#LFK Ak-166-69

Title
Inga Greiškāne. 30.03.2020.–21.04.2021. Pandēmijas dienasgrāmata.
Unit number
69
Category
Languages
Latvian
Date of submission
21.04.2021
Place and time of recording
30.03.2020 - 21.04.2021
Keywords
Open

30.03.2020.

Dzīvojam ar draugu vecā lauku mājā. Darba te ir tik daudz, ka par garlaicību nav ko domāt. Pirms nedēļas pārvedām vecmammu no pilsētas uz laukiem. Nospriedu, ka tā būs drošāk gan viņai, gan mums, jo savādāk būtu jābrauc gandrīz katru dienu uz pilsētu, jo viņai ir jāpilina zāles acīs un pati viņa to vairs nespēj. Viņas dēls strādā par autobusa šoferi, viņš it kā varētu ieiet pie viņas, taču nolēmu, ka šajā laikā tas ir pārāk riskanti. Mašīnas mums nav, tas arī nedaudz apgrūtina mūsu ikdienu. Labi, ka ir izpalīdzīgi draugi, kas aizved vienreiz nedēļā iepirkt nepieciešamās preces. Tā mēs te dzīvojam - dabīgā izolācijā. Patiesībā liekas, ka nekas īpašs mūsu dzīvē nav mainījies, ja nu vienīgi augstskola tagad ir attālināti un ir lielāks stress braukt uz pilsētu. Tā kā mācāmies tēlniecību, laukos resursu pietiek. Un nedaudz iekonomējam ceļa naudiņās, jo vairs nav jābrauc uz akadēmiju. Tā, ka tas pat ir labi. Kad bija siltākas dienas, strādāju pie sava pirmā lielā zedeņu žoga.

OMbqdQ5.jpg

03.04.2020.

Studijas turpinās, tikai viss joprojām notiek mājas režīmā. Mājās ir jūtami ieviesusies lielāka kārtība. Un lielais vējš liek vairāk būt pa majām un veidot darbus akadēmijai. Drīz būs atkal silts un mierīgs laiks un nāksies vēl paralēli paspēt sagatavot zemi un sastādīt kaut ko dārzā. Ir tā, ka brīva laika galīgi nav un joprojām par to sapņoju ka varētu bezdarbībā paskatīties kādu filmu vai īstenot savu ideju projektiņus, kas nolikti malā līdz brīdim, kad nebūs ko darīt.. Vecmamma arī te labi jūtas. Tāda mierīga mājas idillīte. Fonā skan LR1 un sajūta tāda, ka pamazām jau sākam pierast pie šīs ikdienas informācijas, taču ritms mums paliek gandrīz nemainīgs. Tikai nedaudz biedē doma, ka atkal būs jābrauc uz pilsētu. Vakarnakt sāku veidot pašportretu no izraktā dīķa māla.

XjjW1ds.jpg

10.04.2020.

Ir aktivizējies vulkāns manī. Ik pa laikam tas izmet kādu lavas kunkuli uz to apkārtējo pasauli, kas man te apkārt ir. Viss - pandēmija, akadēmija, sadzīve, ikdiena..stress tam visam piemet karstumu un ik pa laikam izvirstu. Pat liekas, ka staigāju apkārt kā tāds aktīvs vulkāns un laistu visur, kur iespējams savu lavu..un redzu kā tā līst virsū un atstāj deguma pēdas. Pārāk daudz kas ir sakrājies un rada emocionālu spiediena sajūtu. Taču nav telpas, kur to atbrīvot. Atliek to transformēt. Pietrūkst savas personīgās telpas un jo īpaši laiks sev tā, ka esmu te un tagad viena pati ar sevi. Esmu ļoti jūtīga - kā gliemeža "acis" un tajā pašā brīdī skarba un, liekas, neiejūtīga. Uzpeld visu laiku kaut kādas problēmas, kas pat nav saistītas ar mani pašu, taču, tās izsit mani no iekšējā līdzsvara. Kā savest sevi kārtībā? Tad, kad emocijas ir sasniegušas savu augstāko stāvokli, tās ir jāatlaiž. Jāļauj tām aiziet, pieņemot visu, kas dotajā brīdī notiek tā kā tas notiek, necenšoties emocionāli lauzties tam visam cauri vai kaut ko mainīt, tajā pašā brīdī saglabājot vēsu prātu un emocionālo vēsumu. Emocionālie sabiezējumi kairina mani pašu un apkārtējos un rezultātā es saņemu atpakaļ jaunus kairinājumus, kas pastiprina jau esošo kairinājumu. Tā rodas problēmas.
Dārza darbus esmu nedaudz atlikusi un aktīvāk strādāju pie akadēmijas darbiem. Katrs izdarītais darbiņš liek justies man labāk.

Lti0I4F.jpg

17.04.2020.

Lieldienas pagāja mierīgi. Lai gan man prātā Lieldienu noskaņa nebija. Izmantoju brīdi, ka māte atbrauca un nebija kādu laiku jādomā par ēdienu. Jo ēdiena taisīšana man dienā aizņem 6 stundas. Mums ir malkas krāsns un process ir laikietilpīgs. Tā, ka pa Lieldienām varēju "atslēgties" no ikdienas darbiem un pilnībā pievērsties akadēmiskajiem darbiem. Stress ir par darbiem, kas vēl jāsadara akadēmijā. Man to visu ir grūti laicīgi izdarīt. Vairāk morāli, bet arī fiziski. Par pasaulē notiekošo stresa vairs nav, tā jau kļuvusi kā ikdienas norma. Sajūta, ka pirmais, tas lielais vilnis ir pāri. Jāgaida otrais lielais vilnis. Nezinu, ko tas nesīs, taču jābūt gataviem. Morāli gataviem.
Pavasaris jau klāt un vēroju kā zāle zeļ un priecājos par skarbo laiku, kas pēdējās dienas valda laukā, jo tas liek man palikt mājā un pildīt darbus.
Fotogrāfija ir apstājusies. Nav pasūtījumu.. Tas bija mans peļņas avots. Pagaidām vēl iztikt kaut kā var. Valsts pabalstam nepieteicos. Ceru, ka drīz tomēr atradīšu pati kādu risinājumu.
Labi, ka pavasaris aiz loga, nevis rudens vai ziema. Tas dod cerību un miera sajūtu, ka būs ko darīt un jo vairāk izdarīšu šajā laikā, jo vairāk augļus no tā visa iegūšu.
Pandēmija - tas ir kā lielais vilnis, kas pāri veļas. Izdzīvos tie, kuri prot sērfot vai ir labi peldetāji. Pārējie pagaidām ir atstāti likteņa varā. Sajūta, ka pirmais vilnis jau ir pāri un nāks otrais. Nevar vēl zināt kāds tas būs, taču būs. Klausoties radio, dzirdu kā vārdu pandēmija pamazām nomaina vārds krīze. Jā, iespējams tas būs tas otrais vilnis.
Šodien kaimiņš piezvanīja, rīt bēres. Pandēmijas dēļ viņš nevarēja satikt savu sievu un atvadīties. Jo ir jāievēro drošības noteikumi. Visskumīgākais man liekas šajā visā ir tas, ka viņš nevarēja būt viņai blakus pēdējās dienās. Ja cilvēks ar to pats nesaskaras, tad liekas, ka tas nekas briesmīgs nav un viss, kas apkārt notiek, ir burbulis. Tas pārsprāgst brīdī, kad mēs paši sākam ciest. Un tas man lieka aizdomāties, cik patiesībā briesmīgi ir tajos reģionos, kur vilnis ir bijis spēcīgāks. Tas ir kā cunami. Un sekas tam ir graujošas, kas vēl ilgi atstās dziļas rētas. Taču tieši šādos brīžos mainās cilvēce. Un es ceru, ka tas mūs visus mainīs uz dziļāku sapratni vienam pret otru, radīs lielāku cieņu pret dabu, jo bez tās mēs esam kā bites bez nektāra. Un es ceru, ka cilvēki aizdomāsies par to, kāpēc mēs esam šeit un kas ir tas patiesas, kas būtu te jādara.

qCDSByd.jpg

28.10.2020.

