KruojumsAutobiogrāfiju krājums
KolekcijaDainas Rozenblates Atmiņu zīmējumi
Atslāgvuordi
Atšifrēja ed.gars
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots 2019-02-22 18:43:15
Atšifrējums Saprotams Lauma un es nepavisam negribējām palikt vienas patumšajā virtuvē. Māmuļa, lai mēs neuztrauktos, ka viņa aiziet tālu un drīzi būs atpakaļ, uz virtuves grīdas atstājusi vējlukturi. Pieteikdama, lai godīgi sēžam plīts priekšā un gaidām viņu atnākam. Sēdējām, bet gaidītājiem vienmēr laiks iet lēni, kur nu vēl tādām knīpām kādas bijām mēs. Lauma izdomāja, ka jāiet mammu meklēt. Es arī gribēju iet, bet Lauma mani bargi noraidīja. Viņa iešot tikai viena. Māte droši vien esot kūtī. Vecākā māsa manā bērnībā vienmēr bija autoritāte un es paklausīju. Nepatika nu gan man palikt vienai, bet ko lai dara. Lauma paņēma lukturi un aizgāja. Ar pūlēm pārkāpdama augsto slieksni un ar visu lukturi devās ceļā. Māmuļa kāpdama no mājas augšas pēkšņi pamanījusi, ka tā zema uguntiņa dodas pa ceļu uz kūti. Nometusi drēbes tā steigusies tai pakaļ. Kā tad. Pa celiņu ar lākturi [lukturi] rokās, kas aizķerdamies velkas pa zemi, pie sevis kaut ko purpinādama devusies viņas vecākā, gudrākā meita.
No toreizējās virtuves palicis tik dzirnakmens, kas stāvēja virtuves vidū - klonā. Uz tā toreiz tika skaldīta malka. Senākos laikos gan tas liekas kalpojis kā maltuves pamats.
Vienu no varoņdarbiem, ko šad un tad pie mums pieminēja smiedamies, Lauma paspējusi izdarīt tad, kad es pat pasaulē vēl neesot bijusi un tādēļ nevarējusi piedalīties. Māmuļa biezpienu sildot sulas tecinājusi mazā koka vanniņā, kurā bērnībā tikām mazgāti visi bērni. Kamēr māte iznesusi no virtuves biezpienu, Lauma paspējusi iekāpt vanniņā lai nomazgātos. Viņa ļoti mīlējusi mazgāties, plunčāties ūdenī. Šoreiz tik aizmirsusi novilkt zābakus un kleitu. Atnākot atpakaļ, tik māte ieraudzījusi, cik jauki meita mazgājās.
Daudz darbu virtuvē vēl paspējām kopīgi pastrādāt. Reiz, kad māmuļa ar tantiņu izgāja rudenī
runkuļus raut, netālu pie mājas. Lauma un es izdomājām, ka labi būtu pa prieku viņām izcept pankūkas. Ārā nepatīkami līņāja lietus. Uz lauku līdz netikām ņemtas. Samedījām pankūkām miltus, izrādījās - rudzu miltus. Iejaucām ūdenī. Mīkla gatava. Galvenā darītāja bija Lauma, es tāpat palīdzēju ar padomiem un šo to padodama. Brālis toreiz vēl pie lielas teikšanas netika laists. Ķērāmies pie plīts kurināšanas. Kā daudziem bērniem bēdīgi ir gājis šādos gadījumos, aizmirsām attaisīt aizbīdni - "šīberi" - kā mēs saucām. Pūtām, pūtām, kūrām, kūrām - uguns kā nedeg tā nedeg, tikai dūmi griezās pa virtuvi. Panna sen uzlikta uz plīts, pankūkas uzlietas, tik uguns sasodītā nedeg. Pelnos nosmulējušās, sasarkušām acīm, dūmainā virtuvē mūs ieraudzīja ienākušā māte, kura bija atnākusi paskatīties ko darām. Tā tas beidzās. Labi, ka tā. Nedaudz pabāra tas arī viss.
Tīri brīnums, cik daudz var pastāstīt par ķēķi. Un tas jau vēl nav viss. Vēl varētu stāstīt par maizes abru, kurā ar baltu drāniņu apsegta rūga rupjā maizīte. Tur, ja pabāza klusām pirkstu, varēja nogaršot saldeni skābo rupjmaizes ieraugu. Vēl māla tējkanna uz plīts stūra, no kuras vienmēr varēja padzerties, ja slāpa. Tā dažreiz saplīsa un tad tās vietā ieradās atkal jauna, vēl skaistāka. Mana pirmā iepazīšanās ar keramiku. - Tad skābā piena kanna kaktā, no kuras tantiņa vasarās launaga laikā pasmēla gardu gabalā sarūgušu vājpienu. Pārkaisot ar cukuru tas bija liels gardums. Vēl daudz mazu mīļu sīkumu atmiņā no vecā patumšā ķēķa.
No virtuves uz ēdamistabu veda durvis. Šai istabā pie vienas sienas liela oša koka bufete ar ķirmju saēstām kājām. Tur tika glabāts viss ēšanai nepieciešamais - no traukiem līdz maizei. Aiz tās kaktā durvis uz pieliekamo ar plauktiņiem, podiem un kannām, kur katrā rudeņos tika salikts kas garšīgs. Pie pieliekamā no ārpuses aizmūrēts lodziņš, aizvilkts ar baltu drāniņu. Uz tā mūžīgs paniņu pods. Pie tā