#LFK Ak-166-32

Title
Ilze in Iceland. 21.03.2020.–01.06.2020. Iceland – Virusland
Unit number
32
Category
Languages
Latvian
Date of submission
29.10.2020
Place and time of recording
21.03.2020 - 29.10.2020
Keywords
Open

21.03.2020.

Tas vakars trīs nedēļas atpakaļ tagad liekās tāds tāls, tāls, gandrīz tikpat tāls kā pagājušā gada vasara. Bija piektdiena un es pie savas meistares un labas draudzenes biju aizbraukusi atjaunot savas pieaudzētās skropstas, kas ir mana gandrīz vienīgā sievišķīgā vājība. Es gulēju uz kušetes, mēs runājam par šo un to, kā vienmēr no sirds izsmējāmies, un tad viņa man paziņoja, ka šovakar Islandē esot atklāts pirmais ar Covid-19 inficētais cilvēks. Mēs abas pašausminājāmies, kas nu būs, bet ātri vien vērsām sarunu uz citu pusi. Tas ir tikai viens, tomēr. Varbūt nebūs tik traki?
Ak jel, ja varētu pagriezt laiku atpakaļ uz to mierīgo un jauko vakaru. Kaut uz pusstundu, lai uzkrātu spēkus. Jo ir, ir traki. Pēc inficēto skaita uz iedzīvotāju daudzumu, Islande ir lepni iesēdusies pirmajā vietā pasaulē, apsteidzot gan Ķīnu, gan Itāliju. Bet sekosim līdz notikumu gaitai pamazām. Tātad, 28. februāris – pēdējā diena, kad vēl Itālijā inficēto skaits bija zem tūkstoša un no turienes kā reiz Islandes pirmais slimnieks arī vīrusu ir atvedis. Policija cītīgi meklē cilvēkus, kuri ar viņu ir kontaktējušies, tiek pārbaudīta sieva un kolēģi. Karantīnā nokļūst 49 cilvēki. Viss ir sācies. Prezidents un premjerministre cilvēkiem iesaka saglabāt mieru un kārtīgi mazgāt rokas. Roku dezinfekcijas līdzekļi veikalos tiek izpirkti līdz pēdējam.
Nedēļas nogales laikā atklājās vēl trīs inficētie un 270 cilvēki ir nokļuvuši karantīnā. Valsts noīrē viesnīcu karantīnas vajadzībām, bet parasti cilvēki pavada karantīnu mājās. Cilvēkiem tiek ieteikts nedoties uz “sarkanajām zonām” – tajā laikā tā ir Ķīna, Itālija, Irāna un slēpošanas kūrorti Alpos, bet tiem, kuri no turienes atgriežas – pavadīt 14 dienas mājas karantīnā. Un mazgāt rokas, mazgāt rokas visu laiku.
Ar pirmdienu Civilās aizsardzības departaments sāk rīkot ikdienas preses konferences, pulksten divos dienā, tās pārraida televīzija un radio. Tikmēr arodbiedrības un darbadevēji nevar vienoties vai karantīnā pavadītais laiks ir vai nav jāapmaksā. Ja nu cilvēks nesaslimst? Kā tās drīkst skaitīt kā slimības dienas? Arodbiedrības uzskata, ka ir jāskaita, darbadevēji uzskata, ka tā ir likumīga atrašanās ārpus darba – kā, piemēram, sliktu laikapstākļu gadījumā – kas nav jāapmaksā. Arī ātri tiek meģināts arī noslēgt jaunākos koplīgumus – arodbiedrības nav varējušas vienoties ar pašvaldībām un devušās daļējā streikā. Bērnudārzi nestrādā , skolu un citu sabiedrisku vietu tīrīšana un atkritumu izvešana nenotiek un tas nu tagad pavisam nav vajadzīgs. Pirmdienas laikā atklājās vēl astoņi saslimušie un var sākt dzirdēt stāstus par cilvēkiem, kuri negribot ievērot karantīnu, ir mainījuši savus lidojumus un ieradušies Islandē no Minhenes vai Londonas un nakošajā dienā mierīgi gājuši uz darbu.
Un tā inficēto skaits aug no dienas uz dienu. Cilvēki sāk satraukties, pārtikas veikala Netto internetveikals piedzīvo 60% pieaugumu. Pirmās kompānijas sāk aicināt cilvēkus strādāt no mājām. Gan manā, gan vīra darbavietā sāk pievērat pastiprinātu uzmanība tīrīšanai un parādīties daudz vairāk roku dezinfekcijas līdzekļu. Uzņēmumi sāk atcelt izstādes, publiskus pasākumus un darbinieku balles. Līdz piektdienai inficēto skaits ir izaudzis līdz 37 un Civilās aizsardzības dienests izsludina ārkārtas situāciju. Slimnīcas un pansionāti aizliedz apciemojumus. Grūtniecēm vairs nedrīkst neviens pievienoties ultrasonogrāfijas pārbaudē un dzemdības drīkst piedalīties tikai partneris. Bet tā vēl ir gana mierīga nedēļas nogale, arī mēs vēl iepērkamies un pat izejam ārpus mājas paēst.
Ar pirmdienu mēs tiekam iemesti jau pavisam citā līmenī – nedēļas nogales laikā inficēto skaits ir pieaudzis līdz 60 un, ja iesākumā visi vēl dzīvoja kā ierasts, tikai pievēršot mazliet lielāku uzmanību roku mazgāšanai, tad nu jau cilvēkiem paliek patiešām bail. Neviens vairs par vīrusa tēmu nejoko. Pirmdienas pēcpusdienā pie manis saskrien visa priekšniecība, ar dezinfekcijas līdzekļa kannu un mazām pudelītēm, kur to pildīt. Tiek ātri ierīkota vēl viena izlietne roku mazgāšanai, visur salikti plakāti par pareizu roku mazgāšanu, tās svarīgumu un visiem pārējiem veidiem kā izvairīties no vīrusa. Aizliegtas sapulces un nevajadzīga staigāšana no viena kabineta uz citu. Beidzot noder mana vienpadsmit gadus ilgā pieredze pārtikas ražošanā – es labi zinu un daudz mācījusies par pareizu higiēnas normu ievērošanu un zinu kā tas viss būtu jādara. Iesākumā priekšniecība runā viens pār otru un viens ar otru, bet beigās pieklust un sāk manī klausīties – ko vēl vajadzētu un kur vēl vajadzētu. Toties, kad es esmu pabeigusi uzpildīt visus dezinfekcijas līdzekļus, novietot paredzētajās vietās un, kārtējo reizi, dezinficēt visu durvju rokturus, man piezogās panikas lēkme – sāk likties, ka man pašai ir temperatūra, ka man sāp galva, ka lauž kaulus, ka tūliņ sākšu klepot. Ir bail. Ir patiešām bail.
Bet vilciens ir ticis uz sliedēm un tikai uzņem ātrumu. Otrdien jau ir 81 inficētais, trešdien 97. Pirmie divi cilvēki ir hospitalizēti, bet ne intensīvajā terapijā. Pieeja vīrusam pagaidām ir – pēc iespējas ātrāk veikt testus, apzināt cilvēkus, kuri ir saskārušies ar inficēto personu un ievietot karantīnā. Ja inficēts ir darbinieks, karantīnā nonāk visi viņa kolēģi. Ja bērnudārza darbinieks – viss bērnudārzs. Ja skolotājs – visa skola. Bet, joprojām, var dzirdēt stāstus par bezatbildīgiem cilvēkiem – piemēram, no Itālijas atlidojis cilvēks nav gribējis doties mājās ar speciālo autobusu un izvēlējies taksi. Tagad ir slims arī taksists un taksista ģimene karantīnā. Nu, toties slēpotājs aizbrauca mājās ar komfortu. Tieši baidoties no bezatbildīgiem cilvēkiem mēs ģimenē nolemjam pagaidām atteikties no sabiedrisku vietu apmeklēšanas – protams, ir jāiet uz darbu un jāved bērni uz dārziņu vai pie auklītes, bet tas arī viss. Saņemos un pasūtu visu nepieciešamo nākamajai nedēļai internetā, ar piegādi mājās.
Pagaidām cerība ir palēnināt vīrusa izplatīšanos un it īpaši nepieļaut riska grupu inficēšanos. Vairāk vai mazāk izskatās, ka tas arī izdodās – inficēto pieaugums ir ap 20 jauniem slimniekiem dienā. Līdz piektdienai, 13. martam, saslimušo skaits ir pieaudzis līdz 133 un ar pirmdienu visā Islandē tiek izsludināts pulcēšanās aizliegums – ne vairāk par 100 cilvēkiem. Aizslēgts nekas vēl netiek, bet nekur nedrīkst savākties vairāk par 100 cilvēkiem, un visiem veikaliem, ēstuvēm, sporta zālēm, izklaides vietām un arī darbavietām ir jāvar nodrošināt vismaz 2 metru atstatums starp cilvēkiem. Vidusskolas un augstskolas pāriet uz attālinātajām mācībām, pamatskolām un bērnudārziem ir atļauts turpināt darbu, bet īpašā režīmā – klasē ne vairāk kā 20 bērnu un klasēm savstarpēji nesatiekoties, bērnudārzos arī samazinot bērnu skaitu un saskari. Mums jau atnāk e-pasts, ka pirmdien bērnudārzā būs brīvdiena, lai pielāgotos jaunajiem apstākļiem.
Un tā pienāk pirmā “paliec mājās” nedēļas nogale un viņa nav patīkama. Lai gan tāpat, ne katras brīvdienas mēs devāmies iepirkties vai uz baseinu vai citur sabiedrībā, ir pavisam cita sajūta zinot, ka tas vairs nav brīvas izvēles jautājums. Protams, nekas nav aizliegts un mēs esam vieni no retajiem cilvēkiem, kas jau ir uzsākuši šādu režīmu. Tomēr tā mēs jūtamies drošāk, lai gan par kādu drošības sajūtu īsti var runāt – panikas lēkmes mani joprojām mēdz piemeklēt. Vīrs skumst pēc formulas, kurai tikko bija jāsākās, visa ģimene kopā skumstam pēc futbola, kas ir atcelts uz nezināmu laika posmu. Televizoru principā var nemaz neslēgt iekšā, tikai uz ikdienas preses konferenci. Arī mazie jūt, ka kaut kas nav kārtībā un paši paliek satraukti. Trīsgadīgajai meitai gan mēģinām saprotamā valodā paskaidrot, kas tagad notiek, bet puikam nav vēl pat pusotrs gadiņš un kaut ko skaidrot īstas jēgas nav. Mēģinām vien savaldīties paši, lai neuztrauktu bērnus vēl vairāk.
Tikmēr veikali tiek paniski un sabiedriski izpirkti. Pirmais cilvēks nonāk intensīvās aprūpes nodaļā. Ar svētdienu, 15. martu, pētnieciskā laboratorija deCODE uzsāk vīrusa testēšanu pēc cilvēku izvēles. Inficēto skaits turpina kāpt par aptuveni 20 dienā un sāk likties, ka varbūt tomēr tā maģiskā flattening the curve lieta mums sāk izdoties. Varbūt viss vēl būs labi? Tikmēr Islandes, no tūrisma atkarīgā, ekonomika ir nonākusi pamatīgās sprukās. Tūrisms ir gandrīz vai apstājies, viesnīcas, muzeji un autonomas nīkuļo, cilvēki zaudē darbu. Valdība piedāvā tūrisma uzņēmumiem nodokļu brīvdienas un atlaides, lūdz saglabāt darbiniekus vismaz uz 25% slodzi, solot atlikušo algas daļu cilvēkiem kompensēt no valsts budžeta. Beidzot arī arodbiedrības un darbadevēji ir vienojušies par to, ka karantīna tomēr ir jāapmaksā. Centrālā Banka samazina procentu likmi, tās piemēram seko arī komercbankas un piedāvā arī kredītbrīvdienas un elastīgus aizdevumus. Islandes krona krīt.
Ar pirmdienu vīrs dodas uz darbu, kā viņš pats pēc tam smejās “cietuma apstākļos”. Ir samazināts pārtraukumu skaits, lai pēc iespējas stingrāk ierobežotu saskarsmi. Pārtraukumos drīkst sēdēt pie viena galda tikai ar saviem tuvākajiem kolēģiem. Brokastu un pusdienu vietā tikai jau iesaiņota pārtika, pat kafijas aparātu vairs nedrīkst aiztikt- pavārs ar cimdiem rokās ielies tev kafiju, pielies pienu un iebērs cukuru, ja vajadzēs. Mēs ar meitu paliekam mājās un gaidam ziņu no dārziņa, par jaunajiem apstākļiem. Un jaunie apstākļi ir interesanti – dārziņa darbalaiks tiek mazliet saīsināts un bērni un darbinieki sadalīti divās maiņās. Viena maiņa iet uz dārziņu pirmdienā, trešdienā un piektdienā, otra otrdienā un ceturtdienā. Nakošajā nedēļā otrādi. Brāļi un māsas tiek ielikti vienā maiņā. Un tā līdz aprīļa vidum, vismaz. Un es labi zinu, ka pēc darba likumdošanas dienas, kurās vecākiem būs jāpaliek mājās ar bērniem, neviens nav spiests apmaksāt. Labi tiem, kas var strādāt attālināti, bet ne es, ne vīrs neesam vieni no tiem.
Islandes ziemeļos, Hūsavīkā, austrāliešu tūrists ierodās vietējā poliklīnikā ar sūdzībām par sliktu pašsajūtu un pēc pāris stundām nomirst no pneimonijas un tiek atklāts, ka viņš ir bijis inficēts ar Covid-19. 20 poliklīnikas darbinieki un 2 policisti nonāk karantīnā un mūsu statistikā ir ierakstāms pirmais nāves gadījums. Gadījums, kurš pirms tam nedēļu ir ceļojis pa Islandi un saticis, kas to lai zin, cik daudz cilvēku. Bet karantīnas noteikumi joprojām neattiecas uz tūristiem un par lidostas aizslēgšanu neviens pat nerunā. Toties Islandes iedzīvotājiem ir jādodas 14 dienu karantīnā atgriežoties no jebkuras citas valsts, kur pavadīts vairāk par diennakti. Vairs nekādas sarkanās zonas.
Ar otrdienu es atgriežos darbā un, jāsaka, ka valda drūma noskaņa – cilvēki daudz mazāk tiekās, daudz mazāk runā, joko un smejās. Arī mums ir zināmas izmaiņas pārtraukumu laikos, lai cilvēki pēc iespējas mazāk satiktos. Es šonedēļ strādāju virtuvē – sejas maska, nepārtraukta mazgāšana un dezinficēšana, visa sagatavošana tā, lai pēc iespējas mazāk būtu kaut kam jāskarās klāt. Pēc pusdienām satieku priekšnieci, kura ir izprintējusi kaudzi ar zīmēm STOP! Have you washed your hands? un līmē tās visās iespējamajās vietās. Saku, ka jūtos kā iesprūdusi sliktā apokalipses filmā. Viņa piekrīt. Toties, viņa arī apsola, ka visas brīvdienas, kas man būs vajadzīgas dēļ dārziņa darbalaika, būs apmaksātas. Jo mēs visi esam vienā laivā. Bet, kā jau minēju, tas ir tikai darbavietas labās gribas jautājums, likumdošana viņus nespiež to darīt.
Tikmēr salīdzinoši mierīgais, +20 inficētie dienā, pieaugums ir beidzies un mēs strauji pārejām nākošā līmenī. Otrdien, 17. martā, inficēto skaits pieaug par 52 un mēs nepagūstam ne attapties, kad nakošajā dienā šis rekords tiek gāzts ar +76. Šodien, 20. martā, salimušo skaits jau ir 409 un karantīnā atrodas 4166 cilvēki. Ir 1 miris austrālietis un 7 slimnieki atrodās slimnīcā, 2 no tiem intensīvajā terapijā. Bet ir arī labās ziņas – 22 cilvēki ir pilnībā izveseļojušies un Eiropas savienība tomēr piekrita pārdot mums sejas maskas, aizsargtērpus un dezinfekcijas līdzekļus, par ko uz brīdi visi bija diezgan nopietns uztraukums. Landspitālis Reikjavīkā ir saņēmis vienu mākslīgās elponāšanas aparātu no Amerikas, kā dāvanu no privātpersonas, un vēl 9 ir nopirkti un būs klāt nākošnedēļ.
Ir pagājušas trīs nedēļas un, starp citu, manas skropstas no stresa ir nokritušas kā lapas rudenī. Panikas lēkmes sāk atkāpties, bet bail ir joprojām – šī ir nebijusi, neaptverama situācija. It kā pie mums vēl dzīve rit gandrīz kā ierasts – veikali ir atvērti, cilvēki var doties gan uz baseinu, gan uz kino, bet es par to nevaru neko pastāstīt – mana ģimene ir tā pašizolējusies, ka, kā šodien spriedām – ja tiks pasludināts liegums iziet no mājām, mūsu ikdienā tikpat kā nekas nemainīsies. Šodienas preses konferencē runāja par prognozēm – visgrūtākais brīdis būšot aprīļa vidū un saslimušo skaits varētu sasniegt 2000. Bet man grūti tam noticēt – kamēr situācija paliek tikai sliktāka un sliktāka, ne tikai te, bet arī visā Eiropā, man ir stipri maz ticības, ka šajā brīdī kaut kas vispār ir aprēķināms. Bet cerēsim, ka viņi zin labāk un jau nakošajā ierakstā man būs iemesls teikt, ka es vienkārši esmu sasodīta pesimiste.
img_4360.jpg?w=994

