KruojumsAutobiogrāfiju krājums
KolekcijaDainas Rozenblates Atmiņu zīmējumi
Atslāgvuordi
Atšifrēja ed.gars
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots 2019-02-18 15:35:34
Atšifrējums tad jau bija pavisam pelēkas, tumšas, rudenīgas, bieži vien bez saules un gaišuma.
Pēc vecmāmiņas aizbraukšanas drīzi vien pagalma izskats tika mainīts. Tēvs pēc lauksaimniecības žurnāliem izplānoja jaunu pagalma iekārtojumu. Izveidoja jaunu izbraucamo ceļu. Pie āra durvīm nu lepojās jaunas platas, no visām pusēm uzkāpjamas, baltas dēļu trepes. Kamēr trepes vēl bija jaunas un skaistas arī te mēs atradām vietu savām rotaļām. Novietojām sienmalē leļļu koka gultiņu, tajā ievīstījām savu runčuku "Čeilīti", Boltes madāmas pirmdzimto dēlu. Viņš ārkārtīgi apmierināts tur gulēja, smīdinādams visus pa trepēm nācējus. Ja kāds nekaunīgi to aiz auss paraustot viņu no turienes gribēja izvilkt tas īgni atgaiņājās ar ķepu un gulēja tālāk. Izgulējies viņš apsēdās uz gultas un gaidīja, kad mēs to izcelsim un sauksim uz citam rotaļām.
Vēlāk mūsu pagalmā slējās arī karoga masts. Kad pirmo reizi tik augstu, tik brīvs pavasarīgajās, zilajās debesīs plandījās Latvijas karogs, tas bija tik skaisti. Es jutu tādu kvēlu prieku un mīlestību, pret šo karogu, pret savu Latviju, māju un savējiem. Žēl, ka tik šim karogam nebija lemts vairs ilgi plīvot. - Nāca četrdesmitais gads - baigais gads, kad tēvs teica, ka karoga kāts esot sapuvis, varot nokrist, tādēļ to nozāģēja. Sarkanais karogs, pēc pavēles, ka tam jābūt izliktam, atkal tik iebāzts mājas augšas lodziņā. Pēc tam "vācu laikos", laikam karoga vispār nebija - neievēroju.
Līdz ar pagalma pārveidošanu tika nojaukts arī mazais pagrabiņš mājas priekšā. Mājas galā, kur tad atradās mūsu namiņš, sāka rakt jaunu bedri. Tās malas bija lipīgas, glumas no izmestās mālainās zemes. Gandrīz vienmēr šai bedrē turējās salijis ūdens. Skatoties pa mazās
istabiņas vītenīšiem aizaugušo logu, bedres ūdens tik spoži vizēja, mezdams saules zaķīšus uz sienām. Kādu dienu, kad bijām izlaistas abas ar Laumu pastaigāties, mūsu zināt kāre novedusi mūs bedres malā pie jasmīna krūma. Esot metušas konfekšu papīriņus ūdenī. Tā tika stāstīts. Man paslīdējusi kāja un es iekritusi ūdenī, bedrē. Es pati gan šo kritienu galīgi neatceros. Atminos kā pa miglu, ka ļoti raudāju, par visu satraukumu, kad māte mani uz ceļiem uzlikusi tīrīja dubļus no mutes un lika spļaut visus netīrumus laukā, ko biju sarijusies.
Šai gadījumā nāve man bija pienākusi ļoti tuvu, jau otro reizi manā mūžā. Tikai pateicoties savas lielās māsas saprātīgajai rīcībai, kura nezaudēja galvu, nepaslēpās bailēs no rājiena, kā to bieži tādos gadījumos dara bērni, bet aizskrējusi pie mammas un šausmās paziņojusi: "Māsiņa bedrē!" Izskrējusi māte ar meitu, kura istabā mazgājusi grīdas. Kamēr māmuļa vēl domājusi, pa kuru malu ielēkt mālainajā bedrē, meita Olga nedomādama ielekusi gar mālaino bedres malu un izvilkusi mani - Tātad, liels paldies manai māšelei Laumai un šai Olgai. Reiz kara laikā, kad Rīgā bija grūta iztikšana, viņa bija atbraukusi pie mums. Atveda krūzītes, no kurām vēl tagad dārzā es dzeru. Es tiku stādīta viņai priekšā. Nezinu kāpēc jutos it kā vainīga un man bija neērti.
Zinību aplim palielinoties, nākošais ceļš veda uz kūti. Tur nu atradās dažādi brīnumi, vismaz man tā toreiz likās, par kuriem varētu stāstīt vēl un vēl. Vispirms tantiņas stāsti, atnākot no kūts pavasara rītos, kad paši vēl tur negājām, vai kādreiz, kad slimojām un netikām uz turieni, tantiņa sev azotē, kažociņā satītu atnesa mums parādīt kārtējo, atskrējušo jēriņu. Ak, lielie prieki,

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.