Nikolajs Kalniņš

Nikolajs Kalniņš

Mirdza Kalniņa - Wife

Nikolajs Kalniņš (1911–2001) – rakstnieks. Beidzis Rīgas Skolotāju institūtu. Strādājis par skolotāju Latvijā, Vācijā un ASV. Pirmās literārās publikācijas 1932. gadā. Rakstījis īsprozas darbus bērniem un jauniešiem, dzeju un reliģisko dzeju, arī humoreskas ar Dāvja Dievputniņa vārdu. Autobiogrāfiskā dominante, plašs laikmeta faktu un noskaņas materiāls iestrādāts romānu triloģijā par mācību gadiem un skolotāja gaitām - "Laipu licēji" (1965), "Tikai saulei nav ēnu" (1972) un "Cēsis nav Rīga" (1981).

Dzimis rentnieka divpadsmitbērnu ģimenē kā vienpadsmitais bērns. Smagus pārbaudījumus ģimenei nesa Pirmais pasaules karš - nomira brālis, māsa un tēvs, un visas rūpes par bērniem un ikdienu sagūlās uz mātes pleciem un Nikolajs Kalniņš gāja ganu gaitās, "tur iemīlēju dabu, tur mana pirmā saskare ar grāmatām, kas vienmēr gana tarbā bija līdz".

1944: rudenī bēgļu gaitās nonāca Vācijā.
1949: izceļoja uz ASV, strādājis fermā Minesota, bet Vēlāk Ņujorkā, Manhatenas koledžā par kalpotāju. kur strādāja arī dzejnieks Linards Tauns.

1953: Bronksā salaulājies ar Mirdzu Zeltiņu. Meitas Ilze (precējusies Ievāne, precējusies ar Uldi Ievānu) un Māra (precējusies Siliņa).
1998: pirmoreiz viesojās Latvijā.

"Nikolajs Kalniņš savos stāstos apliecinājis labas bērnu dzīves novērotāja spējas un prasmi asprātīgi stāstīt. Interesanta stilā un sižetā viņa grāmata "Kūleņu metēji". Krājumam "Skolas bērni", kā pamatmeti ņemti ikdienišķie skolas dzīves notikumi, kuros ieaustas dažas ētiskas un pedagoģiskas idejas. Jānis Širmanis prot uztvert zīmīgus bērnu tipus un labi notēlot viņu dvēseles stāvokļus. Arī dažas situācijas ļoti interesantas."
Andrups, Jānis. Jaunības apcirkņi. Sējējs, Nr.3 (01.03.1939)

Par stāstu krājumu "Anitas stāsti" (1953)

"Stāsti visi norisinās vienā vidē — Vācijas nometnē. Vides vienība pati par sevi piešķir grāmatai zināmu noapaļotību un reizē ir kultūrvēsturisks dokuments par kādu latviešu trimdinieku dzīves posmu. Pēc stāstiem var vērot, ka rakstnieks ar dziļu psiholoģisku izjūtu ir iedziļinājies bērnu domu pasaulē, izjūtā un pārdzīvojumos. Šis uzdevums nebūt nav viegls, kā tas pirmā mirklī varbūt šķistu, jo bērns ir pasaule par sevi ar savu interešu loku, skumjām, prieku un bēdām, ko "lielie", diemžēl tik bieži aizmirst. Nikolajs Kalniņš ar "Anitas stāstiem" pierāda, ka bērna vissmalkākos dvēseles pārdzīvojumos viņš jūtas kā mājās. Tas liecina par gauži pacietīgu novērošanu un redzīgām acīm. Ja salīdzinām abas grāmatas — "Anitas stāsti" un "Rotaļas negaisā", ir jāliecina, ka nule iznākušajā grāmatā rakstnieks ir panācis lielāku māksliniecisku slīpējumu un stāstītais vairāk pārliecina. "Rotaļas negaisā" lasot, lasītājs negribot kādreiz redzēja savā priekšā izšaujamies it kā pamācītāja pirkstu, ko par laimi šeit vairs gandrīz nemana. Nikolajs Kalniņš ir teicams stāstnieks. Attēlotās sarunas risinās viegli, dabiski, it kā rotaļājoties. Tomēr netrūkst arī dažbrīd nepieciešamā drāmatiskā spraiguma. Patiesi iepriecina rakstnieka skopais un reizē smalkjūtīgais stils. Šķiet, no ikvienas rindas dveš pretī latviskas sirds siltums un labestība."
Dāle, Karola. Grāmata jaunatnei. Latvija Amerikā, Nr.13 (17.02.1954)

Par romānu "Ciems uz riteņiem" (1959)

