
   
1Doma laukums 8, Rīga1
Паказаны запісы 1-1 з 1.
#НазваНумар
   
11

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.