Pandēmija ir atpakaļ ar jaunu vilni, iespējām un sekām. Viss mainās un ja pats visu laiku nemainies, tad ir grūti. Ir grūti peldēt pret straumi un ir vēl grūtāk, ja zini, ka tuvojies nezināmam ūdenskritumam, nenojaušot, cik tas ir liels. Man personīgi šis laiks ir tikai devis, jūtos diezgan ērti, jo pēc dabas man patīk dzīvot diezgan izolēti no apkārtējās pasaules. Arī finansiālā ziņā jūtu atbalstu no valsts, tā, ka nav nemaz tik traki, ir pat labāk kā bija. Ļoti to novērtēju un saprotu arī tādu lietu kā nodokļu sistēma. Taču rada bažas tas, ka tā atkal mainās. Un šajā trakajā pārmaiņu laikā.. Rakstīšu godīgi, lai gan mani ienākumi nav nekādi diži lielie, tomēr godīgi maksāju nodkli, taču ja man būs jāatdod vairāk no manas peļņas, es to tiešām nevarēšu atļauties. Man liekas, ka būtu godīgi desmitā tiesa no ieguvuma. Man liekas, tad cilvēki atļautos maksāt nodokļus. Savādāk tas ir liels slogs..Labāk, ka cilvēki var atļauties maksāt nodokļus kā mēģinās apiet sistēmu, lai vismaz kaut ko nopelnītu..
Vasarā biju pārsteigta par to, ka Latviju reklamēja kā labu tūrisma vietu ar to, ka mums ir viens no zemākajiem saslimstības rādītājiem..Te arī ir rezultāts..Vienu brīdi jau bija ļoti labi. Pa šo visu laiku sajūta pret kroni noplok. Tā man ir kā spēle - mērķis ir tikt līdz galam veselai. Mana baba (Latgalē tā sauc vecmammas) joprojām dzīvo ar mums laukos. Māja ir caura un grīda auksta, taču laiks lutina, lai gan nojaušu, ka tas arī nav uz labu. Viss mainās.. Klimats mainās. Mēs te fokusējamies uz maskām, kamēr citur viss pazūd zem ūdens vai deg ellīgās liesmās.. Taču prieks par sevi un domās uzsitu sev uz pleca, jo esmu laba mazmeita. Viņa nav pamesta kaut kur pansionātā vai likteņa varā. Esmu jau pieradusi pie šī ritma. Viņa ir pelnījusi nodzīvot savu atlikušo mūžu pienācīgi un jūtu, ka tā ir mana misija - rūpēties par viņu.
Akadēmijā praktiskās nodarbības vēl ir klātienē, teurētiskās attālināti, lai gan nesaprotu, kāda atšķirība pēc būtības. Akadēmijā esot un satiekot kādu tomēr izjūtu iekšēju stresu un būu priecīgāka strādāt pilnīgi attālināti. Tiku pie stipendijas, tas palīdz izdzīvot šo laiku. Man šis laiks ir iespēju laiks un stresa laiks, kad atrodos pilsētā.
Vēroju sabiedrības domu un saprotu, cik sašķeltā laikmetā mēs patiesībā dzīvojam. Katram ir sava taisnība un tā tas ir un to nav grūti pierādīt, sarušinot pāris sagrāpstītus argumentus. Skumji, kad pazūd racionalā domāšana.
Nesaprotu tikai vienu - kāpēc pansionātos tik bieži notiek saslimšana un veikalos, kur ir visintensīvākā sabiedrības plūsma tik pat kā nekādas saslimšanas, vismaz neesmu dzirdējusi..Šī doma mani urda jau no pirmā pandēmijas viļņa un nedaudz mulsina. Taču tā dēļ man nav grūti valkāt masku sabiedriskās vietās, tas pat ir interesanti vērot cilvēka acīs emocijas.
Tādas nelielas pandēmiskas atraudziņas par visu šo laiku..
Turpmāk papildināšu dienasgrāmatu ar kādu dokumentālu attēlu no savas ikdienas un dienas aprakstu, lai nav jāraksta un jaālasa visu laiku par vienu un to pašu. Var taču savādāk.

29.10.2020.

Diena patīkami drūma. Liekas, ka rudens ir apstājies. Teorētiskās lekcijas notiek attālināti un varu būt pa mājām. Tas mani priecē. Nesen sāku skriet. Šodien nolēmu skriet uz mežu, lai paņemtu sausās egles. Diezgan caura māja un malka iet uz beigām. Mežā redzēju alni, kas pazuda dziļāk mežā. Jā, viņš tur dzīvo, kasa egles ar ragiem un dod iespēju man tikt pie egļu sveķiem. Atgriezos mājās ar trīs egļu kārtīm. Pa ceļam apskatījos, kas notiek dārzā. Dārzs ir aizmirsts un nezālei tur patīk būt. Vēl pa kabacim atradu un siltumnīcā nenovāktie tomāti ir izdomājuši dzīt jaunas atvases un pat iet ziedā. Neliela fiziskā slodze mani "sakārto" un es spēju izdarīt lietas, ko iepriekš nevarēju saņemties un viss karājās gaisā. Tas mani pat nedaudz morāli smacēja. Tiku galā ar fotosesijas bildēm un nu beidzot varu ķerties klāt veidot lidojošo putnu.

Foto%20Nr.jpg

01.11.2020.

Vakar taisīju fotosesiju. Savādāku kā parasti. Tā bija mēmā fotosesija. Klusējot mēs gājām cauri pilsētai gar upi. Ar savu klusumu es viņai ļāvu būt. Noliekot modeli pareizajā vietā un gaismā, jā, var radī kaut ko skaistu, taču, ļaujot viņai plūst kā straumei un mesties līdzi un ķert mirkļus bez vārdiem, var radīt kaut ko patiesu. Bieži vien vārdi ir lieki, taču mēle ir pārāk lunkana un spļauj ārā visu, kas uz zoba. man tā bija laba pieredze, jo tā vien gribējās viņu apstādināt un nolikt pie kādas sienas vai tuvāk upei.. bet tad tas vairs neūtu viņas stāsts, tas būtu mans stāsts - saraustīts un lakonisks. Jā ir skaisti un tas arī viss.
Jūtu, ka sabiedrība ir nogurusi no šā pasākuma. Kad esmu pilsētā, jūtu kā nogurums plūst man cauri. Ja agrāk mana miesa savilkās čokurā, kad biju Rīgā, tad tagad sāku to just arī Rēzeknē. Diezgan depresīvi un vēl rudens dod klāt savu gammu. Tāda tā tagad informācija un sabiedrība ir kā sūklis..
Šodien beidzot zilas debesis ieraudzīju un tik labi, pat vecmamma saņēmās iziet ārā pastaigāt. Pa dienu bijām aizbraukuši uz Sakstagala pusi. Tur man bija jābildē cepumi. Tādi paši kā bērnībā. Nevaru sagaidīt, kad viņi izlaidīs ne uz margarīna bāzes, bet uz sviesta. Mmmm..Citur kaut kā bail tos saldumus pirkt - piestūķēti ar pasaules šausmām un pa virsu tonna ar cukuru labākai garšai. Mājās braucot, satikām divus aļņus. Tik reti redzu viņus un tik skaisti viņi.

M%C4%93m%C4%81%20fotosesija.jpg
Alnis%20uz%20ce%C4%BCa.jpg

05.11.2020.

Vakar biju aizbraukusi uz Rīgu. Pārim taisīju fotosesiju un pēc tam bija zakss. Visi tikai maskās, ielaiž strikti pēc grafika. Es nedrīkstēju pat bildēt, jo bija paredzēti tikai 4 cilvēki.. Sagadījās tā, ka lieciniece aizmirsa pasi un man bija pase, tāpēc, lai procesu neapstādinātu, pieteicos kā lieciniece un līdz ar to tiku arī pie fotografēšanas. Skumīgi bija pat tas, ka pāris nevarēja sabučoties, viņi tak viens ar otru visu laiku kopā.. viss bija maskās, viss notika ātri.. Kas mani pārsteidza, ka cilvēki bija - bija pirms mums un pēc mums. Neskatoties uz to, ka tāda situācija un apstākļi, cilvēki nāk un viss notiek.

06.11.2020.

Šodien atlaidās bremzes. Dzirdu tikai pīpīpī biukš! Skrienu, skatos, mašīna noripoja no kalna un trāpīja kokā. Tur arī sabruka mana mazā drošībiņa..kā es tagad tikšu uz pilsētu? Ar sabiedrisko negribās braukt dēļ tā vīrusa..muļķīgās attieksmes dēļ. Tu ej dari visu, lai būtu pēc iespējas labāk un drošāk un tad BAM! Še tev mana attieksme! Paldies, ja mani neuzklups vīruss, tad mani apēdīs stress. Un tas nav saistīts tik ļoti ar vīrusi, cik ļoti ar attieksmi pret lietām..

07.11.2020.

