#LFK Ak-166-134

Nimetus
Sarmīte Trūpa. 02.03.2020.–22.05.2020. Sabata dienasgrāmata.
Ühiku number
134
Kategorijas
Valodas
Latvian
Iesūtīšanas datums
22.05.2020
Place and time of recording
02.03.2020 - 22.05.2020
Atslēgvārdi
Ava

02.03.2020.

Piektdien uz Rīgu. Vismaz pagaidām nekas neliecina par to, ka LH turp nelidotu. Uz Āziju un Itāliju gan ir apturēta aviosatiksme. Bet kas būs ar Ameriku? Varbūt viss būs labi? Vēl jau vesels mēnesis.

12.03.2020.

Nākamnedēļ ieplānotās Holandes vietā aizvedu šodien mammu līdz Lubānai. Izmetām arī līkumu caur Sīļukalnu. Kad mamma ar roku pamāja uz kādu attālu koku puduri ceļa labajā pusē, sacīdama, ka tur esot bijuši "Sēbriņi", es spiedu pa bremzi un gribēju to vietu redzēt pati savām acīm. Man ir kāda fotogrāfija no trīsdesmitajiem gadiem, kurā vecvectēvs ar saviem zeļļiem tikko pabeiguši būvēt "klāvu" Sēbriņos. Tajā vecajā fotogrāfijā klāvs izskatās stipri līdzīgi - vēl bez jumta. Un tagad - droši vien jau sen - atkal bez jumta. Brīdi pastāvēju viena pati mazliet spocīgi tukšā pagalmā. Pamanīju, ka uzziedējušas divas māllēpes.

PPYuoAq.jpg

Ditj0J6.jpg

14.03.2020.

Braucu gandrīz tukšā vilcienā uz Rīgu. Aiz loga putenis un Atašienes meži. Bet jau pēc brīža zilas debesis un saule. Tik ātri viss mainās.

15.03.2020.

Rīt no rīta arī Vācija slēdz robežas - ar Franciju, Šveici un Austriju. Vakar pēcpusdienā jutos mazliet tā, kā varbūt jutās tie, kuri 1944. gadā mēģināja nenokavēt pēdējo kuģi.
Šorīt mums abām ar mammu bija jālido uz Frankfurti. Tas, ka mammu līdzi neņemšu, bija skaidrs jau kādu brīdi. Piektdien vakarā pārsteidzošā kārtā ar astoņpadsmito mēģinājumu un pēc piecdesmit sešām minūtēm gaidīšanas režīmā izdevās sazvanīt Lufthansu un mammas lidojumu atcelt. Bet man pašai iesprūst uz ilgāku laiku – pat ja tā ir Latvija – tomēr nešķita gudri.
Šorīt Rīgas lidostā cilvēku nebija pārāk daudz, taču tā nebija arī gluži tukša. Uz Frankfurti lidoja galvenokārt studenti, kam mājas kādā citā valstī, – spriežot pēc vecuma un sarunām. Tā kā vietas bija pietiekami, stjuarti piedāvāja sēdēt pa vienam vai maksimāli diviem vienā rindā. Neviens neklepoja. Ceru, ka viss būs labi.
Tagad garas brīvdienas. Ārā pavasaris. Šodien visi staigā pa mežu. Ievērojot distanci. Bet bez panikas.

16.03.2020.

Ārā spīd saule, plus septiņpadsmit grādu, saulē vēl siltāk. N. pildīja matemātikas skolotājas atsūtītos uzdevumus un nopļāva zālīti. Teica, lai pierakstu pie friziera. Piedāvājos nogriezt pati. Nē, to gan ne. Nu - ja es kā friziere nerullēju, tad lai dzīvo ar gariem matiem. Es turpinu savu introverta dzīvi - paskrēju pa mežu un pastrādāju dārzā. Ja uz brīdi aizmirst to, kas notiek ārpusē, dzīve šķiet pat skaista.

18.03.2020.

Vakar pēcpusdienā un vakarā jutos jocīgi. Tā kā kasīja kaklā, gribējās klepot. Šorīt bija jādodas pie acu ārsta. Nolēmu, ka izgulēšos un tad arī izdomāšu, ko darīt. Pamodos atkal vesela. Ceru, ka vakardienas jušanās būs bijusi drīzāk psihiski ietekmēta.
Pilsēta tukša. Atvērti tikai pārtikas un “Drogu” tipa veikali, aptiekas, bankas. Arī konfekšu veikals un beķereja Löhr-centrā. Tukša auto stāvvieta. Pa eskalatoru jākāpj pašai. Strādnieki kaut ko labo pie galvenajām durvīm.
Pie prakses ieejas pudele ar dezinfekcijas līdzekli. Visi cenšas nepienākt cits citam par tuvu. – Palieciet vesela, - kad nepatīkamās procedūras - ar tādu kā šaušanu acīs - galā, atvadoties teica dakteris ar (latviski iztulkotu) uzvārdu “Sēne”.
Iegriezos aptiekā nopirkt termometru un paracetamolu – visādam gadījumam. Mājās izmērīju temperatūru – 35,8. Būs jāiet meklēt tomēr to kaut kur noklīdušo oldskūlīgo ar dzīvsudraba stabiņu. Karsoņa man nav, bet šim arī neticu.
Nogāju sešus kilometrus. Pa ceļam pamanīju trīs pasažierus devītajā autobusā. Zied jau magnolijas. Klosterdārzā uzmetu bēdīgu aci tur augošajam mamutkokam. Ja jau uz Ameriku netieku, vismaz tik daudz Amerikas tepat. Klosterdārza vienā malā ir dominikāņu māsu kapi. Man pa priekšu lēnu, balstīdamās uz divām nūjām, tur aizkustēja viena no mūķenēm. Pa retam kāds kaut ko savā pagalmā zāģē vai būvē. Zemnieks aizbrauca ar traktoru garām. Lielākoties tomēr kluss kā svētdienas rītā. Tikai putni dzied.
Kad atnācu atpakaļ, N. joprojām pildīja skolas uzdevumus. Matemātiku, angļu valodu un bioloģiju. Manāmi aizkaitināts par apjomu. Man gan liekas, ka viņš grib izdarīt pārāk daudz uzreiz. Izsūtīju dārzā padauzīt bumbu.

24.03.2020.

Ne uz skolu, ne darbu nav jāiet, bet mostos tāpat bez piecpadsmit sešos. Pēc tam gan parasti aizmiegu atkal. Ja putni nedzied par traku. Mums pandēmija un tāds svētdienīgs klusums jau otro nedēļu, bet šiem gan pavasaris galvās un rīklēs. Tomēr, tāpat kā biju reiz iemanījusies, Bruņinieku ielā dzīvojot, nedzirdēt ātrās palīdzības mašīnas, kuras gaudodamas naktīs traucās uz Pirmo slimnīcu, tāpat katru pavasari no jauna pierodu arī pie skaļajiem putniem.
Man nav grūti pieņemt jaunos noteikumus, jo labprāt dzīvoju pa māju, dārzu un mežu, kurš sākas uzreiz aiz virtuves loga. Individuālās pastaigas un skriešana ir tas, ko daru gadiem. N. gan diemžēl nedrīkst iet uz futbola laukumu, kas tepat kalnā aiz meža. Tā, kas aiz virtuves loga. Katru vakaru tur līdz pat desmitiem vienpadsmitiem dega gaismas un notika treniņi, tagad klusums. Futbolu vairs nerāda arī pa TV, un nav arī nekādu citu jēdzīgu sporta ziņu avīzē. Tagad N. ir noklausījies kaudzi audiogrāmatu un mazliet atgriezies pie auto un moto pasaules.
Aiz apzinīguma un mazliet droši vien arī garlaicības viņš katru dienu mācās (arī sestdien un svētdien, kas man jau šķiet pārspīlēti). Jau otro nedēļu. Vienīgā stunda, kas pagaidām ir notikusi skype, bija ģitārstunda. Arī ūdenspolo treneris sestdien bija saorganizējis attālinātu treniņu whatsappā, tikai N. tā vietā izvēlējās pievienoties HP garā pastaigā pa mežu, - viņam liekoties par stulbu lēkāt vienam pašam pa istabu.
Uzdevumus skolotāji sūta pa e-pastu, un to nav maz. Tagad nav katru dienu jāapgūst seši vai septiņi dažādi priekšmeti, kā tas ir skolā un, šķiet, nolemts arī Latvijā. Pirmajā dienā bija tikai matemātikas uzdevumi. Nākamajā pievienojās angļu valoda un bioloģija. Pēc tam franču valoda un vēsture. Šī nedēļa ir sākusies ar vācu valodu un fiziku.
Gandrīz viss ir iespējams attālināti. Un gan jau es izdomāšu arī, ko sadarīt ar savu Sabata pusgadu, kurš bija ieplānots garākiem ceļojumiem. Paguvu tikt tikai līdz Rīgai un Viļāniem un atpakaļ. Un arī šis “ceļojums” jau izvērtās par milzu stresu. Veselu gadu gaidīju šo pavasari un vasaru, kurā būšu no darba pienākumiem brīva, lai varētu beidzot tikt uz Ameriku. Nosvinēt Latgalē Jāņus. Tagad man - tāpat kā Samantai Tīnai Eirovīzija – atņemta konfekte, kas bija jau rokā.
Vakar pa radio teica, ka aizslēgtās Austrumeiropas dēļ šopavasar nebūšot, kam novākt ražu – sparģeļus un zemenes. Varbūt man pieteikties? Jo man ļoti garšo sparģeļi un zemenes.

27.03.2020.

Par vardēm šopavasar neviens neliekas zinis. Tā īsti neesmu arī manījusi tās migrējam. Vakar ar Evu norunājām gandrīz stundu. Heriberto neesot satikusi jau mēnesi, - viņš Šveicē, robeža pa vidu. Piezvanījusi īrniece un teikusi, ka palikšot dzīvoklī līdz sestdienai pirms Lieldienām. Un Eva tad jautājusi, kad tad īsti ir Lieldienas? Arī man visas dienas sajukušas. Trešdienā domāju, ka ir pirmdiena, bet vispār liekas, ka visu laiku ir svētdiena. Vai mūžīga svētdiena nav bijis tas, ko kādā neapdomības brīdī esmu vēlējusies? Kā pasakā par desu pie deguna. Tagad jālūdzas, lai to “svētdienu” atkal ātrāk ņem prom.
Mazliet tiku piebremzēta savā skrējienā pa mežu un priekā par vizbulīšu paklājiem, jo meža mašīna bija aizsprostojusi ceļu un mēģināja iekraut piekabē vienu paresnu koku, kas karājās nogāzē citu koku skāvienā. Kad tas īsti neizdevās, saķēra to ar savām knaiblēm un kā tāda milzu vabole milzu salmu aizvilka pa ceļu prom. Pieputināja man pilnu degunu. Un brīdi iepriekš biju tieši nopriecājusies par svaigo gaisu.
HP šodien aiznesa Dr. Borgielam vēl vienu kasti ar FFP maskām. Esot pirms gadiem septiņiem tās izsolē nopircis dēļ saviem remontdarbiem. Bet es biju beidzot veikalā. Izkāpusi no mašīnas, vispirms ieliku kabatā karti, ar ko samaksāt. Pēc tam uzvilku gumijas cimdus. Pirms iešanas veikalā jāsataisās kā agrāk uz talku.
Atkal pārmaiņas pa vienu nedēļu. Groziņu nav. Rati jau uzreiz nozīmē zināmas distances ievērošanu. Pie ieejas uzraksts, ka ar vieniem ratiem iekšā drīkst nākt tikai viens cilvēks. Pa grīdu salīmētas svītras. Roku krēmam nebija lielas izvēles – paņēmu vienu no diviem, kas bija.
Noskaņojums veikalā mazliet kā bērēs. Visi klusi, atturīgi. Uzsmaida, bet nekādas pļāpāšanas. Šo ieradumu – nepļāpāt pie kases - varētu atstāt arī turpmāk. Mulsināja, ka nevienam citam neredzēju rokās cimdus.

