#LFK Ak-166-127

Pavadinimas
Rūta Treija. 22.04.2020.–14.05.2020. Pandēmijas dienasgrāmata.
Vieneto numeris
127
Kategorijas
Valodas
Latvian
Iesūtīšanas datums
14.05.2020
Place and time of recording
22.04.2020 - 14.05.2020
Atslēgvārdi
Atidaryti

22.04.2020.

Aleksa tikko pateica, ka kaut kas neesot kārtībā ar mani,😂 diena pilnīgi savādāka kā visas citas.
Īve ilgi gulēja un man bija iespēja no rīta mierīgi uztaisīt ēst. Bez steigas, sagriezu rasolu. Un tad gāju rosīties pa istabu, jo bija jau laiks celties. Bija jāsaliek mantas, lai Īve var braukt pie tēta. Viņa sakrāmēja tik daudz mantu. 🤦 Uz dažām dienām.
Kad Īve aizbrauca, es pabeidzu savus iesāktos darbus. Nomazgāju traukus, saliku pa plauktiem, ieliku veļu mazgāties, šo to savācu. Māja neizskatās nevainojami, bet ļoti labi gan. Aplaistīju dārzu un viss. Ar to saimnieciskie darbi beidzās. Kamēr darbojos mājās, fonā skatījos filmas un netīšām uzgāju savu iemīļoto seriālu pieejamu amazon prime. Jā, es jau noskatījos 11 sērijas. Ja to var saukt par skatīšanos, tas bija fonā, kamēr es rakstīju. Man no rakstīšanas laikam rīt roka būs kā atmirusi. Bet es varētu dienām rakstīt ar roku, ja tik atrodas ko rakstīt. Un laiks tam.
Meitenēm ir atsākusies skola. Mēs tik ik pa laikam pārbaudījām viena otru, bet katra šodien bija aizņemta ar saviem darbiem. Klusa un mierīgā māja. Ir drusku dīvaini , pietrūkst kad Īves. Bet nedaudz atelpas ir vajadzīgs. Tādas slinkas dienas, kā šodiena ir vitāli nepieciešamas mammas veselā saprāta saglabāšanai.
Es šodien biju grāmatās. Vienlaicīgi ar angļu valodas uzlabošanu es arī mēģinu atsvaidzināt citas zināšanas. Tā teikt divi zaķi ar vienu šāvienu. Es jau zinu, to ko lasu un rakstu. Bet tagad to lasu angliski. Vēl reiz pārlasu jau zināmo, atsvaidzinot to atmiņā, gan iemācos to angliski. Ir daudz vieglāk mācīties valodu, ja zini, ko gribi pateikt un zini kādus vārdus vajag iemācīties. Vai ko tieši pārtulkot. Jo vienkārši kaut kādu vārdu iemācīšanās neko daudz nedos, ja tos nav kur pielietot vai nezini kā.
Man vēl ļoti tāls ceļš ejams līdz ļoti labai valodai. Līdz šim man pietika, bet darbā jau jūtu, ka bieži vēlos kaut ko pateikt, bet nevaru. Man pat ir speciāla mini mapīte, nedaudz lielāka par standarta aploksni, tajā es lieku atmiņas kartītes ar to ko mācos un pierakstu vārdus, kas jāiemācās vai jāiztulko. Zinu, ka tas palīdz. Jo tā es iemācījos vācu valodu. No nulles līdz ļoti labam līmenim. Tikai dažreiz aizmirstu, ka es katru dienu mācījos. Divus gadus. Pēc tam jau sāku mācīties vienkārši komunicējot un arvien retāk mācījos no grāmatām..
Tagad sāku darīt to pašu ar angļu valodu. Vienkārši pārrakstu grāmatas. Tad to pašu pārrkastu uz kartiņām. Tad no kartiņām mācos . Izvēloties vienu kartiņu dienai (diemžēl es to nedaru katru dienu ).
Cerams, ka vēl pēc gada es jau varēšu pareizi pateikt vārdus pagātnē un vārdu krājums būs daudz bagātāks. Un es varēšu puslīdz labi rakstīt angliski.
Bez rakstīšanas, es vēl esmu apņēmusies ātri izlasīt grāmatu. Šodien tiku jau gandriz līdz pus grāmatai. Ar ātri es domāju dažas dienas, nevis gadus, 😂 ka bieži man sanāk... Lasīju kamēr sauļojas. Sākumā bija grūti sakoncentrēties, jo burtiski pāris minūtes pēc lasīšanas uzsākšanas, kaimiņi izlaida savus aurojošos bērnus ārā, cits kaimiņš sāka pļaut zāli un vēl kaut kāda mistiska mazo lidmašīnu un helokopteru satiksme tai brīdī notika. Taču pēc pāris minūtēm es jau biju iedziļinājusies grāmatā un tas viss pazuda. Tad man notirpa rokas, es vēl pacīnījos, bet tad padevos. Apmetos uz otru pusi, kā tāds grillējams cālis. Saule bija superīga. Bija tāds miers. Putni čivina, kaimiņi nomierinājās. Tik kluss. Varēja dzirdēt tālākus kaimiņus smejamies, runājam. Tik relaksējoši.
Un vēl labs iedegums visam šim komplektā.
Bet grāmata ir laba. Iesaku izlasīt. Īpaši patīk arī tādēļ, ka man agrāk nācās daudz rakstīt par Florenci, un īpaši par Bruneleski un pateicoties tam bija laiks, kad stāstot es varētu izvest kādu pastaigā pa Florenci bez mazākās piepūles. Un lai gan grāmatā pašu arhitektu piemin tikai pāris reizes, Katrīnas ilgas pēc Florences ir līdzīgas manai vēlmei turp doties.
Daudz kas ir aizmirsies, bet nekas, tūlīt būšu sarakstījusi savas mazās kartiņas ar dažiem faktiem un stāstiem par Grieķiju, es noteikti atsvaidzināšu savas zināšanas par Bruneleski un Florenci. Par to runājot... Vectēva ceļojumu prezentācijās noteikti būtu jābūt daudz noderiga.
Ņemot vērā, ka kanva ar Florences skatu ir novietota tieši pretī manai gultai un es to redzu, katru rītu mostoties , nav brīnums, ka par pirmo karantīnā lasāmo grāmatu , izvēlējos tieši Mediči karalieni. Es nekad tā īsti neesmu iedziļinājusies detaļās par Mediči dzimtu, bet nav iespējams mācīties kultūras vēsturi un nezināt šo vārdu...
Es jau izplūstu domās... Bet man pietrūkst studijas. Man pietrūkst nepieciešamība rakstīt esejas. Līdz vidusskolai es nebiju teicama skolniece. Jo es negāju uz skolu. Tikai dažreiz, ja baigi sagribējās. Bet man patika sēdēt bibliotēkā. Es labi mācēju atrast ko man vajadzēja. Sākumā es raku ārā visu par Titāniku, vēlāk es biju apsēsta ar Seno Ēģipti, tad Florenci. Nekad neatradu reālu pielietojumu šīm zināšanām un priekš vēstures studēšanas, manuprāt, esmu drusku par ātru un nespēju tik ilgi noturēt interesi par kaut ko kas nekustās un nemainās...
Tādas domas man šodien bija pilna galva. Prātā tapa saraksts ar lietām, par kurām jāpalasa. Ieskaitot pašu Katrīnu Mediči.
Tāda bija mana diena. Pilnīgi mierīga. Iegrimstot grāmatās un ik pa brīdim fonā klausoties seriālu.
Pilnīga atslēgšanās no stresa, uztraukuma, pat no laika. Sajūta kā pēc meditācijas.
Tik vienveidīga un mierīga diena, bet es tik un tā iemanijos uzrakstīt neticami garu tekstu. Ar kādu tak jāparunā, 😂 pat ja tas esi tu pats sociālajos tīklos. 🤷

23.04.2020.