27.03.2020. Vēl viena nedēļa vīruszemē

Ir atkal piektdiena un vēl viena nedēļa ir nodzīvota. Šī, man personīgi, ir bijusi laba nedēļa. Paldiesdievam mana ģimene un tuvie cilvēki ir veseli, es, joprojām, strādāju pilna laika darbu, dēls dodās pie auklītes un meita uz bērnudārzu – tiesa gan, tikai katru otro dienu. Darbā man ir bijusi pati labākā nedēļa vīrusa laikam – šonedēļ esmu atbildīga par ražošanas daļu, attiecīgi, lielākoties esmu viena pati, satieku cilvēkus tikai tik cik vēlos, varu mierīgi uzlikt sev mūziku austiņās, darboties un domāt.
Šī ir samierināšanās nedēļa. Kopš pirmā inficētā cilvēka atklāšanas ir pagājušas četras nedēļas, nu jau vairs neliekas, ka viss tūliņ nokārtosies un dzīve atgriezīsies atpakaļ vecajās sliedēs. Būsim godīgi, šis ir jaunais “normāli”. Ar krietni vien mainītu dzīves ritmu mums visiem būs jāsadzīvo, un, visdrīzāk, jāsadzīvo krietni vien ilgi. Un, arī tad, kad vīruss beigs plosīties un vairs nebūs ar šausmām jāskatās uz pilnīgi šaušalīgu inficēto un mirušo skaita pieaugumu, dzīve nekļūs tieši tāda pati kā iepriekš. Kas ir beidzies, ir beidzies. Toties panikas lēkmes mani vairs nepiemeklē, es vairs nesatraucu mazos un viņi paši sāk pierast pie jaunās situācijas un, ja laiks ir pietiekami labs un var doties laukā, ir pat gluži apmierināti. Trīsgadīgā meita māk pastāstīt, ka vajag mazgāt rokas, lai nebūtu vīrusu un arī puiks, ieraugot dezinfekcijas līdzekļa pudeli vien, sāk cītīgi berzēt rociņas vienu pret otru. Mēs uzaudzināsim loti tīrīgu cilvēku paaudzi.
Kāda bija šī nedēļa? Pirmdienu mēs iesākam gatavojoties stingrākam pulcēšanās aizliegumam, kas stājas spēkā vienu minūti pāri pusnaktij, naktī no pirmdienas uz otrdienu. Inficēto skaits ir 568, 6430 atrodas karantīnā. Ar otrdienas rītu, nekur nedrīkst atrasties vairāk par 20 cilvēkiem vienkopus, vienīgais izņēmums ir aptiekas un pārtikas veikali. Tiek slēgtas izklaides vietas, sporta zāles, peldbaseini un skaistumkopšanas saloni. Arī mana vīra darbavietā būs jāievieš pārmaiņas, jo tur strādā vairāk kā 20 cilvēki. Risinājums ir diezgan elementārs un arī saprātīgs – cilvēki tiek sadalīti divās maiņās. Viena maiņa strādā pirmdien, trešdien un piektdien, otra otrdien, ceturtdien un sestdien. Mainās katru nedēļu. Tā tiek nodrošināts, ka vienlaicīgi nestrādā vairāk kā 20 cilvēki, kā arī – ja vienā maiņā atklāj kādu inficēto un visiem kolēģiem ir jāatrodas karantīnā, otra maiņa joprojām ir darba spējīga un uzņēmuma darbs netiek pilnībā paralizēts.
Arī mums šis variants der labi, jo vīra maiņa tiek pieskaņota meitas dārziņa grafikam, un tā kā viņiem abiem būs brīvdienas vienādas dienās, man nenāksies darbu kavēt itin nemaz. Tikai, pavisam noteikti, vīrs pagaidām zaudēs virsstundas, bet esošajā situācijā tas ir pilnīgs sīkums – mēs vēl esam ļoti, ļoti labā situācijā. Ja jūs zinātu, cik reizes mēs šo četru nedēļu laikā esam atkārtojuši cik labi, ka vīrs vairs nestrādā autonomā! Neskaitāmas. Un ir tiešām labi, ka pirms šis viss sākās, viņš paguva aiziet atpakaļ uz darbu, kurš ir pārdzīvojis jau neskaitāmas ekonomiskās krīzes. Pārtikas ražošana tomēr ir ļoti laba nozare – jo, lai arī cik grūti laiki pienāktu, cilvēki vienmēr ēdīs. Tā nu tas ir.
Uz tūrismu orientētajiem uzņēmumiem ir ļoti, ļoti bēdīgs laiks. Valdība ieplāno 230 miljardus ISK (1,5 miljardus €) palīdzības pasākumiem. Plānots ir kompensēt algu cilvēkiem, kuru slodzes ir samazinātās līdz 25% – tiem, kuru alga nepārsniedz 400 000 ISK (~2500 €) pilnā apmērā, pārējiem tuvu tam, nīkuļojošajiem tūrisma uzņēmumiem piedāvāt nodokļu brīvdienas un aizdevumus, lai tie nebankrotētu pavisam. Izmaksāt visiem ekstra bērnu naudu 1. jūnijā, 40 000 ISK (~250€) apmērā par katru bērnu, kā arī samazināt maksu par dārziņiem uz kuriem bērni vairs neiet katru dienu. Vēl tiek gatavots likumprojekts, lai atļautu cilvēkiem izņemt savu 3. līmeņa pensiju uzkrājumu, kas arī grūtā brīdī varētu ļoti noderēt. Islandes krona ir mazliet pakritusi, bet ne tik dramatiski, kā piemēram 2008. gadā, tāpēc inflācija pagaidām debesīs nekāpj.
Liekas it kā laiks būtu apstājies. Pa televizoru vairs nav ko skatīties – vismaz mūsu, sporta fanu mājās ne. Tikai preses konference pulksten divos, to es vienmēr cenšos noskatīties vai vismaz noklausīties radio, ja esmu darbā. Tur redzamie cilvēki jau sāk kļūt pavisam tuvi un pazīstami, tik bieži redzoties. Trīs viesi ir katru dienu – policijas pilnvarotais Viðars, kurš, kopš viņa ģimene ir karantīnā, ir ievācies Icelandair Natura hotelī, un, tā kā hotelis ir uz laiku slēgts, palicis tur lepnā un mierīgā vientulībā, ārste Alma un epidemiologs Þórólfs. Ceturtais cilvēks, katru dienu mainās. Viņi sniedz visu nepieciešamo informāciju, cenšās pateikt paldies, un kaut cik uzmundrināt klausītājus un skatītājus – piemēram kādu dienu iesaka vakarā starp astoņiem un deviņiem paņemt bezvīrusa stundu – nelasīt, nerunāt, nedomāt par vīrusu. Citu dienu nosūta sveicienus metereoloģijas centram simts gadu jubilejā. Kādreiz pasaka arī kādu stingrāku vārdu – piemēram šodien tika pārmests frizieriem un citiem skaistumkopšanas speciālistiem, kas kopš salonu slēgšanas turpina darbu mājās – come on, cilvēki! Mēs šos stingros noteikumus nepieņemām joka pēc! Vai jūs tiešām domājat, ka mājās būs drošāk kā salonā? Mēs visi varam kādu laiku arī pastaigāt ar neglītiem matiem! Tad viņi atbild uz jautājumiem. Bet neviena preses konference neilgst ilgāk par 30 minūtēm un visas tiek iesāktas ar roku un mikrofonu dezinficēšanu.
Un tauta turās kopā un cenšās. Applaudēšana mediķiem, gan pie mums nav guvusi lielu popularitāti, bet cilvēki ar dažādu medicīnisko izglītību piesakās rezerves maiņām, lai neaptrūktos medicīnas darbinieku. Tāpat arī psihologi, padomdevēji, sociālie darbinieki un policisti. Kad mazs ciemats Austrumos lūdz ziedojumus skābekļa aparātu iegādei, nepieciešamā summa tiek saziedota pusstundas laikā. Tiek iesākta “loga lāču” akcija – lai bērnu pastaigas padarītu interesantākas, cilvēki liek uz palodzēm spēļu lāčus – var staigāt, meklēt un skaitīt. Meitas bērnudārza grupiņa pastaigas laikā esot saskaitījusi veselus 17.
Pirmdienu mēs sagaidām ar 568 inficētiem un 6340 karantīnā esošiem cilvēkiem zināmu spriedzi un drāmu – trūkst testa veikšanai nepieciešamo tamponu. Islande visu laiku ir lepojusies ar savu lielo testēti cilvēku skaitu un uzskata to par labāko pamatu veiksmīgai cīņai ar vīrusu, bet nu ir palicis tikai ap 2000 speciālajiem tamponiem, vai, kā islandiski viņus sauc sýnatökupinnar. Pēc šīs nedēļas man šis vārds mūžam paliks atmiņā. Sola, ka šonedēļ tiks piegādāts vēl, tad kāda no Islandes kompānijām piedāvā 20 000 līdzīgu tamponu, kas tai ir noliktavā un slimnīcas speciālisti uzņemās pārbaudīt vai tie derēs, bet tas arī paņems savu laiku. Pirmdien tiek veikts rekordmazs testu daudzums, deCODE laboratorija neveic testus nemaz un otrdienas informācijas augšuplāde uzrāda tikai 20 jaunus inficētos, bet ir skaidrs, ka iemesla priecāties nav.
Trešdien statistikai var pievienot pirmo mirušo islandieti – aptuveni 70 gadus vecu sievieti ar iepriekšējam veselības problēmām. Arī viņas vīrs atrodas intensīvajā terapijā. Skumji. Islandiešu ir maz un katra nāve nozīmē daudz. Sievietes dēls publicē ļoti aizkustinošu ierakstu Facebook, kur lūdz citus cilvēkus mācīties no šīs traģēdijas un uztvert to nopietni. Ir atkal veikts vairāk testu un kopējais inficēto skaits ir 648. Bet 56 cilvēki jau ir pilnībā izveseļojušies un tā nu ir vienīgā statistikas ailīte, kas tiešām sagādā prieku.
Ceturtdienas rītā es pati sāku klepot un sabīstos tik ļoti, ka pat neaizbraucu uz darbu. Bet tā ir tikai viltus trauksme – pēc kārtīgas izgulēšanās un tējas ar medu, klepus pazūd kā nebijis. Tikmēr ir atrisinājusies spriedze ar testa tamponiem un atrisinājusies tik tipiski islandiskā veidā, ka nevar nesmieties – 6000 testa tamponu, atrodās kādā noliktavā Landspitālī, kur tie ir gluži vienkārši… aizmirsti. Pēc divpadsmit Islandē nostrādātiem gadiem, zinot kā tās lietas te notiek, es pilnīgi varu iztēloties kā tas notika: es tam čalim teicu, lai noliek tos tamponus tur un es domāju, ka viņš tur arī nolika. Bet man šorīt vajadzēja kaut ko tajā un tajā noliktavā, un, sasodīts, tur mētājas vesela kaudze ar tiem tamponiem. Cerēsim, ka vajadzības gadījumā šitā atradīsies arī pāris plaušu ventilācijas aparāti. Arī 20 000 testu tamponi no vietējā uzņēmuma tiek atzīti par derīgiem un, ar 29 000 derīgu testu, mēs varam mierīgi turpināt testēt uz nebēdu, atrodoties tikai otrajā vietā aiz Fēru salām, proporcionāli pēc veikto testu skaita.
Un tā, kārtīgi testējot, mēs esam iebraukuši šajā piektdienā, 27. martā, ar 890 atklātam infekcijām, 10 009 cilvēkiem karantīnā, 18 slimnīcā – no kuriem 6 atrodas intensīvajā terapijā un visi seši pie plaušu ventilēšanas aparātiem. Tā kā, visticamāk, mūsu mirušo statistika drīz būs papildināma. Toties jau 97 cilvēki ir pilnībā atveseļojušies un 3209 pabeiguši karantīnu nesaslimstot. Pēc aptuvenajiem aprēķiniem tiek uzskatīts, ka vissliktākais brīdis, joprojām, ir gaidāms aprīļa vidū, bet vispār islandieši ar paveikto pagaidām ir gana apmierināti – ikdienišķais pieaugums uz tūkstoti iedzīvotāju Islandē ir viens no lēnākajiem Eiropā, slimnīcas vēl nav pārslogotas un mediķu pietiek. Tiek uzskatīts, ka pagaidām mums viss izdodās un pilnīgu lockdown neviens vēl neplāno.
Te dzīvojot, joprojām varot strādāt, doties uz veikalu un pastaigā, joprojām vedot meitu uz dārziņu un dēlu pie auklītes, ir grēks sūdzēties. Paskatoties uz Itāliju, Spāniju, Franciju, Apvienoto Karalisti un ASV, lūk, tad gan paliek tiešām baisi. Tas ir tik neaptverami briesmīgi un man tik ļoti sāp sirds. Vīramāte dzīvo Anglijā un es par viņu ļoti, ļoti uztraucos. Un arī par savu mammu, kas dzīvo tepat kaimiņos. Un par visiem pārējiem arī. Vīrs, kurš ir mājas pārvaldnieks, izlika kāpņutelpā astoņas dezinfekcijas līdzekļa pudeles – pie durvīm, uz palodzēm un katrā stāvā pa vienai. Kaimiņi bija sajūsmā. Domāsim par sevi un par citiem un izturību un, pats galvenais, veselību visiem!

03.04.2020. tuvojoties pīķim.

