KruojumsAutobiogrāfiju krājums
KolekcijaĪss dzīves stāsts. Sākts 1944. g. augustā
Atslāgvuordi
Atšifrēja Zane_Bicevska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots 2019-04-24 16:50:02
Atšifrējums ešanas ziņā varētu daudzko vēlēties. Tak vēlāk kad nometnes komandants pateica ka tagad kaŗa apstākļos transporta trūkuma dēļ nevar produktus pietiekošā daudzumā pievest izskaidrodams ka dzelzceļa līnija ir sabojāta un vēl nav līdz šejienei salabotā, tā ka visu nākas vest ar automašinām un frontes cīnītāji jau ir pirmā vietā. Tad jau arī sapratu, ka labi pat ļoti labi ir arī tā. Dzīvoju vien mierīgs un tīri nemanot pagāja tās pāris dienas līdz pratināšanai. Mani un vēl dažus izsauca uz komandanta ēku. Vienam un otram tika uzbļauts - laikam kautko bija nodarījis. Mana sirds sašļuka, jo lai gan apzinājos ka neesmu nekā tāda darījis par ko būtu sodams, tad tomēr bija tā jocīgi. Tak grūti domājams ka pratinātājs ticēs manam stāstam bez kādiem dokumentiem un lieciniekiem, bet še šajā nometnē visi bija man sveši un es nevarēju atrast, kas mani pazītu. Beidzot nāca mana rinda. Tulka nebija un tādēļ visa pratināšana virzijās ar grūtībām. Tomēr jāsaka atklāti, pratinātājs ar mani bija laipns un nedusmojās ka runāju stostīdamies vārdu krievu valodā savā atmiņā meklējot. Humors jau bija. Piemēram nezināju krievu valodā vārdu "valsts". Tas nāca priekšā stāstot ka mācījos Rīgas Valsts technikumā. Vārdu "valsts" pratinātājam ieskaidroju ar zīmējuma palīdzību. Mans paskaidrojums bija šāds. Paņēmu papīru un zīmuli. Uzliku punktu un teicu ka tā Maskava. Punktam apvilku riņķi riņķī un teicu ka tā ir robeža. Un visa zeme robežas iekšpusē ir "valsts". Beidzot pratinātājs saprata. Tādā pat garā turpinājās pratināšana līdz beigām. Nometnē še Bergenā nodzīvoju apmēram divas nedeļas. Tad teica ka sūtīs mūs uz mājām un jāiet līdz dzelzceļa stacijai - tas ir tādai pie kuras jau pienāk vilcieni. Vis ceļa gabals bija jānoiet divās dienās - apmērām 100 km. Bija ko turēt. Kā jau pavasarī laiks bija karsts. Soļoju ar mēteli mugurā un briesmīgi svīdu. Citiem klājās vēl grūtāk, jo tiem bija savas mantiņas mugurā. Saule uz savu varu nelika ilgi gaidīt. Pēc pāris kilometriem uz ceļa pamazām sāka birt mazvērtīgākas mantiņas - kā viens otrs krekls,

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.