Latvijas Radio raidījumu cikls "Sarunas Latviešu folkloras krātuvē” 4





Pievienot komentāru

НазваLatvijas Radio raidījumu cikls "Sarunas Latviešu folkloras krātuvē” 4
KolekcijaLatvijas Radio raidījumu cikls "Sarunas Latviešu folkloras krātuvē”
МедыяAudio
ТыпMC
Код файлаa4
KrājumiArchives of Latvian Folklore
Нататкі1994. gada jūlijs–augusts. (1) Folkloristika ASV un Latvijā. Piedalās: Inta Gāle-Kārpentere, Elza Kokare, Ojārs Ambainis, Māra Vīksna. (2) LFK vēsture – 20. gadsimta 50. gadi, Etnogrāfijas un folkloras institūts. Vada: Elza Kokare. Piedalās: Elza Kokare, Ojārs Ambainis.

℗ Latvijas Radio, 1994-1995
Narrator
Файлы
Recording00.07.1994 – 00.08.1994
Radio Latvia
Doma laukums 8, Rīga
Doma laukums 8, Rīga, LV-1050
Atslēgvārdi
Адчыніць

Labvakar! Šovakar Folkloras krātuvē sarunāsies divu dažādu zemju un paaudžu folkloristi, proti, Indiānas universitātes profesore Inta Gāle-Kārpentere un habilitētā zinātņu doktore Elza Kokare, filoloģijas zinātņu doktors Ojārs Ambainis no Latviešu folkloras krātuves.
Gribu pastāstīt par mūsu institūtu. To dibināja 40. tajos gados un to dibināja Tit Tomson. 49. gadā bija pirmais doktora grāds folklorā. 60. gados Ričards Dorson nāca uz institūtu kā priekšnieks. Viņš bija tur līdz 81. gadam, kad viņš mira. Un pa to laiku folklora ļoti auga. Es atceros, kad es iestājos kursos 70. gadā laikam, mums katru gadu pieņēma 40 50 studentus. Mēs bijām vienu laiku piektais lielākais departaments visā Indiānas universitātē un Indiānas universitātē ir 30 tūkstoši studentu. Tā kā mums bija diezgan liela fakultāte. Un tai laikā tieši tas uzskats par folkloru mainījās. Tieši 70 tajos gados. Ja pirms tam Tit Tomson uzskati par tekstu, par motīvu, par tipu, tie bija tie interesantākie un svarīgākie, tad 70.-tajos gados bija tādā zināma revolūcija, jo visiem sāka interesēt folklora kā komunikācijas veids. Un tas mums nāca klāt no sociāllingvistikas un antropoloģijas. No socioloģijas ar, jo tur bija Kofmens ar savu grāmatu Presentation of self, man liekās, tas, kā cilvēka attiecības izveidojās un kā viņi sarunājās savstarpējās. Un tad iznāca tāda grāmata Turn to new perspectives of folclore. Un to izdeva arī mūsu Ričards Bauman un Americal corporates. Un tur tas galvenais raksts bija Benam Mous, un viņš sniedza jaunu definīciju par folkloru vispārīgi – ka folklora ir mākslinieciska sarunāšanās mazās grupās. Tur tūlīt ievēroja, ka viņam tas vārds tradīcija vispārīgi bija pazudis. Viņš teica, ka vispār cilvēki, kas lieto folkloru, ka viņiem, tas svarīgākais ir tas moments, kā tā folklora tiek dota tālāk, kad viņa tiek lietota. Un tad, piemēram, kad cilvēki uzdod mīklu, viņam tā mīkla var būt jauna un viņi to lieto pirmo reizi, un tas viņam vai ir tradīcija vai nē, viņam neinteresē. Tā kā tradīcija varētu būt tajā tekstā, bet tajā momentā, kad runā un kad cilvēki sarunājas savstarpēji, tad tas vairāk nav interesanti un tas nav svarīgi, vai ir tā tradīcija zināma vai nē. Bet tā tradīcija mainās, jo kas tur nāk klāt pie tās tradīcijas, ir tā situācija, kad viņu lieto. Tas tā īsumā ir tas, kas mani arī iespaidoja, jo es 70. gadā iestājos universitātē, un sāku mācīties. Tā kā es tikai tā apmēram izprotu folkloru, nekādā citā veidā. Mūsu folkloristi, kur viņi strādā? Viņi māca literatūras programmās, antropoloģijas programmās citās universitātēs, bet viņi arī strādā, ko sauc par public sector, tas nozīmē, ka viņi strādā arhīvos, muzejos. Viņi strādā ar video gatavošanu, kādreiz pie radio. Viņi veido arī paši savus privātos centrus un kādreiz tur visinteresantākās lietas notiek. Nu, un kā uzskata folkloru citi cilvēki universitātē? Mums tā liekās, ka neviens mūs tā īpaši neviens neievēro, neviens novērtē, tā kā mums vajadzētu būt novērtētiem, nesaprot, ko mēs darām. Domā, ka folklora atrodas tikai kaut kur pagātnē starp tādiem neizglītotiem cilvēkiem un nav īpaši svarīga, un tikai laukos. Tad, kad viņiem mēs esam vajadzīgi, kad [vajag] pieradīt, ka Indiānas universitātei ir daudz un dažādas intereses, tad viņi saka, ka mēs esam kaut kāds dārgakmens universitātes kronī, bet citādāk viņi pārāk daudz intereses mums nepiegriež, tā kā varbūt tas ir šeit, es nezinu.