28.03.2020.

Sapnī man bija jālido uz Ķīnu, bet nekā nevarēju sapakoties. Biju tikai pašā vismazākajā koferītī iemetusi dažas lietas, tas joprojām bija pustukšs. It kā Dzintrim Kolātam bija mani jāaizved kaut kur – ne īsti uz staciju, ne uz televīziju. Es kavēju, bet pie sevis domāju – nu, nevaru taču ar tukšu koferi doties uz Ķīnu, pat kurpes vēl nebiju atradusi… Tāds tipisks sapnītis, kurā esi kā sapinies un nekā netiec uz priekšu. Kāpēc Ķīna, kāpēc Kolāts? – Ne jausmas.
N. saka, ka skolā iet esot relaksētāk, tomēr mājmācībā pavisam noteikti viņš apgūst vairāk un labāk. Vismaz pagaidām. Skolotāji atsūta izdarāmo darbu sarakstu visai nedēļai vai pat divām, un katra paša ziņā, kad un kā tos izpildīt. Tikko viņš pasūtījis pāris audiogrāmatu Amazonā – piegāde gan būšot tikai pēc mēneša. Un nolēmis beidzot piedalīties arī ūdenspolo treniņā bez ūdens – treneris sagatavojis vingrojumus sportošanai dārzā un ar bumbu.
Noskatījos internetā JRT “Revidentu”. Pabeidzu lasīt “Varakļānus” – beigas gan vairs tikai pa diagonāli. Šonakt pulksteņi jāpagriež stundu uz priekšu. Lielākā daļa gan pārgriezīsies paši – telefonos, datoros, virtuvē pie sienas.
Kāds itālis no Rimini, 101 gadu vecs, kļuvis par pagaidām vecāko cilvēku, kurš izveseļojies no koronavīrusa. Ak, Rimini, ak, mīļā Itālija! Un Neapole un Sorento – tieši pirms gada. Dzīve tur rādījās saulaināka nekā jebkur citur. Un kā smaržoja citroni! Gan jau tie smaržo arī tagad.
Aiz nostaļģijas tikko sameklēju albumā vienīgo bildi no Rimini. Pirms divdesmit gadiem. Toreiz jau mēs vēl neknipsējām visu pēc kārtas un visos iespējamos rakursos. Satinusies dvielī, es tur slauku matus un smaidu. Un man aiz muguras ir Adrijas jūra. - Kāpēc tu esi dvielī? - jautāja R. vēl pavisam nesen, kad, izlīdusi no dušas, spraucos viņai garām uz istabu. Un mums, lielajiem, tas šķita varen izdevies teiciens – “būt dvielī”. Piemērots dažādām situācijām un dažādiem noskaņojumiem.

29.03.2020.

Izlasīju, ka šobrīd tiekot mazāk apzagti dzīvokļi. Un - kā gan, ja visi sēž mājās? Zagļiem nav viegli, jādomā citas lietas. Toties esot pieaudzis saldumu patēriņš. Arī es esmu sākusi biežāk gatavot desertiņus un šodien cepu pankūkas. - Svētdiena taču, - teica N., kad ierunājos par balto miltu (ne)vērtību.
Beļģijā esot inficēts kaķis ar koronavīrusu. Vai kaķis var inficēt citus - cilvēkus vai kaķus, pagaidām vēl nav skaidrs. Hesenes finanšu ministrs vakar izdarījis pašnāvību, metoties zem ICE. Kāpēc?
Izlasīju “Liebesbrief ans Joggen”. Kādu vai kaut ko mīlēt nenozīmē, ka tas nemitīgi ir tikai forši. Mīlēt nozīmē turpināt to darīt - pat tad, kad pilnīgi viss sāp un ir jēls. Un, protams, tas attiecas gan uz cilvēkiem, gan darbu, gan hobijiem. Arī skriet ne vienmēr ir viegli - reizēm iesāpas ceļgals vai mana vecā rēta, jāuzmanās no suņiem. Bet vai es gribētu neskriet? Endomondo rāda, ka šonedēļ esmu noskrējusi 24,68 km, nogājusi 9,14 km un kāpusi kalnos 5,4 km. Kopā 39,24 km un vairāk nekā 6 stundas tīras laimes.
Mežā ļaužu kļūst vairāk, bet visi tiešām ievēro noteikumus – dodas pastaigās pa vienam vai diviem, daži skrien vai brauc ar velo. Rotaļlaukumam apstiepta riņķī sarkanbalta lenta. Divi bērneļi, turēdamies pie tās, mēģināja izdīkt iespēju kāpt uz karuseļa, bet māte lēnām turpināja iet tālāk, un puikas pēc brīža viņai sekoja.
Pa ilgiem laikiem pretī nāca visi Heuseri. Vispirms nospriedu, ka, re - cilvēki tomēr pulcējas arī te baros. Tikai, tuvāk pienākot, sapratu, ka Anjai ar Rolandu meitas pāraugušas pašus, nu, vismaz Anju noteikti. Un vienas mājsaimniecības ietvaros pastaigā iet drīkst.
Cik saprotu no e-pastiem, universitāte gatavojas uzsākt vasaras semestri digitāli. Fr. Fotteler aptaujā kolēģus, kam nepieciešami kādi mikrofoni, kameras utt. Lai arī savu sabata semestri biju iedomājusies citādu, šobrīd esmu priecīga, ka tieši tagad esmu brīva. Līdz rudenim vēl ir laiks, tad arī domāšu.

30.03.2020.

Jocīgi, kaut visi plāni izjaukti, man ir drīzāk tāds kā mazliet pacilāts garastāvoklis. Kā pirms gaidāmiem svētkiem. Kā agrāk, izlaidumu, Jāņus vai Jauno gadu gaidot. Jo PĒC TAM taču būs viss CITĀDI. Citādi tomēr jau ir tagad un tepat.
Šodien atkal bija brīnumsaulaina diena. Ja var sacīt brīnumskaisti un brīnumjauki, tad kāpēc lai nevarētu teikt - brīnumsaulaini?
HP šodien nopircis sparģeļus – vietējos, vācu, pirmos, lēti. Brīnījās, kā tas viss iet kopā? Teicu, ka varbūt slēgto restorānu dēļ. Citos pavasaros tie bija vietējo sparģeļu noņēmēji - pirms un pēc Lieldienu laika ēdienkartēs dominēja sparģeļi - šādi un tādi. Bet nu restorāni aizslēgti, un ne jau visiem patīk ar tiem mājās krāmēties. Tikai joprojām nezinu, kas tos novāc – jo austrumeiropiešu taču neesot. Vai varbūt tomēr kādi ir? Kuri nav aizmukuši karantīnā uz dzimteni, bet palikuši vācu sparģeļu laukos? Jūlija gan aicināja vāciešus pašus doties uz tīruma, bet nekas vairāk par to nav dzirdēts.
Ungārijā Orbāns kļuvis par īstu diktatoru – ziņas īsumā man pārstāstīja N. Olimpiskās spēles pārceltas uz nākamo vasaru. Bavārijas Landshūtē kāds divdesmit septiņus gadus vecs puisietis ielikts cietumā – līdz 3. aprīlim. Par ierobežojumu atkārtotu ignorēšanu.
Pulkstenis rāda četras nulles. Tātad ir sācies jau 31. marts. Vācijā inficēti 67 051, miruši 650. Mēģināšu aizmigt.

01.04.2020.

Šodien oficiāli sākas mans brīvais pusgads. “Sabbatical” jeb Sabata (pus)gads nozīmē iepriekš ieplānotu, garāku atvaļinājumu, izkāpšanu uz kādu laiku no aktīvās darba dzīves. Doma par pauzi - prom no universitātes un lekcijām - radās 2018. gada decembrī, kad dienas bija īsas, ne pārāk saulainas un es bieži jutos nogurusi. Mazāk no darba, vairāk no braukāšanas turp un atpakaļ. Pārāk daudz laika pavadīju sastrēgumos. Brīžam likās, ka gribu pamest visu un dzīvot būdiņā tēta mežā. Aptaujāju visus iesaistītos cilvēkus, vai es varētu kādu brīdi nedarītu neko. Vienojāmies par šo pavasari un vasaru.
Mans Sabata pusgads nu ironiskā kārtā ir iekritis tieši tagad, kad liela daļa cilvēku gandrīz ar varu ir aizsūtīti tādās kā brīvdienās. Brīvdienu sajūta tomēr nosacīta, jo šim mūsu visu kopīgajam “Sabatam” ir pārāk daudz noteikumu un ierobežojumu. Atcelti ceļojumi, koncerti, lidojumi, restorāni, frizieri... Bet, protams, tās tādas First World problēmas. Nejūtos pat īpaši apbēdināta. Varbūt tāpēc, ka pagaidām katru dienu spīd saule. Varu tepat izstaigāt vietas, kur parasti drūzmējās tūristu bari. Un katra diena tāpat ir par īsu, lai izdarītu visu to, ko gribas un vajadzētu.
Šodien nogāju knapus desmit kilometrus. Mērķis (Burg Eltz jeb Elcas pils) man labi zināms, bet šodien atradu jaunu, vēl nekad neietu ceļu. Mazliet apmaldījos mežā, toties ieraudzīju pili no pavisam citas puses nekā biju to redzējusi līdz šim. Kaut gāju turp un atpakaļ pa to pašu taku, tikai atpakaļceļā pamanīju vienu otram pāri pārkritušos kokus – kā milzu krusts upē. Likās, ka kaut ko simbolizē. Ko?

A1wiUbS.jpg

02.04.2020.

Šorīt pamodos agrāk. Izlasīju/ noklausījos dažas interesantas ziņas. Piemēram, ka Londonā starp 17. un 19. gadsimtu esot bijis tirgus, kurā tika pārdotas sievas. Dažreiz tikai par pāris pintēm alus. Lai cik briesmīgi tas neizklausītos, bieži visi iesaistītie esot jau iepriekš vienojušies un pēc darījuma bijuši laimīgāki nekā pirms tam. Nekāda šķiršanās toreiz iespējama nebija, sievas piederēja vīriem, tāpēc šī bija vienīgā iespēja situāciju mainīt.
Nacionālā bibliotēka piedāvā lasīt ne tikai periodiku, bet arī digitalizētās grāmatas no 16. gs. līdz 20. gs. sākumam. Nu jau sāku justies kā kādā Leiputrijā - žēl tikai, ka stundu dienā nekļūst vairāk. Vai ka pietiktu ar mazliet īsāku nakti.
Vakar pamanīju, ka ārkārtīgi daudz sportistu - skrien pāri visiem tiltiem un gar Mozeli. Iespējams, ka viņi arī agrāk skrēja - rītos vai vakaros, pirms vai pēc darba. Trešdienas pēcpusdienā to, protams, pamana vairāk. Arī es šorīt paskrēju, tas gan nekas jauns. Ievērības cienīgs šis fakts vienīgi tāpēc, ka kopā ar divām stirnām. Tās gan, protams, krietni ātrākām kājām, uzskrēja kalnā un prom.
Tā kā galīgi nav zināms, kad kādreiz varēs tikt pie frizieres, jāsāk laikus izmēģināt, kāds lakats man piestāv.
N. bija trešā ģitārstunda skaipā un lapiņa pie durvīm, lai netraucējam.

fs9Z2UW.jpg

03.04.2020.

