Intervija ar Veru Čehoviču















Add comment

TitleIntervija ar Veru Čehoviču
CollectionWinter expedition 2009
MediumAudio
TypeDigital
File codea1
RepositoriesSiberian ethnolinguistic expeditions
LanguagesLatgalian
Decoder
Interviewer
Narrator
Files
Recording19.01.2009
Ačinska
Achinsk, Krasnoyarsk Krai, Russia
Keywords
Open

Dialogos iesaistās arī Olga Bajandina

00:00:00 Visi iekārtojas pie galda. Teicēja nožēlo, ka baznīckungs Aigars neatnāca ciemos – slims esot. Olga Bajandina nūnam (fotografē) Daini un iekomentē, ka operatoram vajag prast tā nūņemt vecu cilvēku, lai viņš jauns izskatītos. Olga atceras un nodzied rindiņu no dziesmas “Kur mani likset, kod es nūmieršu”, pārējie piebiedrojas. Joko par nodarbību apmeklētājiem: “Saīs šituodi kuo Bajandina,” tā intervētāja, uz ko Olga atbild: “Gādnī,” (domāts – nejaukie).
00:03:38 Vera stāsta, ka bija viņai tāda vīratēva brāļa sieva poliete, kas ciemos aicināja ar vārdiem: “Prihodite v gosti. U menja hot ne vkusno, no mnogo.” Saruna ēdieniem, par pašu gatavotiem skābētiem kāpostiem. Olga atzīstas, ka tāpat gribēja uzaicināt grupu pie sevis un cienāt ar kāpostiem, kartupeļiem, pastāsta arī kad/kurā laikā pie viņas var nākt ciemos.
00:05:11 Iepriekšējā dienā ekspedīcijas dalībniekus apmeklēja Sprukuļu Ivans (ltg. Juoņs), kas cita starpā sarunā atcerējās un žēlojās par to, kā viņi reiz gājuši uz Ņikitinu, bet galā tomēr neaizgājuši, jo, redz, tak klausīja buobu. Bet vispār: Juoņs – lobs puiss.
00:06:26 Vera atceras laikus, kad staigāja uz Ņikitinas skolu (3. un 4. klasē). Vēlāk turpināja mācīties Okuņovā. Visi kopā rēķina, kāds ir attālums no Bogatojes līdz Okuņovai. Uz skolu gāja ar jaunāko brāli (1923. g. dzimušu), abi 7 klases pabeidza tur. Pēc tam cits brālis iekārtoja Veru mācīties 12. Ačinskas skolā. Viens no brāļiem kādu laiku bija par kolhoza priekšsēdētāju, pēc tam viņu iesauca karā.

A es tī školā guoju trešā i caturtā klassā Ņikitinā, a patom Akuņki tī, vot, tuoļuok, kur bij’ baznīca. (A par tū, ka piec catūrtuok klasa nabeja vairs?) Tī toļka načaļnuo, načaļnī klasi. A tūlaik, kur pjatyj, šestoj, septītīs – vieļ ostiņi kilometri nu Ņikitinas da tuos školas? (O. Bajandina: Da Okinovas?) Nu da Okuņku. (Olga: Pīci.) Pīci, pīci? (Nu a nu Bagatuos vieļ diveji.) A trīs! (Treis? Tak ostoņi kilometri?) I kotru dīnu iz prīšku, iz pakaļu iz muojuom guojam. (A, Jezus!) A leidzā nav kuo paņemt: ni maizes, nikuo, a muocetīs ta vāg i šagali. Īdam pa mežu nu kak – aizmirsu, kuo soka… (Pa ceļu.) Stidziņa! Pa stigu iztaisejam par mežu i aiz Zujana tī vyhodim iz trakta. I cik īdam, cik i sveču… Sveči? (Svečus.) Svečus pa eglēm losam, losam i žujom, i žujom. I sytye! (A, Jezus, Jezus!..) Oj, kuo mes perensli! I vīzēs staigaju toža! Iz školu.
7:42