(dzied dziesmu)
6:11
Šajā raidījumā, Latviešu folkloras krātuves vēstures ietvaros, sākam jūs iepazīstināt ar atsevišķu zinātnieku portretiem. Šovakar pirmais no tiem – filoloģijas zinātņu doktors Ojārs Ambainis. Redziet, mēs pat ievērojam alfabēta kārtību. Ojāru Ambaini raksturos habilitētā filoloģijas zinātņu doktore Elza Kokare. Un studijā būs arī Māra Vīksna no Latviešu folkloras krātuves.
Ojārs, Kā jūs pievērsāties folklorai? Kā jūs ienācāt institūtā? Kādas ir jūsu zinātniskās tēmas un jūsu darbi?
Kā ienācu institūtā? Ienācu 1952. gadā institūtā, vēl nebeidzis Filoloģijas fakultāti, tāpēc, ka bija atbrīvojusies štata vieta, par kuru es vēlāk dabūju zināt, ka tā vieta ir Borisa Infantjeva vieta. Ienācu ne vienīgais. Tas, manuprāt, bija laiks, kad Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas mazākais institūts mēģināja papildināties ar jauniem spēcīgiem kadriem. Mūsu institūtā bija daudz jaunu darbinieku Etnogrāfijas nodaļā. Vēl tagad zināmas etnogrāfijas speciālistes kā Mirdza Slava, [Aina], vēlāk Cimermanis Saulvedis. Mūsu pašu Folkloras daļā pēc gada apmēram ieradās Kārlis Arājs, vēl šodien, kas strādā krātuvē. Turpat kādu gadu vēlāk ieradās Jānis Rozenbergs, Rita Drīzule. Lūk, mēs bijām tie jauni speciālisti, kuriem bija, jāsāk veidot latviešu padomju folkloristika. Un tāpēc nekādas iešūpošanās, nekāda liela pārdomāšana, mums nebija lemta. Tikko nokārtoti valsts eksāmeni, tā nonācu pirmajā ekspedīcijā. Tajā pašā rudenī nonācu pirmajā zinātniskajā komandējumā uz Valmieru. Tajā gadā tika uzskatīts par nepieciešamu atzīmēt Kauguru nemieru 150 gadadienu. Un toreiz pēc valdošajiem uzskatiem, katrs tāds vēsturisks un nozīmīgs notikums tautas dzīvē notikums, katrā ziņā ir kādreiz atspoguļojies folklorā, un tāpēc šī folklora ir jāsavāc. Nu, atkal te tā mazliet pasmaidot, varu teikt to, ka Valmierā man bija komandējums uz dienām piecām vai tamlīdzīgs termiņš. Šajās piecās dienās man neko neizdevās savākt. Es zvanīju izmisuma pilns uz Rīgu, lai man pagarina komandējumu. Dabūju šo pagarinājumu, laikam vēl uz kādām piecām dienām. Un rezultāts visam šim komandējumam pamatos bija diezgan bēdīgs, jo folkloras tādus stāstījums neizdevās sameklēt par tik tālu notikumu. Nu, izošņāt, kā saka, sameklēt pēdas šai valmieriešu jeb kauguriešu cīņai pirms 150 gadiem, nu, kaut cik izdevās. Nu, kā tādu kuriozu varbūt var pieminēt to, ka vietējās vidusskolas muzejā, pēc šiem materiāliem prašņādams, es nonācu līdz muzeja nelielām vitrīnām. Tur skolā bija iekārtots tāds muzejs. Un pamanīju, ka tur ir izstādīti, zem stikliem kaut kādi materiāli par kauguriešu nemieriem. Vai tā bija pēcpusdiena vai kā, tur neizdevās ilgāk palikt, kad es otrā dienā tur ierados, tad tie materiāli bija pazuduši. Pēc vienas sarunas ar kādu skolotāju, noskaidrojās, ka viņi uzskatījuši, ka tā