Dienas bez Īves mājās, ir pilnīgi savādākas. Vakar aizgāju gulēt ap 3iem naktī. Ilgi lasīju grāmatu, uzrakstīju savu ikdienas ierakstu, kurš vakar izdevās nenormāli garš un es sāku dzēst ārā tā daļas (tā vēl nebija bijis), nedaudz sarakstījos ar kādu ļoti sen nesatiktu bērnības kaimiņu, kas uzrakstīja pēc dienasgrāmatas izlasīšanas un tad vēl paskatījos pāris sērijas sava seriāla. Un nakts jau tuvojās rītam, kad beidzot gāju gulēt.
Neskatoties uz to es šorīt pamodos ne vēlāk kā ierasts. Paēdu brokastis un ielīdu atpakaļ gultā, jo plāns ir pabeigt lasīt grāmatu līdz Īves atbraukšanai mājas. Vairs daudz nav palicis. Mazāk kā pus grāmata. Tā grāmata vienkārši aprij. Viss pārējais pazūd. Kad nolēmu beidzot celties un savākties, bija jau gandrīz 1 dienā.
Uztaisīju pusdienas. Mierīgi, bez steigas, bez stresa. Fonā mans seriāls. Es gatavoju gulaša zupa. Kaut kā nesanāca tik labi, ka citreiz. Bet tas mani īpaši nesatrauc, jo šitas dienas viss ir par un ap grāmatām. Ēšana ir tikai tik cik vajag, nevis aiz garlaicības.
Grāmatu atliku malā līdz vēlākam, jo man arī citas lietas jādara. Cenšos mācīties cik iespējams. Man ir tik daudz kas sakrājies, kas jāpārlasa, jāpastudē. Jāuzraksta biznesa plāns un tik daudz kas jāizdara, ka galva sāpēja tikai no domām vien. Šodien uzrakstīju plānu, kas tieši jāizdara, daļu jau paveicu. Ļoti produktīva diena. Ļoti.
Bet arī dīvaina. Īsti neeju ārā no darba istabas. Kad sajutu, ka tomēr vajag pakustēties, izvedu suni ārā un aizgāju uz tuvējo veikalu, lai nopirktu elektrību. Mūsu māja lietojam priekšapmaksas elektrību.
Ārā viss tik skaists. Puķes zied, koki zaļi. Ielas pilnas ar cilvēkiem. Izskatās, kā amerikāņu filmās, kur skaistajos rajonos cilvēki staigā apkārt ar suņiem, bērniem, pļāpā ar kaimiņiem. Tik nepierasti. Ka pat izskatās drusku neīsti. Tagad vienā pastaigā var satikt vairāk cilvēku, ka agrāk visa mēneša laikā.
Es pārsvarā cenšos atturēties no vēlmes runāt par to, ko es domāju par situāciju Latvijā. Jo manis tur nav. Bet šodien tēma skāra nedaudz arī mani pašu. Ļoti aizkustināja LTV sižets par situāciju ar Balzāmbāru. Es to arī iekomentēju un kāda sieviete juta nepārvaramu vēlmi kļūt rupja. Nemaz nerunājot par to, ka viņasprāt, nav ko raudāt, jāiet strādāt Maximā kasē, vai kā kāda cita piebalsoja, labāk podus ietu tīrīt, nekā raudātu. Nopietni? Tātad tā ir izeja. Valts visus atkal apčakarē, bet nekauņas, kas grib pabalstu, lai meklē darbu Maximā. Pa ilgiem laikiem, pirmo reizi, man radās vēlme iesist pļauku. Un tādu pamatīgu. Pārsvarā cenšos vairs par citiem cilvēkiem nelikties ne zinis. Tieši tāda tipa cilvēkiem. Bet šodien es par to daudz domāju. Es lasu komentārus, lai gan esmu iemācījusies vairs nekomentēt. Tik daudz naida Latvijā, kas ir pats sliktākais - naids pret līdzcilvēkiem. Daļa cīnās, lai kaut kā tiktu cauri šim (kā, piemēram, Balzāmbārs), citi norej. Un jā, komentārs, ka var jau paciesties un neskriet uz restorāniem, nekas nenotiks, tikai vēlreiz izgaismo skumjo situāciju valstī, kur cilvēku skaudība un nabadzība ir izplatītāka par atbalstu un sapratni.
Tāpat cilvēki rej uz tiem "pasaules staigātājiem", kas nevar nosēdēt tur pat Latvijā, bet jābraukā stulbos, nevajadzīgos ceļojumos.
No malas tas izskatās vēl skumjā, kā tad, kad esi tur iekšā. Jo Latvijā, par laimi, es dzīvoju tāda vidē, kur gandrīz visiem maniem draugiem bija savs privāts biznes, arī algots darbs. Bet daudz mazo uzņēmēju. Labi situēti, bet ne kaut kādi super biezie. Viss it kā labi. Pieklājīgi, progresīvi domājoši, redzējuši šo to pasaulē un grib redzēt vairāk.
Bet tad ir TĀ kategorija. Uh... Un tā ir gandrīz pus valsts. Rējēji un skauģi. Skauž, jo pašiem bail un negrib riskēt. Viņi nevaino politiķus. Viņi nevaino sevi. Viņi vaino tos, kas cenšas, bet tad atļaujas pateikt, ka grūti. Viņi vaino tos, kas aizbraukuši un "necīnās" par Latviju, kā to dara viņi (nez kā, sēžot Maximas kasē?). Viņi norej visus. Visus, ko iespējams. Jo skauž. Varbūt paši to nezin. Bet skauž. Skauž, jo kāds raud, ka iespējams būs jāver savs bizness ciet, bet pašiem nav par ko raudāt, jo neko nav paši izveidojuši. Aprej mūziķus, ka tiem tak nevajag dīkstāves pabalstu, jo mūziķis tak nav īsts darbs - bet paši pat nezin nošu nosaukumus un neatšķir instrumentus. Apsaukā ceļotājus un aizbraucējus, jo paši nekur netiek - nepietiek nauda, bailes, nezin valodu vai pat nemāk nopirkt lidmašīnas biļetes. Un tad vēl tā "lretīgā" suga, kas dzīvo labi - ir mašīna, labas drēbes, labi izskatās - un ir jāizturas rupji, jo viņiem tak iet labāk, droši vien dēļ tādiem kā viņi, nabaga rējējiem dzīvē tik slikti iet. Un valdība to atbalsta, motivē un pat propagandē.
Kopš laika, kad pastrādāju pašvaldības iestādē, es uzskatu, ka patriotisms ir lēta tirgus prece, kas Latvijā tiek vazāta bez jēgas un vajadzības. Krekliņš ar latviešu zīmēm par 50 eirikiem nevienu par latvieti nepadara. Tas, ka tu sities, kā pliks pa nātrēm un centies savu biznesu uzturēt un vēl kādu kapeiciņu nopelnīt, bet nebrauc prom, tas ir patriotisms. Jūs domājat, ka Dziesmu un Deju svētki ir baigais patriotisms? Tas ir teātris, kas ir kulminācija četriem gadiem smaga darba, asaru, intrigu un sacensību. Nopietni, nekas mani tā nebaida, kā pareizie tautu dēli un tautu meitas, kas mūžam pirmie rindā super latvieši un super patrioti un vispār "paši labākie". Pirmie no kā jāvairās...
Ak, ja es vien varētu atrast to citātu, lai to šoreiz no galvas iemācītos pareizi un uz visiem laikiem. Es to reiz uzgāju gatavojoties Valsts svētkiem un ja kāds zin, kur to atrast un kas autors, pasakiet lūdzu . Tas skanēja kaut kā tā, " Ak, Jāni. Tu, kas iet ar augstinpaceltu karogu, man tevis žēl".
Tajā tekstā bija tik daudz jēgas. Es to atceros, kā šo neīsto, iedomāto patriotismu. Bet lasīju to tik sen, ka iespējams atmiņa jau veikusi savas korekcijas un tas nemaz nav tas, ko atceros...
Un tūlīt man uzbruks visi patriotisma aizstāvji. Bet ticiet man, ļoti daudzos aizbraucējos ir stipri vien vairāk patriotisma, kā palicējos.
Un šodien, kad sēžam visi savās mājās, nekur nedrīkstam braukt, pat ne īsti aiziet, es ļoti priecājos, ka esmu jau paspējusi 5 gadus padzīvot arī Vācijā un tagad esmu te, Anglijā. Jo mēs nekad nezinām, kad mums būs liegts ceļot. Un ko līdz tai dienai mēs būsim redzējuši,bet kas var palikt nekad ne iepazīts. Un ceru, ka es vēl daudzās citās valstīs pa būšu daudz un dikti.
Ceļojums jau mums iemāca daudz. Bet padzīvot citā valstī, tas atver pilnīgi jaunas iespējas mūsu prātos. Bet tikai tajos, kas to grib, protams...
Man diemžēl vai par laimi, nebija ne spēka ne vēlēšanās cīnīties ar Latvijas sistēmu. Man nevajag miljonus, tādēļ vienkāršs darbs ar pieklājīgu samaksu mani apmierina. Labi, ja maksā daudz, bet daudz labāk, ka vispār maksā un ieņēmumu dienests neizģērbj līdz pēdējai vīli.
Tagad lasu rakstus, skatos video... Domāju, cik cilvēki aizbrauks prom no Latvijas, kad atkal varēs. Es jau zinu tādus, kas reemigrēja un tagad dosies atkal prom... Tāds bija lēmums jau bez visa vīrusa...
Skumji... Latvijas vienīgā bagātība ir tie superīgie cilvēki, kas uztur savus mazos un vidējos uzņēmumus, kas Latviju padara tik pievilcīgu... pirtis, tirdziņi bāri, kafejnīcas, skaistas rotas, mājās ceptās kūkas un neaprakstāmi lielais skaits talantīgo cilvēku it visās mākslas jomās... Ar šo krīzi daudzi no tiem var aiziet bojā uz neatgriešanos. Tad Latvijai vairs nekā daudz nepaliks... Teiksiet daba? Skaisti jā, bet aizbrauciet uz Šveici. Tur jums elpa aizrausies no dabas skaistuma un varenības. Aizbrauciet uz Kanādu, kādi tur meži. Aizbrauciet uz Grieķiju, kāds tur ūdens, kādas pludmales. Un tepat Anglijā, skaisti lauki... Latvija ir tikai vēl viena valsts, ja nav cilvēku, nav burvības.
Latvijas vienīgā vērtība ir tās cilvēki. Tā saujiņa cilvēku, kas dara visu iespējamo, lai izveidotu, kaut ko skaistu, vērtīgu. Ne jau apkraušanās ar latviešu zīmēm, kuras nemāki ne nosaukt ne paskaidrot...
Dikti sasāpējās man šī cilvēku riešana. Dikti. Es par šo vēl stundām varētu rakstīt. Bet tas ir tikai un vienīgi mans viedoklis. Bet sāpīgi nevis tāpēc, ka viņai izdevās mani aizvainot, bet tāpēc, ka stulbums ir jāārstē. Bet to neviens nedarīs
... Un nē, es nenosodu un neuzskatu par sliktāku, kādu kas strādā Maximas kasē vai par apkopēju vei nēsā krekliņus ar latviešu zīmēm.... Bet jūs tak zināt, par kādiem cilvēkiem es runāju...
Būs jauna diena, jauni izaicinājumi.

26.04.2020.