Izlasīju, ka tas labi, ja ķiploki aug blakus zemenēm, pa vidu salāti un gurķi.
Cilvēkiem visādas teorijas un spriedelējumi par Covid-19. Vainīgo meklēšana. Vecīšiem, kurus vīruss visvairāk noskatījis, sava zināšana - Bībelē ierakstītais pasaules gals esot klāt. Un vainīga ziema, kuras nebija.
Šodien noklausījos audio ierakstu ar mammas krustmāti (90+) apmēram pirms mēneša: “Cylvāki krisšūt kai mušys un uz vysim styurim stuoviešūt puordevieji – kupči tārgaunīki... Šite, Lubānā, stuov iz kotra styura, puordūd... Vyss pyldās tai kai postardīnā. Es tik soku, ka lobais nabyus. Nabyus ilga dzeivuošona nivīnam. Un doba jau paruoda... Voi ta’ kaidreiz myus’ myužā tyka itaida zīma radzāta? Nadabiska...”
Par pasaules galu man viedokļa nav. Bet tas, ka veikalos par daudz plastmasas štruntu, par daudz lupatu un vienkārši par daudz atkritumu pasaulē, – to nevar nepamanīt. Ceru, ka beidzot attapsimies un atmetīsim lieko.
Tiešsaistē varot noskatīties “Zilākalna Martu”. Redzēju to pirms gadiem desmit Vīsbādenē. Māra Zālīte arī tur bija. Sēdēja vienā no pēdējām rindām. Izrādes beigās, kad uzsprāga diskusija par krustu, mēģināja laikam mazināt spriedzi. Viens vācietis (varbūt bija arī vairāki) brīdi iepriekš neapmierināts bija aizskrējis prom no zāles. Jo aktieri uz galda lika latviešu ugunskrustu, kas vāciešiem principā ir kāškrusts. Tik jocīgu noskaņojumu nekad ne pēc vienas izrādes vairs neesmu piedzīvojusi.
Šodien vēsturisks cipars dīzeļdegvielai – 1,02 €. Manā autobraucējas dzīvē laikam pirmoreiz. Joprojām neesmu mašīnā pagriezusi pulksteni stundu uz priekšu. Varbūt būs kā togad, kad visu vasaru nodzīvoju ar ziemas laiku? Tad pienāca rudens, nākamā pulksteņgriešanas reize, un laiks atkal bija pareizs.
Nomazgāju logus, dažus, piecus. Mežā redzēju vāveri, vienu pāri ar suni un divus riteņbraucējus. Un katram kilometram par godu apēdu pa konfektei.

04.04.2020.

Šorīt vēl astoņi logi un četri kilometri. Noslaucīju ielu. Millera kungs ar suni stāvēja drošā attālumā ielai otrā pusē un sarunājās ar citu kungu, kura vārdu es nezinu. Tas stāvēja vēl gabalu tālāk un kūpināja savu cigāru. Kaimiņi būs apdarījuši daudz darba pa šīm dienām. Jaunais kaimiņš cērt un rok katru dienu aiz mūsu puķu loga. Otrs kaimiņš remontēja garāžu. Trešais ir uzlicis jaunu celiņu līdz mājai.
Man patīk būt mājās. Drīz jau būs vasara. Nākamnedēļas laika prognozē katru dienu saule un ap divdesmit grādiem. Vispār jau derētu arī mazliet lietus, vismaz šad tad. Vēl vienu tādu vasaru kā iepriekšējās divas, un nekāda meža te vairs nebūs.
Martina atsūtījusi garum garu meilu – cik viņa pārgurusi, ka pat runāt negriboties. Kauns rakstīt atpakaļ, cik ļoti man viss labi. Protams, ja būtu jādomā par darbu un vēl papildus jāiemāca bērniem adīt, klavieres spēlēt, jāzīmē un jālīmē, un jādejo kopā ar bērnudārzniekiem (kā to var lasīt latviešu twitterī), un vēl jāgatavo piecreiz dienā ko paēst, tad es dziedātu citu dziesmu.

05.04.2020.

Ļoti pavasarīgs, saulains, kluss rīts. Ne zariņš nekust. It kā Debesis gribētu atvainoties par sagādātajām neērtībām. Tikai balodis ik pa brīdim iedūdojas. Un citi putni. Čivina un svilpo.
Pūpolsvētdiena. Vāciešiem Palmsonntag. Palmu svētdiena, tāpat kā daudzviet citur pasaulē. Ja šo dienu sauktu tā auga vārdā, kuru nes uz baznīcu, tad mēs te svinētu Buchsbaumsonntag.
Buchsbaum (Buxus sempervirens) ir mūžam zaļš krūms, ar mazām, spīdīgām lapiņām. No marta līdz maijam pazarēs uzrodas arī knapi pamanāmi, dzeltenīgi ziedu ķekariņi. Pirms gada “pandēmija” bija uzbrukusi lielam skaitam Vācijā, Austrijā un Šveicē augošo kociņu, kuru latvisko nosaukumu es diemžēl nezinu. Tajos bija iemeties tārps (Buchsbaumzünsler, Cydalima perspectalis), kurš šī gadsimta sākumā ievazāts no Austrumāzijas. Gandrīz visi kaimiņi sapakoja savus krūmus maisos un nolika uz ielas prom vešanai. Arī mūsējais tika nogriezts līdz zemei, palika tikai celms. Kociņš bija vecs, varbūt pat visu pusgadsimtu. Sakni atstājām. Pat pēc sausās vasaras ar izžuvušajām upēm un nokaltušajiem mežiem uz rudens pusi ap celmu sāka spraukties ārā zaļums. Bet šopavasar tas izskatās, kā sacītu Latgalē, pavisam sprauns. Vienu mazu zariņu ieliku arī vāzē.

08.04.2020.

Vakar vakarā bija milzīgais mēness pie debesīm. Ap pusdeviņiem, kamēr vēl slēpās aiz kokiem, tāds oranži rozā. Pēc desmitiem izgāju vēlreiz ārā – izskatījās pēc prožektora. Liels un spožs joprojām, bet ne vairs persiku krāsā. Noskatījos Rēdera 1:1 ar Andri Keišu. Mēģināju skatīties/ klausīties Aidu. Apbrīnoju visu - milzīgo darbu, kas tur ielikts. Spēcīgās balsis. Režiju. Un kā tas viss turas kopā. Bet - bail atzīties... Ar operu kā žanru man iet kā ar Upīša “Zaļo zemi”. Smagi.
Šorīt vēl viens mēģinājums ar kafiju gultā. Un klausos Sprache, mein Stern. Hölderlin hören. Tībingenē ir tas tornis, kurā Helderlīns pavadīja 36 gadus no savas dzīves. Un mums pašizolācijā nav pat vēl lāga 36 dienas, bet pieaugot gan psihiskas problēmas, gan vardarbība, gan pašnāvības. Helderlīnam gan arī bija psihiskas problēmas, taču tornis nebija to cēlonis. Torni esmu bieži fotografējusi un tam apkārt staigājusi, bet nekad nav gribējies ienākt iekšā. Ir daudz vietu, kur man negribas būt. Nez kāpēc šķiet, ka, piemēram, mauzolejā pie Ļeņina es varētu izvemties.
Garie rīti skaisti arī ar to, ka var parunāties ar vecākiem. Šorīt tētis atcerējās, ka pirmoreiz Rīgā bijis 1960./61. gadu mijā. Braukuši uz Edvartonkuļa kāzām. Tētis pirmoreiz braucis tramvajā un savā priekā dalījies ar citiem pasažieriem. Ka pirmoreiz Rīgā un ka pirmoreiz tramvajā. Un jaunais 1961. gads sācies ar naudas maiņu. Mamma, savukārt, Rīgā pirmoreiz bijusi 1968. gadā, uz bērēm. Apkārt tai mājai Juglā, uz kuru viņas ar babu devušās, bijis sacelts jau daudz daudzstāveņu. Bet ierašanās brīdī mājā bijis tikai mazs puika. Tas padevis pa logu krēslu, un viņas iekāpušas mājā pa logu.

09.04.2020.

Maincas biznesa viesnīca INNdependence izmitinājusi gandrīz 30 bezpajumtniekus.
Biju veikalā. Atzīmējams notikums, jo daru to reti un iepriekš vajag sagatavoties. Pie veikala stāvēja “kārtībnieks”, skaitīdams iekšā nākošos cilvēkus. “Kārtībnieki” jeb vācu “Ordnugsamt” vispār ļoti nodarbināti – redzēju šodien vismaz sešas mašīnas. Veikalā nopirku skābo krējumu, divus citronus, eļļas pudeli, baziliku, jogurtu, sulu, riekstus… Aizmirsu konfektes. Atcerējos tikai, kad gāju ārā. Nekas, sestdien cepšu “žagariņus”, ko neesmu darījusi kādus piecpadsmit gadus. Beidzot tualetes papīra visiem pietiek. Statistiķi saka, ka pagājušajā nedēļā vācieši pirkuši par 29% mazāk nekā vidēji iepriekšējos sešos mēnešos. Bet roku krēmu gan nevarēju atrast. Negribējās arī pārāk ilgi meklēt.
Joprojām spīd saule. Mazliet atgādina Lieldienas pirms trīsdesmit gadiem. Pavasaris Latgalē toreiz bija agrs un silts, bet pēc tam lija visu vasaru. Malta bija izpletusies pa pļavu kā palu laikā. Un Sīļukalnā pāri slapjajam tīrumam vajadzēja brist basām kājām un kurpes nest rokā kā pirms simt gadiem. Cerams, ka šogad nelīs visu vasaru un plūdu nebūs. Cerams, ka līs pietiekami bieži un upes neizžūs. Bet pagaidām katru dienu daudz saules. Pie Reinas jau uzziedējis ceriņu krūms. Vienā dārzā redzēju arī pujenes.
Atkal ar riteņiem nobraucām ar N., kuram šī ir brīvdienu nedēļa, mazliet vairāk par 20 kilometriem. Šoreiz gar Reinu. Izbraucām pietiekami agri, tāpēc vismaz sākumā ceļš piederēja gandrīz tikai mums.
No badmintona sāp roka. Žēl, ka neprotu bliezt ar otru.

10.04.2020.

Šodien mežā kā pa Jomas ielu agrāk. Likās, ka visi izveduši kaut ko pastaigā: velosipēdus, suņus, bērnus, zirgus. Arī poniju. Samērā netālu citu no cita redzēju ceļa malā mētājamies trīs priekšmetus - saliektu dakšu, melnu pirkstaini un pusi noplēstas zoles no kāda apava. Materiāls detektīvu rakstniekiem.
Vētras mēdzot izskalot dzintaru, - vakar savā tiešraides koncertā nosprieda divi Kaspari – Zemītis un Znotiņš. Šis ir lielisks laiks mums, kas nedzīvo Latvijā. Tik daudz kultūras piedāvājumu internetā. Īpašs prieks par iespēju lasīt visu LNB “periodiku”. Noklausījos arī vairākus raidījumus, kam sakars ar Latgali – interviju ar Janci, ar Annu Rancāni. Diemžēl tās dažas (dokumentālās) latviešu filmas, kuras ļoti gribētu redzēt, te nerāda. Vienu vakaru LTV laikam bija kaut kas nojucis, sāka rādīt filmu par mežabrāļiem Lubānā, paguvu jau sapriecāties. Bet dažas minūtes vēlāk izlēca balti burti uz melna fona: “Atvainojiet… nav tiesību izplatīt valstī, kurā Jūs atrodaties”. Netflixā noskatījos “Unorthodox” - visas četras daļas vienā vakarā. Joprojām par maz laika visam.