09:04 Veras brāļi: Broņislavs, Pīters, Ontans, Aleksejs, un bija vēl arī māsa Anna. Māsa (dz. 1927. g.) pēc tam, kad tēvs jau bija arestēts, vienpadsmit gadu vecumā.
00:11:11 Vera sūdzas, cik iepriekšējā dienā viņai bija slikti, jo tobrīd bija veselības problēmas ar kreiso ausi. Stāsta, kā mēģināja ārstēties ar pašmāju metodēm, ar jerumu (ģerāniju). Beigās tomēr gāja pie ārsta, kur viņai arī izskaloja ausi.
16:46 Olga pastāsta pēdējos jaunumus/likstas, kas piemeklējušas klosteri un tā iemītniekus: klosterī ūdens neesot. Tāpat viena no klostermāsām, pa ceļam no Krasnojarskas tika avārija. Kāds esot nomiris, telefons viņiem klosterī nedarbojas, Baženai nenokārtotas lietas ar Migrācijas pārvaldi. No labajām ziņām: ar mašīnu braukt var, tāpat arī visus izdevumus segs apdrošināšanas kompānija. Patiesībā Baženai (klostermāsai) un citiem visvairāk žēl tā vīrieša, kas iebraucis viņas mašīnā; kā izrādījās, tā viņam jau 3. avārija pēc kārtas īsā laika periodā.
Atceras, ka pirms kāda laika Neļas (Olgas māsas) meitas vīru sabrauca pretim braucoša mašīna. Autovadītājs, kurš izraisīja negadījumu, bija alkohola reibumā. Šajā avārijā, kurā tika klostermāsa, šoferis nebija gan dzēris.
Olga atzīst, ka negribas mirt jaunam, bet arī vecam negribas. Sarunā izskan gan vārds trubas – tā Vera, gan caurules – tā Olga.
00:20:38 Olgai esot apnicis, ka Dainis viņu periodiski filmē/fotografē. Nosmej, ja viņai vēl būtu meita, varētu saprast, kāpēc Dainis tik daudz viņu fotografē – taisās viņai par znotu, bet meitas tak nav!
00:22:40 Vera atceras par kādu rūpnīcas direktoru. Stāsta, ka bijusi ģimene, kur vīrs vesels, sieva trīs gadus stipri slimojusi. Vīrs jau sāka gandrīz vai kārtot dokumentus par mantas pārrakstīšanas uz sava vārda, noņemt no sievas krājgrāmatiņas naudu, u.tml., tomēr sieva neesot piekritusi. Viss beidzās ar to, ka pirms mēneša apbedīja vīru, esot plīsis trombs, kur sieva vis’ vēl dzīva.
00:24:33 Vera sāk stāstīt par Puku Emīliju – viņa esot nelaimīgs cilvēks. Vienīgais brālis viņai bija invalīds jau no dzimšanas. Tāpēc Emīlijai ģimenē bija jābūt gan par puisi, gan par meitu. Par tēvu Vera īsti nezina – vai viņš krita frontē, vai viņu arestēja, līdzīgi kā citus 1937. gadā. Vera neatminas Emīlijas tēvu.
Vecākā Emīlijas māsa, kas dzīvoja Krasnojarskā, palīdzēja Emīlijas meitas Annas audzināšanā. Olga apstrīd: “Kuodeļ?” Un atceras to, ka Anna ar viņiem dzīvojusi internātā. Olga min, ka Emīlijas māsa, iespējams, palīdzēja Annas audzināšanā, kad viņa vēl bija maza. Atceras, ka Annas gulta internātā stāvēja pie krāsns, pašā labākajā (siltākajā) vietā un Anna visu laiku ēda konfektes. (Pārējiem nebija tādas naudas, lai pirkt konfektes, kur Annai māte vienmēr deva naudu.) Olga atceras gadījumu, kad Kukuļu Ļuba apsēdusies pie Annas, prasīja: “Anja, ugosti konfetkoj!” Anna deva arī, bet pēc tam: “Oj, jyus man jou atbuodat – ugasti, da ugasti!” bet cienāt – cienāja.
Olga pastāsta par sevi arī: par to naudu, ko deva viņai, staigājusi uz kino. Tāpat arī aizrāvās ar mākslinieku foto krāšanu: vajadzēja pasūtīt no Maskavas un tās piegādāja pa pastu, maksāja ap 3 rubļiem. Olga prasīja naudu mātei, viņa sūtīja pie tēva, kas saprast tādu meitas aizraušanos, nesaprata, bet naudu dot – deva.