Silti mums te. Es pat teiktu karsti. Ja aizvakar no rīta bija vēsi, tad vakar jau no paša rīta bija karsti. Pēc sajūtām, vairāk kā 20 grādi. Bet es neskatos vairs telefona. Ne to kāda diena, kāds datums, cik pulkstens vai kāda gaisa temperatūra. Tāpat esi mājās, ja vajag pārģērbties vai padzerties, viss rokas stiepiena attālumā.
Tā kā Īve vakar brauca mājās, es beidzot savācos uz kādiem aktīvākiem darbiem. Pakustējos, noliekot mācības un lasīšanu nedaudz malā. Patiesībā mācības, jo grāmatu es izlasīju aizvakar, pēc tam, kas biju pabeigusi savu ikdienas ierakstu facebook. Vakar šķita, ka kaut kas trūkst. Tāpēc vakarā izvilku jaunu grāmatu un izlasīju to jau līdz pusei. Tā nav bieza. Bet esot laba.
Mājās nav daudz grāmatu. Pārsvarā tādas, kas nepieciešamas darbam vai universitātei. Izglītojošā literatūra un kaudzīte grāmatu , kuras jāizlasa un tad var atdot kādam.
Agrāk es sapņoju par milzīgu bibliotēku, kas būtu manā darba istabā (kura man nez kāpēc būtu). Es tad vēl biju ļoti maza, kad tādu vēlējos vienā no savas lielās mājas istabām. Lai gan man ļoti patīk jaunas grāmatas, ar baltām lapām, stingri iesietas un vēlam cietos vākos, manā plānā ietilpa, ka bibliotēkas lielāko daļu aizpildīs vectēva (tā paša ļoti, ļoti gudrā un piedzīvojumu stāstu bagātā vectēva) grāmatas, kuras viņš, cerams, atstās mantojumā man. Nedomāju, ka kāds cits uz tām pieteiksies. Pagājušajā gadā, kad ārsti pateica, ka, iespējams , daudz vairs laika viņam nav palicis, viņš esot teicis, lai katrs atbrauc pie viņa un paņem vai piesakās uz to, ko visvairāk vēlas. Es pie viņa ciemos aizbraucu, bet neko tādu neteicu. Vienkārši apciemoju. Vienīgi paņēmu palasīt vienu no svaigākajām grāmatām viņa plauktos, ko aizvakar tikai pabeidzu lasīt. Grāmata viņa plauktā nonāca kā dāvinājums.. Jo pārsvarā visas viņa grāmatas ir vecākas. Izņemot Rubeņa vēstures grāmatu sējumu.
Tagad es zinu, ka lielu māju nemaz nevēlos. Un jo vairāk lasu un iepazīstu zero waste un minimālismu, kā arī cenšos dzīvot dabai draudzīgāk, sarūk arī vēlme par lielu māju, kas piebāzta ar absolūti nevajadzīgām mantām. Kā vairums cilvēku, es arī biju tāda kā vācēja. Visu ko mājas vajag, ja nu kas. Visādiem dzīves gadījumiem. Tad jau ļoti ļoti sen man mamma uzdāvināja grāmatu, ko sauc "Kā atbrīvoties no krāmiem". Katram vajadzētu to grāmatu izlasīt. Tās ideja gan grozās ap fen šuj, bet ja tas neinteresē, tad to faktu var viegli ignorēt un grāmatā tik un tā ir ļoti daudz vērtīgas informācijas, kas palīdzēs savākt savu māju. Un tik vaļā kā no fiziskiem, tā emocionāliem krāmiem. Krāmi ne vienmēr ir krāmi vārda tiešā nozīmē.
Ar visu šo garo pātaru gribu teikt , ka par lielu bibliotēku es vairs nesapņoju, tikai tādu kas, sedz vienu istabas sienu. Baltā skapī,lai tumšās, vecās grāmatas nepadarītu telpu mazāku un tumšāku.
Ar minimālismu mums mājās iet labi. Salīdzinot ar to, kā gāja agrāk. Īvei nav daudz mantu, ja skatās uz vidējo statistiku, mums vispār nekā nav. Es pērku tikai tādas mantas, kas nodarbina prātu un liek izdomāt spēles, kā leļļu rati, trauciņi, smilškaste, koka spēles un grāmatas. Visas plastmasas mantas ir dāvinātas vai palikušas vēl no Esteres. Ne drēbju , ne mantu nav daudz. Dažas lietas ir vairāk kā citiem. Piemēram, garāžā ir kastes ar dažādām dekorācijām, mājās ir daudz instrumentu. Bet tas viss manam darbam un meiteņu mūzikai. Vairāk kā nepieciešams īsti nav, šīs tas pat pietrūkst.
Drusku pieklibo jautājums ar drēbēm, jo katru reizi, kad domāju, ka vispār neko nepirkšu jaunu, vismaz kādus 6 mēnešus, vienmēr kaut kas nopērkams. Tā arī aizvakar man paslīdēja roka un es pārsūtīju sev saulesbrilles, kuram manā wish listā jau bija uzkrājušās virtuālus putekļus. Tā gribēju tas brilles, bet kaut kādas tak man ir. Iemetu vēl šo to grozā, ko savajadzējās jaunajai sezonai sākoties un lūpu krāsu jaunu, jo iepriekšējā diemžēl izsmērējās pa sienu, kādu mazu rociņu vadīta. Bet visas manas drēbes ietilpst divu durvju skapī. Tiešām visas. Arī ziemas jakas, apavi un pat kāzu kleita ir tur. Arī gultas veļa un dvieļi. Tā ka nav jau tik traki. Man ir vieni džinsi. Tikai tas kleitas. Kādas 25 laikam ir.
Es vakar izbraucu līkumu pa pilsētu, aizminos arī uz Latviešu veikalu. Šoreiz bez cimdiem un bez maskas. Tur parasti ir maz cilvēku vienlaicīgi veikalā. Un aizvakar iepērkoties es saplēstu cimdus veikalā, tā ka biju jau pārkāpusi savus noteikumus tā kā tā.
Vēl es vakar noskatījos ļoti interesantu video. Tulkots krieviski , tādēļ tas, ko cilvēks itāļu valodā patiesībā saka, nav dzirdams. Bet tas bija viens no labākajiem, varbūt pat vienīgais, kas tik labi pateica visu ko es jau domāju, ka tā ierosināta, es nolēmu, uz mazajiem veikaliem es iešu bez cimdiem un bez maskas. Iztikšu tikai ar dezinfekcijas līdzekļiem. Lielajos veikalos ir savādāk, tur vazājas tik daudz cilvēku, ka es vienkārši jūtos labāk ar cimdiem un masku. Un ja prāts saka, ka tad tu esi drošībā, tad ķermenis tā arī reaģēs. Pusei šī vīrusa kaites ir placebo efekts. Ja pasaka, ka esi slims, tu sajūties slims. Ja pasaka, ka esi drošībā, tad ķermenis tā arī domā un reaģē. Bet tā ir ar jebkuru kaiti. Gandrīz... Slimības tomēr sākas galvā.
Boriss Džonsons atgriezies darbā un viņam būšot jāpieņem grūtākais lēmums viņa politiskajā karjerā. Atcelt ierobežojumus vai tos turpināt. Gan vienā gan otrā gadījumā ir lieli potenciālie zaudējumi. Risks. Cilvēki mirs vai dēļ vīrusa vai dēļ citiem faktoriem, kā vardarbība un depresijas izraisītas pašnāvības. Nemaz jau nerunājot par ekonomiskajām sekām, kas, jau tagad ir graujošas un iedragā cilvēku dzīves vēl vairāk, kā pats vīruss.
Runājot par vispārējo veselību, braucot gar slimnīcu, atcerējos, ka radio stāstīja, cilvēki uz slimnīcu sākuši braukt daudz retāk, tā esot arī Latvijā. Daudz vairāk tiek izvērtēta nepieciešamība tiešām doties uz slimnīcu pēc palīdzības. Apmeklētāju skaits sarucis gandrīz uz pusi. Kas vēlreiz pierāda to, ka ļoti daudz cilvēki, kas meklē neatliekamo palīdzību, patiesībā bez tās var iztikt. It īpaši šeit. Nu es jums saku, tas ir smieklīgi. Kad janvārī man bija briesmīga strutojošā angīna un es pateicu, ka uz darbu es nenākšu brīvdienās, jo man ir strutojošā angīna. Priekšnieks iekomentēja, ka to es nevarot zināt, kamēr man nebūs ārsta diagnozes. Jo es tak neesmu ārsts. Bet es zinu, tāpat kā tūkstoši citu cilvēku Latvijā, atpazīst dažas slimības, kuras ir tik bieži sastopamas, ka to simptomus zin visi. Mums tāpēc nevajag skriet uz neatliekamo palīdzību, lai uzzinātu, ka pirmdien būs jāiet pie ģimenes ārsta. Starp citu, diagnoze bija strutojošā angīna.
Tāpat ir ar sēdēšanu uz zemes. Tie kas dzīvo vai pabijuši gana ilgi Anglijā, zin, ka angļu meitenēm un sievietēm patīk daudz dzert (starp citu, vietējie angļi pat uzskata, ka Anglijā vairāk dzer sievietes, un viņam daudz biežāk ir alkohola atkarības problēmas). Tas, starp citu, no bezrūpīgas dzīves, bet par to citu reizi. Meitenes šeit staigā ārkārtīgi īsos svārkos un kleitās un bieži sēž uz zemes. Dzērušas vairāk vai mazāk, bet sēž. Darba ballītē divas manas kolēģes sēdēja uz metāla kāpnēm, kamēr mēs visi pļāpām. Ne piedzērušies, bet normāli runājamies . Es viņām teicu, ka varbūt nevajag sēdēt tik plāniem svārkiem decembra vidū uz metāla kāpnēm. Vēl dabūs kādu iekaisumu. Bet viņas atbildēja, ka bija jau dzirdējušas par Austrumeiropas sieviešu nevēlēšanos sēdēt uz aukstām virsmām un tas esot ļoti dīvaini... Dīvaini vai nē, bet dzeršana, pīpēšana, sēdēšana uz aukstam virsmām, plus bērni jau 16 gadi vecuma, te ir standarts un bērnu veselība un garīgā attīstība, iespējams, vidēji ir sliktākā Eiropā. Neesmu meklējusi oficiālus datus, bet tas tā, pavērojot ielās redzēto. Protams, vēl klāt audzināšanas stils (jeb neaudzināšanas).
Bet man par saviem bērniem jāuztraucas, ne svešiem. Vienkārši žēl, kad redzu...
Īve vakar atbrauca mājās un viņa atkal visa pumpās. Māris saka, tās esot parādījušās, kad viņu ielika auto sēdeklītī. Un tas ir vēl viens pierādījums, ka sintētika un karstums ir vēl viens NĒ Īves jau tā garajā sarakstā, ko nevajag lietot, lai tiktu vaļā no pumpām un nenormālās kasīšanās.
Ļoti cerēju, ka jūlijā varēšu aizbraukt ar Īvi uz Latviju, iepriekš pierakstoties pie dažādiem ārstiem, pirtiņās un uz analīzēm, lai ātrāk tiktu galā ar jautājumiem. Tā kā mums interesē tikai privātās klīnikas, tad rindām nevajadzētu būt lielām. Bet nekur mēs tik ātri netiksim, jo es atcerējos, ka Īves pasei ir beidzies derīguma termiņš un es pagājušajā gadā trīs reizes atcēlu savu pierakstu vēstniecībā, lai uztaisītu Īvei pasi. Tā ka redzēs , cik ātri varēs tikt. Šeit man grūti būtu viņu vest. Galvenokārt tāpēc , ka te ar homeopātiju baigi neaizraujas, tāpēc labāk braukt uz Latviju.
Ceras, ka šodien paliks labāk. Drīz jau visiem jāceļas un es varēšu sākt savu cīņu ar Īvi. Raksturs viņai palicis pavisam traks. Iemācījusies piecirst kāju pie zemes un runāt pretī. Krēmu smērēšana parasti ir kauja gandrīz pus stundas garumā ar tādu kliegšanu, it kā viņai kāds vilktu ādu nost. Kad viņa iet uz bērnu dārzu, tad uzvedas daudz labāk. Bet pagaidām par to sapņot nevajag.
Cilvēki ir optimistiski. It kā maijā viss mainīsies. Taču, pa radio dzirdēju, ka iespējams ierobežojumus atcels pa druskai un atsevišķos reģionos. Lai vieglāk kontrolēt un novērot situāciju. Otrais vilnis esot gaidāms.
Bet kā teica tai video, ko noskatījos, problēma nav pats vīruss, problēma ir veselības aprūpe, kas ar to netiek galā. Un kad paklausos, ka stāsta apkārt, visās valstīs ir tas pats. Valdība slēdza slimnīcas, samazināja darbinieku skaitu veselības aprūpē, nepaaugstina algas, kā solīts. Tērē naudu muļķīgās lietās , bet ne patiesi vajadzīgās lietās (tieši par medicīnu runājot). Un iemesls visur līdzīgs. Pirmām kārtām, ministri parasti ir tie kas, kas gudras lietas izstudē, bet realitātē nevienu dienu nav strādājuši tai nozarē. Otrkārt, korupcija vai vienkārši peļņas interese.
Nu viss... Politikas vairāk nebūs... Īve mostas un man jāsāk plānot, ka viņu nodarbināt visu dienu.

27.04.2020.

