KruojumsAutobiogrāfiju krājums
KolekcijaDainas Rozenblates Atmiņu zīmējumi
Atslāgvuordi
Atšifrēja ed.gars
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots 2019-02-22 20:24:59
Atšifrējums diezcik spoži negāja. Kādreiz ļaudīs viņš esot lielījies, ka ņemšot tikai tādu sievu, kura protot spēlēt klavieres. Tā kā tādas tuvumā neatradušās, viņš apprecējās ļoti vēlos gados. Māmuļa mazliet spēlēja klavieres, bet tikai tā no notīm iemācītus gabalus un tad pēc atmiņas, nekādā grāmatā neskatīdamās. Ar savu muzicēšanu viņa nelepojās, tāpat kā ar dziedāšanu. Kad mājās bijām tikai bērni, viņa uzspēlēja savus gabalus, visiem par prieku. Liela spēlēšana sākās, kad atbrauca krustmāte Irēna. Viņa vispār neapgrūtināja sevi ar nošu lasījumiem, bet visu spēlēja tāpat pēc dzirdes. Viņai varēja pasūtīt jeb kuru dziesmu, ja tik tā zināja tās melodiju. Mūzika likās brīnišķīga un mēs priekā un sajūsmā dejojām pa istabu. Tēvs gan dusmojās, ka tā nav nekāda spēlēšana, ja nemācās pēc notīm.
Kādā reizē, kad skolas pārzines dēlam, pa vasaru klavieres spēlēt sāka mācīt klavieru skolotāja, tēvs ar māti nosprieda, ka mums meitenēm arī jāmācās spēlēt pēc notīm. Sākās briesmīgas mocības, manu prāt. Man nepadevās un galīgi nepatika šī lieta. Vasara beidzās. Skolotāja aizgāja. Klavieru spēle man par lielu prieku arī beidzās. Nošu atrašanās vietas bija iegalvotas, vairāk arī nekas. Dažu gabalu pēc notīm, tāpat kā māmuļa biju iekalusi, bet tas arī palika viss. Laumai un brālim spēlēšana padevās labāk. Māsa iemācījās pat ļoti labi spēlēt, tāpat kā Irēna - pēc dzirdes. Kara laikā, kad radio konfiscēja un nekas vairs nebija ko klausīties, pie klavierēm pavadījām daudz jauku brīžu. Sevišķi pēdējos gados, kad atbraucām no Rīgas brīvdienās. Zemi vara atņēma, atstājot tikai 8 ha. Darba nebija daudz un nu pat tēvs vasaras vakaros tā paagrāk varēja atpūsties. Nu viņš vairs nedusmojās, ka tika spēlēts bez notīm. Gulēdams otrā istabā pat pasūtīja dziesmas. Lielāko daļu pie klavierēm
sēdās Lauma. Visi trīs dziedājām. Ārā liels vakara klusums. Rietošā saule caur logu meta sārtu gaismu uz vecajām klavierēm un spēlētāju. Muzicējām līdz vēlai tumsai, kad tā pilnīgi ietina mūs un debesu malā blāzmoja vēl tikai sārtas saules maliņa.
Izdziedājām visu, kas nospieda sirdis - skumjas, priekus, šaubas, nemieru, bailes par saviem likteņiem. Vēl tagad dzirdot klavieru koncertu, prātā nāk šie vakari ar mūsu vienkāršo naivo muzicēšanu.
Vismuzikālākais laikam gan bija brālis. Dzirdēdams kā spēlē lielie arī viņš sēdās pie klavierēm, lepni paziņodams savas mūzikas gabala nosaukumu. Būdams pavisam mazs vīriņš viņš vel nevarēja uz krēsla sēžot aizsniegt klavieru pedāļus. Redzēdams, ka mamma, tēvs, Irēna ar tiem veikli rīkojās, viņam arī ļoti gribējās tādu varenāku mūziku panākt. Palīda zem klavierēm, nospieda pedāļus, bet nu nekādi netika pie klaviatūras. Tikko apsēdās pie spēlēt tā atkal kāja netika pie pedāļiem. Tā viņš nabadziņš mocījās, kamēr paaugās un varēja savas ieceres īstenot. Tad gan viņš spēlēja vareni, visus mūsmājās pārspējot. Brāļa rokās katrs instruments atdzīvojās. Vai mutes harmonikas, vai akordions [akordeons]. Mūziku viņš nekur nemācījās, spēlēja tāpat pēc dzirdes. Redzot bēdu ar klavierēm māte viņam nopirka mutes harmonikas. Parādīja nedaudz kā ar tām rīkoties un viss. Brālis no tām izvilināja bez gala daudz melodiju, variēdams tās dažnedažādi. Nedaudz tās spēlēja arī Lauma un mamma. Tikai man nekas no mūzikas nepadevās. Par to ļoti kautrējos. Paņēmusi brāļa harmonikas, aizgāju klusu aiz kūts. Dadžos apsēdusies, lai neviens mani nedzird un netraucē, mēģināju no tām izvilināt kādu melodiju. Nekas neizdevās. No tā laika vairs nevienam mūzikas instrumentam nepieskāros. Sapratu, ka Dievs nav devis man šīs iemaņas.
Lielā istaba sevišķi jauka un silta palika Ziemassvētkos. Tēvs no meža atnesa eglīti. Eglītes rotājumi gan mainījās ļoti reti. Jaunu ko gādāja tikai tad,