00:26:55 Man, kur deva naudu, es iz kinu staiguoju. Man deva naudu, es iz kinu staiguoju, da vīnu… Vīnu kuodu ta laiku bij’ moda – fatagarfii artistav, kartačkas vypisivali. Bičkovā ta navarēja nūpierkt, a s Maskvy vypisyvali pa počte. Atīdu, a tī vādzēja div’, pi treju rubļu moksuot, napiminu, cik, da treju rubļu. Atīdu pi muotes, paprosu, muote soka: “Man naudas nav, ej iz tāvu!” Tāva paprosu, tāvs soka: “Nu, vot, tev te blieņas tuodas kuodas te, kam tev tūs vāg?” Nu tuopat īdūd.
00:27:34

Olga dzīvoja kopā ar Annu (Puku Emīlijas) Bičkovas internātā. Vera brīnās, vai tad viņa esot pabeigusi 10 klases. Olga īsti neatceras, jo Anna sāka slimot ar meningītu, tāpēc gadu vai apmēram tik viņa nemācījās, vienā klasē viņas abas nemācījās, nē. Vera atceras, ka tad, kad viņa pieņēma Annu darbā, viņai neesot bijis nekāda izglītību apliecinoša dokumenta. Olgai liekas, ka Anna beigusi tehnikumu. Bičkovā bija desmitgadīga skola.
00:28:42 Olgai izsakās par Veru: “Vera Donatovna – muns lelīs, lobīs draugs, no es jū vīnmār lomaju tuodēļ, ka jei namuok dzeivuot tuo, kuo vāg dzeivuot. Jei nikod napascēs, ka jei slima.” Olga zina, ka Verai divas reizes esot bijis ļoti slikti, pat samaņu zaudēja. Meita esot gandrīz vai “izrāvusi” Veru (nāvei no rokām).
00:32:54 Vera stāsta meitas gatavoto kāpostu recepti, nosauc arī visas sastāvdaļas.
00:34:59 Vera vecākiem bija liela māja, līdz kolhozu laikam bagāti dzīvojuši. Bija viņiem arī vasaras virtuve, kur tāda vozounīte, a tur pagrabs, kur medu turēja. Savu bišu saimju toreiz jau vairs nebija. Stāsta, kā nēsādama citiem bērniem medu, pati arī slepus to ēda, pēc tam mājiniekiem izdomāja pateikt, ka žurkas tikušas klāt un apēda.

A es časta stuostu i bārnīm, i vsjo iz myusīm smejās. Nu, pi mūsu lils dvors bej’, bogati dzievaja, cikam ne raskulačili, ne raz… kalhozu nabej’. (Ite, ka mozi bejat pavusam?) Ka mozi bejam, aha. Nu, i kuhņa letņuo bij’, a tī vozaunīte tuoda, a tumā vozaunītē pagrobs bej’. Nu, i, vot, tī madu turēja. Nu sovas pasekas ite naverna jau beja posle, posle. Sovas pasikas nabij’. Tāva jou nabij’. I, vot, mani vsjo: “Vere…” Cik ta es nazinu, mož i ostiņi godi, voi septiņi bej’, nazinu, cik? “Vere, mada atnas!” I voi jou redzieja naverna, ka es tuo doru voi kū, vsjo mani syuta. I mne… es īdu tī i īādu, īādu, krinciņa tī tuoda. Vot, tuoda. I atnasu iz muoam. I verūs jau, nāsaju, nāsaju, jou moz palika. Dūmaju, sacēs – es apiedu. A papīru, es panāmuse papīru, raz, ai kulaciņu prositu. Aizguoju, jou pavusam moz masla… moz palika: “Naverna krysa apieda! Čo-ta i dyrka viersā.” Courums viersā. Te, vot, es tū padarēju. Zagle.
00:36:28