Diena sākās agri un uzreiz ar kūku. Īve atvēra acis, uzreiz bija jautājums par kūkas cepšanu, ko biju solījusi iepriekšējā dienā.
Vismaz izdevās uztaisīt brokastis un saģērbties, pirms kūkošanās. Būs vēl jānopērk šis tas priekš kūku cepšanas, lai var tikt pie kārotā rezultāta. Bet vispār, nevar sūdzēties.. Izskatās ļoti smuki un garšo ļoti labi. Esmu iecienījusi Dobeles Dzirnavnieka šokolādes kēksa maisījumu, to lietoju priekš kūkas.
Diena pagāja cenšoties izlasīt grāmatu, kuru iesaku iepriekšējā vakarā. To arī veiksmīgi pabeidzu vakar. Nedaudz skumja. Grāmatas beigas tiešām bija skumjas, bet... Hmmm... Laine teiktu ka tā bija tik laba, kaut kas super īpašs. Īsti nesapratu par ko grāmata bija ieguvusi divus apbalvojumus. Tajā tā jau bija tikai 160 lpp, no kurām vairāk kā puse grāmatas šķita izstiepta garumā, nemitīgi atkārtojot vienu un to pašu. Un beigu notikumi, kas būtībā ir visas grāmatas jēga, bija izklāstīti mazāk kā 10 lapaspusēs. Aleksa teica, ka raudāja to lasot. Man drusku sažņaudzās vēders, lasot kādas divas lapaspuses, bet kopumā tā bija viegli lasāma. Droši vien, tā arī ir paredzēta jauniešiem. Varbūt es vienkārši lasu savādākas grāmatas 🤔
Atradu jaunu grāmatu. Tā noteikti ir vairāk jauniešu grāmata, bet ir viena no tām, ko atdosim talkā, kad būs izlasīta. Tādēļ izvēlējos kā pirmo.
Diena nebija visai karsta, vienkārši silta. Izgājām pastaigāties, Leila dzenāja kaķi, kurš Īvei ļoti patīk. Gandrīz man roku norāva, ka aiztesās pakaļ tas kaķim.
Skaidrs, ka nekādas lielas pārmaiņas tuvākajā nākotnē nav gaidāmas, sēdēšana mājās turpināsies. Un tā visdrīzāk būs skatāma mēnešos. Dažiem mazāk, dažiem vairāk. Tiešām nav viegli dažas dienas. Lai kā es priecājos, ka var dzīvot bez skatīšanās pulkstenī, vai nedomājot par datumu, neesam jau nekādi amiši, kam dzīve bez ārpasaules ir ikdiena.
Žēl par pasākumiem un koncertiem, kas nenotiks, par braucieniem, kas jāatceļ, par idejām, kas karājas gaisā.
Mums darbā ir lielas pārmaiņas. Arī tādas, kas man nāk par labu. Kad vispār būsim atvērti darbam...
Sēdēt mājās un saņemt algu, protams, ir forši. Tas ir gandrīz kā būt dekrētā. Bet tas tad, ja vari kaut kur iet, kaut ko darīt. Bet sēdēt mājās visu laiku, tas nav nekas aizraujošs.
Labā ziņa, ka meitenes tagad daudz labāk novērtē brīvību kad durvis būšot vaļā iešot visur , kur iespējams, lai nav mājās jāsēž.
Vismaz būs izlasītas daudz grāmatas un daudz kas cits izdarīts, kas visu laiku gaidīja laiku. Protams, tādu laiku , kad bērni skolā un bērnudārzā, tāpēc tik labi un viegli tie uz priekšu neiet.
Ilgi gaidītā vasara aizpeldēs. Sēžot mājās. Ne tikai sēžot mājās, nedrīkstot nevienu satikt. Žēl sevi tikai drusku, bet meitenes gan dikti žēl. 😔

28.04.2020.

Visa diena bija lietaina. Rīts jau sākās ar to, ka bija jāsavāc un jāmazgā viss, kas atstats dārzā. Tāpēc no kārtošanas un tīrīšanas nevarēja izvairīties, izejot pasēdēt dārzā. Teikt, ka beidzot sakārtoju māju gan nevar. Jo ja viena telpa sakārtota, otrā Īve noteikti jau ir parūpējusies par bardaku.
Sanāk liela raudāšana, bet kaut kā mācāmies savākt pēc sevis. Daudz jau jāvāc, jo viņas spējas izvadīt istabu, ir fenomenālas.
Īvei vismaz prieks, par peļķēm, tāpēc pastaigāties varējām iet un kopā ar suni, viņas izbrida pilnīgi visas ieraudzītās peļķes. Kad lietus bija mitējies un tikai smidzinātāja, varēja izmest riņķi ap rajonu 😊
Saliku arī vienu somu vietējai andelei, kas pārcelta uz jūliju un varbūt tiešām pat notiks. Un saliku maisus kas jāaiznes uz labdarības veikalu. Kad tos beidzot atkal atvērs.
Nav jau tā, ka nekas nebūtu izdarīts. Bet dažas dienas entuziasmu nomaina milzīgs slinkums, kuram padoties grūti, jo Īve ir ļoti prasīga.
Mūzikas mājās tagad ir maz, jo meitenēm daudz jāmācās. Es arī ar idejām nebārstos tik traki vairs. Lasu grāmatas. Nedaudz sevi mierinu, ka nav šodien jāizdara tas, ko var izdarīt rīt. Tāpēc nodarbojos ar visādām figņām.
Atradu foršu app pasaules apceļošanai. Saliku milzum lielu sarakstu ar vietām, kurp vēlētos aizbraukt, bet pirms braukt ceļojumos, nāksies iet uz darbu.
Mazliet vajag iedvesmas. Rīt iešu to pameklēt. 😀
Bet pagaidām priecāšos par saviem iestādītajiem ananāsiem un cerēšu, lai tie nenovīst. Un tad jau varbūt varēs gaidīt izaugam smuku dekoru.

29.04.2020.

Diena PIRMS rītdienas. Jā, jo rīt būs īpaša diena. Es šovakar nolēmu nesalūzt un izdarīju, kas jādara. Īve palikusi nekontrolējama. Visu nomet, atstāj, vispār neklausa,neko pēc sevis nesavāc. Neko normālu neēd, tikai grib cepumus (kuri vēl arī iet pa kluso ņemt). Vispār traki. Man vēl jādejo apkārt, kad gribēs zobus mazgāt un kā krēmu uzsmērēt. Šodien vadzis plīsa.
Biju iepirkties un nopirku skaistu koka pili ar ko Īve spēlēties. Protams, klausīšana bija tikai 5 minūtes un pēc tam atkal teātris. Un tad bij viss. Mēs aizgājām mazgāties, es neklausījos nekādos priekšnesumos. Asaras bija, bet darīja, kas jādara. Es pateicu, ka mantas visas tiks izmestas, jo viņa nemāk tās ne sakārtot ne arī uzvesties māk. Iznesu dažas mantas no guļamistabas. Viņa nobirdināja asaras, bet bija jau par vēlu. Izlasījām grāmatu un kamēr es dziedāju, viņa aizmiga.
Es izvācu no mājas pilnīgi visas mantiņas. Ieskaitot princešu kleitas. Atstāju izprintētās lapas, ko bija paredzēts kopā krāsot un pildīt un mazo penāli ar zīmuļiem. Vienu grāmatiņu un riteni. Vienai dienai pietiks. Rīt mācīsimies uzvesties, ģērbties, mazgāties bez skandāla un savākt savas mantas. Dabūs vienu mantu atpakaļ pa dienu un vienu vakarā. Ja labi uzvedīsies. Mantu, kā izrādās, nemaz nav tik daudz. Satilpa manas mazās mašīnītes bagāžniekā un aizmugurējā sēdeklī. Arī ritenis būtu ietilpis, ja vajadzētu.
Droši vien , ka izklausās šausmīgi. Bet es ne gaidīšu, kamēr viņa izaugs par galīgu briesmonēnu un bandītu. Jau tagad, skrien neklausa, kož un mēdās. Domāju, ka pietrūkst bērnu dārza disciplīnas un vispār stingrākas rutīnas. Pārāk brīvi viss tagad.
Bet man jau tagad žēl viņas, kad ieraudzīs, ka nav mantu
Šodien bija ļoti traki. NĒ Īve negrib dzirdēt un klaji ignorē un vēl izaicina, speciāli.
Rīt spēlēsimies ar to, kas ir. Un tad jau redzēs, kā ies.
Bet vispār diena bija aizņemta. Uzcepām mazas bulciņas... Kas drusku pa tumšu sanāca, 🙄 bet ļoti garšīgas. Tas gan ir relai liekas, jo pati jau kā bulciņa.
Pusdienās bija tik garšīgi dārzeņi 😊 neatceros, kad kaut ko tik garšīgu biju uztaisījusi (jaunu). Vakarā vēl skābu kāpostu zupu uzvārīju. Pat Īve dažas karotes zupas izēda.
Biju aizbraukusi uz veikalu. Daudz ko nedabūju, ko man vajadzēja, bet toties jaunus traukus nopirku un vēl vienu istabas augu. Nu jau mums kaut kur ap 35 augiem ir noteikti... Būs vēl. Kad atradīšu kaut ko jaunu.
Kaut kādus rakstiņus (ziņas) palasu. Nezinu, pirkt biļetes atvaļinājumam vai nē. Uz Latviju arī it kā plānoju aizlidot, uz Grieķiju . Bet neizskatās, ka rudenī kaut kas baigi labāks būs, ja vēl nedod Dievs, vēlreiz šito lock down uztaisīs.
Estere šodien teica, ka pēc lock down gribēs visur iet. Uz McDonalds, uz tesco, Asdu, Sainsburys uz visiem veikaliem, kafejnīcām, parkiem. Visur. Bet visvairāk uz skolu.
Ah... Balets un futbols atsāktos meitenēm.
Viss jau superīgi, ka pilnveidojamies, mācāmies. Estere vienkārši ar mājas darbiem cīnās, Aleksa nodevusies korejiešu valodai, es angļu valodai un grāmatām, kad tam ir laiks. Bet gribas cilvēkos.
Gribu uz darbu , uz gym, uz kafejnīcu. Gribu bērnus aizvest uz skolu un bērnu dārzu, lai arī viņas var satikt visus draugus. Lai Īve var beidzot atkal ar vienaudžiem spēlēties.
Mēģināšu sarunāt ar vectēvu, ko viņš man saka, par viņa ceļojumu publicēšanu. Es uzgāju viņa dienasgrāmatu no ceļojuma uz Mustangu, Nepālā. Tik forši, labprāt padalītos arī ar citiem.

30.04.2020.

