Ak38-Jana-Vitola-atminas-01-0029
KrājumsAutobiography Collection
KolekcijaJāņa Valtera Čokas atmiņas
Atslēgvārdi
Atšifrēja ed.gars
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots 2018-11-09 15:27:33
Atšifrējums taisnīgs vismaz pret sevi, kādu atbildi varētu dot?
Vai bija tā, ka nevarētu izvairīties no sadursmes ar Antonu? Vismaz pēc tam, kad saņēmu brīdinājumu no Ilmas? Tad vēl nebija par vēlu izvairīties. Varējām ar Ingu nozust un viss būtu kārtībā, bez liekiem ekscesiem.
Bet diemžēl pretēji labajam, es kā piepūties tītars rudens salnaina rīta izriestām krūtīm ielaidos nekam nevajadzīgā kautiņā. - Ak, nedomāt! Tam vairs nav nozīmes. No pašmocīšanas pārmetumiem vieglāk nekļūs! -
Satvēru Ingas glāstā slīdošo roku. - Pamodies! - Un tūlīt piedāvāja stiprināties Jāņu dienas gardumu "pārpalikumiem". Atteicos. negribēju. Uzaicināju Ingu iet nopeldēties. Varbūt ka ūdens, Sedas vēsais ūdens noskalos no manis smago pašpārmetumu nastu?
Pareizi. Biju aizmirsies, ka pirmo reizi Dzīvē kaut ko vairs nevaru atļauties ko gribu, kur līdz šim esmu radis varēt.
Jā. Pienākusi reize, ka ir jāprot no kaut kā atteikties, šobrīd arī no divvientulības patīkamās gaisotnes. Jo esmu Edvardam solījies palīdzēt rokām pļaujamām pļavas nopļaut un tādēļ atgādināju Ingai, ka ir laiks man celties un atvadīties līdz vakaram, kad atnākšu. Inga šaubījās vai es pēc visa tā būšot spējīgs pļaut? Jāspēj! Edvards nav vainīgs, ka esmu no tādu cilvēku sugas, kuri ielaižas neparedzētās avantūrās, tādēļ viņam nav jācieš.
Esmu solījies un tādēļ kaut rāpus! -
Klusējot Inga mani pavadīja mani līdz mūsu bērzam it kā nospiestu kāda vainas apziņa - nezinu. Tomēr atvadoties sniedza skūpstu, kādu tikai Inga prot sniegt. Neaizmirsdama atgādināt, ka vakarā gaidīšot, lai varētu pārsiet roku. - Tā kā austrumu pamale sāka jau sārtoties, tad ielīdu pa logu istabā klusu kā zaglis lai netraucētu mājinieku saldo priekšausmas dusu, ātri pārģērbu darba bikses un kreklu un pat to pašu ceļu devos atpakaļ. No klēts priekšas paņēmu izkapti un asināmo un basām kājām pa rasaino zāli devos uz pļavu.
25.VI 40. Kangaros
Grūti nācās šo pēc balles dienu novadīt siena pļavā pļaujot līdz vakaram. Pēc launaga laiks bija pavisam smags. Lai atspirdzinātos ik pēc pieciem, sešiem
24
vāliem lēcu ūdenī. Un tomēr divas pūrvietas pieveicu.
Brokastlaikā pārbraucis no krejotavas, atstāstīja kādi briesmīgi notikumi norisinājušies Liepu līcī. Kaut pats biji visas šīs jezgas aculiecinieks. Es esot iztaisīts par varenu sitēju, kurš "puspagastu" piesitis un tad aizlaidies ar Ozoliņu Ingu krūmos. Bet lai nepriecājoties par agru. Tā lieta tā nepalikšot, lielījies Antons. Viņam uz virslūpas esot uzlikta šuve. - Visu laiku klausoties Ieviņa smīnēja vien un vaigu galos rotājās draiskas bedrītes. Un tad - kādēļ es sev līdzi neesot uzaicinājis viņu - Ieviņu, bet viņai iesmērējis Edvardu, tad nebūtu šāda kaušanās iznākusi. Viņu te neviens nepazīstot un protama lieta, ka tādēļ nav arī pielūdzēju, kurš viņas dēļ kārotu kauties. Bet viņa savukārt ne uz vienu citu acis nemestu, jo es patīkot tīri labi, daudz labāk par Edvardu. Un pēc trakajiem Līgo nakts notikumiem, patīkot vel vairāk un nemelotu, ja sacītu, ka esot iemīlējusies no pirmā acu uzmetiena, kā jaunlaiku romānā līdz ausu galiņiem. Un cik būtu labi un forši, ja ballītē Arkādijā, kur parasti salasoties baigākie forštates čaļi, viņai būtu tāds kavalieris kā es, kurš prot sist. Cik viņa droša tad tur justos! - Atbildēju, ka viņa man vēl nav iepatikusies, pat no otra acu uzmetiena, un diezin vai no manis sanāktu piemērotākais kavalieris Arkādijā. - Nu to jau mēs vēl piedzīvošot. Viņa ticot, ka aizkapa dzīve tik ātri nepienākšot nevienam no mums. Jā, nepienākšot! Un pēc brīža... par mani gan tomēr tik droši sacīt šobrīd nevarot, ka no šiem sadauzījumiem, kurus guvis Jāņu naktī, neaizejot nelaikā pie svētā Pētera Saulainē. - Meitēns ar asu mēlīti gan šī ganu skuķe Ieviņa. -
Vakarā aizgāju pie Ingas uz pārsiešanu. Dabūju bārienu par peldēt iešanu. Pārsējs piemircis, bet tā nekādas vainas. Līdz kāzām jau sadzīs noteikti, ja ne ātrāk. Paliks tikai rētaudi atmiņai no pirmā īstā Līgo vakara, ja ne uz visu mūžu, tad garus gadus gan.
Vēlāk pie mums uznāca arī tēvs un krustmāte un ņēmās apgalvot asarām acīs cik lieli parādnieki viņi manā priekšā jūtoties. Neērti šādas runas klausīties, kaut tās arī ir glaimojošas. Jo pateicoties tikai man, kuro reizi nākas dzirdēt, viņa