Aleksandrs Pelēcis

Aleksandrs Pelēcis

-cis, Tenis Tārpakāja, Vilibalds Drosmiņš, Žanis Ņezabudka

Valentīns Pelēcis - Father's brother
Jānis Tāle - Like-minded

Aleksandrs Pelēcis (1920–1995) – dzejnieks un rakstnieks. Dzīves laikā izdoti astoņi dzejoļi krājumi, pēc nāves iznākuši vēl četri. Dzejā Aleksandrs Pelēcis ir liriķis un liroepiķis, balādists. Lielākajā daļā dzejoļu paša autora dziļo dvēseles pārdzīvojumu atbalss, pausta caur dabas tēliem, tajos atspoguļojas Sibīrijas taiga, tās daba, cilvēki, arī dažādi Latvijas vēstures un kultūrvēstures notikumi, it īpaši Talsos.
Rakstījis īsprozu, kas apkopota piecās grāmatās. Tiek uzskatīts par Jāņa Jaunsudrabiņa “Baltās grāmatas” tradīcijas turpinātāju, sevišķi darbos “Alūksnes grāmata” (1984) un “Puisiska dvēsele” (1990), kurās stāstījis par savu bērnību un jaunību. Grāmatu bagātā valoda, kurā daudz apvidvārdu un labu frazeoloģisku atradumu, palīdzējusi parādīt novada sadzīves un domāšanas savdabību, atklāt interesantus raksturus. Atmiņas un dzejoļi par Sibīrijā pieredzēto un pārdzīvoto sakopoti grāmatās "Ar Melno vēju" (1991). "Talsu grāmatas" autors (1995). Autobiogrāfisks vēstījums par Sibīrijas nometni un Amūras taigas ciemā pavadītiem gadiem lasāms "Sibīrijas grāmatā" (ASV 1993, paplašināts izdevums Latvijā 1995). Jau pēc rakstnieka nāves iznācis paša sakārtots dzejoļu krājums "Bērzu grāmata. Trimdas vēstules" (2001).
1946. gadā apcietināts, tiesāts un piespriesti 10 gadi labošanas darbu nometnē un pieci gadi nometinājumā Sibīrijā un Tālajos Austrumos. 1963. gadā sodāmība beigusies, bet nav bijis ļauts atgriezties Latvijā. Dzimtenē atgriezies 1969. gadā, dzīvojis Talsos.
Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris (1994).

Par tēlojumu grāmatu "Puisiska dvēsele" (1990)
"A. Pelēcis ir lakonisks un reizē spilgts rakstnieks, viņš saudzē lasītāju no latviešu literatūrā ierastās vidi raksturojošās daudzvārdības. Viņš prot nepateikt pār daudz un reizē pateikt pietiekami daudz, lai no dzīves norakstītās ainas uzplaiksnītu un ilgi paliktu apziņā. Lasot "Puisisko dvēseli", es vairs nezinu, kas ir reālisms, kur tas beidzas un pāriet simbolismā, naturālismā vai impresionismā. [..]
Daļā pastāstu ir kaut kas no bērnības atmiņu žanra tonalitātes, tomēr tā nav "Baltās grāmatas" lirizētā ikdienība, "Puisiskā dvēsele" ir kaut kas pikantāks, neattīrītāks, dziļāks un mistiskāks. Vietām uztveri nedaudz apgrūtina dialektismi, ne visu senvārdu nianses var uztvert un izgaršot. Bet atbilstošus starp jaunākiem vārdiem rakstnieks laikam nav gribējis meklēt. Stāsti un tēlojumi ir tikai divas trīs lappuses gari, tomēr katrā no tiem ir savs sižetiņš ar negaidītu pavērsienu, tie ir sevī nobeigti, bet, ja gribētu izrakstīties, katrā no tiem pietiktu vielas garstāstam. Ap personāžu ir nevis vidi raksturojošas, bet gan katra konkrēta cilvēka dzīvesveidu un likteni simbolizē jošas detaļas."

Cimdiņa, Ausma. Nedainots, nemedots dzīves video. Literatūra un Māksla, 1991, 11. maijā.

Par poēmu "Zilsilgunda" (1990)
""Zilsilgunda" gan intonatīvi, gan mākslinieciskās izteiksmes ziņā atšķiras no tā, ko dzejnieks sarakstījis skarbajos Sibīrijas gados, gan arī no pēdējā laika dzejojiem. Un domāju, ka tieši šī poēma ir līdzējusi, lai viņa dzejnieka ceļš neaprautos, lai pietiktu spēka un ticības sevi nenodot, saglabājot raksturīgo malēnieša labestību un reizē skumji un ironiski pasmaidot par saviem pāridarītājiem. [..]
Vaicāts, ka cēlies šīs sapņu un glābiņa zemes nosaukums, dzejnieks pieļāva vairākus izskaidrojumus. Varētu būt "zilo silu gundega". Zināma nozīme šeit arī purvainajam Silguldas ezeriņam rakstnieka dzimtajā Malienas pusē, uz Vidzemes un Latgales robežas. Lieks nebūtu arī salīdzinājums ar citām sapņu un iedomu zemēm pasaules literatūrā. Tomēr galvenais cilvēku un tautu dzīvē mēdz būt tādi brīži, kad ticība pozitīvajam ideālam ir daudzkārt reālākā par apkārt grūstošo un brūkošo "realitāti".

Melgalvs, Māris. Ticības apliecinājums neziņas laikā. Literatūra un Māksla, 1990, 16. jūnijā.

1938: pirmā publikācija – "Dziesma par grāmatu" žurnālā "Alūksnes Draudzes Vēstnesis" (Nr. 1).
1945: iesaistās pagrīdes darbībā – dod dzejoļus savam paziņam no štāba laika Romānam Šternbergam, kurš tos ievieto Rīgā izdotajā nacionālo partizānu avīzē "Kurbads", kur no 1945. gada 25. novembra līdz 1946. gada 1. janvārim ar parakstiem Žanis Ņezabudka un Vilibalds Drosmiņš iespiesti vairāki dzejoļi.
2000: Talsu bibliotēka iedibina Aleksandra Pelēča prēmiju, kas tiek pasniegta reizi divos gados.
2000: dibināta sabiedriskā organizācija "Aleksandra Pelēča lasītava".

Dzeja
1943: Aizsapņošanās
1964: Dzintara rasa
1977: Lapegle
1980: Talsu leģendas
1987: Spītīgais osis
1989: Dzintara rasa
1990: Zilsilgunda
1991: Ar Melno vēju (atmiņas, dzeja)
1997: Aizsapņošanās
2007: Stiprie raksti
2010: Ilgojums
2017: Čabiņš

Proza
1984: Alūksnes grāmata
1990: Puisiska dvēsele
1993: Sibīrijas grāmata (izdota ASV)
1995: Sibīrijas grāmata
1995: Talsu grāmata
2001: Bērzu grāmatas (trimdas vēstules)

Aleksandra Pelēča recepcija citās mākslās
1990: 4. aprīlī Rīgas muzikāli poētiskais teātris pirmizrāda pēc Kārļa Pamšes sagatavota scenārija uzvedumu "Raksti sniegā" (Maijas Einfeldes mūzika, Dzejnieks – Voldemārs Zandbergs vai Ints Burāns, Viņa – Māra Zemdega).
1992: dokumentālā filma "Aleksandrs Pelēcis" (režisore Dzintra Geka-Vaska, operators Aivars Lubānietis, mūzika Mārtiņš Brauns).