Ja pagājušo ierakstu es iesāku, rakstot, ka šī ir samierināšanās nedēļa, tad jāsaka, ka šajā ziņā nedēļas laikā nekas daudz nav mainījies. Joprojām ir samierināšanās nedēļa. Un samierināšanās diena. Katra diena. Ir labāk un ir sliktāk, ir dienas, kad liekas, ka var dzīvot un ir dienas, kad viss ir apnicis. Bet katru, ik katru dienu var nodomāt, ka nav ko čīkstēt, ka mums vēl ir ļoti paveicies. Šo nedēļu iesāku izlasot, lūk šo lsm.lv rakstu un citus līdzīgus rakstus, citos pasaules medijos. Radās līdzīga sajūta kā pēc 2008. gada banku krīzes, lasot par to, cik veiksmīgi Islande pārdzīvoja krīzi un ielika cietumā sliktos baņķierus. It kā taisnība un negribas iebilst, tu klusiņām māj ar galvu un piekrīti, bet tajā pašā laikā tu zini, ka krīzes un pēckrīzes laiks bija ellīgi smags tik un tā un cietumā nokļuva tikai pāris banķieri – un nebūt ne tie, kuri būtu bijuši nu visnozīmīgākie personāži visā tajā padarīšanā, un nokļuva arī visvieglākā režīma cietumā, no kura varēja doties brīvdienās un rakstīt Iekšlietu ministrijai dusmīgas un aizvainotas vēstules par to, ka pie cietuma vakariņām netiek pasniegts sarkanvīns.
Taisnība ir, Islandei pagaidām veicās itin labi – veikto testu skaitā mēs joprojām esam 2. vietā pasaulē, atpaliekot no Fēru salām. Līdz šodienai ir veikti jau 22195 testi un jā, tie visi ir bezmaksas – gan ārsta nozīmētie, gan pēc izvēles veiktie, ko piedāvā deCODE. Mazā iedzīvotāju skaita dēļ nav tik sarežģīti izsekot cilvēku saskarsmei un laicīgi nogādāt cilvēkus karantīnā. Tam šonedēļ tika prezentēta arī speciāla aplikācija telefonā, kas izseko telefona atrašanās vietu ar GPS palīdzību un, ja cilvēks ir inficējies un piekrīt informācijas izmantošanai, tad var izsekot cilvēkus, kuri ir atradušies viņam tuvumā. Ap 50% jauno inficēto – precīzs skaitlis atšķirās, dienu no dienas – ir iepriekš atradušies karantīnā. Attiecīgi, vīruss joprojām izplatās salīdzinoši lēni, pieaugums ir pakāpenisks un mēs dzīvojam relatīvi normālu dzīvi. Pilnīgs lockdown nav ieviests un pagaidām netiek plānots to ieviest, bet stingrais pulcēšanās aizliegums – ne vairāk kā 20 cilvēki, izņemot aptiekas un pārtikas veikalus – ir pagarināts līdz 4. maijam. DeCODE arī lēnam sāk ieviest nekonkrēto testēšanu, vienkārši sūtot uzaicinājumus nejaušiem cilvēkiem, lai gūtu precīzāku statistiku par vīrusa izplatību sabiedrībā.
Islandes augstskolas prognoze, kura tiek regulāri pārrēķināta un atjaunota, saka, ka pīķa nedēļa būs aprīļa pirmā vai otrā nedēļa – tas ir pavisam drīz. Kopējais saslimušo skaits varētu būt 1700, bet sasniegt pat 2800 pēc vispesimistiskākās prognozes. Aptuveni 120 cilvēkiem varētu būt nepieciešama hospitalizācija, no tiem 25 būs vajadzīga intensīvā aprūpe, bet pēc pesimistiskākās prognozes tie varētu būt 200 hospitalizētie un 44 intensīvajā aprūpē. Pagaidām, vīrusa izplatības ziņā mēs sekojam optimistikajai prognozei, bet hospitalizēto un intensīvajā aprūpē esošo slimnieku ziņā – pesimistiskākajai prognozei. Un ir gaidāms, ka visnoslogotākā veselības aprūpes sistēma būs aprīļa vidū.
Protams, salīdzinot ar ASV, Ķīnu, Itāliju vai citām Eiropas valstīm, šie skaitļi izskatās ļoti, ļoti mazi. Bet ir jāatcerās, ka Islande ir maza valsts un arī mūsu veselības aprūpes kapacitāte ir maza. Islande ir centusies sagatavoties cik vien iespējams, gādājusi aizsarglīdzekļus, maskas un dezinfekcijas līdzekļus, plaušu ventilēšanas aparātus un mediķu rezerves maiņu, kurā ir pieteikušies aptuveni 1000 medicīnas darbinieku. Bet, vai ar to pietiks, to pateiks tikai laiks. Cilvēki tiek aicināti palikt mājās Lieldienās, lai neradītu avārijas uz ceļiem un nenoslogotu jau tā noslogoto veselības aprūpi vēl vairāk, lai neaizmirstu par pulcēšanās ierobežojumiem un nepārslogotu mazās poliklīnikas, visi aizbraucot uz vasaras māju ciematiem un tad lūkojot pēc palīdzības. Mēs kā reiz bijām noīrējuši vasaras māju no arodbiedrības un plānojām tur pavadīt Lieldienas – tikai ģimenes, kura ir mēģinājusi atrasties pašizolacijā cik vien iespējams, kopš marta sākuma, lokā – vismaz drusciņ pamainīt vidi, bet arodbiedrība atcēla visas rezervācijas. Žēl, bet pavisam saprotams. Domāsim plānu “B”.
Svētdienā, 29.03 inficēto skaits pārsniedz 1000. Nedēļas laikā ziņu netrūkst – pieaugums it kā joprojām ir stabils, bet otrdien mūs visus pārsteidz uztraucoša ziņa par četrus mēnešus vecu zīdaini, kurš ir nokļuvis Akureyri slimnīcā ar smagu klepu. Baisi. Jo līdz šim mums visiem patika domāt, ka bērnus vīruss tikpat kā neķer – un, paldiesdievam, lielākoties tā arī ir, bet izņēmumi, kā redzams, ir iespējami. Man gan vienmēr ir licies, ka ja cilvēkiem būtu jāsargā savi bērni no šīs slimības, viņi tomēr uzvestos atbildīgāk – vēlme aizsargāt savus pēcnācējus ir mūsu pamatinstinkts un tie retie cilvēki, kuriem pat tas ir deģenerējies nav lepnā nosaukuma “cilvēks” vērti.
Bet visbēdīgākā nedēļas diena ir ceturtdiena – ziņas par divu cilvēku nāvi un rekordliels skaits ar jauniem inficētajiem – 99 cilvēki vienā diennaktī. Viens no mirušajiem ir pagājušajā nedēļā mirušās sievietes – pirmās mirušās islandietis vīrs. Abi ir bijuši cilvēki pēc 70 gadu vecuma, viņa ar veselības problēmām, bet viņš ne. Tā nu viena ģimene, mazliet vairāk kā nedēļas laikā ir palikusi bez mammas un tēta, vectētiņa un vecmāmiņas. Ko gan tur lai piebilst?
Piektdienu, 3.04 sagaidām ar 1364 inficētajiem, no kuriem 45 atrodās slimnīcā. 12 atrodas intensīvajā terapijā un 9 no tiem ir pieslēgti pie plaušu ventilēšnas aparāta. 4 ir miruši. Pirmais cilvēks ir ticis pāri plaušu ventilēšanai un izrakstīts no intensīvās aprūpes nodaļas. 6300 cilvēki atrodas karantīnā – tostarp mani apakšstāva kaimiņi, kuri pagājušajā nedēļas nogalē atgriezās no brīvdienām. Visu cieņu viņiem, starp citu – tā kā viņi dzīvo pirmajā stāvā, viņi ieradās mājās caur balkonu un visu šo nedēļu nav rādījušies pat kāpņutelpā. 10289 cilvēki ir noslēguši karantīnu nesaslimstot un 336 cilvēki ir pilnībā izveseļojušies, kas, manuprāt, ir visai pieklājīgs un iedvesmojošs skaitlis. Daži mazie ciemati un vietas, piemēram Vestmannaeyjar un Bolungarvík ir piedzīvojuši strauju vīrusa izplatību un noteikuši krietni vien stingrākus pulcēšanās ierobežojumus kā pārejā valstī.
Ko tas nodara mūsu ekonomikai? Kopš trešā janvāra Islandes krona ir zaudējusi 12% vērtības. Ja februārī grupās no darba tika atlaisti 62 cilvēki, tad martā 1207. Un tie ir tikai grupu uzteikumi, par kuriem kompānijām ir jaiesniedz speciāls pieteikums Nodarbinātības aģentūrai. Keflavīkā un tās apkārtnē bezdarbs jau ir sasniedzis 15,4%, kopējais bezdarbs Islandē – aptuveni 7,5%. Pagājušogad šis cipars nebija lielāks par 4,8%. 25 000 cilvēkiem ir samazināta darba slodze un daļu viņu algas sedz valsts, par ko šim visam sākoties tika pieņemts speciāls likums. Protams, interesanti, ka, piemēram Blue Lagoon, kas pagājušogad nopelnīja 12 miljardus ISK, šogad jau ir atlaiduši 164 darbiniekus un sagaida no valsts 600 miljonus ISK, lai samaksātu algu atlikušajiem. Bet, tas diemžēl nav nekas jauns –Blue Lagoon īpašnieki un viņiem līdzīgie pārdzīvos arī šo laiku. Krīzi uz saviem pleciem iznesīs un izjutīs parastie cilvēki, kā tas vienmēr ir bijis.
Bet personīgi mēs, joprojām, īsti nevaram sūdzēties. Mēs esam veseli, varam joprojām doties ārā no mājas – tiesa gan, izvēlamies doties tikai dabā. Gan man, gan vīram vēl ir 100% darbs un alga. Mēs esam veiksminieki. Bet, laikā, kad ir jau vairāk par miljonu saslimušajiem, kad katru dienu mirst tūkstoši, kad miljoniem cilvēki nevar pat iziet no savām mājām, kad neskaitāmi cilvēki ir stresā, depresijā un nezin, kā izdzīvos nākamo mēnesi, pat ja ir pie pilnas veselības… šādā laikā, veiksme nesagādā prieku, bet gan liek mazliet kaunēties. It īpaši brīžos, kad tik un tā liekās, ka ir grūti un pasaule ir sabrukusi.
Veselību un izturību visiem!

image.jpg

08.04.2020. Lieldienu optimisms.

Divas nedēļas kopš stingrā pulcēšanās aizlieguma – ne vairāk kā 20 cilvēki – ir pagājušas. Jāsaka, ka esam pieraduši, lai gan, protams, salīdzinājumā ar daudzām citām valstīm, šis vēl ir ļoti maigs aizliegums. Man un dēlam, principā, dzīve rit uz priekšu gandrīz tāpat kā iepriekš – dēla auklīte un viņas ģimene ir pie labas veselības un viņa strādā katru dienu, tā kā puiks joprojām dzīvo ierastā ritmā. Tā kā vīra darba un meitas bērnudārza grafiki sakrīt, arī es dodos uz darbu katru dienu – tikai tagad, kad vīram ir retākas, bet garākas darbadienas, man pašai ir jāpaņem bērni no dārziņa/auklītes un jāpadzīvojas ar viņiem vienai, kamēr atbrauc tētis. Bet tas ir pilnīgs sīkums. Mēs vēlaizvien esam veiksminieki!
Bērni pielāgojās visātrāk. Nu, puikam tikpat kā ne pie kā nebija jāpielāgojās – savā vecumā viņš īpaši nejūt ne baseina, ne veikala trūkumu. Meitai pirmās nedēļas bija bēdīgas un pietrūka dārziņa, bet nu jau arī viņa ir pieradusi un tik daudz brīvdienas kopā ar tēti, kurš nenoliedzami ir meitas mīļākais vecāks, ir labs mierinājums, kad pietrūkst dārziņa draudzenīšu. Un, tā kā vīrs strādā kopā at manu mammu un es, kopā ar abiem brālēniem, mēs satiekamies katru dienu, dzīvojam kaimiņos un atbildīgi esam uzturējušies tikai mājās – un darbā – kopš marta sākuma, tad šādā sastāvā arī atļaujamies joprojām savākties kopā un bērniem nepietrūkst vecmāmiņas un mazliet sabiedrības. Bet tāpat sirds sap dzirdot meitu stāstam: kad beigsies vīrusi, mēs aizbrauksim uz veikalu un nopirksim man jaunas uzlīmes (pagaidām uzlīmes tētis ir atvedis viņai no darba), kad beigsies vīrusi, varēs atlidot ome (jo vīramāte bija plānojusi šogad paciemoties pie mums, kas diemžēl nebūs iespējams).
Esmu jau pieradusi pasūtīt nedēļas pirkumus internetā. Man vispār nepatīk iepirkties un es par to jau sen biju domājusi, bet nu izrādās, ka tomēr pietrūkst mierīgas aizbraukšanas uz veikalu, kāda spontāna pirkuma un iespējas izvēlēties alternatīvu, ja kādu produktu nevar atrast. Jo mūsu vienīgais veikals, kas piegādā produktus uz mājām tādu opciju nepiedāvā – ja kaut kā trūkst, tad par to tiek atskaitīta atpakaļ nauda un viss. Šodien gan, brīnumainā kārtā, man piezvanīja bezgala jauks puisis no veikala, jo nebija manis pasūtīto olu un, acīmredzot, atstāt mani uz Lieldienām bez olām viņam neļāva sirdsapziņa. Bet tā bija individuāla labā griba, nevis standarta rīcība. Ar palikšanu mājās arī puikas istabai joprojām nav nopirktas melnās žalūzijas, kas Islandes vasarā ir nepieciešamība- nu jau uz puikas gulētiešanu vairs nav tumšs un viņa logi ir tieši uz rietumu pusi. Vīrs bija spiests uzkārt pledu, lai varētu puiku nolikt gulēt. Tās visas, protams, ir mazas, sadzīviskas neērtības, bet neērtības tik un tā.
Pirmdienu, 06.04 mēs sagaidam ar 1562 inficētajiem un zinām par vēl divām nāvēm – vienu Reikjavīkā un vienu tajā pašā nelaimīgajā Bolungarvík, kur vīruss ir iekļuvis un izplatījies pansionātā. Skumjās ziņas. Bet, jāmin arī, ka 1562 ir inficēto skaits uzkrājošā veidā, dotajā brīdī slimi ir 1096, bet 460 jau ir atveseļojušies. 5263 cilvēki atrodās karantīnā, bet 12 467 cilvēki karantīnu jau ir noslēguši. Arī manā darbā pirmdienas rītā atgriežās divi ceļotāji, kuri ir savas divas nedēļas pavadījuši mājās. Neviens no viņiem gan nav ticis pat līdz testam, abi ir pavadījuši karantīnas laiku jūtoties gluži veseli.
Bet ar otrdienu notiek pagrieziens pavisam citā virzienā – tikai 24 jauni inficētie. Ir gan arī paņemts mazāk paraugu kā iepriekšējās dienās, bet tomēr pāri 1000. Ikdienas preses konferencē izskan cerība, ka Islandes augstskolas veidotā prognoze varētu būt piepildījusies un augstāko punktu mēs jau būtu sasnieguši. Bet pavisam piesardzīgi.
Tomēr trešdiena šo pozitīvo tendenci turpina – tikai 30 jaunu inficēto. Tikmēr cilvēku, kuri ir izveseļojušies skaits ir pieaudzis jau līdz 633 un statistikā no otrdienas uz trešdienu vien pieaudzis par 75. Attiecīgi šajā te datu tabulā patiešām var redzēt, ka aktīvo infekciju skaits kaut nedaudz, bet tomēr ir sācis iet uz leju. Arī vairāki cilvēki ir atvienoti no plaušu ventilācijas aparāta un izrakstīti no intensīvās aprūpes nodaļas. Dotajā brīdī slimnīcā atrodas 39 cilvēki. 11 atrodas intensīvajā aprūpē, no tiem 7 ir pieslēgti plaušu ventilēšanai. Reikjavīkas Landspitāli intensīvās aprūpes nodaļā 40% kapacitātes ir aizpildīti. Ikdienas preses konferencē tiešām var just optimismu. Varbūt pie vainas ir skaistais, pavasarīgais laiks – manuprāt, šodien ir vislabākā diena, kāda šogad ir bijusi. Pat mans pesimistiskais noskaņojums ir mazliet atkāpies – grūti ir būt drūmām pesimistam, kad ir saulains un silts, bez vēja un nokrišņiem. Nu, vismaz Islandē. Visi grib noticēt, ka mums ir izdevies palēnināt vīrusa izplatību. Kad viss būs pierimis vēl jo vairāk, tiek plānots veikt asinsanalīzes pilnīgi visiem valsts iedzīvotājiem, meklējot vīrusa antivielas, lai uzzinātu cik cilvēki ir izslimojuši pašiem to nemaz nezinot. Lai gan, pagaidām izskatās, ka vīrusa izplatība sabiedrībā nav liela – no deCODE uzaicinātajiem 2500 nejauši izvēlētiem cilvēkiem, inficēti bija 0,6%. Pēc Lieldienām arī tiek plānots prezentēt plānu kā pakāpeniski atvieglot ierobežojumus, lai gan nevienam vairs neliekās, ka dzīve varētu atgriezties atpakaļ iepriekšējās sliedēs. Visiem ir skaidrs, ka ar zināmiem ierobežojumiem mums visiem būs jāsadzīvo līdz tam laimīgajam brīdim, kad tiks atrasta vakcīna vai efektīvās zāles.
Bet, protams, šis nav laiks sapriecāties par daudz – stingrie pulcēšanās ierobežojumi joprojām ir un būs spēkā līdz 4. maijam un tagad, kad ir sākušās Lieldienu brīvdienas ir īpaši svarīgi, lai cilvēki tos ievērotu. Lai neaizrautos, lai nedomātu, ka viss jau ir beidzies. Kā tas izdosies mēs redzēsim tikai pēc nedēļas vai vairāk. Šajās brīvdienās arī atgriežās vairākas lidmašīnas ar islandiešiem, kuri ir bijuši iesprūduši brīvdienās kaut kur ārzemēs. Tiesa gan, visiem atlidojušajiem būtu jāpavada divas nedēļas mājās, karantīnā, bet kā viņiem tas izdosies – arī to mēs redzēsim tikai pēc kāda laika.
Ir uzsākta akcija “ceļo iekš mājām” šajās Lieldienās un cilvēki tiek atkal un atkal aicināti palikt mājās. Neceļot, nebraukt uz vasaras mājām, nedoties pārgājienos – lai nenoslogotu jau tā aizņemto veselības aprūpi arī ar vīrusu nesaistītām lietām – dažādām traumām un visu pārējo, kas var gadīties. Un protams, lai izvairītos no iespējas inficēties. Un cilvēki ieklausās. Tā kā galvenais cilvēku aicinātājs, uzmundrinātas un citreiz arī kāda stingrāka vārda teicējs ir policijas pilnvarotais Viðars, ir kļuvusi ļoti populāra frāze “ég hlýði Víði” /es klausu Víðaram/, kas bieži tiek izmantota lai apzīmētu pareizu un atbildīgu uzvedību. Ir pat saražoti krekliņi ar šo uzrakstu, kurus nopērkot tiek atbalstīta intensīvās aprūpes nodaļa. Un tiek visu laiku un daudz atgādināts, ka mums jāturās kopā, ka mums ir katram jāizdara savs darbs, ka mums ir jāpacenšās sevis un citu dēļ. Un tā ir pieeja, kas strādā labi – ir kopības sajūta un, pat sociāli un fizisko distancējoties cilvēki tik un tā jūtās vienoti.
Lūk, Islandes slavenības, kopā ar dotā brīža visslavenāko trio – Víðaru, Almu un Þórólfu no preses konferencēm – ir iedziedajuši dziesmu ferðumst innanhúss, novēlot visiem jauku ceļojumu… iekš mājām. Novēlu arī jums visiem atrast šajās Lieldienās kādu prieku un saules stariņu, palikt mājās, būt atbildīgiem un veseliem!

image-1.jpg?w=1024

14.04.2020. pagaidām viss iet pēc plāna.