11.04.2020.

Uz autobāņiem esot par 50 - 70% mazāka satiksme. Nupat jau sāku ilgoties pēc tāda ātra brauciena pa A60. Varētu aizbraukt uz Maincu pēc pasta, bet universitāte laikam ir slēgta. Un, ja tā labi padomāju, tad tomēr nekur negribu doties.
Noklausījos sarunu ar Ivetu Apkalnu. Pirms 20 gadiem trīs stundas braucām kopā vilcienā no Štutgartes līdz Koblencai, un kopš tā vakara viņa liekas diezgan pazīstams cilvēks. Es arī ceru uz saullēkta koncertu pie jūras vasarā.
Uzcepu “žagariņus”. Vienus apbirdināju ar pūdercukuru, otrus pamērcēju medū. Manējie būs “plikie”.
Visbiežāk skrienu/eju vienus un tos pašus ceļus, tāpēc brīnos, ka tomēr izdodas pamanīt ko jaunu. Tā šorīt ar to dzelteno puķu puduri aiz strautiņa. Protams, man vajadzēja tikt nost no kraujas un ielīst brikšņos, un pārlēkt strautam pāri. Tikt tam dzeltenumam klāt. Protams, gandrīz iestigu dūkstī. Protams, saskrambājos ap kaut kādiem asiem krūmiem. Gandrīz kā pagājušo pavasari Žigaro, kad pielīdu par tuvu kaktusam un pēc tam vairākas dienas noņēmos ar asajām pūkām, kas bija sadūrušās kleitā un vēderā. Tā jau šķita, ka būs purenes. Vēlāk internetā atradu, ka purva pureni, kaut savā būtībā indīgu, varot pat ēst. Vārot indīgā viela noārdās, un to iespējams pievienot ēdienam kā garšvielu. Mūžu dzīvo, mūžu mācies. Ēst purenes tomēr neriskēšu.
Pabeidzu lasīt “Vilcēnus”. Manfelde, starp citu, ir vienīgais cilvēks, par kuru zinu, ka esam dzimušas vienā dienā. Tajā gadā, kad septembrī Kurzemē snidzis pirmais sniegs, bet Latgalē ne. Mana mamma vēl dienu iepriekš rakusi kartupeļus. Vai nu KurzemesLatgales vai varbūt tā sniega dēļ mums dzīve stipri atšķirīga. Mans stāsts par deviņdesmitajiem (īpaši salīdzinājumā ar “Vilcēniem”) būtu kā plunčāšanās remdenā ūdenī. Pa īstam trakās lietas notika ar citiem, ne mani.

12.04.2020.

Lieldienas. Sasitu bļodiņu, sarkano. Kā raušus izrāva no plaukta un no rokas. Kamēr citi krāso olas, es svētkiem par godu nolakoju nagus. – Schwarz? Melni? – bija šokā abi mani vīrieši. Nācās pārliecināt, ka tie ir ļoti tumši sarkani. Citas nesažuvušas lakas man vienkārši nav.
Sapnī redzēju 14. augustu Viļānos. Pie mums un Stafeckiem tika likti gurķi burkās. Visi bija aizņemti, bet beidzot atkal kopā. Pilns dārzs bērnu. Tika svinētas visas aizgājušā pusgada dzimšanas un vārda dienas reizē. Meitenes, saģērbušās savās princeškleitās, laida gaisā ziepju burbuļus. Virs galvām lidinājās uzvelkamās rotaļlietas – bites vai taureņi. Kā vistiņas, kas tekalē šurpu turpu, bakstīdamas ar knābi grīdā, kamēr pulkstenītis tikšķ. Kad mehānisms apstājās, droši vien tās bites un taureņi dabūja krist lejā kā akmeņi. Lai gan pēc fizikas grūti saprast, kā vispār tika augšā. Iedomājos par Ainu, ka jāapsveic dzimšanas dienā, tad atcerējos, ka viņai tā dzimšanas diena taču tikai “pēc pases”. Bet tad nolēmu, ka jāsveic vienalga, jo 14. jūnijā taču neizdevās. Ļoti ceru, ka tiksimies ātrāk par 14. augustu.
Saruna šorīt pie Lieldienu brokastu galda:
N: Morgen ist noch kein normaler Tag? (Rīt vēl nav normāla/parasta diena?)
HP: Zurzeit ist überhaupt kein normaler Tag mehr. (Šobrīd vispār nav nevienas normālas dienas.)
N: Ich meine, kein normaler Corona-Tag... (Es domāju, nav parasta korona diena...)
HP: Nein, morgen ist noch Corona-Feiertag. (Nē, rīt vēl ir korona svētku diena.)

13.04.2020.

Šodien pavēsi. Nekāds lietus diemžēl nenolija, vien pāris piļu. Mežā redzēju četru cilvēku (divu pāru) grupu. Tiklīdz tuvojos, šie uzreiz sadalījās pa divi.
Liku puzli.
Izskatīju visus rakstus, kas saistīti ar kolhozu “Narodnaja pobeda”. Interesantākā ziņa (1959.g. janvāris) bija par “kiosku bez pārdevēja”. Kolhoza kantorī esot skapītis ar dažādām mantām. “Pie tā pienāk kolhoznieki, paņem papirosus, sērkociņus, vai arī citas preces un attiecīgu sumu naudas ieliek kasē”. Tiešām? Tik godīgi? Un diezin, kas bija tās citas preces?

14.04.2020.

Aiz loga atkal saule un zilas debesis. Tikai jau otro dienu auksti. Ievas nozied. Ābeles zied. Un mans baziliks pa nakti nosalis.
Avīzē liels virsraksts “Das einsame Ostern des Papstes” (Pāvesta vientuļās Lieldienas). Protams, šīs Lieldienas tiks ierakstītas vēstures grāmatās ne tikai pāvesta dēļ, kurš izskatījās vientuļš, bēdīgs un apjucis savā milzīgajā Sv. Pētera bazilikā. Normāli tur satilpstot pat divdesmit tūkstoši cilvēku. Vairāk vai mazāk apjukuši šobrīd esam mēs visi.
Pēc viena mēneša mājās arī man mācas virsū kaut kāda apātija. Jo visas dienas tomēr tik līdzīgas. Labi, ka ir pavasaris un daudz svaiga gaisa. Tas palīdz saņemties, nomainīt pidžamas bikses pret skrienamajām. Gribēju pārmērīt savas kleitas, bet beigās tikai vienu izgludināju.
Lauksaimniekiem laba ziņa - vakar Hānā, kas ir viena no septiņām lidostām, kur atļauts nolaisties lidmašīnām ar sezonas strādniekiem, ieradušies 160 ražas vācēji no Rumānijas. Šovakar atlidošot vēl 125 no Horvātijas. Tas nozīmē – vismaz daļa sparģeļu un zemeņu būs glābti, un tos negaidīs tik bēdīgs liktenis kā Holandes tulpes, kuras tiekot “šrēderētas” tīrumu mēslošanai. Jo nekādu svētku šopavasar nebūs.
Ejot garām vienam šķūnim, pie durvīm pamanīju lapiņu ar aicinājumu neglaudīt kaķi. Nevienu kaķi tuvumā nemanīju.

HvKc33X.jpg

16.04.2020.

Vakarā ARTE kanālā noskatījos divas filmas par Romiju Šneideri. Tur tika tik daudz smēķēts, ka bez nevienas cigaretes tuvumā sāka griezties galva. Romy tēma pirms aizmigšanas pastiprināja manu viegli depresīvo noskaņojumu. Šorīt pierakstīju lietas, ko darīšu, kad tas atkal būs ļauts:
Došos pie frizieres.
Dzeršu kapučīno kafejnīcā, pie galdiņa ielas malā.
Lidošu uz Latviju.
Klausīšos dzīvu, neattālinātu mūziku.
Apskaušu cilvēkus.
Ēdīšu nemazgātas zemenes.
Ieiešu grāmatveikalā un izšķirstīšu desmit grāmatu.
Pastaigāšos gar jūru.
Izpeldēšos Maltā.
Ēdīšu čipsus kopā ar draugiem no vienas tūtas.
Dzeršu šampanieti no pudeles un piedāvāšu citiem.
Priecāšos par ciemiņiem.
Došos ciemos.
Došos ceļojumā.
Aizbraukšu līdz Francijai vai Luksemburgai apēst saldējumu.
Aizvedīšu mammu uz Holandi.
Satikšu kolēģus.
Satikšu studentus.
Braukšu uz pilatēm un ļaušu, lai Frau Klinke piekoriģē manas muguras vai kājas leņķi.
Iešu uz baznīcu.
Iešu uz kino.
Paaicināšu Martinu uz glāzi vīna.
Aizvedīšu N. uz futbola spēli ar viņa mīļāko komandu.
Nevarēšu aizmigt, jo kaimiņi būs sarīkojuši ballīti.
Mēģināšu runāt ar Gaļinu krieviski, kamēr viņa vīlēs man nagus.
Iešu uz restorānu un nejauši noklausīšos sarunu pie blakus galda.
Dažreiz negribēšu nekur iet un aizbildināšos, ka man jau ir citi plāni.
Nopirkšu karstu vafeli un turpat uz ielas apēdīšu.
Samaksāšu par to ar monētām, ne karti.
Atteikšos no Netflix abonementa.
Iepazīšos ar cilvēkiem, kurus vēl nepazīstu.

17.04.2020.

Ir pagājuši 25 gadi, un es joprojām neesmu iemācījusies braukt ar velosipēdu. Ceturtdaļgadsimtu vēlāk nobremzēju pret trotuāra apmali otro reizi. Rezultāts gandrīz identisks. Tikai šoreiz man nebija zaļu velveta bikšu, kurās būtu izcirsts robs. Kājā gan. Un roka arī mazliet stīva. Ja toreiz likās, ka pie vainas viss nezināmais un jaunais – ātrums, kalns, līkums un pats ritenis, ar kādu nekad agrāk vēl nebiju braukusi, - tad šodien nudien nezinu, ar ko attaisnoties. Kas tas bija? Pēc 26 kilometriem pašās beigās nogāzos tieši pretī sinagogai.
Tur, starp citu, tūres sākumā redzējām bēres. Apmēram desmit cilvēku, visi maskās un ar cimdiem rokās, stāvēja izklaidus. Trīspadsmit kilometru tālāk mazā, aizmigušā ciemā pie Reinas bija arī kāzas. Pie rātsnama, ievērojot kaut kādu distanci cits no cita, stāvēja apmēram tikpat daudz kāzinieku, tikai, šķiet, šie bija bez maskām un cimdiem. Fotogrāfs vienīgais ložņāja apkārt visiem.
Bet par “tūrēm” runājot, no rīta paguvu noskatīties Marka Tvena ceļojumu uz un pa Vāciju. Tvenam esot bijuši 24 balti uzvalki – viņa firmas zīme. Vasarā, ziemā un arī kapā. Un viens no viņa smalkajiem jokiem – ja debesīs neesot ļauts smēķēt, tad viņš uz turieni nedošoties.
Dienas bilance: Vienas bēres, vienas kāzas, 26 kilometri un apskrambāta kāja.

18.04.2020.