Vakar jau biju noķērusi domās savu dusmu mākoni, taču palaidu to vaļā un ļāvu tam būt. Un tad tikko sapratu, ka varbūt tam tā bija jānotiek un tai mašīnai vajadzēja noripot un varbūt arī tam vīrusam arī ir jābūt te un tagad. Jo cilvēce ir ieskrējusies vāveres ritenī un nemana, kā paiet dzīve. Tas patiesībā ir kā retrīts visai pasaulei. Kurš to pieņem un ievēro, kurš ar to netiek galā vai ignorē. Tači ir arī tādi, kas jau sen to ir sapratuši un izgājuši tam cauri un uz pasauli skatās citādām acīm un ar citādāku attieksmi. Man personīgi šis laiks ir vairāk devis kā ņēmis un iespējas arī vairāk paverās un radošajam garam ir vairāk laika. Ir tie stresa brīži, taču ar tiem var tikt galā, izmainot savu attieksmi pret apkārtējo vidi. Un tas ir tas pie kā pēdējā laikā strādāju un tas nav viegli. Varu to velnu aiz ragiem noķert, taču savaldīt vēl nav man pa spēkam. Man ir viegli, jo savā veidā izolācijā aizgāju jau kā četrus gadus atpakaļ, kad atstāju draugu Rīgā un pārvācos viena pati vecā lauku mājā. Sākumā bija savādi - es šeit viena pati un visa pasaule tur Rīgā.. visi mani draugi un draudzenes..paziņas.. notikumi..bet es to pieņēmu un sāku pamazām dzīvot te viena un tagad saprotu, cik svarīgs man bija šis laiks un pāreja un ka tas man palīdz izdzīvot šajā laikā. Sēžot te pasaules nostūrī, es kļuvu par pasaules vērotāju. Pārsvarā biju tikai ar savām domām un kaķi. Un neizjutu pamestības sajūtu. Man bija labi pašai ar sevi. Es netiecos pēc sabiedrības, lai gan reizēm tā pati atnāca un es to pieņēmu un biju pateicīga. Tagad notiek kaut kas līdzīgs, tikai ne pēc brīvas gribas un tas rada sabiedrībā stresu un protestus, neapmierinātību ar pastāvošo kārtību. Taču ir cilvēki, kam tieši šis laiks palīdzēja beidzot izdarīt mūžīgi atliktos darbus, pārdomāt dzīvi. Man liekas, ka šis laiks ir laiks, kas parāda mūsus patiesajās krāsās - parāda, kādi mēs esam, ko domājam, kam ticam, neticam, kā dzīvojam un pats galvenais - kur ejam. Jo, kad dzīvoju laukos viena, es centos sev atbildēt uz jautājumu - kāds ir mans patiesais mērķis būt šeit. Kāda ir mas dzīves jēga uz šīs planētas? Vai, lai pelnītu naudu, satiktu vīru, piedzmdētu bērnu paņemtu kredītu un nopirktu māju? - manuprāt tas ir viens no zobratiem vāveres ritenī, kas liek mums tā domāt, ka tas ir dzīves pamats. Noskriet visu dzīvi un tad pamosties pirms nāves, labi, ja.. Sabiedrība ir tik tālu aizskrējusi, ka bez naudas nav iespējams dzīvot. Nauda ir kā vīrsuss, kas mūs apēd. Sadala šķirās, nogalina, izvaro.
Un tad es ieeju upē un ļaujos tai - tas ir biedējoši, taču spēja ieklausīties savā sirdī nevis prātā, ir pareizais ceļš. Sākuma sirdi no prāta ir grūi atšķirt. Līdzīgi kā mūzika - saprast notis. Taču jo vairāk uz to koncentrējos un izdaru pareizās izvēles, jo skaidrāks top mans prāts un ceļš pamazām izgaismojas. Jo nav nozīmes sapņu pilīm, ja mēs neesam patieis laimīgi un patiesi savā iekšējā pasaulē. Un tāpēc šis laiks kaut kādā ziņā ir labs pārdomu laiks, lai saprastu, kur mēs tagad esam un kur un kā gribam virzīties tālāk. Jo kad dzīvoju Rīgā, manī dzisa iekšējā uguns, kad pārvācos uz laukiem, es atkal sajutu dzīvi, es sajutu kā ir dzīvot, just dzīves garšu. Un tieši tas dara mani stipru.

DSC00161_2000x1125.jpg

Darbs no cikla "Mēmās fotosesijas" - esmu sākusi veiot mēmo fotosesiju ciklu, kur fotosesija notiek pašplūsmā bez vārdiem.

09.11.2020.

Lai gan neaptaujāju savu draugus, kam ir/nav kovids, tomēr sarunas laikā ar draudzeni izrādījās, ka ir viena paziņa un mani pārsteidza viņa rīcība - šis cilvēks bija tuvā kontaktā ar vienu citu paziņu, pats zinādams, ka ir pozitīvs. Viņš viņu neinformēja un nievēroja distanci. Tas ir nedaudz biedējoši, ka ir šāda attieksme un šādi cilvēki. Varbūt jaunie , jā, spēcīgāki, taču, ja viņš būtu mani apskāvis un man varbū būtu vieglāk parciest šo slimību, taču šaubos, ka mana vecmamma izdzīvotu, kurai veselība vairs nav tik laba. Šis gadījums man liek aizdomāties, ka neskatoties ne uz ko, ar VISIEM, ar kurien nav ikdienišķa saskarsme labāk ir ieturēt distanci, vismaz tiem, kuriem ir jebkāda saskarsme ar vecākiem cilvēkiem. Ceru, ka neveidojas tādas situācijas, ka kādam gados vecam cilvēkam ir mantojums un lai paātrinātu lietu, atnes kovidu..Es tiešām ceru, ka tā tas nenotiek. Lai gan cilvēcīgā vienaldzība man vairs nepārsteidz..
**
Šovakar sajutos nedaudz savādāk, izmērīju temperatūru un 37.. Ceru, ka tikai saaukstēšanās.

12.11.2020.

Kolēģe no akadēmijas bija karantīnā, jo viņai bija komunikācija ar Kovid saslimušo, taču pārbaudi netaisīja. Viss labi esot. Es tik domāju - ir taču asimptomātiskie gadījumi, ka nekādu izmaiņu labsajūtā nav, taču Kovid ir. Kāpēc uz to tiek pievērtas acis? Jo sanāk, ka pasīva Kovid vīrusa pārnēsātāji ir visbīstamākie un rada lielākus draudus slimības straujākai izplatībai. Un joprojām nevaru saprst, kāpēc kasieri, kuriem ir visintensīvākais un lielākais kontakts ar cilvēkiem, neslimo. Vakar Rēzeknē 50 saslimušie. Kāpēc mūs tur neziņā? Man liekas, ka tas nav cilvektiesību pārkāpums, ja es varētu zināt, vai tas ir perēklis, vai vīruss pilsētā ir izplatījies nekontrolējami un man būtu rūpīgāk jāsaplāno braucieni uz pilsētu un taktiskāk jāpārdomā dienas ritms. Man liekas, ka tas ir psiholoģiskais terors sabiedrību turēt aptuvenā nojausmā par slimības izplatību. Kad Latvijā bija labi rādītāji, mēs sevi reklamējām ārzemniekiem kā drošu valsti, kur tūristi var atbraukt atpūsties. Kur ir loģika?! No pirmdienas karantīna, taču, atrodoties pilsētā, to nevar īpaši just. Cilvēki ir pieraduši vai jau "atrofējušies". Tas viss manī rada stresu un neizpratni par notiekošo. Es justos drošāk, ja zinātu, cik ir saslimušie katrā pilsētā, nevis aptuvenos apzīmējumus un vai izplatība tiek kontrolēta attiecīgajā pilsetā vai tā ir izgājusi "ārpus rāmjiem". Ja sākotnēji 50 Latvijā dienas laika bija ļoti daudz, tad tagad tas ir vienā pilsētā un simti gadījumu jau tiek "baroti" mums kā pieņemama norma salīdzinoši ar pārējām valstīm un bez maz vai satraukumam pamata nav, redz paši jau esam vainīgi, ka tā notiek. Un tas rada spriedzi vēl lielāku visā šajā situācijā. Plus vēl nodokļu jaunā kārtība. Kas mūžīgi mainīga un kļūst arvien neizdevīgāka "mazajiem". Ja sākotnēji vēl bija pieņemami un izdevīgi turēti pāris gotiņas saimniecībā, tad tagad tas gan likumiski, gan finansiāli ir ļoti neizdevīgi, mazie tiek iznīcināti, atstājot vietu lielajām firmām. Un kas notiks, ja tas lielais aizies pa burbuli? Tas ir kā kāju noraut, taču, ja ir daudz mazas saimniecības, tad tas rada mazāku risku. Tas viss rada lielāku stresu un līdz ar to pieaug veselības problēmas, pieaug slimnieku skaits, paaugstinās slodze slimnīcās, zūd medicīnisko pakalpojumu kvalitāte. Paralēli strauji notiek klimata pārmaiņas, liekas, Kovids tam visam met lielu ēnu un sabiedrība par to maz aizdomājas. Ugunsgrēki, plūdi ledāju kušana - ziātnieki mūs visu laiku brīdina un mana paaudze to noteikti piedzīvos. Taču nekas netiek darīts. Kamēr tas mūs neskar tieši, mēs par to nedomājam - tā ir izteikta cilvēcības pazīme. "Ja man nav kovids, tad kovids neeksistē." Tad kāpēc mums ir dotas smadzenes un spriestspēja? Lai izdomātu, kādā krāsā kleitu pirkt? Un vēl skumji ir tas, ka latvieši ir mūžīgie salīzinātāji ar citiem. Mēs sevi mierinām un sakām, ka viss ir diezgan labi, jo uz citu fona mums ir labāka situācija. Tas nekas, ka pavasarī aizrāvās elpa, kad bija apstiprinātas 45 saslimušas personas. Manuprāt situācija ir diezgan nopietna un būtu jārīkojas pēc fakta nevis ar labāku cerību nakotnē. Šādās situācijās "muļļāties" nedrīkst. Vērojot Kovid situāciju Latvijā, man liekas, ka slimības ierobežošana notiek ar aizsietām acīm akli virzoties uz priekšu, cerībā novilkt esošo situāciju līdz vakcīnai, nenojaušot kādas darbības un kāda sabiedrības reakcija tam visam būs. Tāds neliels domu sabiezējums par visu šo, kas tagad notiek.

