Ceļā no Valmieras uz Smilteni ļaudis agrāk baidījušies braukt cauri kādam lielam silam - par Ciekurža silu to saukuši. Tur pastāvīgi rādījušās divas tādas preilenes, un ne rādījušās vie' - uzsēdušās zirgam uz loka, pieķērušās pie ratim vai citur un braukušas līdz. Lai cilvēks no bailēm mirst vai no'!
Gadījies reiz braukt arī dūšīgam brenguliešu saimniekam Daudžam. - Es jau to nezinu, bet jaunais Daudzis pats man to stāstīja. Gadījums noticis ar viņa tēvu. Vecais Daudzis sācis ar preilenēm runāties: "Nu ko jūs te tā blandaties un biedējat cilvēkus?" prasījis. - "Kā lai mēs esam mierīgas," - šās atbildējušas. "Mums nemaz nav tik viegli. Aizejat tur un tur mežā apskataties - zem siekstas atradīsiet mūs neapbedītas." To preilenes pateikušas un pazudušas. Daudzis jau arī bijis izbraucis Ciekurža silam cauri.
Kādreiz Daudzis sarunājis ar mājas cilvēkiem - ies gaišā dienas laikā uz silu paraudzīt, kas tur patiesībā ar tām preilenēm ir. Aizgājuši arī. Kā tad! Atraduši siekstu, bet apakš siekstas divas čupiņas kaulu. Nu sapratuši, kādēļ preilenes tā rādījušās uz ceļa. Sarunājuši un aizveduši kaulus uz kapsētu. No tās reizes Ciekurža silā bijis miers.