Agrāk daudz kas turēja bites. Kamēr vēl tēvs bija dzīvs, viņiem laikam bija tikai kādi kociņi pieci ar bitēm. Kad iesākās kolhozi, visu atņēma, arī kokus ar bitēm.
00:37:14 Vera atceras, ka kolhozi veidojās. Bija tātad priekšsēdētāji un pilnvarotie, pēdējie no pilsētas braukāja kontrolēt, cik tad visa kā atņēmuši kolhoza vajadzībām. Veras ģimenei bija: klēts, vozaunīte (intervētāja papildina/min – roti stuovēja), vēl aiz tās senavals lels (siena šķūnis). Vēl bija atsevišķa kūts cūkām, cita – govīm, vēl cita – zirgiem. Turēja četrus zirgus, četras govis. Aitām kūts bijusi tāda zema, Verai esot paticis staigāt pie aitām. Līdz ar kolhozu veidošanos ģimenēm atstāja pa vienai gotiņai, vienai cūkai, vienai aitai.

37:10 Iz kalhozu vusu atdeva! (Nu a kas tūs kahozus taisēja, kas?..) Izlasīja predsedetaļi, kuri bij’ bedni. Predsedetaļi, nu jī tūlaik vusi dagunus pacieļa bednī. I jūs par predsedetaļim. ta vot, upalnamočennīs, to predsedateļs. Nu i jī…. Mož vareņjes? (O. Bajandina: Stuostet!) Nu, jū rukavadit, a patom upalnamočennī nu gorada braukaj, da braukaj – cik jyus tī atņimet kuo, cik jyus salasejat kuo? A mes vieļ cīši bodā bejam – dieļ kuo? Jou vusi… Pameta toļka, vot, pa vīnai gūtiņai, vīnai cūciņai, vīnai vušķiņai tī i vsjo. A dvors bej’, vot, pomņu kuo šudiņ – kliets! Nazini, kas? (Zinu, zinu!) Tī vuss, vusi, vysi par maizi kas tī… (Orūdi.) Nu, orudi, orudi, vo, es azimiersu! Patom beja aiz kliets tuoda kuo kuoda vozaunīte. Toža… (Roti stuovēja.) A patom senavals lils. Nu, i, vot, mūsejī tī senaval, a patom, i, vot, tuo, vot, i… cyuku klāvs, gūvu klāvs, i zirgu klāvs: četri zirgi, četras gūvs bij’… (I kotram, kotrim līpim sovs klāvs?) Net, četrom gūvem vīns klāvs! (I vieļ vīns?) Zirgīm vīns klāvs, tur ūtra... vot. Cyukuom atdeļna pavisam klāvs. Vuškiņuom atdeļna. Vuškiņuom zam…, zams tuods klieviņš bij’. I man vusod patika staiguot iz vuškiņuom.
39:14