13.11.2020.

Man liekas, ka sabiedrības nepatika pret notiekošo rodas neziņā par to kā tas viss darbojas. Varbūt jau ir, es nezinu, taču sabiedrības izglītošanai būtu labi uztaisīt kādu dokumentālo filmu par to, kas tagad notiek un kā tas notiek. Jo liekas viss ir kā tādā plīvurā tīts.
Šodien man galva sāp, tā gadās ik pa laikam. Kaut kas migrēnveidīgs. Neesmu bijusi pie ārsta. Vecmammai arī nav īpaši labi - smaganas iekaisušas. Deguna dobums iekaisis, taču viņa atsakās braukt pie ārsta, jo bail. Nav labākais laiks. Man pašai pie zobārsta bija jābūt, taču nepiesakos, gribu nogaidīt, kad situācija normalizēsies. Mēs vēl varam kaut kā pavilkt, taču kā ir ar akūtiem gadījumiem? Slimo skaits palieka lielāks, un ja tā turpināsies, pavisam drīz būs slimnīcu "erors". Ja pavasarī kļuva siltāks un viss pamazām plauka un dienas bija arvien gaišākas, tad tagad tas ir pretēji. Paliek viss drūmāks, slimo skaits ir salīdzinoši ļoti liels, dienas paliek tumšākas, aukstums, izmaksas paliek lielākas un nopelnīt naudu kļūst grūtāk.

16.11.2020.

Pamazām jūtu kā atgriežos atpakaļ uz sliedēm savā iekšējā līdzsvarā. Ieklausos sirdsbalsī, cenšos noķert stresu sevī un atlaist to, reizēm jūtu, kā ķermenis savelkas. Tas tāpēc, ka daudz kas jādara un paralēli stāv rinda un lien virsū jaunas idejas. Taču viss jāsaliek pa plauktiņiem un pēc kārtas. Ļauju sev būt un ceru, ka viss saliksies kā tam lemts. Kad ir ko darīt, tad nav laika domāt par Kovid, nav laika draugiem un socializācijai. Lielisks laiks, lai realizētu savas personīgās idejas vai sen atliktie darbi.

18.11.2020.

Drūmi sit domās dzīvības pulkstenis
Ziedi bez ūdens vīst.
Mežs šalc.

Me%C5%BEs%20(1).jpg

19.11.2020.

Ārā pūš vējš. Aizpūš domas projām. Paliek klusums.

Domas šaudās vai sūtīt atraudziņas vai uzvilkt buru un airēt pretī savam horizontam. Un tad atduros pret grābekli - vai mani sapratīs? Vai tas man ir svarīgi? Ja godīgi, tad nē.
Man liekas tas nogurdina - šīs "n-tās" "atraudziņas". Un te es noķeru savu domu un cenšo to savaldīt un sakārtot. Ir gaisīgi grūti. Tā vietā lai atražotu, gribās kaut ko radīt. Un sajūta, ka tulīt tulīt jau tas notiks un būs!
Liekas, ka tulīt tulīt no kūniņas līdīšu laukā, jau pavisam tuvu. Liekas, ka ritms arī ir noķerts. Viss sāk kristalizēties.

23.11.2020.

Šodien savāda diena.. Sadūru pirkstu ar stikla lausku, kas nez kāpēc bija uz galda, mana baba saplēsa pirkstu, mazgājot krūzi, lai gan asu malu tai nav un mums īsi pirms izkāpšanas mašīnā pazuda atslēga. Un nevar atrast.

25.11.2020.

Atslēgas šodien atradu ledusskapī maisiņā, kur ir gaļa. Būs kaut kā iekritušas.
Sajūta, ka apkārt savelkas melni mākoņi. Taču iekšēji ir laba sajūta un deg radošais prāts.
***
Draugs mācās bezdarbniekos attālināti, valstī ir nopietni ierobežojumi, šodien uzzināju, ka slimnīcā atklāta slimība 30 darbiniekiem un draugam rīt jāiet klātienē pildīt tests bezdarbnieku kursos un viņi kopā ir ap 10 cilvēkiem.. Ņemot vērā situāciju valstī, man liekas, ka ir muļķīgi veidot mācības attālināti un pildīt visu dienu testu no 8:30 līdz 14:30 klātienē bez maskām..Man mājās ir vecmamma, kuru vēlos pasargāt, taču kā lai es to izdaru, ja ir šāda situācija?

27.11.2020.

Lukašenko pataloģiskā ticība - uzskatīt, ka vīruss ir izdomāts. Tikai, kad skars pašus, tie cilvēki varbūt sapratīs savu kļūdu. Ir jāspēj pielāgoties reālajai situācijai, nevis to jānoliedz vai jāsludina noliedzošo teoriju. Šis laiks izgaismo patieso sabiedrības un valdības spoguli. Muļķīgi ir noliegt, svarīgi ir meklēt citus risinājumus, lai mēs veiksmīgi izairētu cauri negaisam okeāna vidū.

28.11.2020.

Rīcībā ir spēks. Daudzi runā, taču reti kurš dara.
Kad daru, redzu rezultātu, kad runāju, tad runāju.
bf118edb-c602-40dd-b7bf-c6ab2e5ca013.jpg

Darbs skatēm, vēl procesā..

30.11.2020.

