KruojumsAutobiogrāfiju krājums
KolekcijaĪss dzīves stāsts. Sākts 1944. g. augustā
Atslāgvuordi
Atšifrēja Zane_Bicevska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots 2019-07-01 16:51:34
Atšifrējums

Praktiski tā lieta bija savādāka. No rīta saņēmām divas šķēlītes maizes apsmērētas ar margarinu un smērdesu pa vācu modei - tas ir ka maize tomēr cauri aizdaram bija redzama. Bieži vien desas vietā uz galda nāca pašvārīts cukurbiešu sīrups. Saprotams ka pēc tādām brokastīm un smagi strādājot cilvēks jau pēc pusstundas sāka gaidīt pusdienas. Pusdienās parasti bija vārīti kartupeļi, vai kartupeļu zupa. To varēja ēst cik grib. Tak zupas vērtība bija saprotama no tā ka gaļu tanī redzēja reizi mēnesī un tad to pašu mikroskopiskā daudzumā. Labi ja svētdienās saņēmām vārītu olu klāt. Vakariņās bija parasti atkal kartupeļi jeb šķidra miltu zupiņa ar šķēlīti maizes. Svētdienās tad dabuju četras šķēlītes maizes un baltu kafiju. Pienu saimnieks ieguva no vienas kazas. Tas jau nu bija mums skaidrs ka pilnu devu nesaņēmām, bet kam gan varēja sūdzēties? Bieži vien novēroju ka no saimniekiem kāds pastaigājās ēsdams maizi apsmērētu ar augļu marmelādi vai desu. Dabīgi ka viņi daļu mūsu normas apēda. Tomēr lai nu kā dzīvot dzīvoju. Smagais darbs nāca man par labu, kļuvu spēcīgāks un mazliet pieņēmos svarā uz muskuļu rēķina. Tak nepietika ēdiens tam, lai varētu dabūt savu normālo svaru atpakaļ un tāpat spēku, bet gan knapi pietika lai varētu izturēt darba tempu. Februāri un martu darba ziņā varēja dēvēt par mierīgiem mēnešiem. Lai gan saimniekiem bija divi zirgi, tak nebija darba ratu. Tā nu iznāca ka vismaz divas reizes dienā dabujām krāmēt maisus tādos četrriteņu ratiņos un divi gabali vilkt tos pēc uzdotas adreses. Uz ratiņiem kādreiz bija uzlādēta tonna. Tur jau tādu kravu ir ko zirgam stiept, kur nu vēl diviem cilvēkiem. Labāk jau nu man bija ka dabūjām ratiņus vilkt abi ar Grigoriju. Tad mēs to darijām lēnā garā. un bieži atpūtāmies, turpretī bilde mainijās ja vilcējs bija Gerhards. Tas vilka atspēries līdz galam un man dabīgi bija jādara tas pats, jo otrais tūlīt manija, ja tik stingri nevilku. Viņš, kas pavadijis visu mūžu tādā darbā to tā neizjuta, jo bija gandrīz divas reizes spēcīgāks par mani, bet man nonīkušam pa Kzt. lāgeri bija ko turēt. Stāvoklis bija labāks ja paliku "mājās" pie svēršanas, te mani bieži vien ielika, jo pratu valodu. Tā lieta ar svēršanu bija tāda. Mājas galā bija blakus vārtiem iztaisīta piebūve, kurā bija ierīkots tā saucamais kantoris.Šajā kantorī sēdēja vai nu saimnieks jeb

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.