#LIT-4-10

Title
9. Lira
Unit number
10
Category
Languages
Latvian
Place and time of recording
10.10.2010, Gotlande
Gotland, Sweden
Keywords
Open

Ziedojumu kastē iemetu zviedru naudu uz kuras bija uzzīmēta lira. Tagad deviņas dienas man pienākas pa svecītei. Ja ievēro rakstiskos noteikumus. Es vēl joprojām nesaprotu zviedru naudas vērtību. Nauda man ir zīmējums. Otrā pusē smaidīja skaistule ar sārto rozi. Tā nu es tagad ar pilnām tiesībām varu saukties – liriķe.

Kovārņi lidinās no viena torņa uz otru, bariem. It kā būtu no torņiem atdalījušās šķēpelītes. Katedrāles torņi no koka. Tumšbrūna, teju melna. Darvas vai kovārņspārņu piesātināti. Kovārņi bariem augstāk un augstāk, liekas, ka tumšmelnais izzudīs, pacelsies gaisā līdz ar kovārņspārniem un katedrāle paliks bez torņiem, tik līdzīga savām drupu māsām.

Vismīļākā tagad man ir tā, aiz cietokšņa mūriem. Laucinieku baznīca. Svētā Jura. Varbūt – Jurģa? Tā ar diviem kastaņkokiem. Nosūbējuši, mazliet rudi, tie līdzīgi diviem vrakiem, kas piestājuši pie ostas. Un jūra pārtapusi zālē, ar kuplām, pinkainām ūsām. Un es pa to brienu. Ziemeļpusē vārtiem, kas priekšā durvju ailei, izrauta viena reste. Baznīcu drupu iekšienēs, kad sezona beigusies, ieiet vairs nevar. Un oktobrī sezona galā. Bet te pēkšņi, nomale, ziemeļu puse, un vienas restes nav. Es iespraucos un nu esmu iekšā. Vidusdaļā kupola vairs nav, vien debesu neaizsniedzamais mirdzums. Tālāk klintsbluķu raksts, tā ritmiski vijas uz augšu. Altārtelpas viducī kā gliemezis iegriežas aplī. Baznīca ir kā cilvēks bez ādas, ar asinsvadu tīklojumu, anatomikums. Es tupu ailē un atkal nāk raudiens. Jau piecsimt gadu te ''Pateicība' nenotiek. "Euharisti." Bet varbūt šī zeme zem manām kājām atceras, varbūt pat zāle zina. „Un rītu to iemet krāsnī...” Baisi mazliet. Te taču nedrīkst nākt. Ar restēm aizliegts. Un kā gan izpostītā Dievnamā vispār var nākt? Ja nu durvju ailes sakļaujas, ja nu reste ieaug vietā, ja nu palieku mūros. Kā atbalss, saukšu un saukšu, bet visi teiks - "re kā zēģelē..." Bet te atskan valoda. Kāds nāk. Iespraucas tur pat kur es. Velti mēģinu slēpties, viņi mani ierauga. Divi bērni. Māsa ar brāli. Baltiem, baltiem matiem. Mēs tā šķībi saskatāmies, kā sazvērnieki, mazliet tā kā pasmaidām, un es aizeju. Es negribu viņus traucēt, jo droši vien viņiem te jāatmin kāds noslēpums.

Es eju mežā zem klintīm. Zviedriski uzrakstīts, ka te aug seši brīnumkoki. Redzu arī dažus brīnumputnus. Vienu vāveri. Nezin kāpēc koki smaržo pēc indiešu smaržkociņiem. Vai safrāna. Vakar grieķu krodziņā pasniedza gotlandiešu virtuvi. Safrāna pankūku, kura garšoja pēc slimnīcas. Kad es eju zem klintsbluķiem, man mazliet bail. Ja nu uzkrīt virsū. Ar to mana liriķes karjera cauri. Bet te jau kādi prātīgie vai neprātīgie gājuši. Pelēku drumstalu taka. Augšā klintīs - mājas. Vējš mitrumu izdzenājis un var redzēt tālu, tālu. Kuģu kūkumus. Jūras kuprus. Es eju uz jūru. Tā smaržo pēc aļģēm un zivīm. Pēc vecuma un ledus. Gulbji ar saviem pārraugušajiem bērniem, kurus no attāluma nemaz nevar atšķirt no akmeņiem, tie galvas tur zem ūdens. Ieelpo un atkal zem ūdens. Laikam jau kārtīgi paēdīs, mani pagaidīs, un tad jau laidīsies.

Map legend





Showing 1-2 of 2 items.
#LocationDateTypeType of place
  
1Svētā Jura baznīca
(Munkstigen, Bingeby, Visby, Gotlands kommun, Gotlands län, 621 84, Sverige)
(Not set)Mentioned in the textChurch
2Gotlande
(Gotland, Sweden)
10.10.2010Place and time of recordingIsland

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.