"Nikolaja Kalniņa pēdējo grāmatu "Ciems uz riteņiem" var pa daļai uzskatīt par "Rijas zēnu rotas" turpinājumu. Zināms, lielāko tiesu gan tikai laika secības ziņā. Rijas zēnu rotai vijās cauri jauneklīgi svaigi izjusts patriotisms uz Baigā gada fona. Jaunajā grāmatā, kas tēlo nometņu laikus Vācijā, gan arī vēl iesoļotie paši Rijas rotas zēni, bet nu jau jaunekli ar karavīru rūdījumu pagātnē. Viņu vietā priekšplānā tagad stājušies jaunāki gadu gājumi ar Diegu un Bumbiņu pirmajās lomās. Šie vēl ir pamatskolas zēni (kā gandrīz vai visi Kalniņa personāži) savos pirmajos vai vidējos padsmitos. Nometņu laikmets devis vielu jau daudzu mūsu autoru grāmatām. Bet gandrīz vai visas tās lasītājam ļāvušas uz to atskatīties tikai pieaugušo acīm. Šeit nu ir jauniešiem rakstīta grāmata ar pašu jauniešu skatītu dzīvi. [..] Kalniņa Riteņu ciems izstaigājis trīs nometnes, katru ar savu īpašu iekšējo kārtību un apkārtnes ainavu."
Aistars, Ernests. Ciems uz riteņiem. Laiks, Nr.13 (13.02.1960)

Par romānu "Laipu licēji" (1965)

"... tēlojis Latvijas laika Rīgas skolotāju institūtu, īpaši divas institūta klases — Putnu klasi un Jautro klasi, to audzēkņus un audzinātājus. Mūsu rakstniecībā šis darbs ar savām 414 lappusēm ir plašākais šāda veida romāns, pie tam gandrīz vai visi mācības spēki (daudzi no tiem tautā plaši pazīstami zinātnieki un grāmatu autori) saukti vārdos. Tik reāli tiešs tēlošanas veids bieži vien ieintriģē arī tādus lasītājus, kuriem literārās intereses nav pirmajā vietā, jo ar zināmiem un personīgi pazīstamiem cilvēkiem romāna norisē tad asociatīvi saistās arī pašu lasītāju atmiņas. [..] Tēlotie trīsdesmitie gadi institūtā skatīti Dauna Apoga acīm. Vai viņš ir šī romāna galvenais varonis? Taču ne. Lai ari cik intensīvi šis jauneklis dzīvo līdz visam, kas vien institūtā nozīmīgāks notiek, darba kompozīciju autors veidojis tomēr tik izsvarotu, ka vispirmā kārtā šis darbs saucams par visa institūta, nevis ar kāda personīga varoņa romānu. Un šai gadījumā tieši šis apstāklis ir tas, kas visam romānam piešķir retas un izcilas grāmatas nozīmi."
Aistars, Ernests. Laipu licēji. Latvija Amerikā, Nr.2 (05.01.1966)

Par romānu "Tikai saulei nav ēnu" (1972)

"Nikolajs Kalniņš, kas šā darba pirmajā daļā — Laipu licēji plašā ainavā bija tēlojis Rīgas skolotāju institūtu, šai grāmatā rāda institūta absolventus — jaunos skolotājus darbā savās skolās, šim nolūkam izvēlētas tās darba vietas, kurās autors savas dzīves notikumu secībā nonācis — bērnu nams Kuldīgas ielā, grūti audzināmo patversme Pleskodālē un Rīgas skolotāju institūta parauga pamatskola. Visas tās ir ļoti interesantas vietas, maz pazīstamas plašākai sabiedrībai to notēlošanu attaisno jau tas apstāklis vien, ka var parādīt maz izgaismotu Latvijas dzīves daļu. [..] Rakstnieks savu grāmatu veidojis mozaīkas tehnikā, noapaļotās nodaļās, kas dažuviet lasāmas kā patstāvīgas noveles. Meistariski ir bērnu tēlojumi, pusaudžu izaugšanas konflikti un rakstura nobriešana. Ja citos tēlos krāsas vietām dzidrinātas, vietām sabiezinātas, to loģiski prasījis sižeta risinājums. Nikolajs Kalniņš ir uzcēlis skaistu pieminekli jaunās Latvijas augšanai."
Andrups, Jānis. Saules skats. Ceļa Zīmes, Nr.51 (01.01.1973)

Par romānu "Cēsis nav Rīga" (1981)