Šaušelīgā nodokļu sistēma, kas miglā tīta. Sabiedrības gars plaisā un to izgaismo pandēmija. Pārsteidz tas. ka cik radikāli pretēji mēs ticam dažādiem viedokļiem. Es neticu nevienam, taču vados pēc fakta un man nesagādā problēmas izolēties un ievērot drošības noteikumus. Taču man liekas ir muļķīgi noliegt pastāvošo situāciju ar nepamatotiem viedokļiem. Pētot šos cilvēkus sociālajos tīklos, var novērot, ka viņiem visiem ir līdzīgas iezīmes. Dažiem es pat dotu diagnozi "Lukašenko sindroms". Reizēm mēdzu uzrakstīt savu viedokli, ko domāju par to un pretī saņemu atbildi " Mani jautājumi nav domāti tādiem sazombētiem Covididiotiem kā tu, bet gan domājošiem cilvēkiem".
Draugam atkal jāiet uz NVA kursiem klātienē. Tas nekas, ka tur nenotiek praktiskās nodarbības, telpā atrodas 12 personas, nodarbība klātienē notiek no 8:30 - 14:30 un masku valkā tikai viena sieviete, kas ir gados vecāka, kas vēlas sevi pasargāt un citus pasargāt un pat pret viņu netiek izrādīta cieņa, jo baciļi jau lidos uz viņu, ne no viņas un viņa nav kursa vadītāja. Tāpēc nebrīnos, ka rodas šāda situācija. Valdība visu laiku tiek vainota, es neesmu sajūsmā par valdības lēmumiem un reizēm tie mani šokē, piemēram, nodokļu sistēmā, taču ja katrs, kurš gribētu vainot valdību tā vietā aizrakstītu savu ieteikumu kā attiecīgo situāciju risināt, tad tam būtu daudz lielāka vērtība un varētu redzēt rezultātu. To es varu teikt droši pēc savas pieredzes, kad iesaistījos Lucavsalas dārziņu glābšanā - sākumā situācija bija diezgan slikta, jo nebija komunikācijas un uz Rīgas domi tika sūtītas vēstules, ko nevajag. To bieži var redzēt arī protestos - cilvēki iziet ielās un kliedz, ko mums nevajag, ko negribam. Tāpēc arī tur viss paliek - pie "negribam" sliekšņa. Kad mēs protestējām, es aicināju visus rakstīt, ko viņi vēlas redzēt Lucavsalā, kā viņi to redz. Protestējot ir jāiet ar mērķi kaut ko panākt nevis kaut ko noraidīt, tikai tad tam ir nozīme un spēks. Un protesta laikā notika virzība. Tika apkopotas visas idejas, veiktas sapulces un tas viss tika nosūtīts attiecīgajām iestādēm. Mēs gājām uz pilsētas sapulcēm, kas domātas iedzīvotājiem un tur skaļi runājām par Lucavsalu. Un mūs sadzirdēja. Vienīgi, kas mani pārsteidz, ir tas, ka šīs sapulces, lai gan ir publiskas, tās netiek pietiekoši reklamētas. Tāpēc rezultātā tur pārsvarā ir vieni un tie paši veči. Un tas man liekas, ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc lietas notiek tā, kā tās notiek - sabiedrība aktīvi neiesaistās pilsētas plānošanas procesos, tā vietā "šēro", cik viss ir slikti. Tā nav virzība. Uzskatu, ka sabiedriskajās pieturās ir jāaizliedz komercreklāmas un jāreklamē Rīgas domes informācija par aktuāliem notikumiem, izrāžu, koncertu, izstāžu un citu kultūras notikumu apraksts. Šajā ziņā man ļoti patīk tas, ka Rēzeknē pieturās ir vēsturiski fakti par vietējo rajonu vai Gors programma visam gadam. Tam arī būtu rezultāts. Pieturas ir jāizmanto kā sabiedrības informācijas ieguves vietu. Jo pamatsabiedrība tieši pārvietojas ar sabiedrisko transportu. Un man slikti paliek, kad autobusos karājās ātrā kredīta bukleti. Un atgriežoties pie sākotnējās tēmas par Kovid - ta vietā, lai kliegtu, ka visi ir meļi un taisnība ir Koļam, mēs varam pasēdēt un padomāt, kā šo situāciju var risināt un dalītos ar savu ideju. Un ja šādas idejas būtu tik pat daudz, cik maldīgas informācijas, tam būtu jūtams rezultāts.

02.12.2020.

Draugam šodien atkal bija jābūt NVA kursos personīgi, kur bija arī pārējie un visi bez maskām, tikai tā viena sieviete gados vecākā.. Nezināju, ka tests biznesa plāna veidošanā ir praktiska nodarbība. Līdz ar vakcīnām laikam nāks otrais pretošanās vilnis. Valsts tāpat jau uz nabadzības sliekšņa.. ar vecmammu runāju, jautāju vai viņa ir par vai pret to vakcīnu. Teica, ka pret. Netērēsim valsts naudu un netaisīsim vakcīnu. Vēl šī mainīgā nodokļu sistēma.. Man ir IK mikronodoklis un tāda sajūta, ka ceļš pie kājām burtiski apraujas. Vistas man zelta olas pagaidām nedēj. Būs jāizvēlas mazāk sāpīgākais variants, ja tāds būs. Vai arī visam jāatmet ar roku un jāsāk dzīvot mežā. Tikai pirms tam vēl jāsaaudzē, jo tāds diezgan papliks tas tagad izskatās. Vai arī jāiegulda nauda vistās, cerībā, ka kādreiz kāda no tām sāks dēt zelta olas. Kāpēc šajā valstī ir tik sarežģīti dzīvot? Pat tik sarežģītos apstākļos valsts cenšas padarīt visu vēl sarežģītāku. Mēs jau neesam vienīgie, visur jau pārmaiņas notiek.
Interesanti, cilvēkiem bail no nāves vai bail nomirt?

03.12.2020.

Diena mierīga. Darbīga. Sesijas laiks tuvojas. Pārdomu laiks. Saņemšu nelielu atbalstu. Naudu laikam ieguldīšu filmas veidošanā. Tu arī būs iekļauts iepriekšējā raksta jautājums. Un būs vēl daudz un dažādu jautājumu, kas man liekas interesanti.

06.12.2020.

Sabiedrība ir izlepusi.
* * *
Šodien paspēju ziemas ķiplokus sastādīt.
* * *
Vecmammai kakls krīt ciet jau labu laiku, mūžīgās iesnas, aizkritušas ausis. Uz slimnīcu viņa atsakās braukt veikt apskati, jo KOVID.

09.12.2020.

Sesija jau pavisam tuvu. Man nevajag laiku. Būtu labi, ja mēs visu varētu darīt bez laika starpniecības. Lai gan pastāvošo kārtību nevar atcelt, taču savu dzīves ritmu varu pakārtot savām interesēm un tas man ļauj nedomāt, kāda šodien diena vai datums. Drīzāk, cik dienas ir palikušas. Darbībā virpuļo enerģija, galvenais to pareizajā virzienā dzīt.

130587797_1865965683541683_3820983217083886434_o.jpg

130708873_1864602373678014_5467368063303655215_o.jpg



15.12.2020.

Gandrīz sesija jau nokārtota. Septiņpadsmitais decembris un aidā savos piedzīvojumos. Ļoti gribās sabildēt dabu. Liekas, ka mans prāts un doma ir nobrieduši tam, lai radītu skaistas fotogrāfijas. Līdz šim prāts bija tā aizņemts, ka pat nebija laika pārlasīt un rediģēt savas rakstiskās kļūdas. Sāk jau pietrūkt komunikācijas. Lai gan neesmu īpaši sabiedriska, vismaz pati nemeklēju sabiedrību, taču man patīk, kad sabiedrība atrod mani. Līdz šim bijām atvērti draugu uzņemšanai pie sevis mājās, taču tagad tas viss ir nedaudz apstājies. Mēs esam salīdzinoši maza tauta un ja spētu savienoties vienā garā, mēs varētu kalnus gāzt. Taču nav jāmeklē vainīgais visā šajā procesā, ir jāmeklē līderis, kura mums nav, tāpēc tāda krasa viedokļu sadrumstalotība. Ar augstiem mērķiem kāpju kalnā maziem solīšiem un ar apziņu, ka rīt manis var nebūt - tur rodas dzīves garša. Un kad liekas, ka vairs nevaru, tad dzimst dvēseles stīga.
Uztraukuma par Koronu vairs nav. Tas ir tāpat kā smaidīt kamerā, kad tu nezini, ka tevi filmē un diezgan ātri smaids noplok. Līzīgi ir ar Koronu un bailēm vai satraukumu par to. Cik tad ilgi var fokusēties uz vienu lietu un raidīt nepārtraukti vienu emociju, citiem tā transformējas dažādās citās emocijās, to mēs varam redzēt soiālajos tīklos. Lai gan sajūtas ir noplakušas, tomēr drošības pasākumi tiek ievēroti. Tas nav sarežģīti, jo tad man ir mazāk stresa, ja zinu, ka viss tīrs. Tas pats ir ar sirdsapziņu. Ir labi dzīvot, kad tā tīra. Ar tīru sirdsapziņu ir vieglāk transformēties.
Ziemassvētki tuvojas, tas manī skumjas neizraisa, jo es tos tā īsti nesvinu. Man liekas, ka pieradumi lauž kaulus, un jo mazāk tādu būs, jo vienkāršāk būs dzīvot. Tomēr bluķi šogad gan vilkšu. Man liekas, ka tas ir daudz jautrāk kā sēdēt pie eglītes un dziedāt dziesmiņas. Un vakarā mežā kurināšu ugunskuru un dzeršu karstvīnu. Dzīvojot tuvāk dabai un saskaņā ar to, jūtu kā manī aktivizējas pagāns un tur ir viens galvenais likums - saskaņā ar dabu. Vēl tāls ceļš ejams, taču zinu, ka esmu uz pareizā ceļa. Mēs varam izdomāt visu ko, taču dabu nevaram izmainīt. Un nākamais gads nāks ar jaunu vilni. Pagājušo gad sanāca izveidot pašportretu - "sprādziens" un pat bija doma uzlikt portretam masku. Šogad sanāca uztaisīt cilni, kur attēlots cunami. Rakstu to, lai tas ir kaut kur dokumentēts. Skatīsies, ko nākošais gads nesīs.