Māte ar Veras brāli, kas pēc tam pazuda bezvēsts, sarunāja noslēpt 5 miltu maisus siena šķūnī, paturēt sev un neatdot kolhoza vajadzībām. Kāds to redzēja un nosūdzēja viņus. Atbrauca milicija un miltu maisus konfiscēja. Gan viens no miličiem kaut cik apžēlojās un pateica, ka miltus tomēr nebūtu ņēmuši nost, ja viņi nebūtu tos ar nodomu slēpuši. Ģimenei nekā nepalika, visu atņēma.
00:40:57 Veras vecākiem pirmie dzima dēli, meitas kā nebija, tā nebija. Tēvs esot teicis, ka tad, kad piedzims meita, taisīšot zelta kristības. Tikko Vera piedzima, tēvs nopirka viņai šujmašīnu. Viņiem bija liela māja, bija priekškambaris un gornica. Mātei bija divas skreines ar pūru.
1937. gadā arestēja tēvu, kaut arī viņš gulēla slims gultā. Tēvam vēl no 1. pasaules kara laikiem bija kuļmašīna, onkulim – vejalka, onkuli “pierakstīja” par kulaku, raskulačili. Tos cilvēkus, kurus arestēja, sūtīja uz katorgu, uz Noriļsku u.c., Veras tēvu, jo viņš bija slims, aizsūtīt nevarēja. Tēvs mira kaut kur pa ceļam uz Krasnojarsku. Ieslodzījumā viņš bija trīs mēnešus un drīz mira, radiem viņu pat neatdeva apbedīt. Māte saņēma vēstuli, ka vīrs esot miris slimnīcā tādā un tādā datumā. Viņa steidzās pakaļ, lai varētu paņemt un apbedīt vīru, uz ko saņēma atbildi, ka viņš jau ir apbedīts, nevarējuši gaidīt, jo viņam esot bijis tīfs. Vera noraida versiju par tīfu, min, ka varbūt tēvu vēl dasita, ka iļgi navareja nūmirt. Tā nu viņi nokāva lielu vepri (tad viss vēl nebija atņemts), salika pusi vepra, sviestu – visu salasīja un veda cilvēkam (amatpersonai), lai tikai viņš parādītu tēva kapa vietu. Cilvēks visu paņēma, arī vadāt – vadāja, bet beigās aizbēga, un viņi līdz pat šodienai nezina, kur tēvs ir apbedīts.
Pēc tam cilvēki sagāja kolhozā. Tiem, kas negribēja iet kolhozā, dzīves nebija. Bija, piemēram, Zelči, viņiem daudz darīja pāri, galā apcietināja, bet kolhozā viņi tā arī negāja. Veras ģimenei nekas cits neatlika, kā iet kolhozā, tomēr seši bērni!
Māte pa dienu strādāja kolhozā, naktī – kopā ar Veras brāļiem sprēda, auda maisus kolhozam. Par trudadīnu deva 200 gr graudu, bija liels bads. Uz to brīdi viņiem bija palikusi vairs tikai 1 gotiņa, aitas apsprāga, tā nu brālis Broņislavs piedāvāja pārdot govi un nopirkt zirgu. Viņš tad strādātu pilsētā ar zirgu; tādā veidā domāja tikt ārā no bada. Māte bīdās pārdot govi, jo nabyus i putriņas aizbalinuot ai kū. (Jo tā zāli piegrieza, piena pielēja – vismaz kaut kas ēdams.) Bērni no bada jau bija sākuši pampt. Tā nu paņēma govi, veda uz pilsētu pārdot.
Tolaik cilvēki izdzīvoja, kā nu kurš prata, varbūt arī kaut kur zaga, a viņu māte kur varēja ko nozagt? Aizveda govi, pārdeva, mātes ar brāli ilgi nebija atpakaļ (2 nedēļas). Visi jau domāja, ka noticis tā, ka govi pārdevuši, bet māti ar brāli kāds nogalināja. Bija tēva brālis, kas mācēja “izgrozīties”, arī kaut kur kaut ko nozagt, bet brāļa bērniem gan nepalīdzēja. Te vienu dienu iet, skatās – māte ar Broņislavu atbraukuši, atveduši maisu graudu un lielu garu zivi. Māte bērniem uzreiz daudz ēst nedeva, lai nenomirtu.
