Jēkabs Graubiņš

Jēkabs Graubiņš

Arnolds

Jēkabs Graubiņš (1886–1961) – komponists, mūzikas kritiķis, folklorists, pedagogs. Strādājis Trikātas, Lubānas un Rīgas skolās par skolotāju, Latvijas konservatorijā par pedagogu un profesoru. Radījis 160 tautasdziesmu apdares, 210 oriģinālkompozīcijas, 90 solodziesmas, 5 etnogrāfiskus uzvedumus, 6 kantātes, 7 kamermūzikas darbus, sarakstījis vairākas mācību grāmatas. Kopš 1921. gada bijis viens no aktīvākajiem, arī prasīgākajiem mūzikas kritiķiem, arī šķirkļu autors par mūziku "Latviešu Konversācijas vārdnīcā" (1926–1940). Nozīmīgs arī Jēkaba Graubiņa veikums folkloras pētniecībā, īpaši tautasdziesmu metrikas jautājumos. Viņa devums 1935. gadā atzīmēts ar Krišjāņa Barona prēmiju.

Dzimis zemnieka Jāņa un Līzes Graubiņu 11 bērnu ģimenē. Audzis pazīstamu tautasdziesmu teicēju un tautas muzikantu dzimtā Iecavas pagastā. Bijis precējies ar skolotāju Olgu Ērgli (1916), Annu Veroniku Dēliņu (1929) un Ēriku Bērziņu (1941).

---

1887–1899: Graubiņu ģimene dzīvo Grienvaldes (Grīnvaldes) pagastā, kur Jēkabs Graubiņš pavada bērnību.
1899–1902: Graubiņu ģimene dzīvo Rīgā. Jēkabs Graubiņš pirmās skolas gaitas sāk Zīvertes privātajā zēnu elementārskolā, tad
mācās Klīversalas pamatskolā, pēc tam Rīgas pilsētas Katrīnas otrajā skolā.
1902: Jēkabs Graubiņš iestājas Valmieras skolotāju seminārā, kur viņam rodas izdevība vingrināties ērģeļu un vijoles spēlē, diriģēt skolēnu orķestri.
1905: pēc Valmieras skolotāju semināra beigšanas Jēkabs Graubiņš uzsāk skolotāja gaitas Trikātas draudzes skolā, kur vada Trikātas jaukto kori.
1909–1912: Jēkabs Graubiņš mācās Pēterpils skolotāju institūtā. Šai laikā iesākas draudzība ar komponistiem Jāni Zālīti un Jāni Mediņu. Mācījies arī privāti pie komponista Jāņa Zālīša. Emīļa Melngaiļa panākumu rosināts, sācis pierakstīt savu radinieču teiktās tautasdziesmas, ko vēlāk ietvēris etnomuzikoloģiskā pētījumā "Grievaltas dziesmu lizda".
1912–1919: strādājis par skolotāju Lubānas augstākajā tautskolā, kur izveidojis teicamu jaukto kori. Šai laikā tapuši arī pirmie mēģinājumi kompozīcijā. Pētera Stučkas valdīšanas sākumā Vecgulbenes revolucionārais tribunāls piespriedis autoritatīvajam skolotājam nāves sodu, ko tik tikko izdevies novērst vietējās sabiedrības protestiem.
1919–1924: Jēkabs Graubiņš pārnāk uz Rīgu, kur strādā par darbvedi Izglītības ministrijas pamatskolu nodaļā un no 1921. gada ir "Izglītības Ministrijas Mēnešraksta" redaktora palīgs. Uzsāk studijas Latvijas Konservatorijas Jāzepa Vītola kompozīcijas teorijas klasē. Studijas absolvējis ar brīvmākslinieka diplomu. Viņš rūpējies par jaunās paaudzes audzināšanu: lasījis lekcijas skolotājiem, bijis Rīgas Valsts paraugpamatskolas dziedāšanas skolotājs, publicējis apcerējumus par dziedāšanas metodiku, izstrādājis mācību līdzekļus (Mūzikas elementārteorija, Pirmās notis, Solfeggio I, II ).
1924–1925: vadījis Rīgas vidusskolu jaunatnes kori.
1927–1936: mūzikas teorijas skolotājs Rīgas Tautas konservatorijā.
1926–1940: Latviešu Konversācijas vārdnīcas mūzikas šķirkļu autors.
1935–1941: Latvijas Kultūras fonda Centrālās nošu bibliotēkas vadītājs.
1938–1950: pēc Jēkaba Graubiņa iniciatīvas nodibināta Latviešu tautas mūzikas katedra Latvijas Konservatorijā (vēlāk – Latvijas Valsts konservatorija), kur viņš strādājis par folkloras un polifonijas pasniedzēju (no 1947. gada profesors).
1950–1955: ticis atlaists no darba Latvijas Valsts konservatorijā un izslēgts no LPSR Komponistu savienības, kam sekojis ieslodzījums Soļikamskas un Gavrila Poļanas koncentrācijas nometnēs. Pēc atbrīvošanas, grūtā cīņā ar iemantotajām slimībām Jēkabs Graubiņš atkal nodevies jaunradei, īsajā t. s. atkušņa periodā radot lielu sabiedrības atsaucību guvušos etnogrāfiskos uzvedumus un vokālo dramatisko poēmu "Atraitnes dēls". Viņa daiļrades mantojums glabājas galvenokārt rokrakstos.