Kurā brīdī no 30 dienām tās pēkšņi kļuva par 40? Laiks šķiet velkas, bet kad paskatās uz skaitļiem, tad ir dīvaini, jo nesaproti, kur palicis laiks.
Jāsaka, ka šī dienasgrāmata jau tagad šķiet interesanta. Es paskatos atpakaļ un ir tik forši redzēt, kas jau sadarīts.
Diena pagāja pilnībā mājās. Tik lietaina. Jā, ik pa laikam lietus mitējās, tais brīžos es aizskrēju iznest miskastes laukā, aiznest lietas uz šķūnīti un pakaļ kādai mantai uz mašīnu.
Rīts iesākās ar Īves priecīgo smaidu man pie sejas, ka vajagot celties, jo lejā tak ir viņas jaunā pils. Es, visu jau biju aizvākusi, bet vēl nebiju izdomājusi ko teikt. Bija jāizdomā kaut kas efektīvs un labs. Teikt, ka tas bija monstrs es nevarēju, jo tā jau mēs runājam ka monstri (kas ir vīruss) staigā apkārt, bet pateikt, ka monstri staigā mājās, būtu pilnīgi stulbi. Sabiedētu viņu un pēc tam būtu tikai sliktāk.
Es pateicu, ka pa nakti kaut ko dzirdēju un tikmēr galvā ātri mēģināju atrast ideju. Viņa skatījās uz mani lielām acīm. Saku, ka manuprāt, mantas ir pazudušas. Kad beidzot izdomāju, ka feja tās ir paņēmusi. Viņa piecēlās sēdus, lai paskatītos apkārt. Tiešām, mantas bija prom. Nebija mazās mantu kastes, kas stāv guļamistabā, nebija arī mīkstās mantiņas un grāmatas. Es teicu, ka manuprāt, arī lejā mantu nav. Feja tās paņēma prom, jo tik nepaklausīgiem bērniem, mantas nepienākas. kas tā mēdās, kliedz un spārdās, nevajag mantas. Īve pati man uzskaitīja visas blēņas un sliktās lietas, ko viņa dara. Kas bija pārsteidzoši garš saraksts un diez gan precīzs. Tātad viņa labi saprot, ko drīkst un ko nedrīkst darīt.
Mantu nebija arī lejā un Īves seja saskuma, acīs bija redzama vilšanās, jo domāju, ka viņa cerēja ka lejā mantas tomēr būs palikušas. Istabā iespīdēja saule un tā kā es iepriekšējā dienā nebiju paspējusi izmazgāt grīdu, tā spīdēja ar maziem pleķīšiem, ko Īve uzskatīja par fejas pēdām. Tie visdrīzāk bija kādi ūdens pleķīši no pulverizatora ar ko Īve iepriekšējā dienā skraidīja apkārt.
Uztaisījām brokastis, sataisījām matus. Palūdzu viņai šo to palīdzēt savākt un paslepus, ejot caur garāžu, atnesu no mašīnas vienu puzli. It kā par labu darbu. Sagadīšanās pēc, tā bija ar fejām un Īve nolēma, ka manta saņēmusi Tinkerbell (Zvārgulīte). Puzli salikām vairākas reizes. Tad nolikām to plauktā. Viņa teica, ka grib vairāk mantu, bet teicu, ka vēl nav nopelnījusi. Un ka feja viņu vēro.
Diena pagāja kartojot un tīrot. Īve atrada ar ko spēlēties tā kā tā. Ceļojumu ar visādām sakrāmētām mantām, tad pikniku ar gulēšanu ārā. Mājas, bez reālām bērnu mantām ir pietiekami daudz citu lietu ar ko spēlēties. Un skaidrs ir tas, ka visas mantas mājās neatgriezīsies.
Vēlāk mēs notīrījām dekoratīvo kamīnu. Tas šeit ir briesmīgs. Ja varētu iedot balvu par vissliktāko iespējamo izdarīto izvēli, tā būtu jāiedod mūsu mājas īpašniekam. Māja pati par sevi ir skaista. Tajā ieejot, nekas neliecina ka esi Anglijā. Ja vienīgi Esteres istaba. Bet tā ir liela, normālām kāpnēm, pietiekami platu koridori, lielu virtuvi un ļoti saulains. Tā nav tipiskā, mazā angļu māja. Saule iespīd māja, no trīs pusēm un tikai viena mājas daļa saskaras ar citu māju. Skaista māja, skaistā vietā. Bet... Kā šī māja ir remontēta, tas ir vāks. Sienas ir krāsotas, iespējamas, ka kādas 5 vai vairāk reizes pa virsu visam. Naglām, kaut kādiem grubuļiem uz sienām, nekārtīgi, tā ka nosmērēti gaismas slēdži, apmales un, apkārt visam kas bijis uz sienas. Piemēram, spoguļiem, 🤦 liekot paklāju, daudz kur grīdlīstes ir nosmērētas ar paklāja līmi un līme ir redzama. Bija redzama, tās es jau nokrāsoju. Vannas istaba vispār ir mākslas darbs, jo tā nokrāsota pelēcīgi zilā krāsā, flīzes bija aplīmēts ar delfīniem (tādi daudz kur bija agrāk), uz grīdas brūnas flīzes, kas atgādina lētu laminātu un, visdrīzāk, nav paredzētas vannas istabas grīdai, jo ir nenormāli slidenas un pie sienas ir briesmīgs spogulis ar iegravētu ērgli, kas aizsedz pusi spoguļa un datēts ar 1987 gadu, jeb manu dzimšanas gadu. Tik sen tas spogulis tur droši vien arī ir. Tieši pirms lock down, biju sarunājusi, kas atnāks man te izdarīs pāris darbus mājas. Šo to pieskrūvēs un salabos. Bet viņš pārcēla vizīti, jo ir vecāka gājuma vīrietis un pārstāja strādāt agrāk kā citi. Veselības dēļ, lai pasargātu sevi no vīrusa.
Labi, var paciesties.
Bet atpakaļ pie kamīna. Tas kamīns ir vienkārši mākslas darbs. Domāts balts, bet kaut ko vēlējušies piekrāsot, izmantojot dzeltenīgu krāsu un viss kļuvis vēl sliktāks. Tas ir dekoratīvs, aizmūrēts un "dekorēts" ar melnām flīzēm, kam marmora rakstu. Šausmīgi. Īsāk sakot, kas bija lētākais un akcijā, to arī pirka. Un par tapetēm vispār nemaz nerunāsim. Brūnās puķainās sienas, melnais "marmora" apdarinājums sienas vidū un dzeltenīgi krāsotās sienas. Nu konfekte acīm.
Kamīnu es vakar nokrāsoju. Pilnīgi cits skats tagad. Jau sarunāju ar īpašniekiem, ka drīkst pārkrāsot sienas un nomainīt tapetes. Cerība, ka viņi to izdarīs ir maza, tāpēc izdarīšu pati. Netērēšos baigi, bet atradīšu kādas jaukas budžeta tapetes, kas padarītu istabu gaišāku un pozitīvāku, kā arī sienas būs jāpārkrāso uz kaut ko mazāk kaitinošu.
Pārstūmām dīvānus no vienas istabas uz otru. Jo labais, jaunais dīvāns bija guļamistabā, bet vecais viesistabā. Jaunais ir krietni lielāks, bet istaba sāk izskatīties daudz labāk. Jāpārdod milzīgs galds, ko nopirku, lai Ziemassvētkos būtu liels galds, bet skaidrs, ka tas aizņem pusi istabas visu cauru gadu. Skaists jau tas galds, bet nepraktisks gan.
Māja tika iztīrīta. Palikuši vēl daži pleķi uz sienām un durvīm, ko Īve sazīmējusi. Tos vajadzēs pārkrāsot. Mazo galdiņu un krēsliņus arī. Tad būs daudz skaistāk. Bet pagaidām, man jāsataisa saraksts, jo beidzies arī smilšpapīrs.
Kamēr centos pielauzt Īvi palīdzēt, viņa bija aizņemta ar vēstules rakstīšanu fejai un gaidīšanu pie loga, kad feju ieraudzīs. Kopumā feja vienā dienā atnesa trīs mantas. Puzli, bēbi un koka mājiņu. Veco, mazo, ne jauno pili. Šo to Īve palīdzēja, bet nebiju arī gaidījusi, ka viņa pēkšņi vienā dienā izmainīsies. Bet nu tas būs process. Man jautāja, vai ir tā vērts un kā tas starā. Domāju, ka tas ir tā vērts. Every action has a reaction. Ja jau nemāk uzvesties, tad tam ir arī sekas. Nevar darīt ko un kā grib, bet par to nekas nebūs. Es arī izlasīju vienu rakstu, kur bija teikts, ka lai bērns klausītu un pievērstu uzmanību, kad gribu, lai viņa tiešām klausa, vajag apstāties, izveidot fizisku kontaktu, piemēram paņemt aiz rokas vai uzlikt tavu roku uz pleca un paskatīties acīs. Tad prasīt vai teikt, kas sakāms. Tas tiešām strādā. Nav teikts, ka paklausa uz visiem laikiem. Bet tas strādā. Tie nav kaut kādi steigā izteikti vārdi, bet reāli apstādināts mirklis, ciešs acu kontakts. Es domāju, ka katrs to atceras no bērnības, kad mamma vai skolotāja prasa paskatīties acīs. Šausminošs brīdis, kad saproti, ka nekur prom neliksies.
Sakārtoju arī savu darba galdu,lai var mācīties un strādāt. Papīru kalns jau sakrājies. Jāsāk kārtot un šķirot arī to, kas uz pirmo acu mirkli nav pamanāms.
Šodien pašķiroju arī bildes albumos. Esteri piedzimstot man pēkšņi saradās tik daudz fotogrāfiju. Jo tad nopirku savu pirmo digitālo fotokameru. Simts bildes, kas gandrīz vienādas. Pamatīgi tās izšķiroju. Jāsaliek albumi tā, lai tajos nav tukšas lapas. Tad jāsaliek bildes albumos un jāsašķiro bildes, ko vajag izdrukāt. Ne vairs miljons no viena gada.
Un tad vēl papīru kaudze, ar ko bija plānots tikt galā, kamēr lock down.
Daudz darāmā. Bet mājās sēdēšana būšot vēl trīs nedēļas. Ha ha ha! Tātad vismaz.

01.05.2020.