nav atbilstoša ekspozīcija, jo tie materiāli ir pārrakstīti. Kāds ir 30. gados izdevis tādu brošūru arī ar materiāliem un dokumentu publikācijām par šo lietu. Kad viņi ir padomājuši un nosprieduši, ka tā ir tāda sena grāmata, ka tā nav vajadzīga muzejam, vēl jo vairāk tur ir pieminēti krievu zaldāti apspiešanā un tā tālāk. Nu, tāds mans komandējums. Ļoti tāda strauja iesaistīšanās vai iesaistīšana šajā darbā. Un dabiski, tūlīt sekoja jautājums par disertāciju. Ne jau tikai manas labās gribas vai manas zinātniskās intereses dēļ, es nonācu pie pasakām. Daļēji tas atbilda manām interesēm un tāda bija man bija doma no pirmās dienās, ka šeit būtu tas materiāls, bet pamatos laikam noteicošais bija tas, ka šai brīdī nebija neviena speciālista šajā nozarē. Un tur bija nolemts, kaut kur augstāk, mani par tādu.
Jā, tā bija laikam vienīgā reize, kad Ojārs nepakļāvās citiem ietiekumiem. Man ļoti gribējās, lai Ojārs rakstītu disertāciju par garajām dziesmām, par romancēm, jo tas bija nepieciešams mums izdevumam. Pamatprincipi bija jāizstrādā, kā mēs publicēsim šīs te tautasdziesmas. Un tas bija arī nepētīts. Bet Ojārs pastāvēja pie savas izvēles un strādāja par pasakām. Bet es saku, ka tā gandrīz vai vienīgā reize, jo Ojārs vienmēr bija tik atsaucīgs un ar tādu pienākuma apziņu, ka tad, ja visi atteicās kaut ko darīt, kas bija ļoti nepieciešams mūsu visu kopējam darbam, tad Ojārs bijā pēdējais glābiņš, kurš nemācēja pateikt - nē un darīja to, kas bija jādara, kaut arī tas bija pret viņa interesēm.
Tas kaut kur noveda pie tā, ka zināms glābiņš bija aspirantūra. Ne jau atkal klātienes aspirantūra, kur es varētu tikai tam nodoties, tā saucamā neklātienes aspirantūra, kas praksē deva vienu mēnesi – četras nedēļas papildu atvaļinājumu, trīs gadus, tātad trīs mēnešus šai disertācijai. Nu, ar disertāciju pašu gāja, kā nu gāja. Zinātniskais vadītājs, toreiz tādam bija jābūt, bija Artūrs Ozols. Cik tā tagad atceramies viņa zinātnisko darbību, par pasakām, viņš jau sevišķi ieinteresēts nebija, bet vadītājs bija vajadzīgs. Viņa princips bija viens no tādiem, kas izpaudās ne tikai aspirantus vadot, bet arī institūtā zinātnisko darbu. Viņš bija direktora vietnieks zinātniskajā darbā. Viņam bija tāds izteiciens, ja ir apspriežot ir kāds iebildums no kāda no apspriedējiem, mest ārā. Un pēc tāda principa viņš vadīja manu disertāciju. Temats bija par sadzīves pasaku tēliem un viņu veidojumu. Ja par pasakām, runājam tālāk, iedrošinos teikt, ka tur varbūt ir kaut kur mana iniciatīva, aizsākās vēl tāds darbs mūsu folkloristu darbībā, blakus tautasdziesmām, blakus plāna darbiem, blakus visiem citiem sabiedriskajiem un daudziem dažādiem citiem uzdevumiem, blakus tam visam ar toreizējo Akadēmijas izdevniecību, tagadējo Zinātnes izdevniecību, radās iespēja sastādīt, publicēt pasaku grāmatas, pasaku