No rīta noskatījos vēl vienu daļu no ARTE “Literatour” – par Joseph Roth un viņa ceļojumu uz Krieviju 1926. gadā. Tikai sievietes ar sarkaniem, pakausī sasietiem lakatiem atdzīvinot Krievijas pelēkās ielas. Vēl arī sarkani karogi un sarkanas zvaigznes torņos. Un baznīcu zelta sīpoltornīši. Lai gan vispār Dievam Padomju Krievijā iedotas brīvdienas. Dievs aizsūtīts pastaigā.
Arī mēs šobrīd esam “aizsūtīti brīvdienās”. Tikai, protams, otrādi. Tagad nevis krievi Dievu, bet gan Dievs mūs visus ir aizsūtījis pastaigāties un pārdomāt dzīvi. Pasaulei bez mums iztikt ir vieglāk nekā mums bez pasaules.
Šorīt pienāca ziņa, ka ūdenspolo sezona oficiāli beigusies. Šovasar nebūs arī neviena pasākuma pilsētā. Izskatās, ka N. astmas dēļ šinī mācību gadā uz skolu vairs nebūs jāiet.
Noskatījos Kareņinu.
Aiz loga lido pieneņpūkas.

19.04.2020.

Vakar vakarā beidzot uzlija. Ne daudz, bet vismaz putekļus noskaloja.
Salāpīju vilnas zeķes, paralēli klausoties sarunu LR3 ar Ingu Gaili. Pie rakstīšanas viņai derot tikai mūzika bez teksta. Arī man tāpat, ja nepieciešams koncentrēties. Vārdi liek tajos ieklausīties, mēģināt saprast. Pat valodās, kuras nemaz neprotu. Protams, paralēli tad iespējams vienīgi lāpīt zeķes.
Biju pastaigā. Pa ceļam divi puikas uz riteņiem. “Eine Woche Schule und eine Woche Pause, und dann eine Woche Schule, und eine – Pause…” (vienu nedēļu skola un vienu nedēļu pauze, un tad atkal vienu nedēļu skola un vienu – pauze) - Viens stāstīja otram, kā tas turpmāk izskatīsies ar skolā iešanu.
Satiku Janu ar ģimeni. Nostaigājuši astoņus ar pusi kilometrus. Nu jau nedēļām visi iet pārgājienos kā agrāk tikai Vasarsvētkos. Saša ar meitām aizgāja mums gabalu priekšā, lai varam parunāties. Pirmoreiz sapratu, ka tas tomēr diezgan sarežģīti - ja pazīsti cilvēkus un vienā virzienā ejams, viegli aizmirstas, ka jādistancējas.
Saliku debesis N. puzlē.
HP izcepis baltmaizi. Uz viņa vecmāmiņas Bertas kapa izaugusi milzīga tūja. Pieminekļus vāc nost, jo samaksātais laiks iztecējis, bet tūja droši vien paliks. Vismaz vēl kādu laiku.

20.04.2020.

No rīta izlasīju, ko Undīne Adamaite saka par savas dzīves īpašajiem svešiniekiem. Atcerējos tos svešiniekus, kuri kaut kādā ziņā ir “pieskārušies” man. Angliete Braitonā, kurai uz ielas lūdzu palīdzēt atrast māju. Palīdzēja un beigās mani vēl apskāva. Tas krievu vīrietis Mežaparka kafejnīcā, kurš nopirka, atnesa, uzlika man uz galdiņa tasi kafijas, kad es ar savu tikko nopirkto biju aplējusies. Un nē, viņš pat nemēģināja iepazīties. Francūziete pie jūras Žigaro, kura gribēja zināt, vai ūdens jau iesilis. Es bridu pa jūru, viņa vēl tikai mērcēja pirkstus. “Bonne chance!”, pēc īsas sarunas mēs novēlējām viena otrai atvadoties. Tādu cilvēku ir bijis daudz, kuriem es un kuri man šobrīd varbūt paejam garām. Nepieskaroties.
Tomēr pa mazai drusciņai atgriežas arī kaut kas no agrākās dzīves. No rīta biju dārzniecības veikalā. Nopirku trīs tomātus, vienu papriku un divas puķes. Pirmoreiz veikalā redzēju ļoti daudz cilvēku (70-80% ) ar maskām. Tās atgādina, ka gluži ikdienišķa tomēr pat iepirkšanās vairs/vēl nav.
Pēcpusdienā ar N. aizbraucām apēst saldējumu uz Bad Ems. Šodien ir pirmā diena, kad Reinzemē iespējams nopirkt saldējumu līdzņemšanai uzreiz, bez iepriekšējas telefoniskas pasūtīšanas. Saldējuma pārdevējs panācās mazliet pretī. Biju jau sākusi lasīt norādījumus, kas pielīmēti pie loga - ka vispirms jāzvana vai jāsūta whatsapp ziņa. Pat tad, ja stāvi tepat pie durvīm. Izrādījās, ka no šodienas pie saldējuma tomēr var tikt arī bez zvanīšanas. N. gribēja lielo zemeņu trauku, es vienu bumbiņu melleņu jogurta saldējuma.
Joprojām sāp plecs, bet osteopātu prakse strādā, tāpēc ceru uz drīzu (jau trešdien) “ratavuošanu”. It kā jau šis vārds ir no Latgales, bet, tiklīdz uzrakstīju, pamanīju pārāk lielo līdzību ar vācu “retten” – abiem tā pati nozīme ‘glābt’. Par sakaru starp abiem būs vēl jāpadomā.
Pa vidu starp dārzniecības veikalu un saldējumu visu dienu pavadīju pie rakstāmgalda un datora. Pamazām ieaugu zīmītēs, tekstā, rindkopās, kuras bīdu šurpu turpu. Bet pamazām arī šī puzle liekas.

22.04.2020.

No pirmdienas (27.04.) sabiedriskajā transportā un veikalos būs jālieto maskas visiem, izņemot bērnus līdz sešu gadu vecumam. Obligāti.
Biju pie osteopātes. Roku atkal varu pacelt.
Parunāju ar Mārtiņu. Viņam neliekas, ka mēs vasaras brīvdienās tiksim uz Latviju. Tad šī būs ļoti gara un bēdīga vasara. Īpaši jau dēļ N.
Cena dīzeļdegvielai nokritusies zem viena eiro. Varētu uztankoties, bet bāka joprojām diezgan pilna. Nav jau, kur īsti braukt. Pat ziemas riepas vēl nav nomainītas.

24.04.2020.

N. šorīt jautāja, kad es būšot atpakaļ no Amerikas. Un kā tad tur gājis. Abi nosmējāmies, ka pa pirmo zorti. Pēc tam viņam bija franču valodas videokonference ar skolotāju un dažiem klasesbiedriem.
Vakar izlasīju (pēdējās lappuses gan vēl šorīt) Rukšānes “Krieva ādu”. Uzreiz turpinu ar Gailes “Skaistajām”. Labi, ka martā sapirkos grāmatas. Labi, ka LH nesvēra manu rokas bagāžu. Šobrīd patērēju ļoti daudz grāmatu un filmu. Un visa kā cita, pie kā var tikt, neizejot no mājas. Rāmai reflektēšanai par to visu vairs nav ne laika, ne spēka.
HP uzcepis rabarberkūku. Kamēr es staigāju deviņus kilometrus.

27.04.2020.

No šodienas tātad uz veikalu tikai ar masku. Man liekas, ka negribas vispār līst ārā no mājas. “Machen uns die Masken einsam?” (Vai maskas mūs padara vientuļus) – viens no virsrakstiem šodienas avīzē.
Tiem, kam vientulīgi, iespējams noīrēt vistas. Izrādās, šāds piedāvājums pastāv jau vairākus gadus, tikai nupat pieprasījums tik liels, ka visiem gribētājiem vistu nemaz nepietiek. Garantijas, ka būs arī olas, netiek dotas, tomēr no piecām vistām dienā, ja paveicas, varot tikt pie trīsarpus līdz četrām olām. Iedomājos, kā viena vista izdēj pusi olas. Un mazliet pasmējos.
Šodien Latgales kongresa diena. Noskatījos “Laiki. Cylvāki. Volūda”.
Pabeidzu lasīt “Skaistās”. Labi, vērtīgi, skarbi. Tēma smaga, bet uzrakstīts lieliski.
Vakarā noskatījos arī ZDF reportāžu par Hitlera laika Vācijas relatīvi “mierīgo” ikdienu, no kuras tika izslēgti cilvēki ar iedzimtām kaitēm. Kā kartupeļus sašķirojot – šie sēklai, tie cūkām. Dokumentālie kadri rādīja mazu meitenīti ar Dauna sindromu jeb Mongoļu slimību, kā to toreiz sauca. Vecākiem ilgi izdevies savu bērnu noslēpt no iestādēm, bet kādu dienu meitenīte nopietni saslimst un jāaicina ārsts. Tas izsūta vecākus no istabas. Kad viņi atgriežas, bērns ir miris. Kaut kā viss šodien saplūda kopā. Šis stāsts un stāsts par Lelli.
Desmit miljardiem eiro būšot jāpalīdz Lufthansai izķepuroties. Kad būs nākamais lidojums? Kad varēs atkal aizlidot uz Rīgu? Vai vismaz ar mašīnu aizbraukt?

29.04.2020.

Šodien tātad pirmoreiz uz veikalu ar masku. Iegriezos tikai divos.
Vispirms uz Kaufhof. Bet tur apstieptas lentes ap eskalatoriem. Ne uz apakšējo, ne augšējo stāvu tikt nevar. Veikals ievēro 800 kvadrātmetru noteikumus. Man nevajag ne apakšveļu, ne smaržas, ne pulksteņus, ne rokassomas. Man vajag stikla bļodiņu, ar rokturiem, dēļ mikroviļņu un cepeškrāsns. Bet trauki ir lejā. Pie šķīvjiem jau laikam nevar tikt, - es uzmanīgi saku vienai no pārdevējām. Nu, ja es zinot, kādu man vajag, to varot atnest. Es, protams, nezinu, kādi viņiem tur vispār ir. Varot iepriekš apskatīties internetā, pasūtīt un tad atnākt pakaļ. Es negribu iet līdz internetam un tad vēlreiz uz veikalu.
Atcerējos, ka Löhr-centrā senāk arī kādus traukus esmu manījusi. Tāds veikaliņš tur patiešām ir. Divi pārdevēji un es. Droši vien dienas darījums. Septiņpadsmit eiro ar kaut cik centiem. Pateicu, kādu trauku vajag. Samaksāju. Ātrāk atkal projām.
Gaidīdama N., mazliet pastaigāju pa vecpilsētu. Pamanīju, ka šuvēju veikalā cilvēki. Vairāk nekā senākos laikos. Iespējams, meklē kādus skaistākus risinājumus mutes un deguna aizsegšanai. Šūs paši.
Nopirku atkal mazo saldējumu. Šoreiz jogurts ar avenēm. Agrāk nemaz tāda saldējummīle neesmu bijusi, bet nu saldējums kļuvis par tādu kā “mazo dzīves prieciņu”. Picu laikam arī var dabūt līdzņemšanai, bet tik traki ar mani vēl nav, lai ietu pa ielu un ēstu. Ar saldējumu pietiek.
Pie suvenīru bodītes redzēju plakātu, kur Šengelim arī uzlikta maska. Ko līdzīgu redzēju Briseles bildēs ar viņu čurājošo puiku. Šengelis ir tāds līdzīgs puika, Koblencas simbols. Koblenca bieži arī tiek saukta par Schängel-Stadt, un tie, kas te piedzimuši, par Schängel. Mūsējais puika nečurā, bet nezinātāju var apspļaut. Saldējumu ēdot, pagāju uz to pusi - tiešām, nu vairs nespļauj, mutei priekšā maska.