Oficiāli iesoļojam mājās tupēšanas dienu piektajā desmitā. Jūtams, ka cilvēkiem šis pasākums arī šeit jau ir līdz kaklam. Un ja godīgi, tas ir arī saprotams. Tādus īstus slimniekus te neredz, neviens neko daudz nedzird. Mūsu darba kolēģim nomira vectēvs, kuram konstatēja vīrusu. Vēl viens vectēvs paziņu lokā, kam vīruss bija, bet laikam jau ticis mājās.
Ziņas vispār neatceros, kad skatījos pēdējo reizi. Un tur jau droši vien vispār nav ko skatīties. Kā tikai un vienīgi Corona.
Saprotams, ka sākumā visi uztraucās, ka būs kā Itālijā. Uzblieza tās lielās slimnīcas izstāžu zālēs un lidostā (un ja godīgi, es pat nezinu vai to lidostas slimnīcu galu galā atvēra vai nē), jo cik zinu Londonā Excel centrā ārstējās krietni mazāk cilvēku, ka bija plānot. Ar to es domāju 10 reizes mazāk.
Tas viss liek domāt, ka mājas sēdēšana ir atmaksājusies un mēs visi varam beidzot vilkties ārā.
Un tāda sajūta bija centrā. Rindu rindas visur. Stāvvietas pilnas, veikali pilni. Man vajadzēja atgriezt nesen nopirkto putekļu sūcēju, kam izrādījās bija defekts. Bet tagad jāatrod jauns.. Pagaidām neko neatradu, būs jābrauc vēl meklēt. Divi veikali vēl palika neapmeklēti.
Diena bija saulaina, bet ne baigi siltā. Pilnai laimei rindā stāvot sāka līt lietus. Pievienojos maisiņu turētājiem, jo lietussarga nebija.
Domāju, ka cimdus vairs nevilkšu uz veikalu ejot, bet maskas tik un tā būs obligātās, tā ka pie tām paliksim. Es jau esmu pieradusi. Cilvēki arvien vairāk staigā maskās. Dīvaini protams, bet domāju, ka ja tas nebūs obligātas, tad arī no tām drīz jācenšas atteikties.
Diena izrādījās rosīga. Kamēr izstāvēju visas rindas, bija jau pusdienu laiks. Tās ātri ātri uztaisīju atbraucot mājās. Tad mēs krāsojam viesistabā sienas. Veikalos nebija liela krāsu izvēle. Lai gan te krasas var nopirkt, manuprāt, katrā lielveikalā, tās lielākoties bija izpirktas. Tonis, ko es vēlējos , nebija pieejams, nācās izvēlēties starp gaišāku un tumšāku. Protams, izvēlējos gaišāku. Istaba izskatās pilnīgi savādāka tagad. Daudz plašāka, gaišāka. Briesmīgā dzeltenā krasa ir pazudusi. Vēl tikai jāsaņem drosme pārlīmēt tapetes uz vienas sienas. Tās ir briesmīgas. Brūnas. Un pēc lock down vēl man te visu pieskrūvēs un piestiprinās pie sienām. Būs super smuki cik nu smuki var uztaisīt pārāk nepārcenšoties un netērējoties svešajā mājā.
Vēl plika otra istabas daļa, kur jāuzliek vēl viena kārta. Bija jau vēls, pārāk vēls lai krāsotu.
Vakariņas uztaisīju biezpiena plācenīšus, kas šoreiz nemaz nesanāca labi. Garšīgi, bet tik tālu prom no iepriekš gatavotiem. Jo ēdiens jātaisa mierā un ar mīlestību, bet es steidzos un mēs ar Aleksu aprunājām cilvēkus, kuri šai krīzes laikā ir parādījuši savu īsto būtību. Kuri nemaz nav tik jauki, kā bija izlikušies un kuru darbības un vārdi aizvaino cilvēkus ļoti. Bet par to publiski rakstīt es nevaru.
Un spiediens no meitenēm arī nepalīdzēja, jo es biju apsolījusi meitenēm nogriezt matus. Tik sūdīgi nemaz nesanāca 😂 mašīnītei nosēdās baterija, bet neviens nezin, kur ir lādētājs. Aleksai matus bija jānogriež vienkārši taisni. Kas puslīdz arī izdevās. Garums visur vienāds, bet līnijai nedaudz nu... Ne tik taisna. Bet tas nevienu nesatrauc. Ar Esteri bija grūtāk, bet kaut ko izdevās izdarīt. Vēlāk teica, ka neesot tik slikti, jo sākumā viņai šķitis, ka es vispār neko nenogriezu. Īvei arī nogriezu pus milimetru, jo bērns tak dīdītājs blakus nemierā.
Kas attiecas uz Īves mantām. Viņa vakar dabūja tikai vienu mantu no fejas. Jo nemaz nebija uzvedusies labi. Saka, ka uzvedīsies, bet ne visai labi sanāk.
Redzēs, kas būs. Kā ar to uzvedību būs. Visas mantas tik un tā atpakaļ neatgriezīsies, tas ir skaidrs.

201AiXx.jpg

77rny5M.jpg

02.05.2020.

Kā var pazaudēt laiku internetā, tas ir vienkārši apbrīnojami. Gribēju tak tikai ātri paskatīties, kas jauns un tad rakstīt. Bet tagad jau pāri pusnaktij un miegs bāžas virsū ar neaprakstāmu spēku.
Tā vietā, lai rakstītu un tad lasītu, es nolēmu sākumā lasīt. Kultūrpolitikas grāmata bija tik neuzrunājoša šajā brīdī, ka es to iemainīju pret Viesmīlības vadības grāmatu, to gan jāstudē un daudz jāraksta , nevis vienkārši jālasa. Bet izklaides lasīšanai es izvēlējos vectēva dienasgrāmatu. Pārsūtīju to sev uz e pastu, lai varu lasīt telefonā.
Dienasgrāmata ir par došanos uz Mustangu, Nepālā.
Pāris dienas atpakaļ, ieraugot ļoti skaistu fotogrāfiju facebook, kas uzņemta šādā ceļojumā, es vēl vairāk sāku domāt ka mans lielais ceļojums (tas ko varētu saukt, par vienreiz dzīvē) varētu būt uz Nepālu. Es jau par to biju domājusi agrāk. Un tas lieliski iederētos manā plānā, apmeklēt vietas, kur agrāk bijis vectēvs. Taču man vajadzētu atrast pietiekami labu mērķi, kas ir kāpšanas vērts, bet es nenoliktu karoti. Par Everestu te neiet pat runa. Tikai par Himalajiem.
Tad nu es sāku lasīt dienasgrāmatu par viņa 1999.gada ceļojumu. Kā izrādās, viņš par ceļojumu konsultējies ar Juri (kura kalnu fotogrāfiju redzēju facebook), nevis otrādāk, kā man bija šķitis. Labi, tā tikai tehniska detaļa, kas būtību nemaina.
Lasu ceļojumu un saprotu, ka man tas šķiet beidzies vēl pirms sācies. Nevis dēļ kalniem, vai tāpēc ka grūti, vai man draud nomiršana badā, dēļ mazā ēdienu saraksta, ko es ēdu - ne tas viss ir labojams, to kaut kā var pārdzīvot. Bet tilti. Maz ticības , ka tur ir uzbūvēti lieli, masīvi un stingri tilti, kas ir vismaz divus metrus plati, lai nebūtu iespējams redzēt, kas apakšā. Nē, vectēvs raksta par iekarinātiem tiltiem. Tātad šauriem un tādiem, kas šūpojas. Paldies. Tai brīdī es jau no bailēm esmu mirusi, vēl pirms uz tāda tiltiņa esmu uzlikusi pirmo soli. Varbūt, varbūt pāris gadu psihoterapeita palīdzības sagatavoties, tad es kaut ko tādu varētu izdarīt. 😂
Esmu tikusi līdz kādai sestai dienai. Lasot var just, ka vectēvs ir zinātnieks, daudz ciparu, faktu. Es rakstot šādu dienasgrāmatu, pievērstos vairāk sajūtām un emocijām. Vēlme doties šādā ceļojumā nemainās, bet iespēja gan samazinās 👀 līdz tam vēl jānodzīvo tik un tā
Man bija ļoti aizņemta diena. No rīta brokastis, tad gatavoju pusdienas un kūku. Tā vien beigās sanāca, ka pagatavot visu tieši līdz pusdienām. Uztaisījām snickera siera kūku. Ļoti garšīga, bet kaut kas nesanāca ar putukrējumu. Kūka nav pārāk stingra, bet nogriežot nesajūk, tas pats galvenais.
Pusdienās ļoti garšīgi, pildīti makaroni. Pat Estere ēda un teica ka garšīgi. Ilgi lauzās pirms tam un teica, ka negrib zināt, kas tur iekšā. Ļoti, ļoti garšīgi . Kaut kas jauns ēdienkartē.
Pēcpusdienā atkal devos uz veikalu. Bija jādabū putekļusūcējs. Bez tā mēs nevaram. Augšstāvā ir paklāji un suns ir reālas spalvu kušķis, kas savus pūkainos izstrādājumus nespēj noturēt uz sava ķermeņa.
Tā kā sadzīves tehnikas veiki ir ciet un piegādi sola apmēram divu nedēļu laikā, nācās meklēt ko dabūt lielveikalā. Tad nu mans pēdējais salmiņš bija Tesco. Tur nekā jēdzīga nebija. Viens bija, bet es tomēr vēl cerēju tikt pie bezvadu putekļusūcēja.
Kas mani pārsteidza Tesco, bija sistēma. Ja visur tā ievērotu noteikumus, tad mēs jau tagad varētu pārtraukt lock down. Veikalā ir izveidots ceļš, kur un kā iet. Virziena bultas ir ne tikai uz grīdas, bet arī plakāti, katras ejas sākumā un beigās, kas norāda vienvirziena kustību. Ārkārtīgi daudz darbinieki, kas kontrolē, lai to arī ieverotu. Apģērbu nodaļā arī izveidots "ceļš". Nekāda vazāšanās turp un atpakaļ nav. Rinda uz visām kasēm ir viena, speciāli norīkoti darbinieki norāda, uz kuru kasi jādodas. Tur arī, viens samaksā pretējā kasē, tad tu tiec pie maksāšanas. Ļoti sistēmiski viss notiek. Visi visu ievēro. Jo tiek kontrolēti. Maskas, aizsarg stikli un sejas aizsargi stipri apslāpē skaņas, tādēļ dzirdēt vienam otru ir grūti. Bet ja koncentrējas, nav tik slikti.
Vakarā pabeidzu krāsot viesistabu. Jāpaskatās, kā izskatīsies dienas gaismā, kad viss nožuvis, cerams, ka trešo reizi krāsot nevajadzēs.Krāsu nopirku tik daudz, ka pietiks vēl vismaz Esteres istabai.
Mantas Īvei vēl joprojām nav daudz. Šodien feja atnesa flomāsterus un kastīti ar dzīvnieciņiem un cilvēciņiem. Tas nekas, bardaku viņa tāpat iemanījās uztaisīt. Ar klausīšanu ir kā ir, bet notika cits brīnums. Viņa palūdza uzlikt minjonu multeni, no viņas diskiem. Un nosēdēja mierīgi noskatoties gandrīz visu multeni. Tas ir brīnums. Domāju, ka labāka uzvedība atgriezīsies, kad atkal ies uz bērnudārzu. Arī viņa taču kaut kā izjūt šo te mājās sēdēšanas radīto stresu.
Tā jau sāka ka bērniem mantas patiesībā nevajag. Galvenais ir iedot kartona kasti. Īve diez gan ilgi bija aizņemta ar putekļusūcēja iepakojumu (putekļu sūcēju dabūju veikalā, turpat netālu no Tesco).
Turpat nopirku arī upeņu stādu.
Dārzs ir vispār... Nezinu. Ieraudzīju Leilas pēdas, tur kur vēl pirms pāris dienām bija salāti. Jau nopriecājos, ka vismaz daži izaugs. Redīsi, dilles, burkāni, kartupeļi un zirņi aug. Zemenes arī . Bet nu lociņi pašvaki, salāti visdrīzāk nosaluši un atlikušos piebeidza Leila. Gurķi kaut kādi rēgojas, bet nezinu... Redzēs.
Diena aizņemta. Māja kā svalka. Uz vakaru jau labāk, bet krāsošana paņēma daudz laika, pārējais palika novārtā. Bet Īves spējas sajaukt māju ir fenomenālas. Tas nākamais darbs sarakstā. No rīta pabrokastot un savākt māju. Lietus ir pārstājis līt. Vajadzēs iziet arī pastaigāties.
Par lock down beigām es vairs nedomāju. Labāk domāšu, kā nākamgad braukt uz Florenci, Grieķiju, cerams, pārcelto koncertu Dublinā un kaut kad kaut kā arī uz Latviju.