Vēlāk, kad jau brālis iekārtojās, bija tā, ka viņš nedēļu strādāja, pēc tam veda pārtiku mājiniekiem. Pēc laika sāka jau kaut cik arī iekrāt un nopirka pusi mājas. Brālis bija iekārtojies Ačinskā. Brālis ar zirgu vadāja lietas, cilvēkus, ko vajadzēja – tas bija viņa darbs. Visi “labi dzīvoja” – zuolīti ieda… Pati Vera dzīvoja kopā ar brāli Ačinskā jau tad, kad vēl mitinājās kopā dzīvoklī.
Oktobrī uz pilsētu māte atveda arī brāli Alekseju, dzeraunē palika tika Ontans. Vēlāk jūnijā sākās karš.
Gribēja māju pārvest (nav skaidrs gan no kurienes uz kurieni, laikam uz Ačinsku). Brālis jau tad strādāja par mehāniķi ZAGODZERNO. Visu izjauca karš. Un tā 10 dienu laikā karš atņēma Verai visus 4 brāļus (māsa jau bija mirusi iepriekš). Jūnijā sākās karš, jūlijā mātei dēlu vairs nebija, visus nosūtīja uz fronti. Tas brālis, kas vēlāk pazuda bezvēsts, vis’ rakstīja: “Vera, raksti man! Ja no manis 2 nedēļu laikā nebūs vēstules, raksti manam priekšniekam un jautā, kur es esmu, lai viņš tev uzraksta.” Tāpat viņš arī jautāja par Planu Ivanu, vai viņi kaut ko dzirdēja par viņu. “Ja nē, tad es zinu, kur viņš ir, arī es tur būšu,” tā bija rakstīts viņa pēdējā vēstulē. Lai cik viņa meklēja… bez rezultāta. Planu Ivans – Edvarda Plana vecākais brālis, arī viņš pazuda bezvēsts. Vera min, ka, iespējams, abi bijuši vienā vietā, vienā rotā. Veras brālis bija kavalērijā.
00:55:12 Vera stāsta par vecākiem un kā viņi nokļuva Sibīrijā. Latvijā bijuši Grodņi un viņi braukuši uz Sibīriju zemes dēļ. Tēvs atbrauca 1901. gadā, māte – 1902. gadā. Tēvs dzimis 1883. gadā (laikam?) (jauc skaitļus). Tēva tēvs – Meikuls, viņam bija trīs dēli un viena meita. Vajadzēja braukt, jo Latvija maza, dēlu daudz, dēliem vajadzēja zemi. Vectēvam nomira sieva un viņš palika viens ar četriem bērniem. Uz to laiku, kad māte atbrauca ar Grodņiem, vectēvs ar dēliem jau bija uzcēluši māju Bogatojē.
00:58:25 Veras māte nāk no Latgalijas, no Viļakas. Veras mātei vecāki nomira, kad viņai bija tikai 5 gadi, cita māsa (Anna) bija tikko kā dzimusi. Annu paņēma audzināšanā radi, savukārt Veras māti Grodņas paņēma līdzi uz Sibīriju kā aukli. Tēvs bija 8 gadus vecāks par māti. Mātei bija 16 gadu, kad apprecējās. Māte stāstīja, ka pati izgājusi pie vīra pie divdesmit pirmuo svuota.
1:00:54 Dainis jautā, kāpēc Bogatoje tāds nosaukums, uz ko Vera atbild, ka īsti nezina, min, ka varbūt tāpēc, ka kāds bagātais bija atbraucis. Olga iejaucas: “Vera Donatovna, politika sovetskoj vlasti – Bogatoje. Nu, ne nazovut že Graznovo! Čto takoe Graznova? Novaja Zarja!” Uz ko Vera atbild, ka par Bogatoje sauca vēl pirms padomju laikiem. Uz ko Olga atbild: “A naša latgaļskaja gordynja?” Intervētāja paskaidro: “Eto zemlemeru vaine. Tys, kas zemi miereja, tys i lika tūs vuordus!”
1:01:41 Veras māte vienu ziemu dzīvoja pie Veras. Citādi viņa mūžu nodzīvoja tajā mājā, ko nopirka kara laika par pārdoto govi.
1:02:54 Vera dzied: “Atguoja rudeņs, aizskrieja putni...” 1:05:21
Šo dziesmu dziedāja Veras mamma un arī ir ierakstīts ar viņu kaut kur (1981). Vera atceras, kā agrākos laikos latgalietes vācās kopā, dziedāja, tas bija laikā, kad vēl Vera nebija precējusies un dzīvoja ar māti. Māte bija liela dziedāja, citi ģimenē tēvā padevušies – dziedāt neprata. (Te gan Vera nesaka taisnību, jo dzied viņa labi.)