WzYPUEM.jpg

30.04.2020.

Mazliet līst. Lēnu, lēnu, pilina pa pilītei. Daudz tas nav, tomēr labāk nekā nekas. Kaut kā piemēroti šai situācijai, kurā arī neko daudz izdarīt nevar, tikai tā pa drusciņai vien. Pilienu pa pilienam, kamēr spainis tomēr kaut kad pilns.
Rheinzeitung” raksta, ka atvaļinājumi šogad būšot kā vecmāmiņu laikos. Manām vecmāmiņām gan atvaļinājumu nebija vispār. Bet, ja ar “vecmāmiņu atvaļinājumu” saprot garus pārgājienus netālu no mājām, tad jā – mani vecvecāki daudz staigāja kājām. Nepieciešamības spiesti. Uz baznīcu, skolu, tirgu, kilometriem tālu. Man ļoti patīk pārgājieni. Man nevajag nekādas siltās salas, Ēģiptes vai Bali. Iedodiet tikai Latvijas vasaru!
Tik daudz pēdējos gados tika spriedelēts par kāpšanu ārā no komforta zonas. Vieni metās uz Indiju, citi uz Kilimandžāro. Meklēt, pazaudēt un atkal atrast sevi. Ak, protams, es jau pati arī gāju Jēkaba ceļu un noskrēju divus pusmaratonus droši vien tā paša iemesla pēc. Bet nu sāk likties, ka daudziem īstā izkāpšana no komforta zonas notiek tagad, kad jāsēž mājās.
Gaile ar savu grāmatu “Skaistās” tikusi pie Literatūras gada balvas. Labi, ka paguvu šonedēļ izlasīt. Noskatījos arī pašu raidījumu. Lielisks koncepts! Patīk arī Varde, kaut pie viņa grāmatas vēl neesmu tikusi.

01.05.2020.

Pieci tūkstoši Lufthansas pilotu esot gatavi daļēji atteikties no savas algas, lai glābtu LH no bankrota. Merkele vienojusies ar ministru prezidentiem, ka vērs atkal vaļā rotaļlaukumus, zoodārzus, muzejus un baznīcas. Nešķiet, ka uz kādu no šīm vietām man gribētos tuvākajā laikā doties.
Nevis “upē naktī pīles kliedz”, bet gan jau no paša rīta un upes malā. Noskrēju gar Mozeli astoņarpus kilometru. Pīlēm ir mazuļi, un tās bija izvedušas tos pastaigā. Kāda cita iepozēja uz dzelzceļa tilta. Zied kastaņas, magones un rozes. Divi airētāji aizirās garām. Atcerējos, ka pāris gadu atpakaļ man bija radusies spontāna doma pievienoties viņu klubam, bet tad paskatījos uz airētājiem Mozelē un sapratu, cik tas ir smags darbs.
Katrai dienai varētu iedot kādu nosaukumu. Aizaizvakar laikam bija diena ar kaķi. Rudais gāja pa celiņu, es tieši vēru logu vaļā. Viņš apstājās un skatījās uz mani ar savām stikla pērlīšu acīm. Es skatījos uz viņu un smaidīju. Un teicu, lai taču pasmaida pretī. Bet smaidīgi kaķi laikam iespējami vienīgi multenēs. Tā mēs pāris minūšu viens uz otru skatījāmies, tad viņš lēni un cienīgi aizsoļoja tālāk.
Nujā, un šodienu es būtu nosaukusi par Ziedoņa dienu. Ne tikai tāpēc, ka Ziedoņiem vārdadiena. Jo viss zied. Jo pīles kliedz. Jo ienāca prātā sameklēt plauktā Ziedoni. Un nu - tiklīdz esmu šo domu izdomājusi, ka katrai dienai ir savs vārds, es pilnīgi nejauši atšķiru epifāniju, kura sākas ar “Katrai dienai ir savs vārds. Tas atnāk dažreiz kā melodisks motīvs, uzpeld, pārņem un neatstājas”. Imants Ziedonis. Te nu bija mana svaigā doma! Pilnīgi viss jau ir izdomāts, uzrakstīts, kādam citam ienācis prātā sen pirms manis.

uiUDki8.jpg

02.05.2020.

Pirmais pērkons šopavasar – vismaz citu neatceros.
Biju veikalā. Sapratu, ka man tas aizvien vairāk nepatīk. Visa tā sagatavošanās. Ar aizsietu muti un degunu grūti elpot, brilles svīst. Godavārds, tiem pārdevējiem medaļu jādod par to vien, ka viņi var visu dienu tā izturēt. Tad vēl tā staigāšana starp plauktu rindām un gar ledusskapjiem - kā kādā datorspēlē, kur var nonākt nākamajā līmenī vien tad, ja esi ticis cauri iepriekšējiem. Tas prasa tik daudz laika, ka apnīk meklēt pat tās dažas lietas, ko esmu nolēmusi nopirkt. Gribas tikai ātrāk tikt atkal ārā.
Latvijā aizmucis drons.

03.05.2020.

Ceriņi jau lēnām nozied. Kamēr vēl ir, katru dienu iebāžu degunu tajos. Bet vispār zied viss krustu šķērsu un reizē, varētu pīt Jāņu vainagus. Mazliet ieēdu skābenes. Turpat pļavā.
Drons joprojām nav atrasts. Jocīgi. Tā taču nevar būt, ka neviens visā Latvijā to neierauga. Visticamāk, tā tur vienkārši vairs nav. Vai nu iekritis kādā purvā. Vai pāri robežām un prom. Bet kāpēc par latviešu dronu nav nevienas ziņas vāciski? HP šis jautājums neliek miera.
Gulbenes pašvaldība esot sarīkojusi slepenu semināru. Kas notiek to rīkotāju galvās? Saprastu - kāds uztaisa slepenu ballīti pie sevis mājās. Bet ne jau pašvaldība, ne jau semināru!

04.05.2020.

Sataisīju no rīta sarkanbaltsarkanus desertiņus – putukrējums ar biezpienu un svaigām zemenēm. Latvijas neatkarības atjaunošanas diena. Baltā galdauta svētki. Man balts galdauts ar sarkanām magonēm, un tā diena pirms trīsdesmit gadiem atmiņā ar sauli un pavasara zaļumu. Un ar kaut kādu gandrīz zibakciju pie manis mājās. Spontānu sanākšanu kopā. Joprojām nesaprotu, kā tas bija iespējams. Kurš to noorganizēja. Man taču nebija pat telefona. Bet pa vienam vien sanāca klasesbiedri. Kādam bija līdzi kasešu magnetafons. Un tā mēs tur svinējām – pavasari, brīvību un paši savu jaunību.
Par dronu neko jaunu neziņo, visi aizņemti ar svinēšanu un tautas tērpu demonstrēšanu. Varbūt šis tomēr turpina lidot? Baigais Karlsons. Blēņdaris. Tas ir tik jocīgi, ka nav nevienas ziņas ne vāciski, ne angliski. Vai latvieši kaut ko slēpj? Vai pārējā pasaule ir tik aizņemta ar sevi un vīrusu, ka latviešu noklīdušais drons neizpelnās pat ne rindiņu uzmanības?
Kamēr skrēju pa mežu, sāka līt. Sen nebiju tik forši salijusi siltā maija lietū. Protams, lai zeme pa īstam atgūtos no sausuma, vajadzētu tā līt vismaz mēnesi no vietas.
Iesāku meklēt vārda žabraks nozīmi. Atradu vēl citus interesantus, piemēram, burbaklys – sabozies, mazrunīgs un nesimpātisks cilvēks, nesabiedrisks cilvēks. Glemža – tāds cilvēks, kas ēd kā bez zobiem un runā kā bez mēles, ka nevar saprast. Netiekot attiecināts uz sievietēm. Krovolga – nevajadzīga lieta, kāds vecs krāms, kas aizņem vietu. Atcerējos, ka baba šo vārdu lietoja, bet biju jau aizmirsusi.
Uz vakarpusi atcerējos par filmu maratonu, bet noskatījos tikai pusotru (visu Jelgavu un pusi no Sievietes ar mežakuili). Tagad ļoti nāk miegs. Bet rīt turpināt vairs nevarēs. Žēl.

05.05.2020.

Atcerējos, ka apmēram 1982. gadā vēlējos tādu frizūru kā Aijai Kukulei. Viņai bija tāds kā trijstūris uz pieres - izskatījās mazliet bīstami, mazliet noslēpumaini. Moderni arī, lai gan šaubos, vai toreiz īsti sapratu šī vārda nozīmi. Mamma pārliecināja, ka ar to frizūru vajagot mazliet nogaidīt. Nolēmu - kad izaugšu, tad gan! Bet tā arī vēl nav sanācis tikt līdz trijstūrim uz pieres. Mainījās gaume. Tās domas par Aijas Kukules frizūru tagad droši vien tāpēc, ka neesmu bijusi pie frizieres jau kopš februāra. Staigāju ar raibu galvas vidu – visvisādos toņos. Kurš mats nokrāsojies no šampūna, kurš ne. Kurš brūnāks, kurš sarkanāks, kurš pelēkāks. Arī diezgan ekstravaganti.

06.05.2020.

Sapnī blenderēju kleitas, lai pēc tam tās ēstu. Tās bija košas un sīkstas un neļāvās smalcināties. Nevienu tā arī nepagaršoju, jo tās joprojām izskatījās pēc audumiem, ne ēdiena.
Veikalā vispirms biju pārliecināta, ka kasiere ir sieviete - maska mutei priekšā, gari mati, astē saņemti. Acis arī drīzāk sievisķīgas. Pienākusi tuvāk, pamanīju, ka “kasierei” aiz maskas noslēpta bārda, mazliet nokarājas zem zoda. Tādi mēs visi smieklīgi tagad ar savu maskošanos un ietaupītajiem frizieru apmeklējumiem.
Tikko uzzināju, ka 2001. gadā ir uzņemta filma “Sarmītes”. Darbība risinoties 60.-70. gadu Latvijā uz padomju iekārtas sadzīviskā fona. Pēc Edmunda Frīdvalda stāsta motīviem. Hej, es arī gribu redzēt “Sarmītes”! Kā lai pie šīs filmas tiek?
Vakarā ar N. pa Immendorfa pļavām. Nofotografēju bērzu ar aci.

XX2OjjC.jpg

07.05.2020.

Sapnī redzēju Fr. Klinke un vēl kādu citu sievieti no pilatēm. Tā otra teica, ka, nevarot nepamanīt, ka man vaigi kļuvuši apaļāki. Ilgi taisnojos, ka nevaru sevi piespiest vingrot vienatnē. Fr. Klinke piedāvājās mani uzraudzīt caur video. Iebildu – cik gan tas nemaksās, ja katru tā individuāli būs jāvēro.
Nezinu, vai gluži sapņa dēļ, drīzāk tāpēc, ka vienkārši brīnišķīgs rīts un labs noskaņojums, nolēmu pamēģināt vēlreiz noskriet (gandrīz) pusmaratonu. 20 kilometri gar abām upēm - diezgan lēnu, bet priecīgi. Pīles joprojām noņemas ar saviem mazuļiem. Joprojām zied kastaņas. Drīz ziedēs liepas.
Krūmos pie ielas mūsu gabalā uzradušies kaut kādi tārpi, kas vij tādus kā zirnekļa tīklus un paši tajos čupojas. HP apzvanīja visādus dienestus, līdz pat pašam centrālākajam iekš Neustadt an der Weinstr. Tur viņu nomierināja, ka indīgi tie neesot un lai atstāj visu, kā ir. Laikam ir kādi putni, kas tiešām tos ēd. Ļoti ceru, ka pareizie putni tos ļoti ātri apēdīs. Un pretīgie tārpi nesāks migrēt tālāk un uz augšu.

