Kāda saimniece bijusi ļoti devīga ar sviestu. Viņa devusi katram ēst sviestu, cik tas grib. Puiši un meitas brīnejušies, ka saimniece tik devīga. Vienreiz viņi noskatījušies, kā saimniece sviestu taisa. Viņa ielikusi papriekšu ķērnē pāris akmentiņus, tad paņēmusi lāpstu un ielikusi govju mēslus sviesta ķērnē. Malusi, malusi, līdz beidzot teikusi: “Velies nu velies, paliec par sviestiņu un paniņām. Palieci par balto bunduli, lai visi priecājas.” Viņa atkārtojusi to deviņas reizes. Govju mēsli patiešām palikuši par skaistu dzeltenu sviestu. Nu vairs nav palikuši ne puiši, ne meitas pie viņas. Nu bijis jāraujas pašai ar darbiem.