Garās Lieldienu brīvdienas ir pagājušas un šoreiz jāatzīstas, ka mēs pirmo reizi nepaklausījām Víðaru, un sestdienā atļāvāmies aizbraukt paši uz savu sammerhausu un atklāt grillsezonu. Tā kā nevienu avāriju pa ceļam neizraisījām, ārsta palīdzību mazās poliklīnikās nemeklējam un, bez sava mazā, noslēgtā cilvēku loka, kurš ir turējies kopā, kopš epidēmija atnāca uz Islandi, nevienu citu dzīvu dvēseli nesatikām, ceram, ka vīrusu dievi mums piedos.
Bet cik labi bija izkustēties no mājām! Pavasara atnākšanu var sākt just un, kad no terases tika notīrīts viss sniegs – kas puišiem prasīja divas stundas darba – tur bija tik silti un forši, ka pietika tikai ar plāno jaku. Tiesa gan, dārzā sniegs bija līdz ceļiem tik un tā. Varēja gan grillēt un šūpoties, gan uzcelt sniegavīru, kas arī tika izdarīts. Visi kārtīgi izdzīvojās svaigā gaisā un, beigu beigās, nācās atzīt, ka Lieldienas ir izdevušās daudz labāk nekā bija cerēts. Ak, mazie prieciņi. Tagad tikai gaidam vasaru. Ja vien mūsu treileru koloniju neaizslēgs pavisam, mēs publiskos pulcēšanās ierobežojumus knapi vairs manīsim.
Pozitīvā tendence ir turējusies pozitīva kopš pagājušās otrdienas. Jaunu inficēto skaits ir sarucis un sarucis, ar katru dienu arvien mazāk – ceturtdien 09.04 – 27, piektdien 14, sestdien 12, pēcsvētku otrdienā tikai 9. Tiesa gan, arī veikto testu skaits ir jūtami mazāks, bet kā zināja stāstīt Islandes galvenais – vai vismaz slavenākais – epidemiologs Þórólfs, principi pēc kādiem testi tiek veikti slimnīcās, nav mainījušies. Cilvēku, kuri atbilst testēšanas kritērijiem vienkārši paliek mazāk. Un cilvēki bez simptomiem, joprojām, var brīvprātīgi pierakstīties uz testu deCODE – un deCODE pēdējas nedēļas laikā nav atklājusi vairāk par 4 inficētajiem dienā.
Lieldienu brīvdienu laikā preses konferencē ir dzirdētas dažādas ziņas. Kāda ļoti priecīga un iedvesmojoša – 14 Islandes kompānijas, kuras ir vēlējušās palikt anonīmas, ir uzdāvinājušas Landspitālim veselu lidmašīnas kravu ar tik ļoti vajadzīgām un noderīgām lietām – 17 ļoti kvalitatīviem, Vācijā ražotiem, plaušu ventilēšanas aparātiem, aizsargapģērbu, maskām un 140 000 testa tamponu, kuru trūkums pāris nedēļas atpakaļ mūs visus krietni vien satrauca. Tā ir ļoti dārga dāvana, ne tikai naudas ziņā, bet arī tāpēc, ka pēc šī visa pasaulē ir tik milzīgs pieprasījums un to nav viegli sagādāt. Un fakts, ka kompānijas ir kategoriski aizliegušas minēt savus nosaukumus un neplāno to izmantot nekādai reklāmai, padara šo dāvanu tik neticami sirsnīgu, ka man uz brīdi pat asaras sariešas acīs. Kopā ar Landspitāļa paša 17-tonnīgo, no Šanhajas pasūtīto kravu, mēs principā esam pilnībā nodrošināti krietni vien sliktākai situācijai, kāda pagaidām ir.
Bet ne visas ziņas ir tik iedvesmojošas. Bolungarvíkā, mazā ciematā Vestfjordos, kur COVID-19 ielavījās pansionātā un aizsūtīja karantīnā lielāko daļu darbinieku, nācās izsaukt palīgā mediķus no izveidotās “rezerves maiņas, kurai brīvprātīgi pieteicās cilvēki ar medicīnisko izglītību. Viena no “rezerves maiņas” medmāsām izrādījās krāpniece ar viltotiem dokumentiem un bez nekādas medicīniskas izglītības. Un ne jau aiz lielas cilvēkmīlestības un gribēšanas palīdzēt viņa izlikās par medmāsu. Beidzās ar apcietinājumu.
Otrdien, 14.04. tiek prezentēts pirmais solis, pulcēšanās aizlieguma atvieglojumiem. Aizliegums gan paliek spēkā līdz 4. maijam, bet pēc tam būs atļauts savākties vienkopus nevis 20, bet 50 cilvēkiem. Bērnudārzi un pamatskolas atsāks strādāt normālā režīmā, tiesa gan, cenšoties pēc iespējas ievērot 2 metru distanci starp bērniem – kas gan bērnudārza gadījumā liekas stipri vien neiespējams mērķis. Vidusskolas un augstskolas atsāks mācības, ar to pašu 2 metru un ne vairāk kā 50 cilvēku noteikumu. Bērni drīkstēs atsākt sporta treniņus brīvā dabā, bet ne telpās – ar to pašu 2 metru un 50 cilvēku ierobežojumu. Pieaugušie drīkstēs trenēties ne vairāk kā 4 kopā un arī brīvā dabā. Tiks atvērtas frizētavas, skaistumkopšanas un kosmetoloģijas saloni, zobārstniecības un medicīniskie pakalpojumi, kas nav neatliekami. Atsāks darbu muzeji un bibliotēkas. Sporta zāles, peldbaseini un izklaides vietas vēl paliks slēgti.
Tas ir tikai pirmais solis. Ja viss turpināsies pēc plāna, tad nākošie soļi sekos 3-4 nedēļu laikā viens pēc otra. Kādi tieši tie būs, vēl nav zināms. Bet, kā mūs brīdina Þórólfurs, var gaidīt, ka visas vasaras laikā netiks atļauta vairāk kā 2000 cilvēku pulcēšanās, kas nozīmē, ka visi lielie, publiskie vasaras pasākumi – Islandes neatkarības diena, Reikjavīkas praids, Kultūras nakts un dažādi koncerti un festivāli būs pamatīgi jāpārplāno. Un es tā biju plānojusi, ka tieši šovasar, kad puiks ir gana paaudzies, mēs saks kopā ar ģimeni doties uz dažādiem pasākumiem. Nemaz nerunājot par to, ka šai bija jābūt futbola vasarai – es līdz pēdējam cerēju, ka Islande dosies uz Eiropas kausu futbolā. Kā es biju plānojusi pirkt visai ģimenei futbola krekliņus, doties ar saviem futbola bēbjiem uz kopīgo spēļu skatīšanos Reikjavīkā, izbaudīt kopības sajūtu un mācīt bērniem viking clap. Tā vietā, šī vasara gaidās būt tāda mazliet noslēgta un bezkrāsaina un, ak jel, cik ļoti es priecājos, ka mums ir savs sammerhauss un mēs nebūsim spiesti pavadīt visas brīvdienas pilsētā, kur nekas īsti nenotiek.
Trešdienā, 15.04, jauno inficēto skaits ir vēl mazāks – tikai 7. No 1727 inficētajiem 1077 jau ir atveseļojušies un aktīvo infekciju skaits ir mazāks kā pabeigto. Preses konference, uz kuru ir uzaicināts deCODE CEO Kári Stefánsson ir patiešām pozitīva un optimistiska. Šeit gan, pavisam ārpus konteksta, gribu publiski pati sev uzsist pa plecu – man nezināmu iemeslu dēļ, Kári runā tik jocīgā islandiešu valodā, ar pamatīgu akcentu, ka man bija jāklausās ļoti uzmanīgi, ar abām ausīm. Bet es visu sapratu! Tātad mana islandiešu valoda patiešām turpina uzlaboties.
Kári daudz uzsvēra labās ziņas – to, ka salīdzinoši maz vecie cilvēki ir inficējušies. To, ka no visiem 1727 inficēšanās gadījumiem, tikai 8 nav bijis iespējams izsekot inficēšanās izcelsmei. To, ka Islande ir veikusi COVID-19 testus kopš janvāra, bet pirmais inficētais parādījās tikai februāra beigās – attiecīgi, mēs to vienmēr esam uztvēruši nopietni un neesam atstājuši pašplūsmā. To, ka Islande veic vairāk testus pret iedzīvotāju skaitu kā jebkura cita valsts. Tas viss esot labo panākumu pamatā un mēs visi esot paveikuši milzīgu darbu vīrusa izplatīšanās ierobežošanai. Tik milzīgu, ka viņš gribētu aicināt visus celties kājās, aplaudēt un saukt: “Bravo!” Tiesa gan preses konferences laikā to neviens nedarīja.
Manam puikam pienāk pusotra gada pārbaude pie ārsta. Tā kā ir jāsaņem arī potes, tad tā tiek pieskaitīta pie neatliekamajām medicīniskajām manipulācijām un netiek atcelta – un mums sanāk iepazīties ar to kā lietas tagad notiek. Pati vizīte ir ceturtdien, bet jau trešdienas pēcpusdienā man piezvana jauka medmāsa no vietējās poliklīnikas, lai apvaicātos vai mēs visi jūtamies patiešām un pavisam veseli, vai neviens no mūsu tuvajiem cilvēkiem neatrodas karantīnā un pastāstītu, ka bērnam līdz drīkstēs būt tikai viens no vecākiem un ir jāgaida pie poliklīnikas mašīnā, nevis uzgaidāmajā telpā. Viņi piezvanīs, kad drīkstēs doties iekšā.
Ceturtdienas rītā, vēl zvanot dot atļauju iet iekšā poliklīnikā, viņa man vēlreiz apjautājās par veselību un karantīnu. Kopā ar bērnu ir vīrs, kuram ir brīvdiena, un viņš ir tiešām apmierināts – viņi nesatiek nevienu, izņemot bērnu ārstu un Ungbarnavernd medmāsas. Un visiem uz sejas ir maskas, kas gan pavisam sabiedē puiku, kurš līdz šim ir labprāt devies pie ārsta un koķetējis ar māsiņām. Esot noraudājies dikti un ļoti un vēl tā pote rociņā. Bet smuks, vesels un apaļš – savā pusotra gada vecumā gandrīz tikpat smags un garš, kā bija māsa divarpus gados.
Ceturtdienā tendence atkal mainās un inficēto skaits mazliet pieaug. Bet tikai mazliet. Víðaram nākās atgādināt, ka 4. maijs vēl nav pienācis – visi ierobežojumi vēl ir spēkā un nav īstais laiks jau atslābināties. Arī piektdiena nāk ar sliktām ziņām – vēl viens nāves gadījums un vēl mazliet lielāks inficēto pieaugums. Varbūt sāk palikt manāms kā cilvēki ir uzvedušies Lieldienu brīvdienās? Bet tik un tā, atlabušo cilvēku skaits aug ātrāk kā saslimušo un šodien, 17.04 mums ir 1754 inficētie uzkrājošā veidā, 522 ir slimi dotajā brīdī un 1224 ir atveseļojušies. 35 dotajā brīdī atrodas slimnīcā, 6 no tiem intensīvās aprūpes nodaļā. 9 ir miruši. 1543 ir karantīnā.
Kā īstai pesimistei, vai varbūt vienkārši latvietei, man tik un tā ir bail pārāk daudz sapriecāties – ja nu kaut kas atkal noiet greizi? Un skatoties uz situāciju citur pasaulē, it īpaši ASV un Apvienotajā Karalistē, kur dotajā brīdī izskatās, ka ir atvērusies elle, lēkāt uz vienas kājas liekas gluži nepieklājīgi. Bet atkal, un ne pirmo reizi, es esmu tik laimīga un tik pateicīga, ka es dzīvoju tieši tur, kur es dzīvoju. Pienāks 4. maijs – vīrs atsāks normālu darba režīmu, meita dosies uz dārziņu katru dienu, vairs negarlaikosies un neskums pēc draudzenītēm, un dzīve lēnām atgriezīsies mazliet normālākā gultnē. Varbūt es pat aizbraukšu pie savas draudzenes atkal pieaudzēt skropstas…
Un varbūt, varbūt tomēr pašu grūtāko mēs jau patiešām esam izdzīvojuši un turpmāk paliks tikai labāk? Es tik ļoti ceru!

6979492b-902c-41ee-993f-daf4bed56d73-1.jpg?w=1024

03.05.2020. gaidot 4. maiju.

Ir pagājušas vairāk kā divas nedēļas kopš iepriekšējā ieraksta un visas šīs divas nedēļas mēs gluži vienkārši gaidam 4. maiju. Un izbaudam pavasari. Jā, mums ir sācies īsts, burvīgs, ilgi gaidīts un islandisks pavasaris. Garā, vētrainā ziema pavisam strauji ir beigusies un tieši kopš Pirmās vasaras dienas – svētku dienas un sarkanā datuma Islandē – mūs lutina sauss, silts un saulains laiks. Tas uzlabo garastāvokli visiem. Bērni beidzot ir nomainījuši biezos ziemas kombinzonus pret plānajiem vasaras pollagalli – lietus drēbēm, un mēs katru dienu varam doties ārā – pastaigāties, braukt ar ritenīšiem, doties uz bērnu laukumiņu vai vismaz dzīvoties pa balkonu. Vakaros saule spīd ilgi, ilgi un nemaz nenāk miegs.
Sasodītais vīruss Islandi pamet gandrīz tik pat strauji kā uz šejieni atnāca un pat tādam rūdītam pesimistam kā man ir jāatzīst, ka viss patiešām izskatās pozitīvi. Acīmredzot Lieldienās cilvēki ir mācējuši uzvesties labi, vai vismaz pietiekami labi un aktīvo infekciju pieaugums nav atgriezies. Pēdējās divās nedēļās jaunu infekciju skaits dienā ir krities no tām pašām padsmit līdz divām, trim vai pat nevienai. Un cilvēki strauji izveseļojas arī. Aktīvo infekciju skaits ir sarucis līdz 72, slimnīcā atrodās tikai 4 cilvēki un neviens no tiem intensīvajā terapijā. Mirušo skaits ir apstājies pie 10 un ir visas cerības, ka lielāks tas varētu arī nepalikt. Ar nākošo nedēļu ir plānots uzsākt asinsanalīzes, lai noskaidrotu tos cilvēkus, kuri ir izslimojuši vīrusu paši to nepamanot, bet pagaidām neliekas, ka to skaits varētu būt liels.
Preses konferences joprojām notiek katru dienu, bet pat tur vairs īsti nav ko runāt. Tiek nosaukti jaunākie skaitļi, tad cilvēki uz maiņām un dažādās kombinācijās tiek paslavēti un viņiem tiek pateikts paldies un tad notiek bezgalīga spriešana un spekulēšana par nākošajiem soļiem. Reikjavīkas Landspitali direktors izmanto iespēju un pasaka īpašu paldies tiem slimnīcas darbiniekiem, kuri ir no ārzemēm, pacenšoties to izdarīt islandiski, angliski, poliski un filipīniski. Pansionātu savienības direktore atnes Víðaram dzimšanas dienas torti no “priekšējo rindu darbiniekiem” un viņš nenovalda asaras tiešajā ēterā. Tie visi ir mazi, bet nozīmīgi sīkumi. Tāda patiesa sirsnība, patiesa kopības sajūta palīdz izturēt šo grūto laiku, atceroties, ka mēs visi viņu izturam kopā un katrs varam paveikt vismaz kaut ko, lai padarītu savu un citu cilvēku dzīvi labāku un gaišāku. Šodienas preses konferences viesis – Islandes prezidents Guðni Th. Jóhannesson – teica, ka viņš gribētu kā valsts iedzīvotājs, nevis kā prezidents, teikt, ka tagad – kā vēl nekad – viņš ir tik ļoti laimīgs un lepns dzīvot Islandē. Ar asarām acīs man nācās vien viņam piekrist.
Kādi ir plānoti nākamie soļi? Ja viss veiksies labi un pēc pirmās ierobežojumu mīkstināšanas nebūs jūtama situācijas pasliktināšanās un otrais vilnis, tad uz maija beigām varētu atļaut pulcēties 100 cilvēkiem, atvērt peldbaseinus un sporta zāles. Un tad skatīties tālāk. Jebkurā gadījumā, joprojām netiek paredzēts, ka vasaras laikā varētu atļaut vienkopus pulcēties vairāk kā 2000 cilvēkiem un, protams, divu metru distance, roku mazgāšana un visa iespējamā dezinfekcija paliek un paliks spēkā vēl ilgi, ilgi, ilgi.
Bet pats lielākais jautājums un galvassāpe tagad ir – ko darīt ar tūrismu? Pēdējos gados Islandi apciemo gandrīz divi miljoni gadā, kas krietni vien pārsniedz valsts iedzīvotāju skaitu. Tūrisms sastāda gandrīz pusi no Islandes eksporta ienākumiem, vairāk kā 10% IKP un nodarbina tūkstošiem cilvēku. Un tagad tas viss ir pilnībā apstājies. Valdība ir izsludinājusi jau trešo atbalsta pasākumu paku – vēl vairāk aizdevumu, kā arī – valdība izmaksās atlaišanas pabalstus tām kompānijām, kuras ir zaudējušas vairāk kā 70% ienākumu. Jo, atlaižot darbinieku, nedodot viņam iespēju nostrādāt pienākošos uzteikuma termiņu ir jāizmaksā atlaišanas pabalsts trīs mēnešalgu apmērā. Daudzas kompānijas to vairs nevar atļauties un nu jau visiem ir skaidrs, ka situācija nenokārtosies ātri un visas darbavietas – un arī kompānijas – nebūs iespējams saglābt un saglabāt. Attiecīgi, daudzi no vairāk kā 50 000 darbinieku, kuri pagaidām tiek nodarbināti uz nepilnu slodzi, algas atšķirību saņemot no valsts, drīzumā kļūs par pilntiesīgiem bezdarbniekiem. Un, kamēr daudzi no viņiem kļūs par papildu slogu valsts budžetam, noteikti netrūks arī tādu, kuru darba stāžs nav pietiekams bezdarbnieka pabalsta saņemšanai. Ko iesāks cilvēki pavisam bez ienākumiem dārgā valstī no kuras, dotajā brīdī, pat īsti nav iespējams aizlidot? Oh, fokk.
Icelandair – pēc WOWair bankrota nu palikusi vienīgā Islandes aviokompānija – aprīļa pēdējā dienā paziņoja par nepilnu 2000 darbinieku atlaišanu. Piloti, stjuartes un vēl un vēl un vēl. Vēl nav pieejami oficiālie dati par aprīli, bet tika prognozēts, ka Reykjanesbær reģionā bezdarbs pārsniegs 26% robežu un nav ne mazākā iemesla domāt, ka prognoze nepiepildīsies. Mazās pašvaldības, kurās tūrisms ir bijis praktiski galvenais ienākumu un nodarbinātības avots, baidās pat no 40% bezdarba. Un būtu muļķīgi domāt, ka šis trieciens neparaus sev līdz visu pārējo ekonomiku – celtniecība jau manāmi sāk apstāties, nekustamo īpašumu tirgus arī. Par suvenīriem, ēstuvēm un dažādām atrakcijām nav vērts pat iesākt. Islandes krona ir zaudējusi 14 % vērtības. Toties, pateicoties tam, ka arī AirBnB ir apstājies, īres dzīvokļu tirgus gan izskatās manāmi atdzīvojies un liekās, ka tuvākajā nākotnē cilvēkiem būs iespēja atrast dzīvokli Reikjavīkā bez bankrota un nervu sabrukuma. Nu, vismaz kaut kas.
Protams, visas gudrās galvas domā, ko iesākt. Bet, pirmais un galvenais uzdevums ir apturēt vīrusu un, līdz 15. maijam divu nedēļu karantīna, ierodoties Islandē, ir obligāta arī tūristiem – ja nu kāds atrod veidu, kā šeit nokļūt. Starp citu, ļoti iesaku – ja kādam ir milzum daudz laika un naudas. Tagad var redzēt visskaistāko un vispatiesāko Islandi. Maza satiksme, viegli braukt, visas skaistākas vietas tik pat kā tukšas un bez tūristu mākoņiem. Neticami! Pat mēs, dzīvojot piecus kilometrus no starptautiskās lidostas, esam sākuši gulēt pie atvērta loga. Ir tik kluss. Ieraugot debesīs lidmašīnu mazliet iesmejam: Kas tas par retu putnu? Šie jau ir jāieraksta Sarkanajā grāmatā.
Kā tūrisma jautājums tiks risināts tālāk vēl nav skaidrs, bet tiek apskatīti dažādi varianti. Atļaut ieceļot cilvēkiem, kas vīrusu jau ir izslimojuši? Atļaut ieceļot cilvēkiem, kuri var uzrādīt negatīvu testa rezultātu? Tiek gaidīta “zaļā gaisma” no mūsu Civilās aizsardzības speciālistiem, lai uzsāktu masīvu akciju ferðumst innanlands – šī doma jau šur tur sāk izskanēt. Ceļot iekšzemē! Apskatīt Islandi pašiem un vismaz kaut cik palīdzēt izvilkt dzīvību tūrisma uzņēmumiem.
Pēc pilniem diviem mēnešiem vīruszemē man joprojām ir jāsaka, ka mūsu ģimenei ir paveicies palikt tikpat kā neskartai. Neviens no mums nav saslimis un nav nonācis pat karantīnā. Mana mikroaļģu fabrika joprojām attīstās un pat pieņem darbā cilvēkus – un viņi tagad var izvēlēties uz urrā. Vīrs ir atgriezies atpakaļ pie pārtikas ražošanas īstajā laikā un darba ir ļoti, ļoti daudz. Tik daudz, ka tiek atdzīvoties jau mazliet aizmirstā ideja par manis atgūšanu atpakaļ.
Šajās brīvdienās atklājam vasaras sezonu, visi kopā nodzīvojot sammerhausā no piektdienas līdz svētdienai. Izbaudījām, atpūtāmies, izsmējāmies, grillējām, pavadījām daudz laiku svaigā gaisā un nosvinējām manu dzimšanas dienu. Rīt ir 4. maijs – meita atsāks iet uz dārziņu katru dienu, tāpat arī vīrs atsāks strādāt piecas dienas nedēļā. Es ticu, ka pirmā nedēļa viņiem abiem varētu būt smaga, bet tik un tā – tas ir pirmais mazais solis atpakaļ pie normālas dzīves. Kā mums veiksies tālāk? Lai laiks rāda.