09.05.2020.

Bijām Vīsbādenē. Tirgum visriņķī “Stadtpolizei” mašīnas. Cilvēki maskās. Vilim Lācim laikam bija grāmata ar tādu nosaukumu, tikai neatceros, par ko tā bija. Un vai es vispār esmu to lasījusi? Vanzovičs ar Zīveri reiz dziedāja: “Dzejnieks stāvēja durvīs/ Rāva viesiem maskas nost...” Pasarg, Dievs, noraut tagad kādam masku! Un vispār jocīgas lietas pašas no sevis krīt prātā.
Kā viss mainās. Pirms gada vai diviem par musulmaniešu galvassegām bija tik liela brēka, bet šodien redzēju uz ielas sievieti nikābā, tikai acis ārā. Un nekas. Neviens nepievērš ne mazāko uzmanību. Redzēju arī citu sievieti bez reliģiska konteksta. Maskējušos ar visu iespējamo - naģeni, saulesbrillēm, šalli, mutes un deguna aizsegu. Aiz tā visa varēja slēpties jebkas. Agrāk tas liktu vismaz atskatīties.
Pastaigā pa pilsētu trūkst arī kaut kādas spontanitātes. Nevar tā vienkārši ieiet kafejnīcā un izdzert kafiju. Tieši šī iemesla pēc – jo sāka līt un nebija īsti, kur paslēpties, – braucām prom ātrāk nekā būtu darījuši citā reizē. No otras puses – vīruss mūs piespiež dzīvot veselīgāk. Līdzi bija āboli un ūdens.
Arī pie mums samācies un it kā taisās uz lietu. Vakar zemnieks bija nopļāvis “div’ pļaviņas”, šodien viss nopļautais jau prom. Var augt jauna zāle. Pastaigāju tepat riņķī. Zied magones, pujenes, āboliņa lauks. Ceriņi vīst un birst.

11.05.2020.

Gaiss esot kļuvis tik tīrs, ka no Tallinas var saskatīt Helsinkus.
Pastaigā ieraudzīju, ka uzziedējis jasmīns. Iebāzu degunu. Un nupat uzzināju, ka par jasmīnu īstenībā tiek dēvēts pavisam cits augs. Tas, ko es tā saucu, ir neīstais jasmīns jeb filadelfs (vāciski Pfeifensträucher). Mamma tikko teica, ka atvadījusies šovakar no savām puķēm un ziedošajiem ķiršiem un plūmēm. Naktī būšot mīnus septiņi grādi. Bēdīgi.
Sāku lasīt Neiburgas “stum stum”. Aizrāvos. Un tagad domāju, kas bija tas, kas mani neuzrunāja pirms piecpadsmit gadiem. Tik ilgi tā grāmata nomētājās pa plauktiem, biju pat aizvedusi līdz universitātei uz izšķiroto grāmatu galdu. Bet, kad pēdējoreiz biju universitātē, 5. martā, kaut kāds septītais prāts ielika to grāmatu man atpakaļ somā. Cik labi, ka tā.

16.05.2020.

No pusnakts ir atkal vaļā Luksemburgas robeža. Ja ļoti gribas, var braukt uz turieni. Vai gribas? Laikam pagaidām nē.
Tikko izlasīju, ka Koblenca uzņems visus – Vidusjūrā iesprūdušos bēgļus, sievietes, bērnus, jauniešus un koronslimniekus no grieķu nometnēm. Tāpat kā Mainca, Trīre, Lufvigshāfene, Kaizerslauterna. Vakar nolemts. Punkts. Zaļie priecīgi ziņo par šo tviterī. Nujā – kādam jau beidzot jāsniedz tā palīdzīgā roka. Diezin, ko par šo teiks visi ultra labējie? Tikko apmēram simt cilvēku pretēji pulcēšanās liegumam esot demonstrējuši pret potēšanos.
Izlasīju, ka kopā ar sejas aizsegu var lietot vai nu saulesbrilles vai galvassegu, vismaz Koblencā. Bet ne visu kopā. Atcerējos to sievieti pagājušo sestdien Vīsbādenē.

17.05.2020.

Svētdienas ceļojums uz Heseni – Veclāru un Marburgu. Pirmais kapučīno kopš... Neatceros - iespējams, kopš Rīgas. Mazliet jāpierod pie jaunās kārtības. Kad esi pieteicies uz kafijas dzeršanu, vispirms tiek ierādīta vieta un pēc tam izsniegta pildspalva iepakojumā un lapiņa, kur jānorāda ierašanās laiks, vārds, adrese, telefona numurs, citu līdzpaņemto kafijotāju vārdi. Bijām tikai divatā ar N.

1NtXAcI.jpg

Pēc kafijas pauzes uzkāpām līdz pilij. Uz trepēm bija rakstīts, ko brāļi Grimmi reiz nosprieduši par Marburgu: Ka pilsēta diezgan neglīta, īpaši, ja skatās uz to no augšas, no pils puses. Un ka uz ielām vairāk pakāpienu nekā mājās iekšā. Par neglītumu nepiekrītu, bet par to lielo kāpšanu gan. Pēc tam mašīnā trīcēja kāja, sajūgu spiežot.
Vēl šodien arī vecu kapu apstaigāšanas diena. Tajā epitāfiju lasīšanā tomēr ir kas aizraujošs. Un skatlogu diena. Aiz kāda pastaigājās suns.
Noskatījos “Colonia Dignidad”. Nezinu, vai varēšu aizmigt tagad. Briesmīga filma par vāciešu sektu Čīlē, kas sadarbojusies ar Pinočeta režīmu.

18.05.2020.

Laikam tās filmas iespaidā sapnī piedalījos kādā “vēstures izpētes komisijā”, kur referēju par posttraumatiskajiem stāvokļiem pēc kara.
N. šorīt jau pusdeviņos videokonference bioloģijā. Kamēr viņš pie datora, paskrēju pa mežu. Kāpju atpakaļ kalnā, telefonā whatsapp ziņa: “Tu esi kautkur ceļa? Es nezinu kur tu esi. Tu vari iet uz tavu istabu ja tu esi Mājās”. Un smaidiņš galā.
Noskatījos vēl vienu – šoreiz dokumentālu filmu - par to pašu Colonia Dignidad. Vienkārši šausmīgs, šausmīgs stāsts 40 gadu garumā. Tik daudz salauztu, mocītu, izvarotu, nogalinātu cilvēku un dzīvju.
Cik labi, ka pasaulē tomēr ir arī daudz skaistā! Klausos Vestardu. Brīnišķīgi, kā vienmēr. Tieši šobrīd spēlē Fēliksa Blūmenfelda etīdi. Ar kreiso roku.

19.05.2020.

“Woman in Gold” – vēl viena filma vakar vakarā. Gribēju kaut ko vieglu, pēc visām tām Čīles šausmām. Bet sanāca par holokaustu. Šausmas gan vairāk atstātas aiz kadra. Arī šai par pamatu kalpojis īsts stāsts. Par ebrejieti, kurai izdevies aizbēgt uz Ameriku un kura tiesājas ar Austriju par viņas ģimenei nolaupītām Klimta gleznām.
No rīta uz Geierly - pāriet beidzot pāri tam 360 metru garajam, 100 metru augstajam, 85 centimetrus platajam, 57 tonnas smagajam (bez cilvēkiem) tiltam. Šodien laikam ir ceturtā diena, kopš tas atkal atvērts. Lai nebūtu drūzmēšanās, tur ierīkota tāda kā vienvirziena satiksme. Nepāra stundās uz vienu pusi, pāra stundās uz otru.

VhA8Aiv.jpg

Izskatās, ka debesīs pamazām sāk atgriezties dzīvība. Redzēju pat divu lidmašīnu līnijas reizē. Porsche instagram kontā šodien opja mašīna kā “Car of the day”. Astoņas bildes. N. priecīgs.

20.05.2020.

Pašnāvnieks kaķis - metās man tieši zem riteņiem. Paguvu nobremzēt, apstāties. Pārskrēja otrā ielas pusē un paskatījās, it kā vēl līdz galam neticēdams, ka tiešām izdevās.

21.05.2020.

Šodien brīvdiena - Debesbraukšanas un Tēva diena.
Līdz pustrijiem naktī skatījos “Tannbach” daudzsēriju filmu. Par aukstā kara robežu, kas novilkta vienam vācu ciemam tieši pa vidu.
Atcerējos Christinas stāstu par viņas bērnību Bad Sooden-Allendorfā. Aiz viņu mājas esot bijusi vairs tikai viena rinda ar mājām, tad tīrums un aiz tīruma žogs. Pasaules gals. Otrpus žogam – sociālistiskā Vācija. Tīrumā žoga šai pusē bērni bieži spēlējušies un saukuši arī „Hallo” sievietēm, kas savos mazdārziņos otrpus žogam nedrīkstējušas pat paskatīties uz viņu pusi. Vecāki brīdinājuši, ka nekad nekad – arī, ja bumba pārlido otrā pusē, – nedrīkst rāpties tai pakaļ. Viņa atcerējās gadījumu, kad kāds ekskavatorists austrumu pusē visu dienu kaut ko racis, tad piebraucis tuvu žogam, ielēcis ekskavatora kausā un lēcis pāri uz rietumiem. Un ticis nošauts. Citā reizē Christina ieslēgusi vienu no DDR TV kanāliem brīdī, kad tur stāstīts, cik Bundesrepublikā patiesībā esot ļoti sliktas mašīnas. Ka labās iedotas vien tiem pie robežas, lai šie tracinātu cilvēkus otrā pusē. Mazā Christina toreiz esot bijusi ļoti apmulsusi un jautājusi vecākiem, vai viņu auto tiešām viņiem nepiederot.
Tele2 visu laiku sūta info par 14 dienu karantīnu, ja gadījumā ierodos Latvijā – latviski, angliski, krieviski. Nu, nebraukšu, nebraukšu.

22.05.2020.

Noskrēju gar Mozeli parasto riņķi – knapus deviņus kilometrus. Redzēju piecas māsas uz riteņiem – vecumā apmēram starp četriem un četrpadsmit gadiem. Tik līdzīgas. Zied mežrozītes, (neīstie) jasmīni un dzelteni īrisi. 25 grādi, tikai bez saules.
Pa galdu, arvien tuvāk man rāpo zirneklis. Un es viņam šodien to nez kāpēc ļauju.
Sāku skatīties reportāžu par Jēkaba ceļu. Atkal prātā iekrita jautājums, kur gan esmu nobāzusi savu svētceļnieka pasi? Ne jausmas. Gan jau kādudien atradīsies pati no sevis – kā gandrīz viss atrodas nemeklējot. Bet meklējot – ne un ne. Tā kā tāda spēlīte - tikai, ar ko mēs to spēlējam?
Polija beidzot ļaus braukt tranzītā cauri, bet divpadsmit stundu laikā esot jāšķērso visa valsts. Negribu nekur braukt, kamēr tik daudz visādu noteikumu.


