Lielbērzē bijuse vecos laikos saimniece - liela ragana. Viņa ik rītus, savas govis ganos izlaizdama, gājuse pa pušnieku ganībām raganot. Kad kāds cilvēks to saticis, tad tā likusēs, ka kuramos lasa. Tādās reizēs viņa arvienu apvilkuse garas brūnas supatas (noberas) vilnas audinātus lindrakus mugurā un, kad mājā pārgājuse, tad tos arvienu novilkuse un piena pagrabā pakāruse. Reiz puisis noskatījies, ka no supatas vilnas lindrakiem piena pagrabā tecējis piens ārā. Puisis nu nozadzis lindrakus un iemetis rijas krāsnī. Saimniece sākuse brēkt par gūžu sāpēm un aizvilkusēs uz piena pagrabu. Lindrakus tur vairs neatrazdama, nokrituse gar zemi un, pienu vemdama, nomiruse.