KruojumsAutobiogrāfiju krājums
KolekcijaĪss dzīves stāsts. Sākts 1944. g. augustā
Atslāgvuordi
Atšifrēja Zane_Bicevska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots 2019-07-01 17:18:05
Atšifrējums

Tā izgāja uz to, kā mūs varētu mierīgā veidā spīdzināt. Tā piemēram vakaros nostrādājušies ar oglēm, bijām nokūpējuši melni. Gribas tak katram nomazgāties un tam nolūkam bija paredzēts silts ūdens. Tā ka Gerda vārīja vakariņas, tad dabīgi ka viņai bija viens katls ūdens jāuzvāra, tak viņa vai nu uzlika uz uguns puskatlu, ka siltā ūdens visiem nepietika, jeb katlu uz uguns uzlika pārāk vēlu ka mums atlika izvēlēties vai nu mazgāties aukstā ūdenī lai tiktu tīri uz vakariņām jeb mazgāties pēc vakariņām un tās ēst netīriem. Arī ar ēšanu tā lieta bija tāda. No rītiem bieži vien, lai "taupītu" maizi tās vietā deva miltu zupiņu. Milti bija pietiekoši, tak Gerda zupu izvārīja ar karoti miltu. Un tā mēs no brokastīm piecēlāmies ar sajūtu ka būtu izdzēruši tikai krūzi tējas. Zinams mēs jau pēc tam sūdzējamies saimniecei. Atbilde bija zināma - ka zupa pietiekoši bieza esot tādiem kā mums. Bet pēc tam viņa Gerdai pateica lai nākošo reizi vāra zupu biezāku. Bet ko tas līdz. Pusdienas tāpat ar tukšu vēderu nostrādāts.
Ar drēbēm man tāpat bija muļķīgi. Staigāju ar tām pašām cietumnieku drēbēm kā svētdienu, tā darbdienu. Dienu ritmā drēbes bija tā savazātas, ka riebās mugurā vilkt. Būtu jau pats tās izmazgājis, bet tad man nebija otras bikses ko vilkt mugurā.Arī domas par nākotni man nedeva miera. Vispirms šis darbs nebija pa manai gaumei, otrkārt arī šī dzīve. Tad jau dauz labāk es justos, ja varētu strādāt kaut arī šo darbu dzimtenē. Bez tam zin;aju ka slims tiku izlaists no nometnes un šādos apstākļos mana slimība varēja tikai progresēt. Tak pie ārsta netiku un tā nezināju cik slims esmu. Arī termometra man nebija un līdz ar to nezināju kāda temperatūra man bija. Varbūt tā arī bija labāk, jo man nu nebija pamatota iemesla uztraukumam. No domāšanas vien uztraukumam nava vietas. Es sev iestāstīju ka neesmu vājāks kā citi un ja jau tie var turēt tad varu turēt arī es. Pāris vēstules sūtīju uz "mājām" saņēmu - arī atbildes. Tak liekas ka pirmo vēstuli māte nebija saņēmusi un tā viņa nezināja ka esmu slims. Nākošās vēstulēs par slimību nerakstiju, jo uztraukt māti jau nebija nozīmes. Patiesību jau tā vai tā dabūtu pietiekoši ātri zināt un tā vai tā palīdzēt viņa tik un tā nevarēja.
Sarkanā armija palēnām tuvojās. Agrāk vai vēlāk viņi būs klāt. Tad būšu brīvs. Kāda tā brīvība būs nezinu, tik ceru ka varēšu vismaz kaut cik cilvēciski dzīvot.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.