02.01.2021.

Laukos ziema ir atnākusi. Sesija nokārtota un jaunais gads pienācis. Gaidu jauno objektīvu, lai varu taisīt vēl skaistākas bildes. Paldies KKF un Kovidam. Izmantoju laiku un finanses lietderīgi. Labāk ieguldīt makšķerēs, nekā gatavas zivis pirkt, ēst un badoties. Jaunajā gadā bija Zoom ballīte. Reti tā ballējos, taču bija forši - labas sarunas un nemaz nelikās, ka viņi ir tur kaut kur. Cēlām gaisā visādas tēmas un lēnām reibām pie ekrāniem. Sapratu, ka esmu psiholoģiski sociāli distancējusies un man bija bail runāt, jo zināju, ka visi klausīsies, tāpēc rakstīju.. Šī izolācija laikam manī ir pastiprinājusi publikas fobiju, jo nav iespējas satikties, tacu es nepārdzīvoju, jo dodu priekšroku sarunām divatā - trijatā, jo tad ir dziļākas sarunas.
Dzīvojot laukos, manī mostās "pagāns". Gribās iet līdzi saules ritmam. Ja citiem ir Ziemassvētki, tad manī sāk aktivizēties vasaras saulgriežu svinēšana. Šogad izdomāju, ka vajag beidzot to bluķi vilkt. Beigās atradās tāds savdabīgs bluķis. Vilku apkārt visai teritorijai un beigās sadedzināju. bez tradīcijām, dziesmām..vienkārši vilku bluķi pa teritoriju. Man patika. Bija laba sajūta un pēcgarša. Nākošgad noteikti atkārtošu varbūt jau lielākā pulkā, lai pasakums ir diezgan personīgs un tas pat ir kā sava veida performance. Te ir video no bluķa vilkšanas.

09.01.2021.

Studija jau nākamnedēļ atsāksies. Viss būs attālināti. Nezinu kā būs ar praktisko daļu, jo mēs ar draugu esam tēlnieki. Taču mūsu dzīves apstākļos nevajadzētu būt liekiem sarežģījumiem - dzīvojam laukos un resursu pietiek, ja tikai būtu kāda silta darbnīca..viss te remonta stāvoklī. Gan jau. Visam savs laiks. Remontiem un uzlabojumiem pienāks arī savs laiks. Ziema mūs nav pametusi. Tuvojas sals. Tiku pie jaunās lēcas un te ir pirmais rezultāts.

Fotosesija%20ziem%C4%81%20(6).jpg

Fotosesija%20ziem%C4%81.jpgFotosesija%20ziem%C4%81%20(5).jpg

12.01.2021.

Jūtu, ka esmu apaugusi ar "slinkuma sūniņu". Esmu ļoti aizrāvusies ar savas fotogrāfiju mājaslapas izveidi un jau redzu izstādi tuneļa galā, tiesa, pie tā vēl labi jāpastrādā un jāpaeksperimentē. Ir idejas, ir skices, jāsāk būs tik šancēt pa īstam. Visvairāk mani iepriecina personīgās vēstules, kur cilvēki personīgi dalās savās sajūtās un komplimentos, skatoties manas fotogrāfijas. Tas ir daudz patīkamāk, kā visi tie "Like". Pašlaik "Like" sistēma ir mana neformālā izpēte, kāpēc un kam cilvēki spiež "Like". Piemēram, kāpēc foto grupā necilai bildei, kur apsnigusi sēta ir gandrīz tūkstots "Like", bet prfesionālai tiešām skaistai bildei ir vien 20 "Like". Vispār liekas, ka sabiedrības psiholoģija sociālajos tīklos būtu lielisks un vērtīgs pētāmais objekts. Atgriežoties pie savām fotogrāfijām, vakar sapratu, ka visam fons būs melns. Ieskatam nosūti divas fotogrāfijas no saviem arhīviem.

Melns%20Fons%20(3).jpg

Melns%20Fons.jpg

19.01.2021.

Trešdien nomira vecais kaimiņš. Mazāk kā pirms gada, kad sākās pandēmija, nomira viņa sieva. Viņš bija palicis viens, bērnu nebija. Aizgāja līdz mājām un nomira. Labi, ka tajā brīdī viens nebija. Jūtu iekšēju pārdzīvojumu cilvēkā, kas viņu pavadīja. Teicu, labi ka viņš bija blakus, lai gan viņš laikam pārdzīvo, ka nevarēja veco vīru izglābt. Tas tā varēja notikt, sirds viņam bija uz jautājuma robežas. Vajadzēja operāciju, taču viņš atteicās, jo dēļ vecuma tas bija pārāk riskanti. Viņš pie ārstiem bieži brauca pēdējā laikā. Ceru, ka ne no Kovida aizgāja. Jo tovakar, ejot mājās, bija sūdzējies par elpas trūkumu. Laiks rādīs. Svētdien bija bēres. Viņš bija īpašs cilvēks, jo mēdz nākt ciemos pie daudziem. Nezinu, cik daudz sanāca ciemoties pandēmijas laikā, taču tā bija daļa no viņa. Bija arī pie mums iegājis Ziemassvētkos. Es jau baiļojos, jo man te vecmamma, taču nevarēju neko pateikt, jo jutu, ka varbūt tā ir pēdējā reize. Un vecuma slimības sāka viņam mesties virsū arvien negantāk. Kājas pamt sāka, vēl viņš elkoni bija sasitis veikalā. Savādi, ka veikalā svaigs remonts un flīžu grīda. Pats piecēlās, cilvēkiem bija bail viņam palīdzēt. Bija vēl ribas sasitis. Veikals arī neizrādīja nekādu interesi..Bēdīgi slavenā Maksima.. Es reiz tur gāju un arī paslīdēju, taču noturējos. Kad tur grīda slapja, tad kā pa ledu. Domāju, ka viņš ne pirmais un ne pēdējais. Bijām bērēs. Svētdienā glabāja. Vecmamma saka, ka parasti tajā dienā neglabā. Un baznīckunga nebija, lai gan viņš bija ticīgs cilvēks. Nedaudz skumji, ka tā. Taču bija salīdzinoši daudz cilvēku, neskatoties uz to, ka bija kādi -20 grādi un pandēmija. Neviens netika lūgts, paši atnāca. Visi bariņā stāvēja. Man pa galvu griezās Kovids. Mēs ar draugu izteikti nomaļus stāvējām. Cilvēki nāca un atvadījās. Taču mums galvā griezās tas Kovids un mēs sirdī atvadījāmies. Savāda, steidzīga, man līdz galam nesaprasta situācija tā kopumā bija. Apraka, sagaidīju, kad pūlis pašķīda un uzliku kadiķa zariņu. Negribēju braukt uz pilsētu pēc puķēm, man tas liekas muļķīgi. Kadiķis svēts kociņš, senākais koku dzimtas iemītnieks šajā pasaulē. Man vispār liekas tā bēru padarīšana reizēm ir tāda teatrāla. Es gribētu, lai mani sadedzina. Lai nekas aiz manis nepaliek. Tikai skaista vieta. Nolikām kadiķi un devāmies prom. Uz mini mielastu nepalikām. Mājās atradām šņabi un izrāvām domās par viņu un ar viņu, ielējām arī viņam glāzīti un izlējām zemē. Tas tāpēc, ka viņš bez tā nevarēja, taču viņs nebija pļāgurs. Viņu varētu saukt par intelektuālo alkoholiķi. Joprojām vēl neticās, ka māja tagad tukša. Liekas, ka viņš arī tajā saulē turpinās savas gaitas un nāks ciemos pa reizei arī pie mums. Liekas, ka daļiņa manas dzīvās vēstures ir izdzisusi, jo viņu zinu jau no bērnības un viņš vienīgais ir redzējis no malas kā te laukos viss ir mainījies. Retais manas dzīves, manas ģimenes, manu vecvecāku liecinieks. Tagad tas viss ir aprakts klusumā zem zemes. Lai viņam vieglas smiltis, kā saka.

_DSC9540.jpg

21.01.2021.

Beidzot atnākusi īsta ziema un bija savi -20. Tā piepildīja vienu manu mazo sapnīti - izliet ūdeni un redzēt kā tas pārvēršas tvaikos. Iespaidīgi! Ceru, ka ziema nebūs mūžīga un pienaks silts un jauks pavasaris un vasara..
Links uz video kā leju -20 grādos ūdeni un tas pārvēršas tvaikos.

27.01.2021.