img_4164.jpg?w=1024

16.05.2020.

Jau otrā nedēļa, kopš pirmo atvieglojumu stāšanās spēkā. Ikdiena ir atgriezusies krietni vien normālākās sliedēs. Vīrs katru dienu dodās uz darbu un meita uz dārziņu un pirmo nedēļu šī iemesla dēļ arī bija acīmredzami nogurušāki kā parasti. Pieraduši pie daudzajām brīvdienām. Man savukārt atsākās pilna apmēra maratons katru rītu – pamodināt, nomazgāt, saģērbt un nogādāt pie vietas abus bērnus un tad doties uz darbu. Nekāda izklaide! Tiesa gan, meita ir ļoti, ļoti priecīga būt atpakaļ dārziņā, kur ir atpakaļ arī visi viņas draudziņi pilnā sastāvā. Bet pamodināt viņu ir ļoti grūti – ap trešdienas rītu jau sākās manāma neapmierinātība: Ej prom, mamma! Es vēl gribu gulēt.
Vispār visi cilvēki ir priecīgi un bauda mazo brīvības garšu. Tas ir acīmredzami. Manā darbavietā atkal ir ļauts visiem doties pusdienās vienlaicīgi, stingri nenodalot cilvēku plūsmu – mēs te neesam vairāk par 50 cilvēkiem. Islandiešu humora izjūta noreaģēja uz 4. maija datumu – tieši ar to dienu sākās ierobežojumu atvieglošana – ar spārnoto frāzi May the fourth be with you un tā brīdi tika lietota visur, pat mūsu darba iekšējo e-pastu noslēgumā.
Mēs esam atsākuši iepirkties veikalā – pārtikas pasūtīšana internetā izrādījās varen nogurdinoša un kaitinoša. Nepieciešamības spiesta – bērniem neder vairs gandrīz neviens drēbes gabals un nevarēju atrast piemērotu internetveikalu – devos arī uz vienu no lielajiem iepirkšanās centriem un jāsaka, ka cilvēku tur netrūka. 50 cilvēku limits gan tiek aktīvi ievērots, pie lielāko veikalu durvīm stāv darbinieks, skaita un pieraksta. Mazākajos veikalos 50 cilvēki fiziski neietilpst. Distance tiek ievērota un roku dezinfekcijas līdzeklis ir visur un tiek aktīvi lietots. Bet maskas joprojām tikpat kā neredz.
Bet vislabāk un vispriecīgāk ir par to, ka pagaidām atvieglojumi nav radījuši situācijas pasliktināšanos. Vīrusa ziņas ir labas, pat lieliskas. Maijā pozitīvi ir bijuši tikai četri gadījumi, lai gan gandrīz katru dienu tiek veikti no 200 līdz 800 testiem. Aktīvo infekciju skaits ir sarucis līdz 6, 1786 cilvēki ir izveseļojušies un neviens pats vairs neatrodās slimnīcā. Tas ir labi. Tas ir lieliski! Protams, tiek atgādināts neatslābināties, mazgāt un dezinficēt rokas un virsmas un ievērot distanci, bet cilvēku noskaņojums neapšaubāmi paliek arvien optimistiskāks un optimistiskāks.
Nākamie atvieglojumi ir paredzēti 25. maijā un neplānoti un negaidīti labās situācijas dēļ ir nolemts, ka, joprojām saglabājot 2-3 nedēļu intervālu starp atvieglojumu soļiem, paši atvieglojumi tiks palielināti straujāk. Oficiālais ziņojums vēl nav iznācis, bet pēc visa zināmā var spriest, ka ar 25. maiju pulcēšanās tiks atļauta līdz 200 cilvēkiem (tagad ir 50), tiks atvērtas sporta zāles, bāri un izklaides vietas. Bet pats lielākais un gaidītākais atvieglojums – peldbaseinu atvēršana – kā īpaša dāvana pacietīgajiem un atbildīgajiem islandiešiem tiks pasniegta nedēļu ātrāk par pārējiem atvieglojumiem – 18. maijā. Viss ar ierobežojumiem, protams – baseini un sporta zāles uzņemot tikai 50% no attiecīgajai vietai paredzētā cilvēku daudzuma, izklaides vietas slēdzot durvis plkst. 23:00. Divu metru distance un milzīgs dezinfekcijas līdzekļu daudzums obligāti.
Tomēr visambiciozākais plāns ir robežu atvēršana, no 15. jūnija vai pat agrāk, ja būs sagatavots viss nepieciešamais. Islandē ielidojošajiem gan valsts iedzīvotājiem, gan tūristiem, būs pieejamas trīs izvēles iespējas:

• Doties divu nedēļu karantīnā.
• Veikt Covid-19 testu lidostā un taisnā ceļā doties mājās vai uz viesnīcu. Testa rezultāts būs zināms vienas dienas laikā un no tā būs atkarīgs, ja negatīvs – karantīna nav nepieciešama, bet vajag lejuplādēt C-19 infekcijas izsekošanas aplikāciju telefonā.
• Uzrādīt negatīvu pēdējo dienu laikā veiktu testu no citas valsts. Lejuplādēt C-19 aplikāciju.

Un tas jau paliek interesanti. Vēl nav īsti skaidrs, kurš maksās par testiem – iesākumā laikam tie tiks segti no valsts budžeta, bet principā tiek plānots izmaksas pārlikt uz pašu ieceļotāju pleciem. Var redzēt, ka šis ir acīmredzams kompromisa variants – mēģinājums saglabāt esošo salīdzinoši drošo situāciju un vienlaicīgi glābt izmisušo tūrisma nozari un praktiski bankrotējošo Icelandair. Vai tas izdosies? Zinot, ka vīrusam inkubācijas periods ir garš, ir skaidrs, ka kāds inficētais šim tiks cauri un kādu aplipinās. Bet dotajā brīdī mūsu galvenais epidemiologs ir paziņojis, ka līdz zināmai robežai, kas ir atkarīga no veselības aprūpes sistēmas spējām, inficēto cipari var arī kāpt un viņi grib atvērt robežas pēc iespējas ātrāk, kamēr ceļošana pasaulē tikpat kā nenotiek tik un tā, lai ar mazu iebraucēju skaitu varētu apskatīt un pārbaudīt kā tas viss strādā. Ja mums izdosies – tad tas būs vienreizējs, fantastisks veiksmes stāsts. Ja ne – esiet sveicināti ierobežojumi, kuru atvieglojumus mēs panācām ar darbu un pacietību un pēc tam paši izmetām miskastē. Vai tas ir prātīgi? To rādīs laiks. Vīruss nekur nepazudīs, vakcīna varētu būt ne ātrāk kā pēc gada, bet arī tas nekur nav apsolīts. Un ja nu vakcīnu neizdodas radīt vispār? Ir skaidrs, ka ieslēgšanās katram savā valstī nevar būt risinājums uz mūžīgiem laikiem un robežu atvēršanas jautājums pasaulei būs jārisina un jāatrod veids kā to izdarīt maksimāli droši.
Grenlandes un Fēru salu iedzīvotāji vīrusu ir savaldījuši pavisam labi, tāpēc viņi ir vienīgie, kuri var ierasties Islandē bez testiem un karantīnas. Vēl tiek piedāvāta B-tipa karantīna cilvēku grupām – strādniekiem, filmēšanas grupām, sporta komandām u.t.t. – viņi var ievērot karantīnu visi kopā, darot to, kas jādara, bet bez nekāda kontakta ar ārpasauli. Par šo ir izrādījušas interesi gan dažādas filmēšanas grupas, gan Anglijas premjerlīgas komandas, kas protams nozīmē tik ļoti nepieciešamos ienākumus kādam.
Aptuveni tāda tagad izskatās ikdiena Islandē. Pēc iepriekšējā bloga ieraksta man kāds uzdeva jautājumu par kovidiotiem un šis laikam ir labs brīdis pastāstīt mazliet izsmeļošāk par sabiedrības attieksmi un uzvedību. Esmu jau daudz un dikti stāstījusi par preses konferencēm un kopības sajūtu un patiešām – kamēr noteikti kāds tā ir tikai gripa un mūs grib čipot islandietis noteikti atradīsies, neviens no viņiem nav pietiekami atpazīstams, lai šis viedoklis izskanētu kaut kur publiskajā telpā. Vismaz neko līdzīgu Veidemanei un Kivičam, par zaļo Valentīnu nemaz nerunājot, neesmu manījusi. Arī mani islandiešu draugi un paziņas visu šo uztver nopietni. Ar savu Haffi iesākumā sazvanījāmies ik pārdienas tikai pārbaudīt vai visi vēl veseli un viss kārtībā.
Diemžēl cits stāsts ir par imigrantiem. Protams ne visi, bet esmu redzējusi dalīšanos ar visādiem murgiem Facebook no savu imigrantu paziņu puses un arī darbā ir kolēģi, kuri visā šajā situācijā visvairāk pārdzīvo to, ka nevarēs aizlidot atvaļinājumā un uzskata to par personīgu ieriebšanas mēģinājumu viņiem, jo es tam vīrusam neticu un tas viss ir speciāli uzrīkots naudas dēļ. Es tā arī nesapratu, kādas tieši naudas – vai dikti izdevīgi sejas masku tirgotājiem vai varbūt tieši mūsu kompānija pie vainas, lai nebūtu cilvēki jālaiž atvaļinājumā? Protams, man ir viegli nosodīt – es tāpat nebiju plānojusi nekur lidot. Mūsu ģimene pavada brīvdienas sammerhausā, svešus cilvēkus ne tikai nesatiekot, bet tikpat kā neredzot un par vīrusu gandrīz vai aizmirstot. Bet tomēr, lai cik man patiešām ļoti būtu žēl cilvēku neizdevušos plānu, manuprāt, uztraukties tikai par savu atvaļinājumu neņemot vērā dramatisko saslimušo un mirušo cilvēku skaitu pasaulē, ir pārāk egoistiski. Pēdējo pāris nedēļu laikā man brīžiem ir ļoti, ļoti pietrūcis vecā darba, kur cilvēki mani labi pazina un pat nemēģināja ar mani apspriest savas sazvērestības teorijas.
Beigās iztulkošu Islandē tagad tik slaveno, preses konferencēs un citur daudz pieminēto un atkārtoto sabiedrisko līgumu, ko mums lūdz atcerēties un ievērot vēl visu vasaru:

• mazgāt rokas
• dezinficēt rokas
• ievērot distanci
• dezinficēt koplietošanas virsmas
• aizsargāt riska grupas• sazināties ar veselības aprūpes iestādi, ja parādās simptomi
• turpināt veikt testus
• ievērot karantīnu
• ievērot izolāciju
• turpināt sniegt labu servisu
• dalīties ar uzticamu informāciju
• būt saprotošiem, saudzīgiem, pieklājīgiem un atbalstīt vienam otru.

Gluži labs līgums, vai ne? Noderētu ne vien šajā, bet visos laikos. Ja nu vienīgi man ir mazliet apnicis vērt vaļā durvis ar kāju vai plecu…
Veselību un izturību visiem!

img_4226.jpg?w=1024

01.06.2020. pavisam mierīgi.