izdevumus. Pirmais no tiem radās 1956. gadā. Tiem laikam un vēl šodien kaut kur grezns izdevums, kas nav mūsu nopelns, bet mākslinieka Šēnhofa viens no pirmajiem meistar darbiem, kas pavēra arī viņam ceļu karjerai tālāk. Tātad 1956. gadā pieci folkloristi, kuru uzvārdi visi sākās ar a burtu nosaukt, varu viņus nosaukt - Alksnīte, vēlākā Infantjeva, Asare, Ancelāne, Arājs un Ambainis pa pieciem sastādīja pasaku grāmatu, krāšņu ilustrētu, samērā eleganti noformētu, kura pēc tam iznāca vēl otrā izdevumā latviski, pēc tam krieviski. Un vēl 70.tajos gados ekspedīcijās, ja kādreiz, es pats interesēdamies par pasakām, ekspedīcijās teicējiem gribēju izspiest pa kādai pasakai, lai pastāsta, kas nav tik viegli kā tautasdziesmiņu vai kādu sakāmvārdu pateikt, tad man bieži vien iznesa ārā un parādīja – vai tad jūs Rīgā dzīvodami nevarat sameklēt šitādu grāmatu, ja.
16:18
Cik reizes jūsu latviešu tautas pasaku krājumi tika izdoti Vācijā? Un pastāstiet arī pie reizes, kāds bija jūsu pēdējais zinātniskais darbs.
Ar Vāciju vesels stāsts atsevišķi. Uz Vāciju es tiku caur Maskavu. Iekļuvu ar latviešu pasakām tādā starptautiskā pasaku izdevumu sērijā, ko gatavoja Berlīnē attiecīgās zinātniskās iestādes, un pateicoties dažu labvēlīgu cilvēku atbalstam un ieinteresētībai Maskavā, nonācu līdz Berlīnei. Tas bija sarežģīts darbs. Grūtības bija ar aizsūtīšanu, grūtības bija ar nogādāšanu tur. Tātad iznāca visu trīs Baltijas tautas pasaku krājumi Berlīnē, latviešu pasakas trīs izdevumos. Un pats pēdējais it kā citā izdevniecībā, ar citu ārējo noformējumu vēl 90. gadā. Un otrs jautājums bija par manu pēdējo darbu. Pēdējais bija latviešu folkloristikas vēsture. Tāda runa toreiz bija, vecākie darbinieki, kuriem tuvojās pensijas gadi, varētu tagad katrs par savu žanru pastāstīt to, ko viņi ir šajā žanrā saskatījuši un respektīvi varētu rasties mūsu nodaļai liela publikācija – Latviešu folkloristikas vēsture. Par visiem žanriem un ievadā par latviešu folkloristiku. Te mans uzdevums bija radīt šai latviešu folkloras grāmatai ievadnodaļu. Ķeroties pie tā klāt bija tūlīt skaidrs, ka nekādās pāris loksnēs ietilpināt tomēr pagrūti būtu, jo tad būtu jāatkārto paši zināmākie, paši spilgtākie fakti, paši nozīmīgākie fakti. Tā rādās tāda situācija, ka biju uzrakstījis manuskriptā daudz lielāku apjomu, nekā tas bija paredzēts šai plānā. Radās iespēja to jeb doma to publicēt atsevišķā grāmatā. Bet šeit tā paškritiski gribētos teikt, ja tas atkal būtu tā plānots, zinot, ka galā iznāks atsevišķa grāmata, tad atkal to vajadzēja plašāk uzrakstīt. Uzrakstījies ir tāds, kāds ir. Nu, to var nosaukt par manu pēdējo darbu, jo laikam lielāku es tagad vairs tomēr neuzrakstīšu.
Paldies, ka klausījāties. Ar Elzu Kokari un Ojāru Ambaini, jums būs iespējams tikties arī mūsu nākamajos raidījumos. Visu labu.