"Jaunrades intereses vispirms izpaudušās a capella kora mūzikā. Pirmie skolu koriem adresētie krājumi no bērnu koru trīsbalsības aizvada līdz pirmajiem klasiskiem Jēkaba Graubiņa jaunrades paraugiem (Laimiņai pavaicāju, Grieziet ceļu, Trīcēj’ kalni) četrbalsīgam jauktam korim. Koru mūzika arī turpmāk palikusi par galveno Graubiņa jaunrades gultni, visspilgtāko izpausmi rodot tautasdziesmu apdarē. Dibinoties Melngaiļa izkoptajos principos, Graubiņš atradis savu savdabīgu pieeju tautasdziesmām, kam raksturīga homofoni polifona, vietumis tīri kontrapunktiska rakstība un centieni atsevišķus pantus saliedēt plašākā caurviju formā. Tādējādi apdare tuvinās oriģināldziesmai, kur tautas meldijai nereti vairs tikai inspiratīva aizdzieta nozīme (V. Bērzkalns). Graubiņa mūzikai bijuši atsaucīgi labākie tā laika kori (Reitera koris, LU, LU P!K! vīru un sieviešu kori, Dziesmuvara, Daina, u. c.), kopš 7. Dziesmu svētkiem (1931) tā skanējusi arī svētku kopkorī. Paliekošas vērtības Graubiņš atstājis arī instrumentālajā mūzikā, īpaši tur, kur par rosinātāju bijusi tautasdziesma (Spēlmanītis, Graznas dziesmas, Sudraba vakars u. c.). Mazāk raksturīgi izrādījušies mēģinājumi pievērsties lielākām simfonisko un vokālo simfoniju formām. Kā izņēmums minami 30. gados bieži atskaņotais simfoniskais rondo Terases un Romantiska dziesma mežragam ar orķestri. Nozīmīgs arī Graubiņa veikums folkloras pētniecībā, īpaši tautasdziesmu metrikas jautājumos. Viņa devums 1935. gadā atzīmēts ar Krišjāņa Barona prēmiju. Pētniecību Graubiņš turpināja arī padomju okupācijas laikā, taču neviens no darbiem (Paralēles starp latviešu un krievu tautasdziesmām u. c.) savu publikāciju vēl joprojām nav pieredzējis."

Skaņdarbi

Simfoniskā mūzika
Romantiska dziesma mežragam un orķestrim (1934)
Vītola kokle svīta simfoniskam orķestrim (1934)
Terases, simfonisks rondo (1935)
Gatavs biju karavīrs , partičella (1950)
Pūt, vējiņi! , pasaka stīgu orķestrim ar mežraga solo (1956)
Staburadzītes stāsts , simfoniska teika (1956)

Vokālinstrumentālā mūzika
Ciprese sērule , leģenda (kantāte) soprānam, jauktajam korim un simfoniskajam orķestrim (1932, Vilis Plūdons)
Līksmības dziesma , kantāte basam, jauktajam korim un simfoniskam orķestrim (1937, Jānis Medenis)
Viena roze, viena meita, rapsodija tenoram, soprānam, jauktajam korim un simfoniskam orķestrim (1937, dainas)
Grāmatu putenis , kantāte soprānam, jauktajam korim un simfoniskam orķestrim (1938, Edvarts Virza)

Mūzika skatuvei
Saulgrieži, etnogrāfisks uzvedums (1956)
Sērdieņi, etnogrāfisks uzvedums (1957)
Atraitnes dēls , vokāli dramatiskā poēma korim un solobalsīm (1957)
Dziedot dzimu, dziedot augu , etnogrāfisks uzvedums (1958)

Instrumentālā kamermūzika
Variācijas par tautasdziemu Tumša nakte, zaļa zāle divām vijolēm un altam (1930)
Sudraba vakars, klavieru kvintets (1946)
Klavieru kvintets nr. 2 (1954)

Klavierēm
Sonāte (1923)
Spēlmanītis, tautasdziesma jauniem pianistiem, 3 burtnīcas (1927–1930)
Graznas dziesmas , variācija par tautasdziesmām (1938–1952)
Vāverīte, svīta bērniem (1949)
Vēstules labākajam draugam (1951–1954)
Vasaras ūdeņi , svīta (1958)

