0910-Davis-Ozolins-01-0005
RepositoryArchives of Latvian Folklore
CollectionFolklore collection of Dāvis Ozoliņš
Keywords
Items#LFK-910-88
#LFK-910-87
#LFK-910-89
#LFK-910-90
#LFK-910-91
#LFK-910-92
#LFK-910-93
#LFK-910-94
#LFK-910-95
#LFK-910-96
#LFK-910-97
#LFK-910-98
#LFK-910-99
#LFK-910-100
#LFK-910-101
#LFK-910-102
#LFK-910-103
#LFK-910-104
#LFK-910-105
#LFK-910-106
#LFK-910-107
#LFK-910-108
#LFK-910-109
#LFK-910-110
#LFK-910-112
#LFK-910-111
#LFK-910-113
#LFK-910-114
#LFK-910-115
#LFK-910-116
#LFK-910-117
Atšifrēja Aivars
Finished Yes
Pārbaudīts Yes
Corrected 2016-11-21 14:16:40
Atšifrējums

87

Kad apakšlūpa niez, tad smieties dabū.

88

Kad lūpas niez, tad dabujot bučiņu.

148. Mati

89

Nogriestus [nogrieztus] matus saimnieki meta zirgu staļļos; teica, tam laimējoties zirgus audzināt.

90

Kad otra pieķemmētus matus no ķemmes izņem, tad pirksti atskabargo.

91

Kad kāds otra matus no ķemmes ņemot, tad tam pašam mati noejot, kam tie bija ķemmē.

92

Kam mati sānos tuvi pie acīm, tie tiekot bagāti.

93

Kad matus griežot, tad to nevajagot laukā sviest, jo citādi galva sāpot.

94

Tas cilvēks, kam asi mati, esot sirdīgs.

95

Kad jaunā mēnesī trešā dienā matus griežot, tad mati labi augot.

96

Kam mati cērtoties, tas esot sirdīgs cilvēks.

97

Kad meitas liesu ēdot, tad tām gari mati tiekot.

98

Kas matus vējā laižot, tam galva sāpot.

99

Nogriestie [nogrieztie] mati tūliņ uz vietas jāsadedzina. Kad putni tos iznēsājot vaj

100

kad tie nākot kāda burvja rokās, tad tas tos apburot no kā matu nesēji dabunot lielas galvas sāpes. Te klāt garāks nostāsts par to.

101

Izķemmētu matu vējā nelaiž, tad galva sāpot.

150. Melšana.

102

Ko nu mels, kā žeivats.

151. Miegs.

103

Kurš cilvēks guļot krācot, to vedot ar vāģiem uz kapsētu, kurš ne, to ar kamanām.

104

Jauniem bērniem guļot nevajagot augsta galvgaļa taisīt, jo tad bērns paliekot ar līku muguru.

105

Ja cilvēks, bērns savilcies guļ, tad tas īss izaug.

106

Kas gulēdams stipri krāc, tas mirstot vasarā un vāģiem tiekot uz kapsētu vadāts; kas nekrāc, tas mirstot ziemā un ar ragavām uz kapsētu vedot.

107

Dzīvam cilvēkam guļot dvēsele spējusi atstāt miesas, iznākdama uz kādu laiciņu pa muti. Tādās reizēs tā pieņēmusi kāda dzīva radījuma izskata. (Daudzreiz esmu lasijis ka tā pieņēmusi čūskas izskatu, bet šeit vecumniekos nevarēju saklaušināt neviena tāda nostāsta, ka cilvēka dvēsele atstājusi cilvēka miesas uz kādu brīdi peles izskatā.)

108

Viens kungs noguris apgūlies upes malā; sulainis palicis nomodā un redz, ka kungam pa muti izlien tāda kā čūska un grib upei pāri tikt. Sulainis pārlicis zobenu upei - pa to čūska pārlīdusi un nozudusi. Vēlāk atkal tāpat atlīdusi atpakaļ mutē. Kungs pamodies stāstījis, ka pa sapņiem šis esot pa dzelzs tiltu gājis un iegājis vienā kalnā, kas bijis pilns ar zeltu. Tā čūska bijusi kunga dvēsele.

153. Mēles.

109

Kad uz mēles čulgas metas, tad par to cilvēku sliktu pie uguns runas.

110

Kad mēles galā tulznas met, tad otrs lād,

111

Jeb tad to pie uguns aprunā.

112

Ja mēles galā čulkas, tad otrs lād.

113

Mēlei deviņas sētiņas.

155. Mīzali.

114

Kad krustiski miez, tad vellam galva sāp.

156. Mugura.

115

Kad uz muguras guļot, tad cilvēks labi augot.

116

Kad drēbes mugurā šuvot, tad nekas prātā nepastāvot.

157. Mūžs.

117

Deguna galu redz, mūža galu neredz.