1:07:46 Dzied “Kumeļ, manu kumeleņu, tu man kaunu padareji…”
1:09:52 Dzied “Div’ laiveņas peļd pa jyuru…” Šo dziesmu dziedāja arī Veras māte.
1:12:05 Dzied “Sadzīduosam mes, muosiņas, cikam vīnā vīteņā…” 1:13:10
1:14:03 Dzied “Kur tu teci, gailīti munu…” (Intervētāja pastāsta, ka Latvijā šajā dziesmā gailītis meitas skrien celt, ne bērnus.)
1:16:18 Dzied “Pa kam var pazeit avīškas ūgas?” 1:18:50
Vera gan pirms sāk dziedāt, atzinās, ka ne vienmēr var dziedāt šo dziesmu, jo raud.
1:19:34 Dzied “Silta, jauka ustabeņa…” Bet tikai dažas rindiņas un pati atzīst, ka nezina, vai dziesma ar to arī beidzas. Olga liela Veru par dziedāšanu.
1:20:58 Visas dziesmas, kuras Vera dziedāja, dziedāja arī viņas māte. Vislabāk Bogatojē dziedāja Struču Roža, viņa bija arī dziesmu iesācēja. Reiz kopā ar vīru un meitu brauca uz Latviju un Maskavā tika zem tramvaja un mira. Vīrs un meita vēlāk dzīvoja Balvos. Veras mātei bija uzrakstījuši vēstuli, kurā arī pastāstīja, kas notika ar māti. Roža un Veras māte bija pazīstamas vēl no Veras mātes bērnības laikiem. Cita dziedātāja – Struču Anna, arī viņas vīru, līdzīgi kā Veras tēvu, arestēja. Struči dzīvoja netālu no Veras vecāku mājas. Loginu Anna, Grodņu Anna (Jūlijas Grodņas māte), Rudzusīku Mare un Geļe arī – visas bija dziedātājas.
1:25:05 Vera stāsta gadījumu no bērnības. Reiz atnākuši ar Aļuzi no skolas no Okuņovas, devās kā citreiz uz mežu pēc malkas ar zirgu ar ragavām. Piekrāmēja pilnas ragavās ar malku, bet ragavas apgāzās un brālis pagadījās zem kravas. Labi, ka netālu bija ceļš un arī cilvēki. Vera sākusi kliegt pēc palīdzības, atsteidzās cilvēki un izglāba brāli.
1:28:14 Veras ģimene uz dzerauni tā arī nepārgāja dzīvot, jo pārcēlās uz pilsētu. Pēc tam, kad brāli Ontanu paņēma karā, māja palika tukša un to pakāpeniski izlaupīja.
1:29:00 Dzied “Dzīduot muoku, dancuot muoku, sīna pļaut(i) namuociej’…”
1:33:23 Iesākas saruna par Sidaru Matisonu – Veras brālēnu. Sākumā par Jezupu, Sidara vecāko brāli, kas dzīvojis Noriļskā. Viņu tēvi – brāļi. Cik var saprast – skatās fotogrāfijas. Vera nožēlo, ka neatrada fotogrāfiju, kurā Sidars ar Veras brāli Pīteru taisa jumtu. Vera rāda fotogrāfijās māti, tēvu.
1:37:35 Vera stāsta par savu viesošanos Latvijā, trīs dienas sabija Balvos, pēc tam visi (māte, pati Vera un viņas vīrs) brauca uz Viļaku. Vera pēc tam, kad atgriezās no Latvijas, 1971. gadā ļoti slimoja, viņai bija neveiksmīgas operācijas. Un tad arī pazaudēja adresi un kontaktus ar Matisoniem Latvijā. Verai piedāvā ielikt avīzē sludinājumu un sameklēt radus. Vera atbild, ka viņa viena vairs tikai palikusi, jā, meitas ciena (savas saknes), bet… Olga turpina Veras iesākto: “Kab jyus naatbrauktu i mes bi pa sovam narunuotu…” Vera piekrīt un pateicas. “Vīna Nina Grabouskuo pi myusu runuoja, mes i jūs nazinovam…” (Baznīcā tikai sapazinās – tā var saprast.) Paralēli Vera rāda fotogrāfijas. Vera žēlo aizgājušos, tēvu žēl visvairāk…
