Ak161-Ligitas-Vucenas-dienasgramatas-01-0012
Wurde dechiffriert vonIvars Šteinbergs
BeendetJa
BestätigtJa
Korrigiert2020-03-16 15:16:13
Dechiffrierung1953. gada 27. septembrī.

Lietus nelija, saule diezgan labi sildīja, bt dabs īsti labi neveicās. Sevišķi grūti bija vienu laiku vakarpusē. Bijām astoņi cilvēki un mums vajadzēja apskraidīt divas mašinas.
Šodien papa sāka mūrēt manu mazo krāsniņu. Līdz pusei jau ir. Vēl grīda un arī man būs normali dzīves apstākļi. Neviens nezina, ka es sēdu pažobelē. Noņēma jepiņus. Tomēr četri ābolīši vēl palika, nvarēju pat ar krēslu aizsniegt. Lūk, cik liela mana ābele. Mama ierosināja šos ābolus sūtīt Uldim. Nu labi, sūtīsim.

1953. gada 28. septembrī.

No paša rīta uzrakstīju savam studentam vēstuli.
Visu dienu spīdēja saule. Skaista diena. Labi bijia lasīt tupenīšus un vispār rušināties pa sauso smilti.
Trešo reizi lasu "Tālu no Maskavas". Lai nu saka ko grib Kuzma Kuzmičs tomēr labi pasaka: "Человек должен быть всегда недоволен собой. Никогда не вини разные обстоятельства в своих неудачах, вини в них молько сабого себя... Не успокаивайся, не остывай, не старай душай. Не соблазняйся легко доступными мелкими радостями псизну за счём мени дступних настоящих болыших радостей." [Pasvītrojums 1954. gada 11.V./ Pievienojos – 1954. 17.VI./ Lūk, patiesība! 54.14.IX.].

1953. gada 29. septembrī.

Šodien mums tāda pavaļošanās. Puse dienas aizgāja pa graujmalām vaļājoties. Kad strādājām, tad strādājām, kad sēdējam, tad sēdējām. Izrādījās, ka bietes izlkt neesam aizmirsuši. Tā rādām, ka karsti tikai šodien jāskatās uz mūsu darba kvalitāti, nevis uz kvantitati. Arī pie kviešiem tāpat.
No rīta darbu gaidot audzinātāja pie manis piegāja un prasīja, ko es nervozējot, ja neesot vesela, tad vajagot uz māju iet, prasīja, ko vakarā darīju nu vispār kas un kā. Man kā parasti par šo tamatu runājot parādījās nodevīgā asara un es gan teicu, ka man pile degungalā un steigšus to centos noraust. Pateicu kā domāju: ka ja no viena sviras gala noņem nost un otrā galā viss paliek tāpat, ka tad es nevaru atrast līdzsvaru. Patiesībā ar to es cenšos attaisnot savu atteikšanos no zīmēšanas. Nezin kāpēc man tā kā kauns paliek un tā vien liekas, ka es vēl daudz vairāk varu...

1953. gada 30. septembrī.

Noslimojām vēl vienu dieniņu Pēc vakariņām kopā ar audzinātāju sastādīju sienas avīžu tematiku un runāju par visu pašreizējo. Uz mājām ejot iegriezos skolā, kur mūsējie vēl dejoja. Ja mani uzlūdz man patīk dejot, bet man toties žāvas nāk. Pēteris L.... ai, kas par puisi! Žēlot nevajag, bet cienīt... jā, tomēr ir ko cienīt. Pēteris turas. Kā lai zina, cik viņam grūti, bet izredžu laikam nav.
Text dechiffrieren
SammlungAutobiography Collection
KollektionDiaries of Ligita Vucena
Stichwörter
Einheiten#LFK Ak-161-1

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.