03.05.2020.

Ārkārtīgi gara diena. Tā vienkārši vilkās uz priekšu. Kaut ko darot, bet īsti neko nedarot.
Kaut ko savācu mājas, pakasījos ar Īvi par bardaka taisīšanu, uztaisīju ēst. Bet nu neko tādu.
Nedaudz izgāju cauri vectēva Nepālas ceļojuma prezentācijai. Lai saprastu, ka izaicinājums ir vēl smagāks, kā sākumā var šķist. Palasīju par Nepālu. Interesanti. Sāku skatīties filmu Everest, bet Īve šodien ne par ko negribēja iet gulēt. Līdz kamēr aizmiga klēpī un tad jau man vairs negribējās vilkties atpakaļ uz viesistabu.
Tiešām nu jau jumts ir aizbraucis tik tālu, ka sāku domāt, varbūt tiešām jābrauc uz Nepālu. Varbūt uz savu 35 dzimšanas dienu 🤔 vai man vienkārši jāiet uz darbu, lai domas būtu aizņemtas. Patīk vectēva bilde ar Hilton kaut kur Himalajos. 🤣
Nedaudz palasīju pa dienu, šo to uzrakstīju. Turpinu izglītoties vēstures jautājumos. Atsvaidzinu zināšanas mākslas vēsturē un par Florenci. Kā būs iespēja un piemēroti apstākļi, tā došos turp uz pāris dienām.
Lasu, mācos un pētu visu, kas nepieciešams sava biznesa uzsākšanai. Diemžēl vīrus ielicis lielu pauzi, kad jau viss bija iekustināts un plāni sāka realizēties. Tagad, bezmaz vai, sajūta, ka būs jāsāk viss no jauna. Bet varbūt tā arī labāk.
Par laimi, šeit ir nedaudz savādāka likumdošana, kā Latvijā. Ja man nav izdevumu, ko norakstīt, tad pašnodarbinātā statusu man jāpiereģistrē tikai īsi pirms nododu gada atskaites ieņēmumu dienestam. Ja nemaldos tas bija viens mēnesis, bet šķiet, ka pat vēl mazāk. Man gan tas nebija aktuāli, jo zinu, ka būs lieli izdevumi, pirms kaut ko nopelnīšu. Bet kopumā, bija ļoti laba tikšanās darba centrā par šo jautājumu. To vismaz uzspēju. Iespējas te ir un atbalstu var saņemt lielu, ja zin ko dara.
Īve brauks pie Māra šonedēļ, man čupa darbu. Tai skaitā, jāatrod datums pasākumam, kurš tika atcelts dēļ vīrusa. Burtiski divas dienas pirms pasākuma visu aizvēra. Jāpadomā, par jauno programmu un konceptu. Bet ideja paliks tā pati, pasākums sievietēm, tendēts uz biznesa tēmu. Lai var iepazīties ar vairāk cilvēkiem, dalīties pieredzē, idejās un ieteikumos.
Maz sanāk laika tādām lietām, kad Īve mājās. Drusku vairāk tagad viņa spēlējās ar meitenēm. Bet man tāpat jāsēž klāt. Viņa mani dikti pieskata. Šodien jaunas mantas mums feja neatnesa. Par to pat nedomājām. Viņai tāpat sanāk uztaisīt gan bardaku, gan spēles. Vakarā bija laba spilvenu kauja. Vismaz varēja izsmieties. Īvei tik labi izteicieni ir. Estere tik smejas.
Pilnai laimei, šodien beidzot, pa ilgiem laikiem mājās skanēja bungas. Estere ir izgājusi pilnu ciklu, spēlējot pēc kārtas pilnīgi visus instrumentus un atkal kārta bungām. Izrādās, viņa uztarucās, ka visiem traucē bungu troksnis. Bet es pat to nedzirdu. Patīkams troksnis ja to var saukt par troksni. Pilnīgi pretēji kaimiņu aurojošajiem bērniem, kas reāli ir troksnis...
Ok... Arī tad, kad Īve man te auro un rāda brīnumus. Bet es jau iemācījos, 5 minūtes vajag izturēt, ja es nesalūztu, viņa nomierinās
Tā lūk. Audzinām raksturus un gaidām brīnumu.

xjYTFR3.jpg

KtLbMGr.jpg

04.05.2020.

Priecīgus svētkus visiem
Mums nekādas ballītes mājās nebija, bet savas veģitārās vakariņas ēdām pie uzklāta galda. Par godu svētku galdam tapa iecienītās mini zaptes bulciņas.
Citādāk diena kā diena. Nedaudz paskatījos, kas pasaulē notiek, ko cilvēki šodien dara..man radās jautājums, vai es viena tāda muļķe, kas sēž mājās un ne pie viena nebrauc ciemos un neviens nebrauc ciemos pie mums? Izskatījās, ka vakar svinēja visi, visur un ar visiem kopā.
Es saprotu , ka visiem jau apnicis, bet jo vairāk cilvēki tā uzvedīsies, jo lielāka iespēja, ka šo mājās sēdēšanas murgu pagarinās. Nu nav viegli, saprotu. Bet nav jau cietums. Un galu galu, piedodiet par salīdzinājumu, ja tiešām gribas tusēt riņķi, vai tiešām tik daudz prāta nav, ka vismaz nelikt visos soc tīklos bildes? Tas ir tā kā darbā kad padaki ka nebūsi, jo esi slims, bet tad saliec bildes no tusiņa. Agrāk skolā teica, ja slikti mācīsies, būsi noziedznieks. Īstenībā tas ir stulbs apgalvojums. Jo ja slikti mācies tu būsi stulbs noziedznieks, visdrīzāk cietumnieks. Bet lai būtu labs noziedznieks, tev jāmācās labi, vai arī jābūt ar dabas dotu talantu. Tagad mums pilns internets ar likumpārkāpējiem, kuri pat nemaz šo pārkāpumu paturēt noslēpumā. Bet tas tā... Cita runa par tiem cilvēkiem, kas katru dienu iet uz darbu. Piemēram, strādā veikalā. Tur jau vairs nav ko zaudēt. Bet ja sēdi mājās visu laiku un pie tevis atnāk, kāds kas starā veikalā, tur jau cits stāsts.... Bet tas tā. Vienkārši par loģisko domāšanu....
Ja pat no vīrusa nav bail, tad vai tiešām, gribas pat vieglā formā to tagad noķert un sēdēt 14 dienas mājās? Tā, ka pa nopietno mājās. Bez iespējas pastaigāties, aiziet uz veikalu, izvest suni ārā?
UK jau testē vīrusa izsekošanas aplikāciju, tā ka saslimušajiem tas būs obligāti jālieto, tiklīdz testēšana būs beigusies.
Mums te silta, jauka diena. Kaut ko centos mājās izdarīt, lai mazāk bardaks. Jo Īve no rīta pie Māra un man sakrājusies milzīga kaudze papīru ar ko jātiek galā. Bet arī dārzs jau kliedza pēc palīdzības. Vajadzēja gan izravēt, gan garo zāli noraut visur, kur pļaujmašīna netiek. Salasījos visādus komentārus un viedokļus dārznieku lapā facebook, saspraudu mazus koka zariņus ap vagu, kur Leila visu izmīdījusi, varbūt tas palīdzēs atturēt viņu no ložņāšanas.
Un.... Mes atradām Leilai ērci 😳 vispār nezināju, ka te tādas ir. Nu ne piemājas dārzos, varbūt mežos. Nebiju nekad dzirdējusi, ka kāds kaut kur kādam būtu atradis kādu ērci. Leilai dzīvesstila maiņa, nekāda mīļošanās ar Īvi un rāpšanās gultā nav. Lai dzīvo uz zemes.
Šodien mēs tādā veģetārā garā pavadījām. Ja neskaita Estere brokastu desmaizītes. Pusdienās bija super garšīgas kartupeļu pankūkas. Izmēģināju jaunu recepti. Dekorētas ar mūsu dārzā augušām dillēm.
Arī vakariņās svaigajos salātos jau bija redīsiņi no dārza. Mazi, mazītiņi, es pat tos negriezu. Bet Īve man palīdzēja iesēt un tur vaga tik pilna, ka pat gandrīz zemi nevar redzēt. Kaut ko izrausim , lai ir vieta kur pārējiem augt.
Lielā dienas iedvesma no Gitas, kurai tik skaists svētku galds bija uzklāts. Kā reiz domāju, kādas skaistas glāzes lai nopērk, kas piestāvētu maniem jaunajiem melnajiem traukiem. Zaļās būtu ideāli. Pat nezinu, kā iepriekš par to neiedomājos, jo tieši melnā un zaļā krāsā ir mans augšējais plaukts.
Gribu satikt cilvēkus... Normāli. Nevis kaut kur pa kluso. Aiziet kaut kur.
Šodien atļāvu Aleksai manā vietā aizbraukt uz veikalu. Vismaz kaut kas jauns ikdienā.
Tūlīt sāksies trīs dienu papīru maratons un vēl jāpaspēj normāli, kādu filmu noskatīties.

05.05.2020.

Tikko domāju, kā būs maija beigās... Jo visticamāk ka vismaz tik ilgi mēs vēl sēdēsim mājās. Tas jau būs 70 dienas. SEPTIŅDESMIT
Labāk nedomāt 🤣🤣
Es izvilku tik ilgi, gaidīju līdz pusnaktij. Šonakt tak tik labi būšot redzams zvaigžņu lietus. Kā tad! Gribēju kādu jaunumu ikdienā, bet nekā. Es gan ārā pastāvēju, gan pie viena loga, gan otra. Nekā. Aleksa dažas esot redzējusi.. Te nu izpalika mans dabas apbrīnošanas vakars.
Es visu dienu nosēdēju dīvānā . Gaidīju, kad atbrīvosies dators, bet kad atbrīvojas bija jau ļoti vēls. Tad es tikai gaidīju zvaigžņu lietu. Gaidīju un nesagaidīj 🙄
Tā nu diena pagāja rakstot. Visa diena. Uz brīdi piecēlos paēst pusdienas. Šodien uztaisīju vistas kariju, bet veikalā nebija rīsu, nācās ēst ar makaroniem. Mini redīsiņi salātos no dārza ... Mmm...
Dārzs tik mierīgs. Smaržo viss pēc ceriņiem. Un gladiolas izlīdušas. Woo hoo! Šis tas aug, ko esmu iestādījusi un iesējusi.
Vispār, visa māja mierīga šodien. Tik neierasti. Plānoju no rīta noskatīties filmu Everest līdz galam. Paspēju tikai sākumu pirms tam noskatīties noskatīties. Tieši tur biju pauzi piespiedusi, kur 5.maijs filmā. Nosmējos, bet tad... Vienalga vai jūs ticat visādām zīmēm vai nē, bet šitais jau bija crazy.
Esat jau ievērojuši, ka pāris reizes pieminu ideju par Nepālu, kalniem. Ne jau par virsotni, tikai paskatīties uz kalniem. Un tad šodien skatos šo filmu, pēkšņi dzirdu, viņi runā par Hillary step. Un man pēkšņi galvā tāds klikšķis 😳 paga! Ja reiz uz ielu, kur dzīvoju, jānogriežas no Everesta ielas un manas ielas nosaukums tikko parādījās filmā, tur kaut kam jābūt. Tiešām, iela uz kuras dzīvoju ir nosaukta par godu jaunzēlandietim, kurš bija pirmais reģistrētais cilvēks, kurs uzkāpis Everestā.
Protams, mēs katras redzam ko vēlamies redzēt, bet nopietni , tā tik ir sagadīšanās 🤔vai zīme (??).
Zvaigznes man neredzēt šodien, neatkarīgi no tā, kas tām sakāms 🤣 Gaidīsim nākamo ievērojamo lietu šomēnes
Miegs nāk traki. Visādas interesantas lietas bija prātā pa dienu, visas uzvarējis miegs.