Brālis Ontans apglabāts Leņingradā, Ohtinas kapos kā pilsētas aizstāvis. Māte bija pamanījusies pat baznīckungu sarunāt, lai viņš lūgšanu noturētu par Ontanu.
Vera piedāvā izstāstīt visu par Sidaru, skatās fotogrāfijas. Olga piedāvā parādīt fotogrāfiju Emīlijai Pukai – viņai esot laba atmiņa. Olga atzīst, ka tajā fotogrāfijā ir kāds no Sprukuļiem.
1:53:53 Vera dalās ar Sidara dzīvesstāstu. Veras brālis Pīters dzīvoja Kamčatkā trīs gadus, vēlāk atgriezās. Sidars pa to laiku strādāja par noliktavas pārzini un viņam tobrīd gadījās liels iztrūkums. Un kaut kā sanāca tā, ka Sidars pierunāja Veras brāli, lai viņš atdotu Sidaram savus dokumentus. Sidars aizbrauca uz Noriļsku un tur nodzīvoja vairākus gadus kā Pīters Matisons Donata dēls.
Stāsts par zeltu, kaut kurš no iesaistītajiem arī sēdēja cietumā (diezgan grūti izsekot sižetam pēc Veras stāstītā). Sidars pa to laiku bija ticis līdz Latvijai. Veras brālis Pīters ar sievu un meitu bija aizbraukuši pie viņa, pēc tam Sidars bija atbraucis pie Veras. Pēc tam kaut kā “pārrakstīja” dokumentus. Cik taisnības stāstā par maisu ar zeltu – pati Vera nezina. Tas bija līdz karam. (To jau precizē Olga.) Viņa arī min, ka viņas vecmamma ar vectēvu arī bijuši zelta raktuvēs un pēc tam bēguši no tām. Vera par to brāli, kas pazudis bezvēsts – karā bija tikai 3 mēnešus kaut kur pie Smolenskas.
1:58:53 Par uzvardu – Plans, vai tad nebija kāds Plāns vai Pluons, vai kā citādi – Vera apstiprina – Plans. Tēvs tajā ģimenē bija liels muzikants (bet tajā pašā laikā it kā pati apšauba teikto). Vera ar Olgu strīdas, Verai liekas, ka Edvards spēlēja uz cītara, Olgai, ka uz vijoles, neskatoties uz to, ka atgriezās no kara kā invalīds bez vienas rokas. Viens no Veras brāļiem kopā ar Planu Juoni spēlēja harmoniku, Edvards uz cītara – tā Vera. Olga tomēr uzskata, ka tie cilvēki, kas spēlēja, viņi prata uz vairākiem instrumentiem, viņas māte varēja pat noskaņot mūzikas instrumentu.
2:00:50 Olga uzskata, ka intervētāja sen (pirms gadiem trīsdesmit) jau varēja būt atbraukusi uz Sibīriju. Vera paturpina Olgas domu – cik vecenīšu sastaptu. Olga žēlojas par to, ka nekur viņai nebija nācies lasīt par to, ka latgalieši kaut kurā brīdī pārbrauca uz SIbīriju. Intervētāja apstiprina, ka tādas literatūras patiešām neesot. Olga stātsa par sevi, ka pēdējo reizi Rīgā bija 1985. gadā (laikam). Olga atceras, ka lai arī viņai draudzene bija “sarūpēji” sievieti latgalieti, bet tak viņa pati nerunāja, sakaunējās tad.
1:03:48 Viesi/intervētāji taisās uz promiešanu. Olga paziņo, ka uz skolu (nodarbībām) neiešot. Uz ko Vera: “Tu i tuo doudzi zini.” Olga: ”Vera Donatovna, doudzi nikas nazin’.” Dainis paralēli fotografē. Verai pasniedz atklātnīti ar Aglonas skatu, vēl kādas citas dāvanas, konfektes. Olga ar Daini kārto istabu.

Map legend



Showing 1-1 of 1 item.
#LocationDateTypeType of place
  
1Ačinska
(Achinsk, Krasnoyarsk Krai, Russia)
19.01.2009RecordingCity
Showing 1-1 of 1 item.
#TitleNumber
   
1Ačinska1
Showing 1-1 of 1 item.
#TitleNumber
   
1City1

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.