Vēroju atkusni aiz loga. Varbūt jau sulas varēs tecināt..?
Jūtu kā kovidsērga jau ir tik tuvu.. brālēns noķēris.. un nezina kur. Domāju.. nu, ja mēs saslimsim, tad neviens nav pasargāts, jo dzīvojam laukos un uz pilsētu aizripojam, lai uzpildīti pārtikas rezerves vidēji reizi nedēļā.
Papildus: draugs iet rīta dušā.

28.01.2021.

Par pašu Kovidu un nākošo posmu - vakcīnas. Nē. Es labāk dzīvoju pagaidām izolēti kā potējos. Labāk nomirt no Kovida kā no potes, ja jāmirst būtu.

03.02.2021.

Vēl vienas bēres. Neatceros, kad būtu bijusi tik daudz bērēs pēdējā laikā - veselas divas bēres. Sajūta, ka daļa dzīvās vēstures nolobās kā veca krāsa un pazūd zemes pīšļos. Nē, ne no Kovida. Vecums ir neārstējama slimība un diagnoze visiem ir letāla. Kad cilvēks saskarās ar cilvēka nāvi tiešā veidā, viņš saskarās ar dzīves realitāti. Interesanti vērot tradīcijas un pieeju. Paldies, mani lūdzu nerociet zemē. Es nevēlso ar savu līķi aizņemt vēl placi uz šīs zemes. Uguns ir tīrākā transformācija un koks, kas augs no maniem pīšļiem ir dzīvākā transformācija. Ozols, jo spēcīgs un ilgaudzīgs koks. Un nekādas piemiņas plāksnes vai zīmes, kaut kur ainaviskā vietā vientuļš koks būu pilnīgi pietiekoši. Visu cieņu kultūrai. Tas ir fenomens. Taču man liekas bēru vainagi, kas pēc 40 dienām tiek izsviesti turpat blakus kapiem izraktā bedrē, ir absurdi. Bēru tradīcijas pasaules mērogā ir ļoti atšķirīgas. Ja mūsu rajonā visi raud, tad citā pasaules malā tas ir notikums un visi svin. Tā ir interesanta kulturāla pasaule, par kuru sabiedrībai ir maza nojausma.
Vēl gribu izteikt savas domas par potēšanos. Kā jau rakstīju iepriekš - nevēlos potēties. Manī vairs nav ticības pastāvošajā varā. Joprojām valda diezgan liela neskaidrība par vakcīnām. Mirstības līmines nav tik augsts un vīruss ir mutējošs. Ka arī mans dzīvesveids un dzīves vieta ir tāds, ka lielas vajadzības pēc potes neprasās. Ārstu maz apmeklēju. Ptu ptu ptu, ceru, ka to nevajadzēs, lai gan zobārsta apmeklēšana nedaudz nopauzējās. Arī laikapstākļi nav labākie, lai vizinātos uz Rīgu, tapēc ceru, ka zobiņi nedumposies sāpēs un sagaidīs labvēlīgāku laiku, lai tos savestu kārtībā. Vecmammu dziedēju ar mīlestību. Iesaku visiem. Ļoti labas zāles! Bez receptes! Paši variet ražot. To, kāda mana vecmamma bija, kad pārvācos uz laukiem un kad viņa vēl kādu laiku daļēji dzīvoja pilsētā citu radinieku uzraudzībā, tad to nevar salīdzināt, kāda viņa ir tagad. Jā, kā rakstīju vecumu neviens nav atcēlis, bet, ja manis nebūtu, tad viņa visticamāk būtu iebāzta kaut kādā pansionātā ar nervu sabrukumu. Pagaidām tā ir mana galvenā lietiņa, ko šajā dzīvē daru - rūpējos par savu vecmammu. Viņa ir to pelnījusi.

09.02.2021.

Aukstums. Viss jau būtu labi, ja tā māja būtu izturīgāka pret salu. Darbojamies, kaut ko savā nodabā čibinamies. Tā paiet dienas, nedēļas, gadi.. Vakar bija interesanta saruna ar klasesbiedru. Sarunas laikā aizdomājos par to, vai nāves brīdī, kad cilvēks redz, ko savā dzīvē sastrādājis - labo un slikto, vērtību skala ir pēc piedzīvotās dzīves iemācītajiem ētiskajiem principiem, vai tomēr šos noteikumus diktē augstāki spēki. Respektīvi - vai mēs esam pasaules atblāzma savās domās, vai tomēr ir augstākā ētika ārpus cilvēciskā apziņas līmeņa.

Kermena%20fil%20(2).jpg

19.02.2021.

Ziema turpinās. Izmantojam to, lai vilktu malku no meža ar ragavām. Izmantojam zveijnieku lielās melnās plastmasas ragavas. Slīd kā pa sviestu. Un laba fiziskā slodze.
Jau kuro reizi, kad saņemu pasūtījumu no kurjera, viņš nelieto sejas masku. Pāris dienas atpakaļ notika ČP un steidzami bija nepieciešama diennakts aptieka. Taču izrādas, ka Rēzeknē tādas vairs nav. Diezgan traki. Jo visādi tak var gadīties.. Zinu, ka kaut kad tā bija, taču jau kādulaiku vairs nav. Skumji. Vakar bija skaists saulriets, taču es nobildēju to pusi, kur saule lec. Rozā toni debesīs novēroju salīdzinoši reti.

73d205bc-fcfd-4fd1-9eda-0609c3006fa0.jpg

26.02.2021.

Pavasaris tikpat strauji kā grāmatā pāršķirt jaunu nodaļu. Ir sākušies pavasara svētki - sākusi tecēt kļavu sula! Pirmā ir tā gardākā!
Nu re, turpinām peldēt pandēmijas okeānā un gaidām kārtējo vilni, tajā pašā laikā lielie kuģi kaut kur kavējās un tas viss nedaudz atgādina Estonia grimšanu palēninājumā, kur aiz visa tā joprojām plaiksnī visdažādākās sazverastības teorijas. Varbūt ne tik traģiski, jo palēninājumā pie tā visa var pierast. Šodien lasu, ka ierobežos pārvietošanos pa Latviju. Dzīvoju laukos un esmu no tā visa jau nogurusi. Mana vecmamma sāk jukt prātā no pārblīvētās pošu kovid informācijas. Mēs maksimāli ievērojam visus pasākumus - sēžam mājās un vienreiz nedēļā aizbraucam uz veikalu. Ja sabiedrība dzīvotu kā mēs, tad visi būtu veseli kā rutki. Kamēr sabiedrība grimst pandēmijas okeānā, nemanāmi piezogas krīze. Zeme dzīvo tāpat kā mēs, tikai daudz ilgāk un tai ir savi kosmiskie cikli. Mūsu dzīves ilgums spēj aptvert gadalaikus, taču nespēj aptvert gadu tūkstošus, jo kaut kur pa starpai tiek viss "noslaucīts" uz šīs planētas un viss sākas no jauna. Zeme ir kā atvars, kas agri vai vēlu mūs visus aprīs. Manī rodas tāda kā melanholiska sajūta, skatoties uz visu to, kas pasaulē notiek. Liekas, ka uzbūvētais kāršu namiņš sāk ļodzīties un brukt. Un nav ne jausmas, kur tas viss aiznesīs. Jo pandēmija nav vienīgā problēma pasaulē, vēl ir klimatiskās izmaiņas, par ko brēc zinātnieki, taču sajūta, ka vadošajiem prātiem kā klapes uz smadzenēm. Es agrāk domāju - kāpēc tautu staigāšana notiek. Man liekas, ka viens no pamatiem, kas liek cilvēkam masveidīgi pārvietoties, ir ūdens un pārtikas trūkums, tad karš. Un process jau notiek. Tāpat kā katru gadu pavasarī pie mums tek kļavu sulas. Latvieši bija gudra tauta, kad dzīvoja viensētu sistēmā. Līdzīgs princips būtu jāievēro arī ekonomikā. Eiropa lēnām pārvēršas par grimstošo kuģi..

02.03.2021.

Saulrieti. Varbūt iepriekš tik lielu vērību tam nepievērsu, taču man liekas, ka pēdējā laikā saulrieti ir ļoti krāšņi un koši. Vismaz te Latgalē. Tādi, pat ar dramatisku noskaņu beigās. Ja sākumā viegli rozīgi un dzeltenīgi orandžīgi toņi spēlējas ar zilajjām debesu krāsām, tad jau pēc pāris minūtēm rozā kļūst sarkanīgi ugunīgāks, tam šo dinamiku piešķir izteiksmīga dzeltenīgi orandžie toņi. Viss sāk strauji satumt pasteļi pārvēršas kontrastā un debesis iekrāsojas draudīgi sarkanīgos, orandžos toņos un pēc mirkļa tas viss pazūd aiz tumšajām egļu galotnēm.

