KruojumsAutobiogrāfiju krājums
KolekcijaDainas Rozenblates Atmiņu zīmējumi
Atslāgvuordi
Atšifrēja ed.gars
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots 2019-02-22 13:30:38
Atšifrējums maigi ņēma tos aiz feino galiņu un kratīja sev mutē. Vai kādus viņš nopelnīja! un ar slotas kātu tika izvadīts.
Visi lielie pīrāgu un baltmaizes cepšanas darbi tik veikti īstajā virtuvē uz baltā koka galda, kurš vienmēr sestdienās tika noberzts ar vīšķi vai birsti kā mirdzēja vien. Šis galds stāvēja pie loga uz kura platās palodzes, kā jau visās toreiz pieklājīgās mājās, auga kupla ar rozā ziediem ziedoša ģerānija, vēl vecāsmātes stādīta.
Pie virtuves galda ēda saimes ļaudis, meitas un puiši. Pēc vecāsmātes aiziešanas māte ieveda savādāku kārtību - Mēs visi mājas iedzīvotāji sākām ēst pie viena galda - ēdamistabā. Visnozīmīgāko vietu virtuves kaktā ieņēma plīts. Tā bija samērā liela, augsta ar platu virsmu un varenu krāsns muti, bez kādām durtiņām un režģiem. Pie šīs plīts krāsns ir pavadīti man neaizmirstami mirkļi. Sevišķi vakariņas vārot. Ziemas un rudens vakaros, kad ārā ātri satumst ir auksti un nemīlīgi, tupējām krāsns priekšā un ar lielu atbildības sajūtu kurinājām plīti, pēc māmuļas norādījumiem. Lielāko tiesu kurinājām žagarus, jo tēvs ļoti taupīja mežu, lietojot malku pēc iespējas mazāk. Taupīja it kā lai būtu lietas koki jaunajām ēkām. Kā vēlāk izrādījās, taupīja, lai jaunsaimniekiem vairāk būtu malkas un nebūtu jākurina žagarus, kad mežu mums atņēma.
Tantiņa ar meitām kūtī kopa lopus. Tēvs ar puišiem arī kaut ko vēl darīja. Māte vārīja vakariņas. Viņai bija skaista balss. Savos jaunības gados tā ar savu vecāko māsu Martu uzstājušās ar duetu, dziedot gan tikai uz lauku skatuvītes, Alojas skolā. Kad neviena nebija mājās, kā tikai mēs bērni, māmuļa dziedāja. Tās bija īstas dziedāšanas stundas. Nekas netika uzspiests un mācīts. Dziesmas iemācījāmies tāpat, līdzi dziedot. Dziedājām no sirds, kā nu katram skanēja. Nezinu, kā no malas izklausījās šis ansamblis. Sirdī šie mirkļi iespiedušies ar sevišķu mīļumu.
Es nebiju sevišķi asprātīgs bērns. Man visu vajadzēja lēni un nopietni apdomāt. Tad nu dziedot gadījās šis tas jocīgs. Ilgi nevarēju nekā saprast, kā tas tur vienā dziesmā sanāk - Laivizina strauta viļņi nenelietis tēva dēls. Domāju, domāju, kā gan tur varētu būt, par ko tur īsti dzied. Kautrējos parādīt, ka esmu tik dumja, bet beidzot nenocietos un pajautāju mātei. - Kas gan ir tas "nenelietis" un "laivizina". Māmuļa pasmējās un man visu paskaidroja. Es dziedot biju savienojusi vārdus un tāpēc man viss bija sanācis tik jocīgi.
Ar šo nesaprašu un izgudrojumiem man vienmēr radās problēmas. Kādreiz man vajadzēja mācīties uz Ziemassvētkiem dzejoli. Man liekas, tas bija pirmais dzejolis manā mūžā. Tas skanēja - "Es esmu mazs, kungs stāv man klāt, un šķīsti manu sird' un prāt'!" Vissarežģītāk izklausījās noslēgums: "Lai varu debess godā mist." - Mist, tas izklausījās pavisam jocīgi. Tādu vārdu ikdienā nelietojām. Kāpēc gan tāds mist, tad jau drīzāk krist - skaidri un saprotami. To, ka debesis ir kā augsta, zila bļoda pār mums visiem, tas nu pavisam saprotams. Laikam pareizi būtu, ka varam debess godā krist. Tā nu es turpat plīts priekšā tiku apmācīta un es māmuļai noskaitīju, tā kā domāju - pareizāk. Māte no sākuma pasmējās un izlaboja. Lika skaitīt atkal, bet dzejolis nonācis līdz tiem debesu godiem, atkal iznāca tāpat. Pārāk dziļi šīs domas izrādījās iesēdušās manā galvā. Beidzot mātei vairs nebija pacietība. Viņa pavisam bargi mani izsauca un pateica, ka no Ziemassvētku rūķa nedabūšot nevienu dāvanu, ja tā turpināšot. Tas nu bija pavisam briesmīgi. Durvis uz mazo istabiņu stāvēja atvērtas. Nemaz pat nebaidīdamās no tumsas, klusu ievilkos tur, un apsēdos uz mīļā siltā mūrīša. Dziļās bēdās pārdomāju savu grūto likteni. Zināju jau rītu vai parīt būs Ziemassvētki un es muļķe nevaru iemācīties, šo sasodīto pantu. Tās laikam bija manas