Jānis Bičolis

Jānis Bičolis

Jānis Valdemārs Bičolis

Baiba Bičole - Duktė
Dārta Bičole - Motina
Arvils Rumpēters - Anūkas
Rita Laima Bērziņa - Anūkė
Pēteris Bičolis - Tėvas
Andrejs Kļaviņš - Krikšto tėvas
Ilmārs Rumpēters - Son-in-law
Jānis Lapiņš - Senelis
Līvija Bičole - Žmona

Jānis Valdemārs Bičolis (1904–1982) – literatūras vēsturnieks un kritiķis, folklorists. Mācījies Jēkabpils Valsts vidusskolā un studējis Latvijas Universitātē baltu filoloģiju. Pirmās publikācijas kopš 1928. gada. Atsevišķos izdevumos publicētas apceres "Latviešu tautas dziesmu hronoloģijas problēma" (1936), "Daugavas un Gaujas motīvi latviešu tautas dziesmās" (1937). 1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kopš 1951. gada dzīvoja ASV. Publicējis rakstus par latviešu trimdas literatūras, literatūras vēstures un folkloras jautājumiem.

Par Jāņa Bičoļa personību un darbības jomām

"Nosvērtas, pat klusas dabas, Bičolis ir noteikts un nepiekāpīgs spriedumos, kur viņa it kā aizturētais temperaments dažkārt izlaužas oriģinālā uztverē, asprātīgā izteiksmē un asi formulētos secinājumos. Pētnieks viņā ir stiprāks par poētu un latvietis spēcīgāks par artistu - parādība, ar kādu mūsu literātūras zinātne nav sevišķi bagāta."

Rabācs, Kārlis. Jānis Bičolis. Laiks, 1954, 24. nov.

---

"Par sava mūža uzdevumu J. Bičolis tomēr nebija spraudis poētisko radīšanu, bet gan zinātnieka un kritiķa darbu. Parallēli studijām strādādams Jelgavas vai Rīgas vidusskolās, viņš savu pētījumu klāstu nemitīgi papildināja ar aizvien jauniem darbiem. Daudzos tirzājumos viņš atkārtoti pievērsies mūsu tautas dziesmām; še iespējams tikai pavisam īsi atzīmēt, ka viņam ir pētījumi, piemēram, par dainu struktūru, chronoloģijas jautājumiem, dažādām daiļskanības problēmām, atskaņām, asonancēm utj. No visjaunākajiem darbiem šinī nozarē var atzīmēt viņa Amerikā publicēto pētījumu par variantu skaitu latvju dainās. Domas asums, teicamas analitiķa spējas, liels skaits patstāvīgu, jaunu spriedumu, filologu visaugstākās klases cienīgs rūpīgums un precizitāte, plaša us dziļa materiāla pazīšana izvirza Bičoļa folkloristiskos pētījumus izcilā līmeni. Kritisks un rūpīgs pats būdams, viņš palaikam ar īgnumu vērsies pret dažādiem frāžu vārstītajiem vai diletantiskiem fantazētājiem vienā vai otrā filoloģijas nozarē. Latviešu valodas pētīšanā J. Bičolis sniedzis vērtīgu pienesumu - ļoti labu birziešu izloksnes aprakstu, kas iespiests Filologu biedrības Rakstos. Nozīmīga bija arī viņa piedalīšanās lielās Mīlenbacha vārdnīcas sastādīšanā, gar ko, kā zināms J. Nedzellns un E. Hauzenberga-šturma strādāja daudzus gadus. J. Bičoļa sniegums šīs vārdnīcas materiāliem bija jo vērtīgs tāpēc, ka viņš sīki pazina gan sava novada valodu, gan darbus, darba rīkus un to lietošanu - un pašu lauku dzīvi Augšzemē vispār. Jau kā students un ģimnāzijas skolotājs J. Bičolis bija Joti pamatīgi iepazinies ar visu periodu latviešu literatūru."

Draviņš, Kārlis Viedais daudzzinis. Laiks, 1964, 21. nov.

