#LFK Ak-14-13

Benennung
Chapter 13. Childhood Adventures, Journeys
Nummer der Einheit
13
Sprache
Lettisch
Datum der Einsendung
00.05.2018
Stichwörter
öffnen

Bērnības piedzīvojumi, ceļojumi.

Ja jau esmu sācis stāstīt par saviem ceļojumiem, tad te vietā būtu atmiņas par manu pašu pirmo, patstāvīgo "ceļojumu". Gadiņi man toreiz nebija daudz, četri vai pieci, tad vēl, kad, mātei brunčos ieķēries, staigājām pa Matīsa tirgu. Mammai rokas aizņemtas. Groziņš ar pirkumiem vienā rokā, otrā – naudas maciņu. Tirgū priekš manis bija daudz skatāms: vai nu kāds neredzēts sunītis, vai kāpēc vistiņas karājās pārdotuvē bez spalvām. Kā pārdevējs ar lielo cirvi skaldīja gaļu. Kā asināja nažus uz pārnēsājamā šmirgeļa. Šajos brīnumos raugoties, biju atlaidis roku no mammas brunčiem. Bet tas nekas, pēc brīža tos atkal sataustīju un devos tālāk. Pēc kāda laiciņa paskatījos uz mammu, kādēļ tā apstājusies. Izrādījās, ka tā nebija mana mamma, bet gan sveša tante. Arī viņa brīnījās, kur tāds puišelis gadījies. Toreiz viss laimīgi beidzās. Pārāk liela, atstarpe starp svešo tanti un mammu nebija. Es gan nesapratu, kāpēc mamma bija aizgājusi.
Tagad vēl par kādu ceļojumu. Ejot uz Lielajiem kapiem, māmiņa, tante vai vecmāmiņa mani parasti atstāja pa ceļam pie tantes Marijas. Onkulis Eduards mani tad vadāja pa siltumnīcu, pacienādams ar gardām, zemenēm, vīnogām vai upenēm. Tur pagalmā bija suns Miška, pinkains, kā lācēns. Tante cienāja ar garšīgām ievārījuma maizēm un tēju. Pēc tam spēlējos ar mantiņām – spolītēm un krāsainiem akmentiņiem. Man pie tantes patika. Kad atnāca no skolas viņas dēli, mani brālēni, mēs drusku kopā parotaļājāmies un tad viņi gāja mācīties. Skatījos kā viņi ap metāla "zīmuli" (velci) velk līnijas uz dēļiem piestiķētā vatmaņa papīra. Tas viss bija priekš manis ļoti interesanti. Bija arī dienas, kad gāju līdz mammai vai tantei līdz pašiem kapiem, pie tam ļoti bieži. Ar tramvaju reti braucām, vairāk gājām ar kājām, tāpēc labi iepazinu šo maršrutu. Tā kādā dienā, iziedams paspēlēties sētā, Lielgabalu ielā, savā bērna prātiņā nolēmu, ka derētu aiziet pie tantes Marijas uz Miera ielu. Man likās, ka attālums nav tik liels. Varbūt nedomāju neko. Galvenais, redzēt sunīti, paspēlēties, varbūt ieēst garšīgo ievārījuma maizi. Tā arī nonācu pie Tantes Marijas. Viņa vaicāja: "Vai mamma aizgāja uz kapiem?" Es laikam pirmoreiz meloju: "Jā!". Aizdomas tas tantei neradīja, jo bija pierasts, ka garām ejot, mani palaida pa vārtiem un tālāk es pats zināju kā aiziet. Patīkami pavadīju laiku un nemaz nemanīju, ka pienākusi tumsa. Arī onkulis ir pārnācis no darba. Tante onkulim pastāstīja, ka ciemiņš jau no paša rīta spēlējoties un gaidot mammu. Onkulim sāka rasties aizdomas, kur gan mamma tik vēlu kavējas. Pa to laiku mājinieki jau krita izmisumā. Pārbaudījuši pagalmu, iztaujājuši visus kaimiņus un pat zvanījuši policijai. Beidzot iedomājušies piezvanīt arī tantei Marijai. Tante mierīgā balsī paziņoja, ka mazais ciemiņš spēlējoties un gaidot, kad māmiņa, no kapiem nākdama, paņemšot viņu līdzi. Nebija ilgi jāgaida, kad mamma bija klāt. Brīnījos, ka viņa nebija dusmīga. Tikai asarām acīs noteica,: "Tu mammai ātri sirmus matus padarīsi". Vēlāk mani iztaujāja, pa kādu ielu esmu gājis. Izrādījās, ka esmu šķērsojis Brīvības ielu un nonācis Miera ielā, pa kuru vēl tagad kursē tramvajs gar trotuāra malu... Diezgan bīstami.
Ar šo brīdi mani aizveda un nodeva tieši rokā, kā arī tika noteikts, ka nedrīkstu nekur tālāk iet par saviem mājas vārtiem. Tā beidzās mans pirmais pārdrošais ceļojums. No šīs reizes vienmēr esmu māmiņai pieteicis, kur iešu un kad pārnākšu, arī liels būdams. Manā romantiskā jaunībā nekad neaizmirsīšu mūsu ceļojumus skautu jeb roveru gaitās. Cik daudz jauku labu raksturu es iepazinu tajos. Zēni (jaunekļi) man iemācīja mīlēt mūsu skaistās Latvijas novadus un dziesmas. Iepazīt tās senatni, mitoloģiju un folkloru. Dziedāt tautas dziesmas, iztēlē uzburt senatnes ainas. Sakoptie lauki, tīrie meži, dzidrās upes un strauti! Esmu padzēries visu lielāko upju ūdeņus. Nerunājot par mūsu lepnumu – Sudraba ezeru un Baltezeru, kuri ieņēma otro vietu pasaulē ūdens garšas un tīrības ziņā. No tiltiem un tiltiņiem mēs vērojām kā ūdeņu dzīlēs spēlējas līdakas un plauži, nēģi un zandarti. Vēžojām mazās upītēs: Krievupē, Juglā, Mūsā u. c. Kurš ganiņš gan "neizķemmēja" krastu, lai noķertu kādu vēzi vai vēdzeli, kas dzīvo alās.

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.