Izskatās, ka maniem vīruszemes pierakstiem pagaidām var likt punktu vai ieturēt zināmu pauzi – vismaz līdz robežu atvēršanai 15. jūnijā. Uz šodienu mums ir palikuši tikai divi slimnieki un tie paši neatrodas slimnīcā. Maijā kopumā ir atklāti tikai 8 inficēšanās gadījumi, pulcēšanās aizliegums ir atvieglots uz 200 cilvēku sanākšanu kopā, baseini, sporta zāles un izklaides vietas ir atkal atvērušās – tiesa gan, ar zināmiem ierobežojumiem – un divu metru distancei ir ieteikuma, nevis obligātas prasības raksturs, kas ir ļāvis arī atsākt gandrīz normālu darbu teātriem, kinoteātriem un tamlīdzīgi. Pat ikdienas preses konferences ir beigušās! Dzīve rit gandrīz vai normāli – vīram darbā atkal gatavo pusdienas (uz pāris mēnešiem darbavieta bija pārgājusi uz gataviem un jau iepakotiem salātiem kastītēs), meita katru dienu iet uz dārziņu un drīkst dzīvoties kopā ar citiem bērniem, bija iespēja noorganizēt mājas sapulci un tikai regulāra roku mazgāšana, dezinficēšana un nebūšana pārāk tuvu citiem cilvēkiem atgādina par to, ka viss vēl nav beidzies.
Nu un tūristu trūkums arī. Ja vien tas neradītu tik milzīgus zaudējumus ekonomikai, to varētu pat nodēvēt par esošās situācijas plusu. Cik skaista, klusa un mierīga ir Islande bez tūristiem. Īpaši to var just braucot uz sammerhausu – Laugarvatn atrodās starp Geysir un Þingvellir, tātad uz paša “zelta apļa”. Ja parasti uz ceļa ir autobusu simti, īrētas mašīnas, kas brauc uz 60 km/h tur kur atļauts 90 km/h, bez brīdinājuma strauji bremzē un stājas ceļmalā, lai noķertu kādu labu kadru un satiksme kā tāda ir gana intensīva, tad tagad brauciens ir patiešām bauda. Pāris mašīnas un burvīgi skati aiz loga, kurus var netraucēti izbaudīt.
Bet, tā kā ar Covid-19 ziņām var knapi aizpildīt tikai divas rindkopas, šis būs labs brīdis, lai padalītos atkal ar kādu gabaliņu parastas ikdienas. Ir pagājis jau pusgads, kopš es strādāju savā jaunajā darbavietā. Man vispār ļoti patīk visādi nozīmīgie datumi un laika skaitīšana – lūk, jau pusgads jaunajā darbā, jau 12 gadi Islandē un bet pagajušajā gadā (aizpagājušajā, 5 gadus atpakaļ) šajā laikā mēs… un tamlīdzīgi. Tātad pusgads. Kā man pa šo pusgadu ir gājis, kā ir te strādāt un kāda ir atšķirība starp darbu pārtikas fabrikā un darbu zvērīgi dārgas un sarežģīti iegūstamas pārtikas piedevas ražotnē?
Atšķirība gan visdrīzāk slēpjās nevis tajā, kas tiek ražots, bet gan īpašnieku/menedžmenta attieksmē un vadīšanas, darba organizācijas un attieksmes ziņā. Šī ir jauka darbavieta, ko esmu teikusi jau gandrīz no pirmās dienas – tieši atmosfēras un attieksmes ziņā. Jau pieņemot mani darbā, priekšniecība izrādīja pretimnākšanu darba laika ziņā – puikas auklīte piektdienās strādā līdz diviem, bet mans oficiālais darbalaiks ir līdz četriem pēcpusdienā. Nevienam nebija iebildumu, ka es beidzu darbu ātrāk un man tika dota izvēles iespēja – izņemt šīs stundas kā neapmaksātas vai palikt ilgāk kādu citu nedēļas dienu. Ja darba laikā rodās vajadzība aizskriet, piemēram, uz banku – nevienam pret to nav iebildumu. Saprāta robežās, protams. Arī paņemt brīvdienu, vajadzības gadījumā nav problēmu. Par pusdienām, augļiem, jogurtiem un visu pārējo es jau esmu izpaudusies neskaitāmas reizes. Vēl gan man nav sanācis pabūt kādā darba pasākumā, bet arī par tiem esmu dzirdējusi ļoti labas atsauksmes.
Es joprojām labi saprotos un sastrādājos ar savām tīrīšanas meitenēm. Lūdzu, paldies un vai es varu kā palīdzēt? ir mūsu normālā komunikācijas forma un vajadzības gadījumā mēs tiešām arī viena otrai palīdzam un pavisam mierīgi, ar smaidu sejā nevis šķendējoties un pēc tam aiz muguras aprunājot. Tā ir pamatīga atšķirība no iepriekšējās darba vietas. Ja nu vienīgi man mazliet krīt uz nerviem manu meiteņu iniciatīvas trūkums – viņas dara tieši to, kas viņām ir jādara un par neko citu galvu nelauza. Ne velti pirmie divi noteikumi, ko es šeit iemācījos bija you don’t need to run un nobody will die. Man ir izdevies uzlabot vairākas lietas tikai vienkārši aizejot un ar kādu aprunājoties un, manuprāt, padarīt mūsu visu darbu daudz vieglāku un efektīvāku. Un es patiešām nesaprotu, kāpēc kāds to nav risinājis un atrisinājis jau sen, sen atpakaļ. Bet tas nav tik svarīgi. Pusgada laikā es nevienu dienu neesmu atnākusi mājās nokaitināta, dusmīga vai apbēdināta. Raudājusi gan es šeit esmu daudz, bet tikai sīpolu dēļ. Mūsu pavāram trakoti patīk sīpoli un virtuves meitenei tie ir jāgriež.
Arī ar pārējiem cilvēkiem saprotos gluži labi, lai gan pavisam iedzīvojusies vēl neesmu. Tikpat kā ar visiem varu uzturēt gluži normālu small talk, pasmieties par laikapstākļiem, pajokot vai apspriest brīvdienu plānus. Mana priekšniece ir izrādījusies ļoti patīkama un ļoti draudzīga, lai gan es pieņemu, ka līdz brīdim, kad viņa man nesīs konfektes vēl ir kā līdz mēnesim. Vienīgā sūdzība saskarsmē ar citiem cilvēkiem ir tajā, ka islandieši vēlaizvien aizmirst, ka es runāju islandiski. Pavārs joprojām mētājās starp islandiešu un angļu valodu, citi kā nu kuro reizi. Un es tā priecājos, kad dabūju šo darbu – tik daudz islandiešu, nu gan varēšu uzlabot valodu. Ir gadījies pat tā, ka es uzsāku sarunu ar islandieti islandiski un viņš man atbild angliski. Ak jel!
Par pašu darbu. Darbs ir viegls un darba nav daudz. Pati par savu darbu es saku, ka es skraidu ar slotu rokās, lai gan pilnīgi objektīvi tā varbūt nav gluži taisnība – virtuves nedēļās man rokās biežāk ir nazis vai salātu trauciņi, ārējo zonu nedēļās – dezinfekcijas līdzeklis. Jo, lai gan es dezinficēju durvju rokturus un citas vietas, kam cilvēki bieži mēdz pieskārties jau pirms Covid-19, tagad es to daru vēl jo biežāk.
Viena nedēļa virtuvē, viena nedēļa ražošanā, viena nedēļa ārējās zonās. Virtuves nedēļa ir visaizņemtākā, bet aizņemtības pakāpe ir atkarīga to tā, ko pavārs ir ieplānojis pusdienām. Jāiztur tīra virtuve un ēdamzāle, jāsagatavo salātbārs, jāpalīdz sagatavot pusdienas un jāsaved visu atkal kārtībā pēc pusdienām. Dienās, kad pavārs ir apslimis vai viņam ir brīvdiena, jāpagatavo pusdienas arī. Parasti gan tā ir tikai saldēta lazanja un ķiplokmaize, ko tikai jāuzsilda, bet, protams, tikai es biju tāda veiksminiece, ka paliku viena pati virtuvē islandiešu sprengidagur – tradicionālā ēdiena dienā. Vārīju sālīto aitas gaļu un dzelteno zirņu zupu un, ņemot vērā, ka es neuzskatu sevi par varen apdāvinātu ar gatavošanas dotībām, tā neapšaubāmi bija mana visnervozākā diena šajā kompānijā līdz šim. Bet cilvēkiem garšoja, visi ēda un pat slavēja. Ražošanas nedēļa ir izklaide un atpūta. Kūrorts pat, jo ražošanas daļā mums ir bezgalīga Tenerife – temperatūra vienmēr turās ap 30 grādiem. Ārējās zonas ir tāds kā pārejas posms – vairāk darba kā ražošanā, mazāk kā virtuvē.
Un te nu mēs nonākam līdz man raksturīgai problēmai. Man ir par maz darba! Es esmu pieradusi būt daudz aizņemtāka. Es esmu iemācijusies ņemt krietni vien vairāk kafijas pauzes un es no sirds cenšos strādāt lēnāk, bet tik un tā. Es cenšos sevi visādi nodarbināt, darot visādas – ilgi domāju, ka muļķīgas un nevienam nevajadzīgas lietas. Tikai mani var redzēt izjaucot pa sastāvdaļām kafijas aparātus, skrūvējot nost restītes cepeškrāsnij un mazgājot trepes un platformu griestus ražošanā. Bet, godīgi, es to daru sev, nevis lai izrādītos. Lai nosistu laiku. Lai piepildītu savu perfekcionismu. Lai pašai prieks. Atšķirībā no vecā darba, man ir nulle gribēšanas kādam kaut ko parādīt vai pierādīt un celt degunu mākoņos. Tāds posms ir bijis, tas ir izdzīvots un es vairs negribu pie tā atgriezties.
Patiesībā šādi visu pa punktiem pierakstot mana darbavieta izskatās gluži labi. Tomēr, kad vīrs februārī atgriezās vecajā darbā arī man bija diezgan liela vēlēšanās viņam pievienoties un es diezgan atmetu ar roku iedzīvošanās mēģinājumiem jaunajā vietā. Man ļoti, ļoti patika strādāt kopā ar vīru, man labāk patika tieši darbs un darāmais un bija tāda mazliet nostalģiska atgriezties mājās sajūta. Bet tad nāca vīruss un darbs maiņās un neskaidrība un tad pienāca pati pārsteidzošākā piektdienas pēcpusdiena.
Piektdiena, īsā diena, labs garastāvoklis un plāns pabeigt darbu un doties uz sammerhausu. Man bija ārējo zonu nedēļa – koplietošanas telpas, ofisi un tā. Iztukšojot papīrgrozus iemaldījos savas priekšnieces kabinetā:
– O! Ilze! Vai tev ir divas minūtes?
– Protams.
– Ok. Aizver lūdzu durvis.

Aizveru durvis. Sāku prātā atcerēties visu darba nedēļu un domāt, ko varētu būt aizmirsusi izdarīt.
– Es gribēju pajautāt vai tev patīk pie mums strādāt?
– Ā. Jā, paldies. Šī ir jauka darbavieta, man patīk. Bet kāpēc?
– Nu, tu jau gandrīz pusgadu strādā, es patiešām gribēju zināt.

Atkārtoju vēlreiz, ka paldies, esmu apmierināta, paķiķinu, ka vienīgā sūdzība ir par islandiešu valodu, ka man vajag krekliņu ar uzrakstu Es runāju islandiski. Un tad nāk pārsteigums. Priekšniece mani sāk slavēt – cik viņi ir apmierināti ar manu darbu, cik es esmu čakla un kārtīga, cik ļoti viņiem ir paveicies, ka es atnācu pie viņiem strādāt. Ka viņi cer, ka man šeit patīk. Tīrīšanā esot vienmēr bijusi liela darbinieku maiņa, tāpēc no pressure, bet viņi paļaujās, ka es turpināšu strādāt tik pat labi kā līdz šim un, lai es negribētu doties prom, no 1. maija mans algas cipars ir kļuvis manāmi lielāks.
Cik es esmu apmulsusi. Tas ir patiešām negaidīti – pēc aprīļa, kad bija obligātais, arodbiedrības koplīgumā ierakstītais, algas pielikums, krīzes laikā, kad ir 50 000 bezdarbnieku un manai vietai viņi jau šodien varētu atrast vismaz 10 aizstājējus. Pat lāga nejūtos to pelnījusi – vēl nevienu dienu, pat visaizņemtākajos brīžos man nav bijusi sajūta, ka es atdodu 100%. Ne vairāk kā 80%. Esmu priecīga un pateicīga, patiešām. Pasaku priekšniecei paldies, viņa vēl nopriecājās: man taču izdevās labs piektdienas pārsteigums? un dodos zvanīt vīram:
– Man tev ir lieliskas un bēdīgas ziņas vienlaicīgi.
– ???
– Nu, mēs vairs patiešām nestrādāsim kopā…

Jo aiziet no tagadējā darba patiešām vairs nebūtu veselā saprāta cienīgs lēmums – vieglāks darbs, īsākas stundas, tuvu mājām, labāka atmosfēra un nu jau arī labāka alga. Prātā atvados no vecā darba pavisam un uz mūžīgiem laikiem. Nosolos pacensties iedzīvoties un plānoju iet pirmdien uz darbu pavisam citā noskaņojumā.
Un svētdienas vakarā mēs ar vīru atgriežamies no sammerhausa pavisam saaukstējušies un man nākās sākt pirmdienu rakstot priekšniecei, ka, lai cik tas arī muļķīgi nebūtu, pēc jaukā piektdienas pārsteiguma, es esmu pavisam slima un nekādi nevaru ierasties darbā.
Starp citu, slimot Islandē ir tieši tik vienkārši. Pirmajā darba gadā darbiniekam pienākas 2 apmaksātas slimības dienas mēnesī, pēc pilna nostrādāta gada – viens mēnesis katru gadu. Pēc nostrādātiem diviem gadiem – divi mēneši gadā, pēc nostrādātiem pieciem gadiem – četri mēneši gadā. Darbavieta var pieprasīt ārsta apstiprinājumu, bet var arī to nedarīt – brīva darbadevēja izvēle. Patiesībā, oficiāls apstiprinājums tiek pieprasīts gana reti, parasti no cilvēkiem, kuri mēdz izmantot savas slimības dienas bieži un tāpēc, ka viņiem pienākās. Vai arī, ja slimība ieilgst, bet tad parasti cilvēks dodās pie ārsta tik un tā.
Mana priekšniece atbild ar ļoti jauku: Nesatraucies par to, mana dārgā, tā gadās. Veseļojies un es ceru, ka drīz jutīsies labāk! Bet diemžēl otrdienas rītā arī bērni sāk izskatīties nelāgi un man nākās rakstīt vēl vienu ziņu un teikt, ka man būs vajadzīgas vēl vismaz divas brīvdienas.
Ar bērnu slimošanu situācija Islandē vairs nav tik vienkārša. Pirmo sešu mēnešu laikā, darbiniekam pienākās 2 bērna slimības dienas mēnesī, bet pēc tam – 12 dienas gadā. Turklāt nav svarīgi, vai cilvēkam ir viens bērns vai septiņi, vai ir ārsta apstiprinājums vai ne – 12 apmaksātas dienas gadā un viss. Ārsta zīmi neprasa ne darbavieta, ne bērnudārzs – bērnudārza aplikācijā tiek norādīts, ka dārziņš netiks apmeklēts un tas arī viss. Kad vest bērnu atpakaļ uz dārziņu? Stingru noteikumu nav, tas atkarīgs no vecākiem, bet parasti ir jāpagaida vismaz viena pilna diena, kopš brīža, kad bērns liekas izveseļojies – kas īstajā dzīvē, parasti, nozīmē vienu līdz divas dienas, kopš brīža, kad ir nokritusies temperatūra. Kamēr nav temperatūras un/vai klepus un iesnas nav patiešām šaušalīgi, bērni tiek vesti uz dārziņu un pie auklītes bez problēmām, tā kā iesnaini un klepojoši mazie ir ziemas sezonas ikdiena.
Mums visiem ir tikai šaušalīgas iesnas un neliels, bet nepatīkams klepus. Nekādas temperatūras, kakls nesāp, pašsajūta gluži ciešama. Normālā situācijā mēs visi paveseļotos mājās, bet tā kā ir vīrusa laiks, nolemjam neriskēt un sazināties ar poliklīniku. Pierakstos uz Covid-19 telefonsarunu un pēc pāris stundām man piezvana ļoti jauka medmāsiņa – apjautājas par mūsu pašsajūtu, par visiem simptomiem, par to, cik daudz mēs esam apgrozījušies sabiedriskās vietās un saka, ka iespēja, ka mums varētu būt vīruss, ir tikpat kā neiespējama. Bet paslavē mūs, ka izturamies atbildīgi un vienojamies, ka ja līdz piektdienas rītam mēs nejutīsimies droši, tad dosimies veikt testu. Tieši tik vienkārši tas ir. Jebkurā gadījumā, mums tiek lūgts nesatikties ar citiem cilvēkiem līdz brīdim, kad būs pagājušas pilnas divas dienas kopš simptomu pazušanas.
Bet saaukstēšanās paiet mierīgi un piektdienas rītā ir skaidrs, ka nav iemesla tērēt mediķu laiku un aprīkojumu. Es varu mierīgi doties uz darbu, bet vīrs ar mazajiem atpakaļ uz sammerhausu.
Nu jau ir pagājusi nedēļa, kopš slimošanas un gan mēs, gan cilvēki mums apkārt ir veseli. Ar interesi un zināmam bažām gaidam, ko mums nesīs robežu atvēršana un nākošie ierobežojumu atvieglojumi, bet tagad un dotajā brīdī – viss ir kārtībā. Pirmo vilni mēs esam pārdzīvojuši.