22:00
Šovakar turpinām pārrunāt Latviešu folkloras krātuves vēsturi. Runāsim par 50. gadu periodu, par Etnogrāfijas folkloras institūta likteni, par folkloristu pievienošanu Valodas un literatūras institūtam. Mēs atrodamies Vecmīlgrāvī Ojāra Ambaiņa dzīvoklī. Un mūsu sarunas biedri ir Elza Kokare filoloģijas zinātņu doktore un filoloģijas zinātņu doktors Ojārs Ambainis. Tātad 50. gadi – kā jūs, Kokares kundze ienācāt Folkloras krātuvē, kā jūs sākāt strādāt folkloristikā?
Es jau ar folkloru sāku nodarboties studiju laikā. Niedre bija mūsu katedras vadītājs un viņš bija arī tas, kas mani uzaicināja uz Folkloras institūtu. Folkloras institūtā es ienācu 1950. gada augustā un jāsaka, ka tūdaļ tiku iesaistīta intensīvā darbā. Pirmais uzdevums bija cīņas dziesmām sākt, vākt materiālus arhīvos kopā ar Grebli un Jēkabu Vītoliņu. Tad pēc tam drīz vien jau sākās administratīvie darbi un līdz ar to īpatni uzdevumi.
Folkloristi strādāja Etnogrāfijas un folkloras institūtā. Kā tika savienotas šīs divas zinātnes nozares un kādas bija iekšējā sadarbība, kādi bija jūsu kolēģi, kā bija sastrādāšana?
Tad, kad es sāku strādāt, tad bija Folkloras institūts, patstāvīga vienība, kurā strādāja 26 cilvēki, ieskaitot direktoru, un līdz apkopējai. Tā kā redzat, ļoti mazs šis institūts bija. Un jau toreiz tika runāts par institūta likvidēšanu, jo tik maziem neesot jēgas strādāt, bet tā kā direktors bija Pelše, kuram Arvīds Pelše bija tēva brālis, tad Pelšes dēļ šis institūts turpināja pastāvēt. Un 1951. gadā mums radās vēl viens sektors klāt. Bija Latviešu folkloras sektors, Folkloras materiālu vākšanas un krāšanas sektors, un tagad pienāca klāt Etnogrāfijas sektors. Arī ar kādiem 10 darbiniekiem. Man šķiet, ka tā bija ļoti veiksmīga apvienošana jeb organizēšana, jo folklora un etnogrāfija viena bez otra, manuprāt, īsti kā zinātne nevar pastāvēt. Un to mēs arī redzam tālāk, kad mūs atvienoja, sadalīja. Palika dažas disciplīnas, vēl līdz šai diena zinātniski neizstrādātas. Teiksim ieražas – sadzīves ieražas, gadskārtu ieražas. Līdz šai dienai tādu īstu nopietnu pētījumu tur vēl nav, jo mēs kā tenisa bumbiņu mētājām no vienas iestādes uz otru. Kāpēc īsti mūs, nu teiksim nolikvidēja? Kā jau teicu, pirmais iemesls bija tas, ka mēs mazi bijām. Otrs bija nelaimes gadījums. 1955. gadā nelaimes gadījumā gāja bojā mūsu direktors Pelše Roberts. Un mēs ļoti cīnījāmies, gribējām novērst šo te sadali. Es staigāju no viena priekšnieka pie otra, bet pirmais iebildums bija tas, kas tad jūs vispār esat par zinātniekiem, jums nav pat neviena zinātņu kandidāta. Es nosaku – mums četri paredzēti 1956. gadā. Būs. Ha-ha-hā. Visi nosmejas. Mēs jau zinām, kā tie plāni piepildās. Nu un tā etnogrāfus atdeva vēsturniekiem, folkloristus pievienoja Valodas un literatūras institūtam. Sadarbībā, kā jūs jautājāt ar etnogrāfiem bija, man liekas, ka mēs bijām atraduši gan tieši zinātnisku, gan arī sadzīvisku ļoti labu kontaktu. Gan