Melnā saule



Add comment

TitleMelnā saule
CollectionAutoru balsis
MediumAudio
TypeDigital
File code7
RepositoriesLatvijas literatūra
NotesGunars Saliņš lasa dzejoli "Melnā saule" no krājuma "Melnā saule" (1967). Ieraksts no dzejnieces un valodnieces Lalitas Muižnieces arhīva. Pilnu ierakstu iespējams klausīties, sazinoties ar “Literatura.lv”.
Categories
LanguagesLatvian
Decoder
Narrator
Recorder
Files
Linked works
Keywords
TranscriberIvars Šteinbergs
CompletedYes
AcceptedYes
Updated2020-12-02 16:27:36
Transcription (text)Melnā saule



Te tādas vietas — bez logu.
Sauli, ja gribi, jānes ar maisiem iekšā
jeb pudelēm, skārdenēm —
jeb ar meiteņu brunčiem.

To jau mēs arī darām.

Bet mans draugs, jūrnieks un gleznotājs,
kam sencis kādreiz pie Saules kāvies
un pats kas, Kurzemē dezertēdams,
un jūras vēl it kā ar saules meitu skāvies, —
mans draugs jau gadiem
Greničas pagrabā
glezno vairs tikai
melnu sauli.

Krāsa uz audekla mērena pilskalna biezumā —
it kā ne gadus viņš gleznojis būtu,
bet gadu simtus,
it kā rokot tur varētu uzrakt
bojā gājušas civilizācijas,
pavardu atliekas, podu lauskas,
saktas, adatas, kara cirvjus,
jāņugunis, līgošanu,
saules meitu matu kodaļas,
izbalējušus kaulus —
tas viss nu zem melnām debesīm,
vēl melnākas saules.

Kļūst drūmi, un nelīdz
ne pudeles vairs, ne brunči.

Mēs izejam ielās.

Krustus soļiem.

Un pazūdam lēnām
akmeņu tumsā
viens otram.

Bet tad — pēc stundas, divām? —
apstājamies reizē:
tumsa
mainās,
kūp —
dvesmo pēc kvēpušiem baļķiem un dzīvas
elpas! Un piepeši
pāri mums gailis dzied — un mēs redzam:
tek cauri Ņujorku
seni taki, celtnes,
tek seni ņieburi,
senas, senas zeltenes...

«Sveiki, senās saules brāļi!»
tumsiņā noskan.

— Uz redzēšanos...

Zaļa
svīst akmeņos gaisma,
pēdējiem krodziņiem
aizkrīt
acis.
Transcribe text

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.