KruojumsAutobiogrāfiju krājums
KolekcijaDainas Rozenblates Atmiņu zīmējumi
Atslāgvuordi
Atšifrēja ed.gars
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots 2019-02-21 20:44:22
Atšifrējums nesām šo glābēju valgumu un lējām to padziļinātās dobītēs. Pusdienas laika saule nežēlīgi karsēja. Cīņa ar to bija ļoti grūta. Redzēdami lielo bezcerību, brīžiem ar rokām saujās grābām dūņainos kurkulēnus un stiepām uz dziļāku vietu. Cik tā paglābām, kas to lai zina. Pret lieliem dabas likumiem mūsu spēki bija par pārāk maziem.
Pārveidojot pagalmu, pagraba bedre beidzot tika izveidota par pagrabu, ar akmens sienām pamatos. Akmeņus veda no ganībām, kur speciālisti - akmeņu plēsēji tos sasprindzināja [saspridzināja]. Šie akmeņi toreiz gulēja pie mūsu iebraucamā ceļa, pa labi no tā. Droši vien tie tika ņemti no citam vietām, bet es atminu šos akmeņus kā lielu brīnumu. Kādreiz, kad gadījās nokļūt ganībās līdzi tantiņai vai kādai ganu meitai, izbrīnu izraisīja šo akmeņu lielums. Bērni paši uz tiem nevarējām uzkāpt, tie sniedzās pāri manai galvai. Tikai pieaugušo uzcelta, varēju lepni novērot pasauli pie kājām.
Daļa no akmeņiem sagūla pagraba pamatos. Tagad daudz runā par visādiem akmens krāvumiem, senču svētvietām. Varbūt arī tie akmeņi bija kādu senču svētvieta. Varbūt tieši tāpēc kādreiz, liekas, ka mūsu mājās kāds šad un tad rudens vakaros cērt. Varbūt senie senči dusmojās par savām izpostītām vietām. - Tas nu tikai tā - Mana fantāzija.
Vietā, kur tagad atrodās mūsu saimniecības ēka, tika uzcelts jumtiņš ar baltiem šindeļu dēlīšiem. Gar pagrabiņa jumta dienvidus malu iestādīja ķirsīšus, katram ģimenes loceklim pa vienam. Kāpelējām pa svaigajiem pēc sveķiem smaržojošiem dēlīšiem. Gulējām saulītē un ēdām ķiršus. Vēlāk jumts palika pelēks, dēlīši trausli, mēs paši lielāki un jumtu lauzīt vairs nebija atļauts. Idille beidzās un aizgāja pagātnē. Palielie pusaudži stāvējām pie saviem ķiršiem un mielojāmies. - Līdz laikam, kad tos mums atņēma. Padomju laiku jaunsaimniece, kurai piešķīra pusi no mūsu māju pagalma.
Paaugoties mums mazajiem auga arī dažādi
sīki darbiņi, kuri bija jāpaveic. Vai nu darba dēļ, vai tikai tādēļ, lai mājās nestrādātu palaidnības, māmuļa mūs ņēma līdz uz attālāko riju. Nesām visi malku, maizes krāsns kurināšanai. Rijas galā nojumē žāvējās no meža savestas lielas, sveķainas priedes un egles šķilas. Katram pēc spēkiem tika nešanai sameklēta piemērota pagale, tad visi rindiņā devāmies mājās. Nest nemaz nebija viegli, jo gabaliņš cilpošanai ar pagali rokās iznāca diezgan garš. Nekad šo gājienu neuztvēru kā grūtu. Sirdi pārņēma pat lepnums un prieks. Iet kopā ar māti kā lielam darbiniekam. Bez tam šeit ierodoties varējām paskatīties pārējo lietas šķūni. Kādreiz tur tiešām bija bijusi īsta rija. Visa lielā mūra ēka sastāvēja no rijas un liela piedarba - liela šķūņa ar nobradātu māla kulu, kur kulta rijā izžāvētā labība ar spriguļiem un vēl kā citādi. Nemaz īsti nezinu kā vēl. Mūsu laikā kā liels brīnums, katru rudeni ieradās kuļmašīna, ar savu skumjo dūkšanu un talcinieku čalošanu atgādinādama, ka pienācis visu vasaru audzētās ražas novākšanas laiks.
Tumša un melna vienā šķūņa galā melnēja rija, tumšiem, nokvēpušiem ārdiem, uz kuriem kādreiz žāvēta labība. Vidū pie vienas sienas melnēja pat īsta rijas krāsns, ar platu melnu kurtuvi. Viss melnum melns. Pat sienas nokvēpušas melnas. Pa maziem bezstiklu, četrstūrainiem lodziņiem tur varēja ieskatīties. Mazas zemas durvtiņas [durtiņas] veda uz lielo šķūni, piedarbu. Pa tām kulšanas laikā savilka pelavas, kuras vēlāk ziemā izbaroja lopiem. Citam nekam vairs vecā rija nekalpoja. Kādreiz, kad nebija vēl uzcelts pagrabs, tur glabāja kartupeļus, vecajā rijas krāsnī. Ieskatoties vecās, vaļējās krāsns mutē pat tās dibenu nevarēja saskatīt, viens melnums. Ja nu kur dzīvoja, manu prāt, velni, tad nu noteikti šajā melnajā rijas krāsnī. - Tas toreiz bija liels notikums, atnākot pēc malkas, ieskatīties rijas tumsā pa zemajiem lodziņiem.
Mazliet baisa šī vieta izlikās arī tādēļ, ka rokot mālus celtniecībai, kādreiz šeit atraduši cilvēka galvas kausu.