ekspedīcijās, gan pētījumos, gan, arī jāsaka, sadzīvē. Atmiņā 1955. gada pavasaris, sieviešu diena, kad mēs kopīgi organizējām interesantu, manuprāt, šīs dienas norisi. Izmantojām tā saukto trīnīti, magnetafonu, kurš toreiz bija vēl liels jaunums un mēs ieskaņojām uzvedumu magnetafonā un noraidījām caur radioaparātu, lai iznāktu kā Radio komitejas intervija par to kā mēs svinam. Mēs ar Almu Ancelāni uzrakstījām scenāriju, Kārlis Arājs ieskaņoja un atskaņoja. Vēl arhīvā laikam ir saglabājusies šī lente vēl tagad. Tā kā žēl, ka to sadalīja, jo šajā laikā, manuprāt, mums nostiprinājās visi turpmākā darba paņēmieni. Vispirmām kārtām, kopīgās ekspedīcijas, tā sauktās kompleksās ekspedīcijas. Vispirms tika rakstīti norādījumi, ko vākt, kā vākt. Sākotnēji katrs zinātnieks uzrakstīja savu lapiņu ar jautājumiem savam zinātniskajam darbam. Bet, manuprāt, 1958. gadā mēs jau izdevām metodiskos norādījumus folkloras vācējam - Folkloras vācēja rokasgrāmata, jo mums daudz studentu piedalījās, daudz līgumdarbinieku, tā kā, lai šie materiāli tiktu vākti zinātniski pareizi un ar visām papildu ziņām, zinātnei noderīgi. Šai laikā iesākās, manuprāt, ļoti nozīmīgs aizsākums, nozīmīga tradīcija - zinātniskās sesijas. Katru ekspedīciju beidzot, mēs attiecīgā rajona organizējām atskaites sesiju. Tieši tā arī saucām ziņojumu par savākto materiālu, par šī novada īpatnībām. Un katrā rajonā organizējām arī labāko teicēju uzstāšanos. Tur lūk aizsākums ļoti daudziem etnogrāfiskajiem un folkloras ansambļiem, kuri vēl tagad dzīvo. Tur ir Rikavieši, tur Aulejas sievas un daudzi citi.
30:02
Jūs bijāt ļoti daudzu ekspedīcijas dalībnieks un arī vadītājs, kādas bija jūsu pirmās ekspedīcijas?
Ja runā par pirmo, tad runa būs mazliet nenopietna. Mana pirmā ekspedīcija bija 1952. gadā, tajā pašā gada, kad es pavasarī tiku ataicināts uz institūtu strādāt. Man deva institūts iespēju nokārtot valsts eksāmenus, jo tie vēl nebija nokārtoti vasarā. Un tūlīt aizsūtīja pirmajā ekspedīcijā. Šādā sakarībā es pats neesmu uz fotogrāfijas, kur mans kurss svinīgi ir nofotografējies pēc diploma saņemšanas, jo es jau biju ekspedīcija. Tātad pirmā ekspedīcija 1952. gadā, ļoti īslaicīgi, jo institūta vecākie darbinieki uzskatīja, ka tūlīt jaunie ir jāmet, kā saka, darba mutulīt. Es nokļuvu divas nedēļas. Ekspedīcija šī te bija mazliet īpatna, tai ziņā, ka puse laika, tātad divas nedēļas tika veltīts Augškurzemei – Aknīstes, Viesītes apkārtnei, otra pusei - Ventspils rajonam. Tātad nokļuva abās šajās vietās, un kā var saprast uz ne visai garu laikaposmu. Tagad īsti nevaru atcerēties kādus sevišķi spilgtus piedzīvojumus vai pārdzīvojumus saskarē ar teicējiem, vairāk tādus sadzīviskus momentus tikai. Tā bija mana pirmā ekspedīcija. Pēc tam pēc dažu gadu pārtraukuma, biju neklātienes aspirantūrā, tur pienācās zināms laika posms – mēnesis vēl plus atvaļinājumam disertācijas rakstīšanai un tas iekrita vasarās, tātad ekspedīcijās neiznāca braukt. 