"Grāmatā valda jauneklīgs optimisms un cerīga gaisotne, kaut arī institūta Cēsu posms risinās gados, kad straujā notikumu gaitā pār Eiropu brāžas lielā katastrofa ar Cechoslovakijas okupāciju, iebrukumu Polijā un Otra pasaules kara sākumu. Sie notikumi veido grāmatas fonu, bet priekšplānā ir dzīves priekā mutuļojošā jaunatnes dzīve ar neatņemamu ticību nākotnei. Nikolajs Kalniņš uzskatāmi notēlojis tiklab skolotāju, kā audzēkņu saimi. Grāmatā notēloto cilvēku loks ne ietver tikai skolotājus un audzēkņus, bet arī lielu skaitu latviešu, kas vai nu dzīvojuši Cēsis un apkārtnē, vai bijuši jaunatnes audzināšanā nozīmīgi. Tā pēc Edvarda Treimaņa - Zvārguļu apciemojuma viņa dzives vietā Leukādijās uzzīmēts raksturigs šī savdabīgā dzejnieka portrets. No cēsiniekiem notēloti komponisti Helmers Pavasars un Arnolds Kalnājs, pianiste Daina Pavasara, gleznotājs Arnolds Mazitis. Spilgti portretēts komponists Jānis Cīrulis, kas Cēsīs bija dziedāšanas skolotājs. Romāns parāda arī jaunatnes atsaukšanos uz sava laika rakstniecības notikumiem. Iztirzātas jauniešu domas par žurnālā Atpūta iespiesto Anšlava F.glīša romānu Līgavu mednieki, tāpat par notikumiem teātra un mūzikas dzīvē. Kad institūts dodas ekskursijās, rodas izdevība parādīt arī citus Latvijas novadus, it sevišķi latviešu kultūras dzīvē nozīmīgās vietas Piebalgu, Valmieru, Valku. Tas dod iespēju ar dažiem interesantiem epizodiem atzīmēt rakstniekus brāļus Kaudzītes, Poruku, Skalbi, Austriņu, Saulieti un daudzus citus. Izcila vieta ierādīta latviešu kordziesmas tēvam un skolotāju semināra izveidotājam Jānim Cimzem. Tādā kārtā grāmatas apvāršņi tiklab atspoguļoto vietu, kā laika ziņā ir plaši, izceļot to, kas šai jaunajai audzei Latvijas beigu gados bija nozīmīgs. Turpmākie notikumi viņus ierāva kara un bēgļu gaitu vērpetēs, kur izretinājās viņu rindas. Bet tie, kas palika dzīvi, vēl tagad ir latviskās gara uguns sargātāji gan trimdā, gan tēvzemē. Nikolajs Kalniņš ar šo savu grāmatu, tāpat kā ar divām iepriekšējām, ir uzcēlis šai paaudzei cildenu pieminekli."
Andrups, Jānis. Gara uguns sargātāji. http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/view/ind...

Literārā darbība

1931: pirmā publikācija – dzejolis "Saules sirds" laikrakstā "Jaunākās Ziņas" 3. septembrī.
Sarakstījis ap 20 raidāmspēles un raidlugas bērniem, tostarp "Izgudrotāji", 1942; "Ceļa maize", 1942; "Meliem īsas kājas", 1942; "Mazie sargi", 1942; "Mācības priekšmeti runā", 1943; "Ķēniņa kronis", 1943; dziesmuspēle "Masku balle Vējakalnā" (1982).

Literārie darbi
1946: dzejoļu krājums "Bajāra dziesmas".
1971: dzejoļu krājums "Tēvzeme".
1996: dzejoļu izlase "Atbalsu atbalsis".
1997: korāļi un dzejoļi apkopoti krājumā "Dieva sliekšņi".

Prozas darbi
1956: jaunatnes romāns "Rijas zēnu rota", romānu 1960. gadā dramatizējis Ēvalds Šķipsna.
1959: romāns "Ciems uz riteņiem".
1965: romāns "Laipu licēji".
1972: romāns "Tikai saulei nav ēnu".
1981: romāns "Cēsis nav Rīga".
1990: romāns "Mākoņu stūmēji".

Darbi bērniem
1936: "Rūķu telefons": bērnu luga 2 cēlienos.
1937: "Kūleņu metēji".
1938: "Skolas bērni": stāsts.
1946: "Bērni strādā".
1953: "Anitas stāsti" (atkārtoti 1984).
1953: "Rotaļas negaisā".
1975: "Labākā dāvana" (1957: publicēts "Mūsu Ceļš" 12. numurā).

Kopā ar J. A. Jansonu sastādījis tautasdziesmu izlasi "Sudraba vītols" (1942), kopā ar Ludi Bērziņu - lasāmgrāmatu pamatskolām "Tēvu valoda" (1941).
Humoreskas apkopotas krājumā "Dāvis Dievputniņš" (1983).

Periodikā publicētas apceres un atmiņas par latviešu rakstniekiem Ludi Bērziņu, Vili Veldri, Edgaru Ardensu un citiem.
Bijis Ņujorkas jauniešu literārā pulciņa vadītājs kopā ar skolotāju Magdalēnu Rozentāli un dzejnieku Linardu Taunu.

Ņujorkas draudzes Jonkeru vidusskolas pārziņa vietnieks, arī skolotājs.