Saulriets.jpg

27.03.2021.

Labs laiks jau ir pagājis un es nezinu vai tas joprojām aktuāli - rakstīt pandēmijas dienasgrāmatu. Nekas liels pa šo laiku nav mainījies, ja nu vienīgi pavasaris ir atnācis. Dzērves pa pļavu ballējās pilnā sparā un gājputni pāri vico klaigādami. Lai tik kādu gripas mīnu man uz galvas neuzmet. Kļavu sulas tek atspērušās, tā, ka līst pāri. Būs laikam jātaisa kļavu sīrups, jo nav vairs kur likt., saldas kā medus. Studijas ir iestrēgušas nekuriens slinkumā. Motivācija ir tikpat aktīva, cik komunikācija ar pasniedzējiem. Paralēli visam esmu sapratusi, ka mani dzīves aicinājumi ir fotogrāfija un dārzs.
Jūtu, ka sabiedrība ir nogurusi no ierobežojumiem un pieslēdzas sajūa "kas būs tas būs". Arī man, kam ļoti labi savā sulā, sāk pietrūkt citi frukti. Nevaru iedomāties, kādā sviestā iet sociāli aktīvie ļautiņi. Pasīvā ziema man ir atstājusi riepas nospiedumu, ceru, ka varēšu to nodzīt dārzā. Ja nē, vicošu apkārt teritorijai. Savādāk jūtu, ka esmu nedadz ierūsējusi, jo pa ziemu biju pamatīgs dārzenis. Babai plus mīnus arī viss labi, lai gan.. gribētos viņu aizvest pie ārsta, taču viņa pagaidām spirinās pretī un par poti nav izrādījusi vēlmi. Un vēl liekas, ka sociālajos tīklos sabiedrība ir kļuvusi agresīvāka. To es ļoti izjutu, kad meklēju savai sunītei pienācīgu draugu.. bija sajūta, ka iekāpu kaut kādā trakā lapseņu pūznī.. Ja godīgi "norāvu" kultūršoku. Bet nu tas jau cits stāsts un kas zin, varbūt kaut kad lasīsiet arī par to, taču pagaidām sapratu, ka jāmeklē citi ceļi, lai nokļūtu līdz savam mērķim.
Bildē ir Lollo atradums. Nav ne jausmas, kur pārējās daļas mētājas.. šo gan viņa meistarīgi kaut kur ierakusi.

fc11a59d-a370-48e2-8d25-56ab372f5cac.jpg

21.04.2021.

Atkal kāds laiks jau ir pagājis un tik daudz ir sakrājies..
Studijas ir iestigušas bezmotivācijas biezoknī.. Nevaru saņemties.. kontakts ar pasniedzējiem ir ļoti vājš vai vispār tā nav. Tas tikai parādās, kad atskaites vajag nodot.. Vērtēšanas sistēma arī nekāda.. Tas vēl vairāk demotivē..tieši praktiskajā jomā. Bonusā vēl nāk šķiršanās no drauga.. Nē, ne kovida dēļ, vienkārši sapratu, ka cilvēki nemainās un nav jēgas gaidīt pasaules brīnumus. Acis beidzot atvērās. Un man pietiek par ko rūpēties - mana mīļā dārgā vecmamma. Lai gan šī ziema bija diezgan auksta, taču mēs izturējām. Un esot viņai visu laiku blakus, novēroju, ka pašsajūta ir ievērojami uzlabojusies. Protams vecums iet savu ceļu.. Mums ir izveidojies ļoti labs kontakts. Par to man liels prieks, žēl tik, ka ar draugu viss ir otrādāk. Patiesībā man nav žēl - ir tā kā ir. Pa šo laiku mācos pieņemt lietas tādas, kādas tās ir. Arī to pašu kovidu. Vienīgi mani jau nogurdina šis otrais sabiedrības un mediju vilnis.. Ja sākumā bija karstas diskusijas par vīrusa eksistenci, tad tagad vēl karstākas diskusijas notiek par vakcīnām. Un es nesaprotu "gde etot mir kacetsa.." Kad agrāk domāju par to, kas ir vairāk - jautājumu vai atbilžu, tad tagad jautājumu ir daudz vairāk. Man liekas, ka cilvēkā mīt tāds parazīts, kas baidās atzīt savas kļūdas un tā vietā, lai ko tādu atdzītu un ņemot vērā, ka ir jau ieguldīti milzīgi līdzekļi, jebkurā gadījumā cenšas novest līdz galam, tā vietā lai apstātos un saprastu, ka tas tā nestrādās un labāk meklēt citus risinājumus. Mani mulsina tas, ka augstākās instances sabiedrību cenšas iedalīt "potētajos" un "nepotētajos". "Potētie", saņemot savu devu cenšas psiholoģiski pakļaut "nepotētos" un te mēs varam to lasīt n'taajos komentāros, kur atkal sabiedrības doma dalās divās daļās. Interesanti, vai kāds šajos laikos pēta sabiedrības domu? Lielisks pētnieciskais materiāls! Lai gan.. tas viss notiek internetā un iespējams ka mākslīgais intelekts to jau sen dara.. Vispār interesanti, ko mākslīgais intelekts saka par šo pasākumu, kas notiek uz planētas zeme..
Manā skatījumā vakcīnas ir ļoti dārgs izgāzies projekts, taču naudu vajag kaut kā saraust.. Neredzu jēgu potēt visu pasauli jebšu 70% pasaules iedzīvotāju.. Jo cik tad % reāli no visiem saslimušajiem sasirgst vai beigās arī nomirst? Vērtīgāks un manuprāt lētāks variants būtu zāles. Lietot konkrēti pēc vajadzības, lai var pārnest komplekācijas. Kāpēc visi tā koncentrējas uz to poti? Manuprāt vislabākais variants ir uztaisīt mega partiju ar zālēm un ļaut visai pasaulei mēneša laikā "saslimt" - atlaist slūžas. Smagākos gadījumus ārstēt ar zālēm un pārējie iegūst dabīgo imunitāti, un burtiski 3 mēnešu laikā, ja pieņem, ka imunitāte saglabājas 3 mēnešus, šīs slavenais kovids pats izzustu.. tā vietā visa pasaule ir jāpotē ar kaut ko, kam nav nekādas reālas garantijas.. Tas viss man liekas ir nedaudz savādi.. Jo īpaši fakts, ka cilvēki iet potēties, jo grib ceļot vai strādāt......

Map legend





Showing 1-22 of 22 items.
#LocationDateTypeType of place
  
1Latvija
(Latvia)
28.10.2020Mentioned in the textCountry
2Latgale
(Latgale, Līksnas pagasts, Augšdaugavas novads)
28.10.2020Mentioned in the textVillage
3Rīga
(Rīga)
01.11.2020Mentioned in the textCity
4Rēzekne
(Rēzekne)
01.11.2020Mentioned in the textCity
5Sakstagols
(Sakstagals, Sakstagala pagasts, Rēzeknes novads)
01.11.2020Mentioned in the textVillage
6Rīga
(Rīga)
05.11.2020Mentioned in the textCity
7Rīga
(Rīga)
07.11.2020Mentioned in the textCity
8Rēzekne
(Rēzekne)
12.11.2020Mentioned in the textCity
9Latvija
(Latvia)
20.11.2020Mentioned in the textCountry
10Latvija
(Latvia)
20.11.2020Mentioned in the textCountry
11Latvija
(Latvia)
20.11.2020Mentioned in the textCountry
12Lucavsala
(Rīga)
30.11.2020Mentioned in the textPart of a city
13Rātslaukums 1, Rīga
(Rātslaukums 1, Rīga, LV-1050)
30.11.2020Tekstā minēta organizācijaBuilding, house
14Lucavsala
(Rīga)
30.11.2020Mentioned in the textPart of a city
15Lucavsala
(Rīga)
30.11.2020Mentioned in the textPart of a city
16Rātslaukums 1, Rīga
(Rātslaukums 1, Rīga, LV-1050)
30.11.2020Tekstā minēta organizācijaBuilding, house
17Rēzekne
(Rēzekne)
30.11.2020Mentioned in the textCity
18Rīga
(Rīga)
03.02.2021Mentioned in the textCity
19Rēzekne
(Rēzekne)
19.02.2021Mentioned in the textCity
20Latvija
(Latvia)
26.02.2021Mentioned in the textCountry
21Eiropa
(Europe)
26.02.2021Mentioned in the textRegion, area
22Latgale02.03.2021Mentioned in the textRegion, area

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.