50. gadu beigās ar vienu, tādā pat veidā kā ar pirmo ekspedīciju, tiku iemests un izvirzīts par ekspedīciju vadītāju. Runa te ir par divām ekspedīcijām. Tāda kā pirmā, tādas saraustīta ekspedīcijas, tādas vairs netika atkārtotas, bija izstrādāta tāda doma, princips, apsekot rajonus sistemātiski un bijām nonākuši līdz Latgalei, tāpēc šīs divas ekspedīcijas 1958., 59. gads vasaras man saistās ar Preiļu un Balvu rajoniem. Toreiz rajoniem. Ja runājam par piedzīvojumiem ekspedīcijās, protams, toreiz tas bija pilsētas puikam, kāds es pēc izcelšanās biju, milzīgs pārdzīvojums. Vēl jo vairāk milzīgs, tādēļ ka Latgale, kā katram zināms ir tas novads, kur visbagātāk varēja smelties no tautas daiļrades avotiem, kā mēs toreiz rakstījām un runājām, tā mazliet piepaceltā stilā. Tā tas tiešām bija. Cilvēku sirsnība un viss tas, ne jau pēdējā vietā arī dabas daiļumi un tamlīdzīgi. Nu, visam tam pretī jāstāda tas amats – ekspedīcijas vadītājs. Praktiski tas izskatījās tā laika Latgalē, tādā veidā, ka apmēram pusi laiku varēja meklēt teicēju meklēšanai un apciemošanai, bet otra puse pagāja, gatavojot atskaites sesiju rajona centrā. Iedomājieties vasaras pašu karstāko darba laiku un pašu karstāko dabā laiku. Visi ļaudis ir aizņemti. Vadošās iestādēs ir vai nu atvaļinājumā vai arī visi tāpat strādāt. Tātad noorganizēt tādu pasākumu, par kura vajadzību, par kura svarīgumu ne katru reizi varēja teikt augstāko atzinību vietējiem vadītājiem. Daudz bija jāpārliecina, daudz bija jāiestāsta. Bija arī tādas nesaparašanas, kas traucēja to, bet rezultātiem, varētu teikt, tiem laikiem bija ļoti fantastiski, jo katra no šīm atskaites sesijām, kurās bija paredzēti, vispirms ziņojums par iegūtajiem materiāliem. Nu vēl tāds nesagatavots, tikko uz karstām pēdām. Reizē ar to mums bija, tā bija tāda tā laika tradīcija, bija jābūt vairākiem referātiem no Rīgas, nopietniem, zinātniskiem pēc iespējas. Un bija jābūt vietējo teicēju, mākslinieciskās pašdarbības kolektīvu, kā toreiz teica, koncertam. Nerunāsim par tiem referātiem, nerunāsim par atskaitēm, kādas tika dotas, runāsim par koncertiem, kuri vienmēr tika plānoti, kuru programmas un izpildāmos numurus noteikti vajadzēja iepriekš saskaņot. Un ne vienmēr un praktiski nekad nevarēja pēc tam realizēt pilnībā, jo teicēji un to pašu pulciņu, etnogrāfisko ansambļu repertuāri mainījās tur bieži vien dienas laikā. Programma tika stādītā tā, lai pieklājīgi ap vienpadsmitiem vakarā varētu beigt. Nekad vienpadsmitos vakarā nebeidzās, jo ar tautas dziedātājiem, kuri saprata to, ka viņu teiktajam, viņu dziedātājam, viņu glabātajam ir kāda nozīme, ka to novērtē zinātnieki no Rīgas, ka to novērtē, un daudzos gadījumos, es pat nekautrēšanos teikt, bija spiesti novērtēt vietējie vadītāji, tas izraisīja tādu pacēlumu, ka bieži vien neizdevās nekādos rāmjos ieturēt šīs programmas un šos dziedāšanas svētkus, kuri ieilga daudz, daudz ilgāk nekā tas bija iepriekš plānots.