Kartes leģenda



Näitan 128 üksusest 1-128.
#KohtKuupäevTüüpVietas tips
  
1Rīga
(Rīga)
02.03.2020Mentioned in the textCity
2Āzija
(Asia)
02.03.2020Mentioned in the textRegion, area
3Itālija
(Italy)
02.03.2020Mentioned in the textCountry
4Amerikas Savienotās Valstis
(United States)
02.03.2020Mentioned in the textCountry
5Nīderlande
(Netherlands)
12.03.2020Mentioned in the textCountry
6Lubāna
(Lubāna, Lubānas novads)
12.03.2020Mentioned in the textCity
7Rīga
(Rīga)
14.03.2020Mentioned in the textCity
8Atašiene (latgaliski)
(Atašiene, Atašienes pagasts, Krustpils novads)
14.03.2020Mentioned in the textVillage
9Vācija
(Germany)
15.03.2020Mentioned in the textCountry
10Francija
(France)
15.03.2020Mentioned in the textCountry
11Šveice
(Switzerland)
15.03.2020Mentioned in the textCountry
12Austrija
(Austria)
15.03.2020Mentioned in the textCountry
13Frankfurte pie Mainas
(Frankfurt am Main, Hesse, Germany)
15.03.2020Mentioned in the textCity
14Latvija
(Latvia)
15.03.2020Mentioned in the textCountry
15Lidosta "Rīga"
(Lidosta "Rīga", Mārupes novads)
15.03.2020Mentioned in the textAirport, airfield
16Frankfurte pie Mainas
(Frankfurt am Main, Hesse, Germany)
15.03.2020Mentioned in the textCity
17Amerikas Savienotās Valstis
(United States)
18.03.2020Mentioned in the textCountry
18Amerikas Savienotās Valstis
(United States)
18.03.2020Mentioned in the textCountry
19Bruņinieku iela, Rīga24.03.2020Mentioned in the textStreet
20Latvija
(Latvia)
24.03.2020Mentioned in the textCountry
21Rīga
(Rīga)
24.03.2020Mentioned in the textCity
22Viļāni
(Viļāni, Viļānu novads)
24.03.2020Mentioned in the textCity
23Amerikas Savienotās Valstis
(United States)
24.03.2020Mentioned in the textCountry
24Latgale24.03.2020Mentioned in the textRegion, area
25Šveice
(Switzerland)
27.03.2020Mentioned in the textCountry
26Ķīna
(China)
28.03.2020Mentioned in the textCountry
27Ķīna
(China)
28.03.2020Mentioned in the textCountry
28Rimini
(Rimini, Province of Rimini, Italy)
28.03.2020Mentioned in the textCity
29Rimini
(Rimini, Province of Rimini, Italy)
28.03.2020Mentioned in the textCity
30Itālija
(Italy)
28.03.2020Mentioned in the textCountry
31Neapole
(Naples, Campania, Italy)
28.03.2020Mentioned in the textCity
32Sorento
(Sorrento, Metropolitan City of Naples, Italy)
28.03.2020Mentioned in the textCity
33Rimini
(Rimini, Province of Rimini, Italy)
28.03.2020Mentioned in the textCity
34Adrijas jūra
(Adriatic Sea)
28.03.2020Mentioned in the textSea, sea bay
35Beļģija
(Belgium)
29.03.2020Mentioned in the textCountry
36Hesene
(Hesse, Germany)
29.03.2020Mentioned in the textRegion
37Ungārija
(Hungary)
30.03.2020Mentioned in the textCountry
38Landshūte
(Landshut, Bavaria, Germany)
30.03.2020Mentioned in the textCity
39Elcas pils
(Mayen-Koblenz, Rhineland-Palatinate, Germany)
01.04.2020Mentioned in the textCastle
40Londona
(London, Greater London, United Kingdom)
02.04.2020Mentioned in the textCity
41Lubāna
(Lubāna, Lubānas novads)
03.04.2020Mentioned in the textCity
42Vācija
(Germany)
05.04.2020Mentioned in the textCountry
43Austrija
(Austria)
05.04.2020Mentioned in the textCountry
44Šveice
(Switzerland)
05.04.2020Mentioned in the textCountry
45Latgale05.04.2020Mentioned in the textRegion, area
46Rīga
(Rīga)
08.04.2020Mentioned in the textCity
47Rīga
(Rīga)
08.04.2020Mentioned in the textCity
48Rīga
(Rīga)
08.04.2020Mentioned in the textCity
49Jugla
(Rīga)
08.04.2020Mentioned in the textPart of a city
50Mainca
(Mainz, Rhineland-Palatinate, Germany)
09.04.2020Mentioned in the textCity
51Latgale09.04.2020Mentioned in the textRegion, area
52Malta
("Silmaču hidroelektrostacija", Nagļi, Nagļu pagasts, Rēzeknes novads, LV-4631)
09.04.2020Mentioned in the textRiver
53Reina
(Rhine River)
09.04.2020Mentioned in the textRiver
54Reina
(Rhine River)
09.04.2020Mentioned in the textRiver
55Jomas iela
(Jomas iela, Jūrmala)
10.04.2020Mentioned in the textStreet
56Latvija
(Latvia)
10.04.2020Mentioned in the textCountry
57Latgale10.04.2020Mentioned in the textRegion, area
58Lubāna
(Lubāna, Lubānas novads)
10.04.2020Mentioned in the textCity
59Mainca
(Mainz, Rhineland-Palatinate, Germany)
11.04.2020Mentioned in the textCity
60Štutgarte
(Stuttgart, Baden-Württemberg, Germany)
11.04.2020Mentioned in the textCity
61Koblenca
(Koblenz, Rhineland-Palatinate, Germany)
11.04.2020Mentioned in the textCity
62Kurzeme
(Latvija)
11.04.2020Mentioned in the textRegion, area
63Latgale11.04.2020Mentioned in the textRegion, area
64Kurzeme
(Latvija)
11.04.2020Mentioned in the textRegion, area
65Latgale11.04.2020Mentioned in the textRegion, area
66Viļāni
(Viļāni, Viļānu novads)
12.04.2020Mentioned in the textCity
67Svētā Pētera bazilika
(Piazza San Pietro, 00120 Città del Vaticano, Vatican City)
14.04.2020Mentioned in the textChurch
68Frankfurtes-Hānas lidosta
(Frankfurt-Hahn Airport (HHN), 55483 Lautzenhausen, Germany)
14.04.2020Mentioned in the textAirport, airfield
69Rumānija
(Romania)
14.04.2020Mentioned in the textCountry
70Nīderlande
(Netherlands)
14.04.2020Mentioned in the textCountry
71Latvija
(Latvia)
16.04.2020Mentioned in the textCountry
72Malta
("Silmaču hidroelektrostacija", Nagļi, Nagļu pagasts, Rēzeknes novads, LV-4631)
14.04.2020Mentioned in the textRiver
73Francija
(France)
14.04.2020Mentioned in the textCountry
74Luksemburga
(Luxembourg)
16.04.2020Mentioned in the textCountry
75Nīderlande
(Netherlands)
16.04.2020Mentioned in the textCountry
76Reina
(Rhine River)
17.04.2020Mentioned in the textRiver
77Vācija
(Germany)
17.04.2020Mentioned in the textCountry
78Krievija
(Russia)
18.04.2020Mentioned in the textCountry
79Padomju Sociālistisko Republiku Savienība18.04.2020Mentioned in the textCountry
80Braitona
(Brighton, UK)
20.04.2020Mentioned in the textCity
81Mežaparks
(Rīga)
20.04.2020Mentioned in the textPart of a city
82Francija
(France)
20.04.2020Mentioned in the textCountry
83Reinzeme-Pfalca
(Rhineland-Palatinate, Germany)
20.04.2020Mentioned in the textRegion, area
84Latgale20.04.2020Mentioned in the textRegion, area
85Latvija
(Latvia)
22.04.2020Mentioned in the textCountry
86Amerikas Savienotās Valstis
(United States)
24.04.2020Mentioned in the textCountry
87Vācija
(Germany)
27.04.2020Mentioned in the textCountry
88Rīga
(Rīga)
27.04.2020Mentioned in the textCity
89Brisele
(Brussels, Belgium)
29.04.2020Mentioned in the textCity
90Koblenca
(Koblenz, Rhineland-Palatinate, Germany)
29.04.2020Mentioned in the textCity
91Koblenca
(Koblenz, Rhineland-Palatinate, Germany)
29.04.2020Mentioned in the textCity
92Ēģipte
(Egypt)
30.04.2020Mentioned in the textCountry
93Bali
(Bali, Indonesia)
30.04.2020Mentioned in the textIsland
94Latvija
(Latvia)
30.04.2020Mentioned in the textCountry
95Indija
(India)
30.04.2020Mentioned in the textRegion, area
96Kilimandžāro
(Mt Kilimanjaro, Tanzania)
30.04.2020Mentioned in the textMountain, mountain range
97Mozele
(Moselle)
01.05.2020Mentioned in the textRiver
98Mozele
(Moselle)
01.05.2020Mentioned in the textRiver
99Latvija
(Latvia)
02.05.2020Mentioned in the textCountry
100Latvija
(Latvia)
03.05.2020Mentioned in the textCountry
101Gulbene
(Gulbene, Gulbenes novads)
03.05.2020Mentioned in the textCity
102Latvija
(Latvia)
04.05.2020Mentioned in the textCountry
103Latvija
(Latvia)
06.05.2020Mentioned in the textCountry
104Vīsbādene
(Wiesbaden, Hesse, Germany)
09.05.2020Mentioned in the textCity
105Tallina
(Tallinn, Harju County, Estonia)
11.05.2020Mentioned in the textCity
106Helsinki
(Helsinki, Finland)
11.05.2020Mentioned in the textCity
107Luksemburga
(Luxembourg)
16.05.2020Mentioned in the textCountry
108Koblenca
(Koblenz, Rhineland-Palatinate, Germany)
16.05.2020Mentioned in the textCity
109Vidusjūra
(Mediterranean Sea)
16.05.2020Mentioned in the textSea, sea bay
110Mainca
(Mainz, Rhineland-Palatinate, Germany)
16.05.2020Mentioned in the textCity
111Trīre
(Trier, Rhineland-Palatinate, Germany)
16.05.2020Mentioned in the textCity
112Ludvigshāfene
(Ludwigshafen, Germany)
16.05.2020Mentioned in the textCity
113Kaizerslauterna
(Kaiserslautern, Germany)
16.05.2020Mentioned in the textCity
114Koblenca
(Koblenz, Rhineland-Palatinate, Germany)
16.05.2020Mentioned in the textCity
115Vīsbādene
(Wiesbaden, Hesse, Germany)
16.05.2020Mentioned in the textCity
116Veclāra
(Wetzlar, Germany)
17.05.2020Mentioned in the textCity
117Marburga
(Marburg, Hesse, Germany)
17.05.2020Mentioned in the textCity
118Rīga
(Rīga)
17.05.2020Mentioned in the textCity
119Marburga
(Marburg, Hesse, Germany)
17.05.2020Mentioned in the textCity
120Čīle
(Chile)
17.05.2020Mentioned in the textCountry
121Čīle
(Chile)
19.05.2020Mentioned in the textCountry
122Amerikas Savienotās Valstis
(United States)
19.05.2020Mentioned in the textCountry
123Austrija
(Austria)
19.05.2020Mentioned in the textCountry
124Gaierlejas trošu tilts
(Geierlay Suspension Bridge, 56290 Mörsdorf, Germany)
19.05.2020Mentioned in the textBridge
125Vācija
(Germany)
21.05.2020Mentioned in the textCountry
126Latvija
(Latvia)
22.05.2020Mentioned in the textCountry
127Mozele
(Moselle)
22.05.2020Mentioned in the textRiver
128Polija
(Poland)
22.05.2020Mentioned in the textCountry

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.