img_4565.jpg?w=1024

08.08.2020. Atvaļinājumu laiks.

Pirmo reizi kopš bloga tapšanas ir pagājis vesels mēnesis bez neviena ieraksta. Jūlijs – lielais atvaļinājumu mēnesis. Mēnesis, kad ir brīvdienas skolās un brīvdienas bērnudārzos un gandrīz visi Islandes vecāki ir atvaļinājumā. Attiecīgi – rakstīšanai nebija pārāk daudz laika. Atvaļinājumi gan šogad bija sarežģīts jautājums. Ar pirmo Covid-19 vilni un slēgtajām robežām neviens īsti nevarēja neko saplānot, nebija skaidrs vai varēs kaut kur aizlidot – un lielakajai daļai emigrantu došanās brīvdienās uz dzimteni ir vienīgais iemesls atvaļinājumam. Vismaz manā darbā bija ļoti daudz čīkstēšanas un raudāšanas par sabojātajām brīvdienām. Bet ar 15. jūniju robežas tika atvērtas, kļuva pieejams tests karantīnas vietā un, lai gan atradās tādi, kas nolēma pietaupīt brīvdienas labākiem un stabilākiem laikiem, liela daļa ārzemnieku sāka rezervēt biļetes un kravāt somas.
Oriģinālais plāns izklausījās varen skaists – divu nedēļu karantīnas vietā var vienkārši nodot testu lidostā un jau nakošajā dienā – ja rezultāts ir negatīvs – būt brīvs kā putns gaisā. Pirmās divas nedēļas tests bija bezmaksas, pēc tam par, manuprāt, gluži saprātīgu un ceļojuma/atvaļinājuma budžetā ierakstāmu cenu – 9000-11000 ISK (56-68€).
Ar atvērtajām robežām manu kolēģu atvaļinājumu laiks sākās. Jau pavasarī, kad mēs vēl tikai mēģinājām vienoties par atvaļinājumu laikiem, izrādījās, ka mums visām trim vajag atvaļinājumu gandrīz vienā un tajā pašā laikā. Beigu beigās, ar mazu piekāpšanos no manas un Renatas puses, mums izdevās visu atrisināt, bet tas nozīmēja, ka gan es, gan Renata, uz kādu laiku – manā gadījumā divarpus nedēļas, viņai trīs nedēļas – paliksim vienas pašas, darīt mūsu visu trīs darbu. Un sanāca tā, ka es pēdējā dodos atvaļinājumā un pirmā pavadu Renatu un Babku un palieku viena pati.
Pirms tam es visu labi izrunāju ar savu priekšnieci. Principā man bija brīva iespēja izvēlēties kā un ko es tajā laikā gribu darīt. Varēju ņemt virsstundas, cik vien nepieciešams, vai gluži otrādi, atteikties strādāt virsstundas un darīt tikai tik cik pagūstu. Izlēmu, ka nākšu uz darbu stundu ātrāk un palikšu stundu ilgāk un mēģināšu uzturēt visu vairāk vai mazāk pieklājīgā kārtībā. Pavārs uzņēmās pats tikt galā ar pusdienām un salātiem, attiecīgi virtuvē man bija tikai no rītiem jāsatīra, kas palicis pēc naktsmaiņas un jānovāc un jāsatīra pēc pusdienām. Pārējā laikā – veļas mazgāšana, kafijas aparātu pieskatīšana, ofisi, koplietošanas telpas un ražošanas telpas. Ļoti paveicās ar izpalīdzīgajiem kolēģiem – mani puiši centās uzturēt ražošanas telpas pēc iespējas tīrākas, naktsmaiņās mani pārsteidza izmazgājot, izžāvējot un salocot visu no veļas, ko varēja atrast. Viņu priekšnieku no rīta bieži satiku virtuvē, kur viņš jau bija uztaisījis lielos termosus ar kafiju un iesācis mazgāt traukus, lai man mazāk darba. Tik jauki! Bet noskriešanās tāpat bija pamatīga. Varēju sevi pierādīt un parādīt un beidzot pavisam un it nemaz nesūdzēties par garlaicību.
Tikmēr Covid-19 situācijā atklājās viens nopietns trūkums testu veikšanā uz robežas. To gan varēja paredzēt un no tā arī visi baidījās – uz robežas veiktais tests parādīja kļūdaini negatīvu rezultātu, bet pēc pāris dienām cilvēks – kurš nebija karantīnā – jau bija saslimis. Divi tādi gadījumi un gana ātra reakcija – tika nolemts, ka Islandes iedzīvotājiem pēc atlidošanas ir jādodas mini-karantīnā uz 4-6 dienām, tad jāveic otrs tests un tikai tad viņi var atgriezties sabiedrībā. Uz tūristiem šis noteikums neattiecās, uzskatot, ka tūristi tomēr nonāk daudz mazākā kontaktā ar citiem, nesatiekās ar aizsargājamām grupām un tā.
Šis jaunais noteikums, lai cik arī prātīgs būtu, lika manai sirdij uz brīdi apstāties. Pēc plāna manai Renatai bija jāatlido sestdienā, 18. jūlijā un ar pirmdienu jābūt darbā, jo tad sākās mans atvaļinājums. Lai piektdienā, pirms atvaļinājuma sākuma, neattaptos situācijā, kad mani lūdz pastrādāt vēl pāris dienas, aizrakstīju ziņu priekšniecei, kura arī bija atvaļinājumā. Ļoti atvainojos par traucēšanu, pastāstīju, kas mani uztrauc un pajautāju, kas tagad notiks. Priekšniece atsaucās uzreiz: Nesatraucies, Ilze, tu mani nekad netraucē. Arī es lasīju šīs ziņas un esmu jau sazinājusies ar Renatu, viņa mainīja savu lidojumu, ielidos ātrāk un laicīgi būs darbā. Paldies, ka turi atvērtas acis un esi tik noraizējusies par savu darbavietu. Tāda it kā ļoti jauka ziņa, bet arī tāda mazliet Sēdies, divi! sajūta. Nesatraucies, Ilze, par to, kas nav tava problēma! Nu, ko lai dara? Vienpadsmit gados vecajā darbā es patiešām biju pieradusi rūpēties un uzņemties atbildību par darbu un darbavietu. Jāatrādinās. Godīgi uzrakstīju priekšniecei, ka daudz vairāk biju satraukusies pati par savu atvaļinājumu un saņēmu vēl jo labāku atbildi: es nekad nebūtu tev prasījusi, lai tu paliec strādāt! Tu esi pelnījusi savu atvaļinājumu un mēs visi būtu pāris dienas vienkārši padzīvojuši haosā. Labi to zināt – vīruss, orkāns vai vulkāna izvirdums, manu atvaļinājumu man neviens neatņems.
Tikmēr deCODE pēkšņi nolēma pārtraukt palīdzēt testu veikšanā uz robežas un ne Veselības ministrei, ne premjerministrei neizdevās ar viņiem vienoties. Visa atbildība par testēšanu pāris dienu laikā bija jāuzņemās Landspítali, kas tam vēl nebija gatavs. Bet risinājums tika atrasts ātri. Testēt 10 paraugus kopā un pārbaudīt tos atsevišķi tikai, ja kopējais rezultāts ir pozitīvs. Tas esot izmēģināts Vācijā un rezultāti atzīti par derīgiem. Un ko gan citu atlika darīt? Pateicoties robežu atvēršanai un spēcīgajai ferðumst innanlands (ceļosim iekšzemē) kampaņai Islandes tūrisma nozare tik tikko sāka atmosties no komas un izrādīt kaut kādas dzīvības pazīmes.
Beidzot pienāca arī manas brīvdienas. Divas nedēļas, vienīgās divas nedēļas mūsu ģimenei visiem kopā šogad. Pēc tam jau vīram jāatgriežās darbā, nedēļu vēlāk meitai bērnudārzā, vēl nedēļu vēlāk arī puikam jāsāk radināšanās nedēļa un tad jau man būs divi bērnudārznieki. Tā kā mazie vēl mazi un meitai joprojām paliek slikti mašīnā, mēs nemetāmies ceļot pa Islandi, bet gan salecām mašīnā un devāmies uz dzīvi Laugarvatnā, atbraucot atpakaļ uz pilsētu tikai, kad bija jāparaksta pirkšanas un pārdošanas līgumi par dzīvokli un māju. Tā kā dzīvoklis jau pa pusei ir izvākts un visas, ne gluži pavisam nepieciešamās, lietas un mēbeles jau stāv garāžā, dzīve sammerhausā uz doto brīdi ir krietni vien mājīgāka kā mājās un mēs pat īpaši neiespringstam uz to, vai laiks ir labs. Un laiks mūsu divās nedēļās kopumā bija gluži jauks Islandes vasarai. Visi esam vareni nosauļojušies, mazie dzīvojās pa piepūšamo baseinu uz terases, aizbraucām uz vietējo majdzīvnieku zoo. Parādījām bērniem pirmo reizi Geizeru un Gullfosu un abi ar vīru izplūdām nevaldāmos smieklos, kad pie geizeriem, starp tūristu pūļiem, starp sajūsminātiem uh! un ak! un wow! mūsu meita, dzimusi islandiete, kā pašu svarīgāko paziņoja: te smird pēc pirdieniem. Bet taisnība ir – geizeri, tāpat kā visi pārejie karstie avoti, ož pēc sēra.
Tā arī laimīgi gāja mūsu atvaļinājums – laukos, prom no pilsētas un cilvēkiem. Pat ziņām īpašu uzmanību nepievērsām. Kamēr pietuvojās Verslunarmannahelgi – augusta pirmā nedēļas nogale. Augusta pirmā pirmdiena vienmēr ir brīvdiena, tās ir vislielākās ceļošanas dienas Islandē, kā arī dienas, kad Vestmannaeyjar norisinās Þjóðhátíð – Islandes lielākais ikgadējais festivāls. Þjóðhátið ir varens pasākums, tas ir norisinājies jau kopš 1874 gada un šogad, pirmo reizi, tas tika atcelts. Dēļ Covid-19. Katru vasaru tiek ierakstīta īpaša oficiālā Þjóðhátíð dziesma, arī šogad, lai gan jau sen bija zināms, ka pasākums nenotiks. Cik savādi ir klausīties festivāla dziesmu bez festivāla. Ak, šis dīvainais gads.
Bet visādi mazāki pasākumi plānojas, arī mūsu treileru komūna rīko savu pasākumu. Ir dienas programma bērniem, ar atrakcijām un spēlēm, ir maza vakara programma un zaļumballe. Mēs ar vīru esam nolēmuši, ka tas būs vienīgais publiskais pasākums, ko šovasar apmeklēsim, arī meita jau no nedēļas sākuma sapņo un runā par ballīti. Un, kā par spīti, tieši nedēļā pirms Verslunarmannahelgi Covid-19 vilciens pavisam noskrien no sliedēm. Vēl pavisam nesen Islandes cipari bija vieni no labākajiem Eiropā, bet nu, ar katru dienu, ir jaunas ziņas par jauniem un jauniem saslimšanas gadījumiem un, kā jau mazā valstī, kā pirmajā vilnī, situācija no labas strauji kļūst par sliktu un tieši ar piektdienu, pirms Verslunarmannahelgi, pirmo reizi, kopš maija, kopāsanākšanas ierobežojumi atkal tiek pastiprināti. Ne vairāk kā 100 cilvēki vienuviet, 2 metru distance atkal ir obligāta, slimnīcās un pansionātos atkal krietni vien nogriezti apmeklējumi. Pirmo reizi arī cilvēkiem uzlikts par pienākumu vilkt maskas, vietās, kur nav iespējams ievērot 2 metru distanci – piemēram sabiedriskajā transportā. Mana darbavieta noreaģē uzreiz un uzdāvina katram darbiniekam kastīti ar 50 vienreizeizējajām sejas maskām. Tās tiek lietotas ražošanā un mums ir milzīgi krājumi. Aptiekās 20 maskas maksā 10000 ISK (~60€), ja vispār var atrast, tā kā dāvana ir laba.
Iemesls tam ir un, diemžēl, iemesls tam ir neapdomīgi un bezatbildīgi cilvēki. Īpaši, šoreiz, jāsaka, ka akmens ir emigrantu – kuri tik ļoti, ļoti gribēja doties brīvdienās – dārziņā. Jo redz, atradās cilvēki, kuri pēc atvaļinājuma negribēja sēdēt paši par savu naudu īsajā karantīnā un atrada veidu kā to apiet – neierakstot testa formā savu Islandes personas kodu un attiecīgi nesaņemot informāciju un ielūgumu uz otro testu. Pēc tam protams atrunājoties ar nezināšanu, ar to, ka angļu valodas formai tāda iespēja ir bijusi. Bet tie jau ir tikai attaisnojumi – informācija ir, tā ir viegli pieejama un jebkuram domājošam cilvēkam ar to vajadzētu iepazīties, nevis nakošajā dienā pēc atvaļinājuma slimam aizsperties uz darbu un aplipināt/aizsūtīt karantīnā visus savus kolēģus. Atšķirībā no pirmā viļņa arī grūti izsekot infekciju izcelsmei, daudzi no inficētajiem nav bijuši karantīnā, tāpēc ar pozitīva testa saņemšanu nosūta karantīnā daudzus citus.
Cipari tik un tā aug strauji. Uz doto brīdi jau 112 aktīvu infekciju un 946 atrodas karantīnā. Viens cilvēks ir slimnīcā, intensīvajā terapijā, pieslēgts pie plaušu ventilēšanas. Pirmdien, visticamāk tiks paziņots par jauniem, vēl stingrākiem ierobežojumiem. Tāda vilšanās! Izskatās gan, ka ne mums vienīgajiem kaut kas ir nogājis greizi – arī pārejās Eiropas cipari uzrāda gluži nepatīkamu tendenci. Kādu brīdi esam mierīgi, gandrīz normāli padzīvojuši un nu atkal sāksies.
Personīgi man, atšķirībā no marta, šoreiz nav tik ļoti bailīgi un nav tik liels stress. Esam to izdzīvojuši vienreiz un izdzīvosim arī otrreiz un, kas to lai zin, varbūt arī trešo vai ceturto reizi, ja vajadzēs. Bet žēl, tik žēl… bijām iesākuši ar bērniem iet uz baseinu, mazie bija tādā sajūsmā. No tā tagad būs jāatsakās. Puikam drīz radināšanās nedēļa dārziņā, kā tā tagad norisināsies? Vīram, iespējams, atkal būs jāpāriet uz darbu divās maiņās. Nākošnedēļ mēs pārvācāmies – kā mēs nopirksim visu, kas mājai vajadzīgs? Ak jel, ne tādas es sava atvaļinājuma beigas biju iedomājusies.