37:01

Tu par ekspedīcijām un ekspedīciju sesijām runā, tad man nāk atmiņā pati pirmā sesija, atskaites sesija, kas notika 50. gada jūlijā Siguldā. Es vēl nebiju toreiz institūta darbiniece, bet zināju, ka sākšu tur strādāt, pati Siguldā vēl dzīvoju, aizgāju uz sesiju. Citus referātus es neatceros, bet atceros, ka profesors Jansons lasīja referātu par savu parasto tēmu – par folkloras daili. Lasa, lasa, vajadzētu sen beigt, bet nebeidz. Tagad dzirdu runājam, ka gaida teicējus no Lielvārdes, kas iepriekšējā ekspedīcijā, iepriekšējā gadā, ir bijuši labi zināmi. Bet tās mašīnas nav, teicēju nav, profesoram tiek dota ziņa, runājiet tālāk. Profesors norunāja divarpusstundas, teicēji atbrauca, klausītāji bija visu laiku tādā pacilātā noskaņā, jo profesors Jansons bija pasakains lektors, ļoti dzīvi, ļoti tēlaini ar tautasdziesmu ilustrācijām nolasīja referātu, un pēc tam nāca skaists koncerts. Ar to aizsākās mūsu ekspedīciju atskaites sesiju tradīcija, kura dažādi variējoties noritēja ar lielākiem vai mazākiem sarežģījumiem līdz pat šai dienai. Protams, bija arī traģiski notikumi, tas bija 1961. gadā, kad mēs beidzām Latgales ekspedīcijas, kad Latgales novads bija apgūts. Mēs bijām katrā novadā atskaitījušies, bija brīnišķīgs materiāls, mums gribējās to mums parādīt rīdziniekiem. Noorganizējām, sarunājām akadēmijas lielo zāli. Uzaicinājām kolēģus no Viļņas, no Tallinas, no Tartu, bet tad man uznāca tāds kā lielības velniņš sarunāju ar direktoru Ēvaldu Sokolu vai mēs nevaram dabūt no valdības tādu pieņemšanas vakaru, lai tos Latgales teicējus varētu pienācīgi godināt. Sokols atgriezās no sarunas ar augstajām iestādēm un pateica – mums tā sesija ir aizliegta, nedrīkst būt ne Latgales sesijas, ne vārda par Latgali. Nu, nedrīkst vienkārši. Es vēl teicu – ai, direktor, lai, iet uz mana rēķina, būs rājieni pa visādām līnijām, es saņemšanu tos, bet noorganizēsim, jo daži ansambļi jau bija atbraukuši. Leiši un igauņi bija atbraukuši. Sokols nosmējās, kas tad no tevis tāda sīkuma prasīs atbildību, direktoram būs jāatbild. Nu, ko darīt, pa nakti gudroju citu programmu, Latgales referāti neviens nedrīkstēja parādīties atklātībā, izdomāju. Otrā rītā aizeju pie direktora, saku – varbūt darīsim tā un tā, Sokols saka – nu, paklausies, ko tu ar tādiem sīkumiem nāc pie manis kā ar sesijas, ja cilvēks brauc uz Mēnesi. Izrādās, ka tieši todien bija Gagarins ar Sputņiku braucis. Es savā stilā noteicu, ka man viengala uz kurieni brauc, lai uzbrauc debesīs vai ellē, bet man ir sesija tā galvenā. Protams, mēs sagatavojām citus referātus, tādus, kas agrāk jau kaut bija lasītī. Sesija, protams, notika. Ne jau Lielajā konferenču zālē uz lielās skatuves, bet Dabas muzejā, kur bija institūtam telpas 5. stāvā, tur ir tagad izstāžu zāle liela. Cilvēki stāvēja aiz durvīm, sakāpuši uz krēsliem un galdiem, lai kaut ko redzētu. Man blakus sēdējā vienā pusē igauņu pārstāvji, otrā pusē lietuvietis. Tas šķirsta to programmu, ielūgumu, ko mēs viņam aizsūtījām, neviens referāts nesaskan ar to, kas bija paredzēts. Es sēdu un skatos cik pasakains kāzu uzvedums, iedomājos, kā tas izskatītos uz lielās skatuves. Birst asaras, nevaru novaldīties. Igauņu kolēģis skatās ar lielām acīm uz mani, es taču nevaru stāstīt viņiem, kāds mums ar valdību konflikts sanācis. Nu izrādās, ka tobrīd, tas bija 1961. gads, ziniet pēc 59. gada, kad vispār par folkloru nedrīkstēja daudz runāt, bet mēs gan uzdrošinājāmies, Rīgā rīkot, tādu sanāksmi, bet izrādījās, ka vēl nelaime tā, jo latgalieši vēl tobrīd esot prasījuši autonomiju. Tātad mēs, izrādās, atbalstām šo te prasību. Bet to es tikai vēlāk dabūjusi zināt, ja es to būtu zinājusi, būtu klusām šo sesiju, bez liela trokšņa novadījuši. Tā lūk, mums ar sesijām ir gājis.

Kartes leģenda



Паказаны запісы 1-1 з 1.
#МесцаДатаТыпVietas tips
  
1Doma laukums 8, Rīga
(Doma laukums 8, Rīga, LV-1050)
01.07.1994 - 01.08.1994RecordingBuilding, house
Паказаны запісы 1-1 з 1.
#НазваНумар
   
1Doma laukums 8, Rīga1
Паказаны запісы 1-1 з 1.
#НазваНумар
   
11

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.