Par raganu
Reiz kāda saimniece bijuse liela ragana. Kamēr citiem māju ļaudīm, pušniekiem, aiz liela karstuma visu cauru vasaru nebijis ne karotes piena, tomēr raganas saimniecei bijis piena spaņu spaņiem. Reiz kāds puisis noskatījies, pieguļā būdams, ka saimniece - ragana - ap pusnakti pa pušnieku ganībām staigājuse ar slauceni un karoti rokā un maluse ar roku it kā kriedama, sacījusi: "Kreju virsu! Kreju virsu!" Tā viņa aizgājuse uz mājām, arvienu bubinādama. Puisis, labs niķu polis un zintnieks būdams, darījis saimniecei pakaļ pa viņas pēdām: vilcis zirgu apaušus un mulstiķus (apauši - striķiem taisīti iemaukti, mulstiķi - tādi pat kā apauši, tik dzelži piesieti, ko zirgam mutē likt) un bubinājis: "Ņemu visu, ņemu visu!" No rīta mājā pārgājis, puisis apaušus un mulstiķus pakāris uz vadzi pie sienas un no tiem tecējis piens ārā. Saimniecei palicis slikti un tā sākuse vemt. Puisis, kas pirmais saimnieces saslimšanu pamanījis, tūlīt nopratis, kas par ligu viņai. Iedams uz stalli, viņš ieraudzījis, ka no apaušiem tek piens ārā, saķēris tos un iemetis ugunī. Saimniece, putas vemdama, nomiruse un govīm piens bijis atkal kā arvienu diezgan.