img_5018.jpg

29.10.2020. Trešais vilnis.

Šis nu ir tas gads, kad ļoti gribētos spēju pagriezt laiku. Uz priekšu vai atpakaļ. Cik lieliski tas būtu? Bet tā kā tādas spējas man nav un diemžēl nekad arī nebūs, vismaz atmiņās paskatīsimies uz pašu augusta sākumu un manu mazo cepienu par otro Covid-19 vilni, kas tad bija sācies Islandē. Jā, bija tāds otrais vilnis – jaunu inficēto cipari kāpa, Islande ātri vien pārsniedza maģisko 16 (jaunas infekcijas uz 100 000 iedzīvotājiem pēdējo 14 dienu laikā) skaitli, nokļūstot Latvijas melnajā sarakstā, tādejādi sabojājot atvaļinājumu pāris maniem paziņām un nozogot man iespēju uzaicināt uz kafiju kādu no manām Twitter paziņām.
Visu augustu katru dienu tika atklāts pa pārītim jaunu gadījumu, bet situācija kopumā izskatījās gana stabila. Tā teikt, otrais vilnis mums bija pavisam mierīgs. Tiesa gan, tas atkal nospieda uz ceļiem visu tūrisma jomu – tika nolemts, ka dubulta testēšana un īsā karantīna būs nepieciešama katram Islandē ielidojušajam, nevis tikai pastāvīgi dzīvojošajiem kā līdz šim. Un, protams, retajam tūristam ir vēlme, līdzekļi un iespēja noorganizēt piecas dienas karantīnā. Lai gan, joprojām, ļoti iesaku – Islande bez tūristiem ir burvīga.
Otrais vilnis jau gāja uz beigām, šādi tādi ierobežojumi atkal tika atcelti un Islande jau gandrīz bija pietuvojusies tam maģiskajam skaitlim, kas atceļ divu nedēļu karantīnas nepieciešamību ierodoties citā valstī. Mēs visi jau gribējām mazliet atviegloti uzelpot – re, mums atkal ir izdevies! Bet tad, ļoti strauji, mūs pārsteidza tas, ko Islandē sauc par trešo vilni – un trešais vilnis ir nesalīdzināmi smagāks par otro un arī par pirmo.
Mani pirmās ziņas par to, ka kaut kas nav lāga, sasniedza caur latviešiem no Twittera. Jāsaka godīgi, biju – droši vien tāpat kā daudzi citi – nogurusi no pandēmijas. Nespēju vairs katru dienu, precīzi 11:00 pārbaudīt covid.is lapu, kur tad tiek atjaunota jaunākā informācija. Arī visu dienu vairs nepakārtoju tam, lai noklausītos preses konferenci, drīzāk tikai izlasīju konferences pārskatu kaut kad, kad atradās laiks. Tāpēc ziņa Islandē šodien 77 jauni gadījumi, kas jums tur notiek? mierīgā sestdienas dienā mani pārsteidza nesagatavotu. O nē, ne atkal, kad mēs visi jau domājām, ka viss iet uz labo pusi. Tas bija 18. septembrī, nu jau gandrīz divus mēnešus atpakaļ. Redz, es pat uzreiz neuzsāku jaunu vīruszemes stāstu sēriju – man patiešām tik ļoti, ļoti gribējās ticēt, ka mēs ātri vien ar to tiksim galā un trešais vilnis būs tikpat mierīgs kā otrais. Bet tam nebija lemts tā notikt.
Pirmā reakcija bija ātra – tā kā šis infekciju daudzums bija nācis no izklaides vietām, uzreiz tika slēgti visi galvaspilsētas reģiona bāri un naktsklubi. Iesākumā uz to pašu nedēļas nogali, bet pēc tam vēl uz nedēļu. Infekcijas cipari turpināja pieaugt – tiesa gan, vairāk kā 70 jaunas infekcijas vienā dienā netika atklātas līdz pat 5. oktobrim, kad vienā dienā tika atklāti 99 jauni inficētie. Tikmēr aktīvu inficēto skaits kopumā bija sasniedzis jau 747 un karantīnā atradās 3571 cilvēks.
Ar 5. oktobri arī stājās spēkā jaunie pulcēšanās ierobežojumi – gandrīz tikpat stingri kā paši stingrākie pirmajā vilnī. Ne vairāk kā 20 cilvēki kopā, sporta zāles, bāri un izklaides vietas slēgtas, peldbaseiniem atļauts strādāt uzņemot ne vairāk kā 50% iespējamā cilvēku skaita. Vidusskolās un augstskolās ne vairāk kā 30 cilvēki, vismaz viena metra distance starp tiem un – pirmo reizi Islandē – obligāta masku lietošana. Maskas vispār tika pieprasītas visur, kur īsti nav iespējams ievērot distanci – piemēram sabiedriskajā transportā. Gods kam gods, mums neatradās daudz mazprātiņu, kuri sauktu masku par uzpurni un uzskatītu, ka tā grauj viņu personību – tieši otrādi, maskas sāka nēsāt ļoti cītīgi, arī vietās, kur to lietošanu jaunie noteikumi obligāti nepieprasīja. Principā, pēc 5. oktobra, aizbraucot uz veikalu bez maskas varēji justies kā lohs – maskas bija gandrīz visiem.
Pagaidām izskatās, ka savu pīķa stundu trešais vilnis sasniedza 16. oktobrī, kad aktīvi inficēto skaits sasniedza 1186 cilvēkus. Tajā dienā mūs visus apbēdināja arī ziņa par pirmo Covid-19 nāves gadījumu, kopš pavasara pirmā viļņa. Kopš tā brīža ir miruši vēl septiņi cilvēki un kopumā vīruss Islandē ir prasījis jau astoņpadsmit dzīvības. Bet kopš 16. oktobra aktīvi inficēto skaits mazliet ir krities ar katru dienu un izveseļojušos cilvēku skaits audzis straujāk kā inficēto. Bet svinēt uzvaru vēl ir daudz par agru!
Šis vilnis ir īpaši viltīgs un nepatīkams. Katru reizi, kad liekas, ka situācija uzlabojās, atkal un atkal gadās kāda jauna grupas saslimšana – ko islandiski vienā trāpīgā vārdā sauc par hópsýking – un mēs nonākam atpakaļ sākumpunktā vai vēl sliktāk. Piemēram 25. oktobrī Landspitālis Reikjavīkā bija spiests pasludināt ārkārtas stāvokli, jo infekcija bija ielavījusies kādā no slimnīcas nodaļām un saslima gan slimnieki, gan darbinieki viens pēc otra un ja arī akurāt nesaslima, tad nonāca karantīnā gan. Vispār slimnīcas noslogojums ir bijis krietni vien lielāks kā pirmajā vilnī. Pagaidām gan mēs vēl nerunājam ne par mediķu, ne gultasvietu, ne plaušu ventilēšanas aparātu nopietnu trūkumu, arī testu mums pietiek, un cilvēks ar kaut vismazākajiem simptomiem tiek uz testu tās pašas dienas laikā, kad sazinās ar ārstu.
Testēšanas pieejamību mūsu ģimenei nācās pārbaudīt praksē un tas bija šī gada bailīgākais un nervozākais brīdis. Pavisam parastā trešdienas rītā vīrs pat neaizbraucis līdz darbam griezās riņķī un brauca mājās – klepus, nogurums, lauž kaulus. Mums visiem ir mācīts, ka tādā gadījumā nedrīkst doties ārpus mājas, ir jāsazinās ar ārstu un jādodas uz testu. Īsti nezināju, ko tādā situācijā ir jādara man, tāpēc sazinājos ar savu priekšnieci un viņa ieteica arī man šo dienu pavadīt mājās – drošības dēļ. Vīrs astoņos no rīta piezvanīja vietējai poliklīnikai, atstāja savu kontaktinformāciju un gaidīja zvanu. Ārsts piezvanīja pēc nepilnas pusstundas, izjautāja par simptomiem un teica, ka ap desmitiem no rīta vīram jādodas uz testu. Īsziņā tika atsūtīts speciāls kods un drīz vien vīrs devās ceļā.
Keflavīkā testēšanas centrs ir ierīkots atsevišķā ēkā, tālu no pašas slimnīcas. Un Islandē ir pieņemts, ka tests cilvēkiem ar simptomiem tiek ņemts neizkāpjot no mašīnas. Liels angārs, pie iebraukšanas noskenē saņemto kodu, nostājies aiz citām mašīnām rindā un gaidi. Kad pienāk tava kārta, cilvēks pilnā aizsargtērpā pienāk pie mašīnas loga, noņem paraugu un vari braukt pa otru izeju ārā un gaidīt rezultātus, kam ir jābūt 24 stundu laikā. Vēlpietam, interesanti ir tas, ka ar pozitīviem gadījumiem vienmēr sazvanās – lai apzinātu kontaktpersonas, lai uzmanīgāk izjautāju par simptomiem un tā. Tikmēr negatīvajiem tikai atnāk vēl viena īsziņa. Tā nu bija viena gara un nejauka diena. It īpaši, ja iezvanījās telefons! Bet, paldiesdievam, pašā vakarā mēs saņēmām tik ļoti gaidīto ziņu – negatīvs. Parasta saaukstēšanās. Vīrs gan no tā maģiski vesels nepalika un tāpat neslimoja visu atlikušo nedēļu. Toties mēs ar bērniem nenonācām karantīnā un mūsu dzīve gāja uz priekšu kā vienmēr.
Tikmēr inficēto skaits turpina iet mazumā, bet diemžēl ne tik ātri un ne tik stabili kā mums gribētos. Diemžēl jāsaka, ka, kā vienmēr, galvenais iemesls tam ir cilvēku bezatbildība. Piemēram, liela cilvēku skaita saslimšana beigu beigās tiek izsekota līdz diviem franču tūristiem, kuri nav ievērojuši īso karantīnu, bet vakaros devušies dzert alu Reikjavīkas bāros un izklaides vietās. No izklaides vietām un sporta zālēm vispār nāk liels infekciju skaits. Atšķirībā no Latvijas, no skolām ne tik daudz – parasti ar pirmo pozitīvo testu skola vai bērnudārzs tiek aizsūtīts karantīnā un cilvēki tiek pastiprināti testēti – karantīna vairs nav 14 dienas, bet gan 7, veicot Covid-19 testu karantīnas pēdējā dienā, ja nav parādījušies simptomi. Ja simptomi ir parādījušies, tad, protams, testu veic ātrāk.
Bet, nepietiekami labā rezultāta un arvien jaunu grupu saslimšanu dēļ, no 31. oktobra pusnakts stājās spēkā līdz šim visstingrākie pulcēšanās ierobežojumi, kādi līdz šim ir bijuši. Kopā nedrīkst sanākt vairāk kā 10 cilvēki, izņemot aptiekas un pārtikas veikalus, kuros jāievēro distance un jāvelk maska. Sporta zāles, peldbaseini, izklaides vietas slēgtas. Ēdināšanas iestādes, kas pasniedz arī alkoholu, nedrīkst strādāt ilgāk par 21:00. Sporta treniņi, kora un teātra mēģinājumi aizliegti. Tuvas distances pakalpojumi – frizieris, manikīrs, masāža – aizliegti. Tas viss būs spēkā līdz 17. novembrim.
Manā darbavietā, kur nav vairāk par 30 darbiniekiem milzīgi lielās telpās un vienā kabinetā ne vairāk par četriem cilvēkiem, tas nozīmēja tikai mazas izmaiņas, sadalot cilvēkus vairākās maiņās pusdienaslaikā, lieku tikšanos atcelšanu un prasību uzvilkt sejas masku, pametot savu tiešo darbavietu. Vīra darbavieta, kur ir daudz vairāk cilvēku stipri mazākās telpās, dabūja likumīgu izņēmuma atļauju – pārtikas ražošana tomēr. Bet tāpat cilvēki tika sadalīti grupās pa 10, ar atšķirīgiem ierašanās un došanās prom no darba laikiem, nesatiekoties ne ģērbtuvēs, ne pārtraukumos un turoties pa gabalu viens no otra. Maskās viņi visi strādā jau kopš vasaras beigām tik un tā. Vismazāk izmaiņu – praktiski necik – ir bērniem. Uz bērnudārzniekiem un 1.-4. klašu skolniekiem neattiecās ne cilvēku skaita, ne distances ierobežojumi, mazie iet uz dārziņu kā parasti. Nedrīkst būt tikai vairāk kā 50 vienā telpā, bet mūsu bērnudārzi ir mazi un 50 bērni kopā tāpat nekad nesavācās. Lielākiem bērniem gan ir ierobežojumi – mazākās klases, distance, tiem, kas dzimuši pēc 2009. gada arī maskas. Islandē kopš pirmā viļņa sākuma, no visiem uzkrātajiem 5039 slimniekiem nav konstatēts praktiski neviens gadījums, kad mazs bērns būtu inficējis pieaugušo vai citu bērnu. Pieaugušie bērnus gan, tāpēc uz bērnudārza audzinātājām un skolotājām attiecās visi ierobežojumi. Kāpēc tā? Nez, es neesmu epidemiologs. Pieņemu, ka mums būtu varējis būt paveicies ar mazu bērnu skaitu grupiņās un klasēs kā tādās, viss tiek cītīgi tīrīts un dezinficēts, personīgā higiēna ir augstā līmenī, telpas tiek labi vēdinātas un bērni daudz dzīvojas ārā. Bet iespējams tam ar to nav vispār nekāda sakara. Jebkurā gadījumā, pagaidām bērnus uz dārziņu vedu bez bailēm un šoruden viņi vēl nav noķēruši pat īstas iesnas.
Aptuveni tā tas tagad izskatās leduszemē. Šodien, 06.11 ir pat ļoti laba diena – iekšzemē jauni inficētie tikai 19, bet uz robežas – 7, no kuriem 3 ar aktīvu infekciju, 4 vēl gaida antivielu rezultātus. 1414 ir karantīnā, bet 1060 – pēcatlidošanas karantīnā. 78 cilvēki ir slimnīcā, no tiem 4 intensīvās aprūpes nodaļā. Sabiedrība, kopumā, no visa šī ir nogurusi, bezdarbs kāpj un Islandes krona turpina krist. Jāsaka, arī es un mana ģimene esam noguruši un vairs neesam tik ļoti uzmanīgi kā pirmā viļņa laikā. Ja tad mēs tikai sēdējām mājās, vai pastaigājamies brīvā dabā, tad tagad tomēr uz iepirkšanos internetā neesam pārgājuši, vīrs reizi nedēļā dodas uz pārtikas veikalu un, laiku pa laikam, mēdz iemaldīties arī kādā būvniecības veikalā vai pastā – mēs tomēr remontējam māju. Arī es pati citreiz ieskrienu piemājas veikalā, ja nu akurāt mājās ir beidzies piens. Bet distanci mēs ievērojam, rokas dezinficējam, maskas velkam visur, kur jāvelk, un mums tik mīļos brīvdienu braucienus uz baseinu bijām atcēluši jau kopš augusta. Bet kā gribētos spēt to laiku pagriezt! Kā apnicis! Apnicis vērt durvis vaļā ar plecu, apnicis turēties pa gabalu no citiem cilvēkiem un iepazīstoties nesniegt roku. Ak jel. Kad šis būs beidzies es apskaušu un bučošu visus, kurus man būs kaut mazākais iemesls apskaut un bučot.

Map legend



Showing 1-82 of 82 items.
#LocationDateTypeType of place
  
1Islande
(Iceland)
21.03.2020 - 21.03.2020Mentioned in the textCountry
2Ķīna
(China)
21.03.2020 - 21.03.2020Mentioned in the textCountry
3Itālija
(Italy)
21.03.2020 - 21.03.2020Mentioned in the textCountry
4Ķīna
(China)
21.03.2020 - 21.03.2020Mentioned in the textCountry
5Itālija
(Italy)
21.03.2020 - 21.03.2020Mentioned in the textCountry
6Irāna
(Iran)
21.03.2020 - 21.03.2020Mentioned in the textCountry
7Alpi
(Alps)
21.03.2020 - 21.03.2020Mentioned in the textMountain, mountain range
8Minhene
(Munich, Bavaria, Germany)
21.03.2020 - 21.03.2020Mentioned in the textCity
9Londona
(London, Ontario, Canada, N6A 3K7)
21.03.2020 - 21.03.2020Mentioned in the textCity
10Islande
(Iceland)
21.03.2020 - 21.03.2020Mentioned in the textCountry
11Hūsavīka
(Húsavík, Iceland)
21.03.2020 - 21.03.2020Mentioned in the textCity
12Reikjavika
(Reykjavík, Iceland)
21.03.2020 - 21.03.2020Mentioned in the textCity
13Amerikas Savienotās Valstis
(United States)
21.03.2020 - 21.03.2020Mentioned in the textCountry
14Islande
(Iceland)
27.03.2020Mentioned in the textCountry
15Islande
(Iceland)
27.03.2020Mentioned in the textCountry
16Landspital
(Hringbraut 101, 101 Reykjavík, Iceland)
27.03.2020Mentioned in the textBuilding, house
17Islande
(Iceland)
27.03.2020Mentioned in the textCountry
18Fēru salas
(Faroe Islands)
27.03.2020Mentioned in the textIsland
19Islande
(Iceland)
27.03.2020Mentioned in the textCountry
20Itālija
(Italy)
27.03.2020Mentioned in the textCountry
21Spānija
(Spain)
27.03.2020Mentioned in the textCountry
22Francija
(France)
27.03.2020Mentioned in the textCountry
23Lielbritānija
(United Kingdom)
27.03.2020Mentioned in the textCountry
24Amerikas Savienotās Valstis
(United States)
27.03.2020Mentioned in the textCountry
25Anglija
(England, United Kingdom)
27.03.2020Mentioned in the textCountry
26Islande
(Iceland)
03.04.2020Mentioned in the textCountry
27Islande
(Iceland)
03.04.2020Mentioned in the textCountry
28Fēru salas
(Faroe Islands)
03.04.2020Mentioned in the textIsland
29Islande
(Iceland)
03.04.2020Mentioned in the textCountry
30Amerikas Savienotās Valstis
(United States)
03.04.2020Mentioned in the textCountry
31Ķīna
(China)
03.04.2020Mentioned in the textCountry
32Itālija
(Italy)
03.04.2020Mentioned in the textCountry
33Eiropa
(Europe)
03.04.2020Mentioned in the textRegion, area
34Islande
(Iceland)
03.04.2020Mentioned in the textCountry
35Islande
(Iceland)
03.04.2020Mentioned in the textCountry
36Agireiri
(Akureyri, Northeastern Region, Iceland)
03.04.2020Mentioned in the textCity
37Vestmannaeyjar, Iceland03.04.2020Mentioned in the textCity
38Bolungarvík, Iceland03.04.2020Mentioned in the textCity
39Islande
(Iceland)
03.04.2020Mentioned in the textCountry
40Keflavīka
(Keflavík, Southern Peninsula, Iceland)
03.04.2020Mentioned in the textCity
41Islande
(Iceland)
03.04.2020Mentioned in the textCountry
42Islande
(Iceland)
08.04.2020Mentioned in the textCountry
43Reikjavika
(Reykjavík, Iceland)
08.04.2020Mentioned in the textCity
44Bolungarvík, Iceland08.04.2020Mentioned in the textCity
45Islande
(Iceland)
08.04.2020Mentioned in the textCountry
46Landspital
(Hringbraut 101, 101 Reykjavík, Iceland)
08.04.2020Mentioned in the textBuilding, house
47Islande
(Iceland)
08.04.2020Mentioned in the textCountry
48Islande
(Iceland)
08.04.2020Mentioned in the textCountry
49Islande
(Iceland)
14.04.2020Mentioned in the textCountry
50Islande
(Iceland)
14.04.2020Mentioned in the textCountry
51Vācija
(Germany)
14.04.2020Mentioned in the textCountry
52Landspital
(Hringbraut 101, 101 Reykjavík, Iceland)
14.04.2020Mentioned in the textBuilding, house
53Landspital
(Hringbraut 101, 101 Reykjavík, Iceland)
14.04.2020Mentioned in the textBuilding, house
54Šanhaja
(Shanghai, China)
14.04.2020Mentioned in the textCity
55Bolungarvíka
(Bolungarvík, Iceland)
14.04.2020Mentioned in the textCity
56Islande
(Iceland)
14.04.2020Mentioned in the textCountry
57Reikjavika
(Reykjavík, Iceland)
14.04.2020Mentioned in the textCity
58Islande
(Iceland)
14.04.2020Mentioned in the textCountry
59Eiropa
(Europe)
14.04.2020Mentioned in the textRegion, area
60Reikjavika
(Reykjavík, Iceland)
14.04.2020Mentioned in the textCity
61Islande
(Iceland)
14.04.2020Mentioned in the textCountry
62Amerikas Savienotās Valstis
(United States)
14.04.2020Mentioned in the textCountry
63Lielbritānija
(United Kingdom)
14.04.2020Mentioned in the textCountry
64Reikjavika
(Reykjavík, Iceland)
03.05.2020Mentioned in the textCity
65Islande
(Iceland)
03.05.2020Mentioned in the textCountry
66Islande
(Iceland)
03.05.2020Mentioned in the textCountry
67Landspital
(Hringbraut 101, 101 Reykjavík, Iceland)
03.05.2020Mentioned in the textBuilding, house
68Reikjanesas
(Reykjanesbær, Iceland)
03.05.2020Mentioned in the textRegion, area
69Reikjavika
(Reykjavík, Iceland)
03.05.2020Mentioned in the textCity
70Islande
(Iceland)
03.05.2020Mentioned in the textCountry
71Islande
(Iceland)
03.05.2020Mentioned in the textCountry
72Islande
(Iceland)
16.05.2020Mentioned in the textCountry
73Grenlande
(Greenland)
16.05.2020Mentioned in the textIsland
74Fēru salas
(Faroe Islands)
16.05.2020Mentioned in the textIsland
75Anglija
(England, United Kingdom)
16.05.2020Mentioned in the textCountry
76Islande
(Iceland)
16.05.2020Mentioned in the textCountry
77Laugarvatn
(Laugarvatn, Iceland)
01.06.2020Mentioned in the textVillage
78Islande
(Iceland)
01.06.2020Mentioned in the textCountry
79Geizers, Islande
(Geysir, Iceland)
01.06.2020Mentioned in the textUnknown
80Tingvedliras nacionālais parks
(Thingvellir National Park, Thingvellir, 801 Selfoss, Iceland)
01.06.2020Mentioned in the textPark
81Tenerife
(Tenerife, Spain)
01.06.2020Mentioned in the textIsland
82Islande
(Iceland)
01.06.2020Mentioned in the textCountry

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.