Balsij un klavierēm
Ap 16 tautasdziesmu apdares, ap 50 oriģināldziesmas, t. sk. cikli Mīlestība balsij un klavu kvintetam (1943–1958, Elīna Zālīte); Zilzaļie lauki (1942, Jānis Akuraters); Aglajas dziesmas (1953–1954, Z. Madžiņa)

Koriem a cappella
Ap 100 latviešu tautasdziesmu jauktajam korim, t. sk. Tek saulīte tecēdama (1926); Grieziet ceļu (1925); Kas tur kliedza (1936); vīru koriem ap 25, bērnu un /vai sieviešu koriem ap 150

Oriģināldziesmas
Ap 90 jauktajiem koriem, t. sk. Mežā nakts ir ienākusi (1932, Jānis Jaunsudrabiņš); Nāves ējas (1935, Kārlis Skalbe); vīru koriem: ap 50, t. sk. Saules lēkts (1930, Jānis Jaunsudrabiņš); Lāčplēšu dziesma (1934, Vilis Plūdons), Bite (1934, Edvards Vulfs); Ballīte (1936, Anšlavs Eglītis); ap 90 sieviešu vai bērnu koriem

---

Citi darbi

Mūzikas kritika
Vairāk kā 2000 kritikas un apcerējumi no 1920. līdz 1945. gadam laikrakstos Brīvā Zeme, Latvis, Jaunākās Ziņas, Tēvija, žurnālā Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, Latvju Mūzika, Mūzikas Nedēļa, Mūzika, Daugava, Mūzikas Apskats, Burtnieks, Laikmets , Latvju Mēnešraksts u. c.

Kultūrvēsturiski apcerējumi
Mana laika sejas (1927–1950)
Atmiņas par Jāni Zālīti (1947)

Folkloras pētniecība
Latviešu tautasdziesmu mūzika (1935)
Talsu novada tautas melodijas (1935)
Intervālu virzieni tautas melodijās (1942)
Dainu metrikas jautājumi (1942–1943)
Paralēles starp latviešu un krievu tdz. (1946)
Grievaltas dziesmu lizda (1948–1957).

Pedagoģiskie darbi
Mūzikas elementārteorija (1921)
Pirmās notis (1931)
Solfeggio ( I, kopā ar J. Cīruli, 1932; II, 1933);

Krājumu sastādīšana, rediģējumi
Jāzeps Vītols. Kopotas dziesmas (1933)
Jurjānu Andrejs. Kopotas dziesmas (1939)
Rakstu krājums Jāzeps Vītols (1944).

---

Diskogrāfija

LP, Jēkabs Graubiņš. Latvijas Radio T. Kalniņa koris, diriģents E. Račevskis [13 latv. tdz. apdares], 33D-026521-2, Melodija, 1970, Rīgā;
LP, J. Vītols, J. Graubiņš. Vīru koris „Dziedonis”, diriģents I. Kokars [8 tdz. apdares], 28281-2, Melodija, 1989, Rīgā;
CD, J. Graubiņš. Atraitnes dēls [Mežā nakts ir ienākusi; Dziedātāja līgaviņa; Smagi liecu to lazdiņu; Neviens mīļi tā nebrauca. Radio koris, dir. E. Račevskis ];
CD, Latviešu kora mūzikas izlase. Latvijas Radio koris, [G. latv. tdz. apdares: Tek saulīte tecēdama, S. Kļavas vad.; Alutiņš, bāleliņš, K .Putniņa vad.], Remix Production, R. 1993;
LP, V.Vismane, P.Sīpolnieks. Ērģeles, [G.: Fantāzija par latviešu tdz. tēmu - P.Sīpolnieks], 33SM-02058, Melodija, R. bg.;
LP, [13] Latviešu tautasdziesmu apdares, [LRd T.Kalniņa koris, E.Račevska vad.], 33D-026521-2, Melodija, R. bg.
CD, Dainu zemē. Rīgas kamerkoris „Ave Sol”, diriģents I. Kokars [tdz. apd.: Tek saulīte tecēdama; Alutiņš – bāleliņš; Silmala trīcēja dancojot], 521 AG9502 LR03, 1995, Rīgā;
CD, Sieviešu koris „Dzintars”. Diriģente Ausma Derkēvica [tdz. apd.: Tek saulīte tecēdama; Silmala trīcēja dancojot], RS 004, Rīgas Skaņu ierakstu studija, 1995, Rīgā

---

Pagodinājumi

Viņa vārdā nosaukta Jēkaba Graubiņa Līvānu Mūzikas un mākslas skola, kas sadarbībā ar Līvānu novada domi rīko Jēkaba Graubiņa Jauno pianistu konkursus.