---

"Filologs Jānis Bičolis pieder mūsu valsts sākuma gadu jaunajai paaudzei, kas iegāja dzīvē ar degošu zinātkāri izpētīt latviskuma pamatus, nodibināt tos zinātniski un pēc tam īstenot katrā dzīves solī un nozarē. Šim pamatu likšanas darbam vajadzēja būt rūpīgam, katrā detaļā pārbaudītam, stingri zinātniskam. Sirdsdedze bija liela, ideālisms neaprobežots, un darba gaitā paļaušanās ne uz jūsmu, bet uz neapgāžamiem faktiem. Jānis Bičolis ar šādu pamatīgumu darbojās valodniecībā, folklorā un literātūras vēsturē. Katru izvēlēto tematu viņš pūlējās izpētīt līdz pēdējiem sīkumiem, aptvert visu par to iepriekš izzināto un katru faktu un spriedumu daudzkārtīgi pierādīt. Viņš rīkojās kā milzis, kas var darboties mūžības aplodās, un kaut viņš aizvadīja samērā ilgu mūžu, viņam pietrūka laika saviem lielajiem pasākumiem – latviešu rakstniecības vēsturei un dainoloģijai, jo viņš centās pēc absolūtas pilnības, kas cilvēkam noliktajās mūža robežās grūti iespējama. Bet viņa pamatīgums un atbildības sajūta ir paraugs, kas vienmēr staros visu nopietno latviskuma pētītāju un kopēju acu priekšā. [..] Jānis Bičolis gribēja būt nevien pētnieks, bet ari aktīvs kultūras plūsmas virzītājs, tāpēc blakus maizes darbam viņš ar pilnu krūti metās trimdas atskabargainajā dzīvē: bija Preses biedrības priekšnieks, ALAs Kultūras biroja biļetena redaktors, izdeva žurnālu Mūsu valoda, strādāja gar pareizrakstības vārdnīcu, deva referātus, vadīja seminārus. Viņa presē publicētie raksti aizņemtu daudzus sējumus. Runātajā vārdā viņš bija nepārspējams ar domu skaidrību un neapgāžamu loģiku, rakstos ar plašu detalizējumu un drošiem faktiem."

Andrups, Jānis. Jānis Bičolis. Universitas, Nr. 52, 1983.

Pirmā publikācija

1928: "Oficiālie priekšvārdi" žurnāla "Ramave" 1. numurā.
Jāņa Bičoļa vākumu skat.: Jāņa Bičoļa folkloras vākums

1933-1939: rediģējis Latvijas Universitātes studentu biedrības "Ramave" izdoto rakstu krājumu "Ceļi", kas īpaši veltīts baltu lingvistikas, literatūrzinātnes, folkloras un etnogrāfijas jautājumiem.

Rediģējis žurnālu "Ramave" (1928), rakstu krājumus "Filoloģijas materiāli" (1933), sastādījis "Vecākās latviešu literatūras hrestomātiju vidusskolām" (1933), rakstījis par latviešu literatūru žurnālos "Izglītības Ministrijas Mēnešraksts", "Daugava".
1930. gados žurnālos "Izglītības Ministrijas Mēnešraksts" un "Daugava" publicējis rakstus par latviešu literatūru.

Atsevišķos izdevumos publicētas apceres "Latviešu tautas dziesmu hronoloģijas problēma" (1936), "Daugavas un Gaujas motīvi latviešu tautas dziesmās" (1937).

Publicējis rakstus par latviešu trimdas literatūras, literatūras vēstures un folkloras jautājumiem žurnālos "Ceļi", "Ceļa Zīmes" un citviet. Rūpīgi izstrādāta darbu faktoloģiskā puse.
Lasījis lekciju ciklu par latviešu literātūru, etnogrāfiju un gramatiku Ņujorkā un vadījis gramatikas kursu Ņudžersijā.

1927: izteikta atzinība par Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātē izstrādāto pētījumu "Abi rokas milnu turu, Šķiet akmeni piekusušu: Piekūst manas abas rokas, Dzirnutiņas nepiekūst".

---