06.05.2020.

Palēnām, bet tomēr straujā solī, cilvēki zaudē vēlmi sēdēt mājās. Tā kā neesam iesprostoti tā, ka vispār nedrīkst iet ārā, cilvēki labprāt izmanto iespēju izvilkties ārā. Arī mēs.
Diena sākās tik lēni. Visu ko gribēju izdarīt, maz gqn izdarīju.. Tik lēni strādājās šodien. Aplaistīju dārzu, šo to savācu, bija šādai tādi papīri internetā jāaizpilda, bet tiešām, tik neproduktīva diena. Vismaz atpūtos.
Vajadzēja uz saimniecības preču veikalu, arī Leilai pilienus. Pēc atrastās ērces, negribējās vilkt laiku. Apsolīju arī draudzenei aizsūtīt paciņu uz Latviju, jo uzņēmums uz Latviju nepiegādā.
Šodien Estere pieteicās braukt līdzi, lai varētu latviešu veikalā dabūt bulciņas. Liela izvēle nebija, bet to pašu vienīgo pieveikt nevarēja.
Diemžēl pasts bija ciet un būs jābrauc rīt atkal. Darba laiks ir traki saīsināts. Bet nu būs atkal iemesls izvilkties no mājas.
Bet šodien mierīgi pastaigājām pa veikalu ar Esteri. Viņa gan bija jāpieskata drusku, lai neiet pārāk tuvu cilvēkiem un ievēro līnijas uz zemes. Bet bija om. Vienīgi mums vairs nav masku. Manējās ir izbeigušās. Turamies pa gabalu no pārējiem. Šodien pasūtīju maskas mums visām. Domāju, ka tās mums būs jānēsā obligāti.
Tagad mēs visi te gaidām svētdienu. Boriss gatavo baigo paziņojumu. No pirmdienas varētu būt kādi atvieglojumi šim lock down. Drusku bail, ka cilvēki būs kā norāvušies no ķēdes un tad mūs visus atkal sadzīs atpakaļ mājās.
Sirreāla sajūta. Laiks apstājies, visa ikdiena izmainījusies kā uz burvju mājienu. Vienkārši kaut ko gaidām. Kas būs... Kā būs... Kad vispār kaut kas būs... Lai kā mēs gaidām izmaiņas, skaidrs, ka mums darbs vēl tik drīz neatsāksies.
Vakarā mēs aizbraucām pēc take away. Ļoti gribējās kaut kādas pārmaiņas. Bez maz vai noziedznieces, divreiz dienā izvilkāmies no mājas. Nevienu cilvēku nesatikām, ēstuvē plastikāta siena pa visu telopu, ar maziem lodziņiem, caur kuriem nekas nav dzirdams.
Vakarā nācās pat iedzert Red Bull, lai kaut ko padarītu. Bija vēl par agru, lai ietu gulēt, bet kustēties pārāk ātri nesanāca tā kā tā.
Laimīga sagaidīju savu sejas kopšanas līdzekļu paciņu. Veikalos bija patukši plaukti un pat interneta veikalā rakstīja, ka varbūt pat divas nedēļas jāgaida. Veikalos ir daudz tukšu plauktu. Ne tikai rīsu nav 😂 bet arī kosmētika, parfimērija. Trenēšos uzlikt laineri, bet mana vēlme izvēlēties labāko tika aprobežota ar iespēju izvēlēties vienīgo pieejamo laineri veikalā. Nopietni! Ko darīt ar tik daudz kosmētiku, ja neviens neiet ārā? 😂 Visas anglietes mācās, kā uzklāt make up?
Man tikai vienai acij izdevās uztaisīt 🙄 otru notīrīju tik daudzas reizes, šķita, ka man āda jau jēla no tā, ka jātīra nost.
Es apt uzacis šodien nokrāsoju. Nesanāca visai labi, bet es arī baigi necentos.
Kaut kas jāsadara interesants rīt 🤔 idejas?

07.05.2020.

Jūs neticēsiet. Es biju uzrakstījusi tik garu tekstu, bet viss pazuda. Pirmo reizi man tā notiek 😭😭😭
Skaidrs, ka tik labi jau vairs neuzrakstīšu. Jau bija pēdējais teikums palicis.
Bet es rakstu. Drīz būs
Rakstīt paliek arvien grūtāk. Motivācija nav, jo nav jau nekāda baigā jega no tā. Bet es piespiežu sevi rakstīt. Ne tikai tāpēc, ka tā ir viena no retajām reālajām rutīnas lietām, ko es daru ik dieni, bet arī tāpēc, ka tas palīdz uzturēt saikni ar realitāti. Vismaz ir kaut kāda sapratne par to, kas un kad notiek. Konkrētajā dienā var šķist, ka neko neesi padarījis, bet ja skaties uz atpakaļ saproti, ka daudz kas jau paveikts un, ka dienas, patiesībā nav visas vienādas.
Tagad centīšos ik rītu uzlikt eyeliner. Lidz lock down beigām man jau vajadzētu būt pro 😂 jeb kamēr man beigsies ar ko vilkt tās līnijas, jo nedomāju, ka mūs tik ātri laidīs ārā.
Neviens neko pēkšņi neatcels, tāpēc pārliekam optimismam nav pamata.
Rīts iesākās ar ne visai foršām ziņām. Mēs jau gatavojamies, ka tā būs, bet maziņš cerības stariņš vēl bija. Kā daudziem no mums, kad šķiet, būs tā viena diena, kad viss beigsies un dzīve atkal būs normāla. Man pēkšņi kontā parādījās paliela naudas summiņa, kuru nebiju gaidījusi. Kad pārbaudīju, izrādās, ka nauda ar Twenty One Pilots biļetēm ir atgriezta. Bez nekādām liekām procedūrām. Nekas pašam nebija jādara. Man pat nekāds e pasts nepienāca. Vienkārši ieskaitīja naudu. Meitenes ļoti sākuma. Tik ilgi gaidīja. Tā bija Ziemassvētku dāvana. Ja atceraties to video, kur viņa dikti raudāja no priekiem.
Tagad redzēs, kas būs ar Air bnb un lidojuma biļetēm. Ja to varēs dabūt atpakaļ vai vismaz samainīt pret citu vietu, laiku, būtu super. Ja nē, tad laikam brauksim pāris dienas atpūsties Dublinā. Pagaidām air bnb atgriež naudu par visām rezervācijām lidz 15. jūnijam. Mūsu brauciens būtu bijis 24. jūnijā. Ja braukšanas ierobežojumi tiks pagarināti, tad problēmu atcelt nebūs.
Atkal biju veikalā. Vairs es necenšos tikt uz visiem veikaliem vienā dienā, tagad braucu labāk 4 dienas, bet katru reizi uz citiem. Nevis uz visiem vienā dienā. Vajadzēja uz pastu, aizsūtīt draudzenei paciņu ar precēm, ko uz Latviju kompānija pati nesūta. Un tad devos uz tesco. Bija jānopērk kaut kādas drēbes Īvei. Viņa tā izstiepusies, ka nekas vairs neder. Viņai tikai 3 ar pusi gadi, bet drēbes jāpērk uz 4 līdz 5 gadi. Jo četrgadnieku drēbes neder vairs.
Pie reizes vajadzēja arī nopirkt guaša krāsas, otas un līmlenti. Vēlāk parādīšu, kādas interesantas nodarbes atradu bērniem. Pie reizes paķēru arī ūdens pistoles. Estere man pasūtīja normālas mantas 😂 tā lai varot ari Īvi spēlēties, bet arī pašai būtu interesanti.
Braukājot apkārt, arī aizbraucu pēc plauktiņiem, ko beidzot atradu. Kādu laiku jau meklēju ikea plauktiņus, kuros var ielikt plastmasas atvilktnes. Gribu to lietot kā šķiroto miskasti lietām, kuras var pārstrādāt, bet tās jāved nodot uz speciālām vietām. Tādas lietas, kā čipsu pakas, pildspalvas, baterijas, printera kārtridži un tekstils. Diemžēl viņa piedāvāja bez atvilktnēm. To tad es vēlāk atrisināšu.. Kad vēl ikea atvērs, nav zināms.
Vakarā turpināju mājas lietu uzpošanu. Krāsoju Īves krēsliņus un galdiņu. Būs smuki. Viss vienādā, gaiši rozā krāsā. Īve gan vēlāk nebija sajūsmā. Sāka raudāt, lai mazgājot visu nost, jo neesot vairs smuki. Bet ir 😂 tas galdiņš jau izskatījās jau ļoti bēdīgi. Marķieri vairs nebija notīrāmi.
Pēcpusdienā saņēmām mazu paciņu no kaimiņiem ar aicinājumu nākamā dienā pievienoties uz pēcpusdienas tēju. 8.maijs ir svētku diena šeit. Sajūta par VE Day. Atzīšos savās sliktajās angļu vēstures zināšanās, es nezinu kas tā par dienu. Vēlāk palasīšu,lai vismaz zinu, kam par godu dzeru tēju.
Gribētos teikt, ka pie tējas vajag kādu kūciņu, bet viss ko man vajadzētu ir ūdens. Par laimi, sēdēšana mājās mani ir bagātinājusi tikai ar vienu papildus kilogramu, tas ir par 1 kg vairāk nekā vajadzētu un vismaz 5 kg vairāk kā es vēlētos. Jāievieš kāda kaloriju patērējoša aktivitāte. Vajag tikt pie kaloriju deficīta ikdienā. Jo diemžēl, ar katru dienu rūpes par ēdienu sarūk. Dažas dienas ir pilnīgs pofigs par to, ko ēdam. Cik tas veselīgi vai neveselīgi. Izskatās, ka ar ēšanu tikai trīs reizes dienā vēl nepietiek. Būs vairāk jāpievēršas ēdiena daudzumam un ēdienam pašam.
Īve ir atpakaļ mājās, tātad nekāda slinkošana vairs nebūs.
Jāatrod kaut kāda jauna motivācija darīt vairāk. Jo nez vai tik drīz kaut kas īpaši mainīsies. Priekšnieks domā, ka coffee shop mēs vērsim vaļā tikai jūlijā, bet bāru visdrīzāk kaut kad oktobrī. Tas tā, pārāk nesasapņojoties 😭
Tas jau tagad skaidrs, ka kāzas, kas man būtu jāvada jūnijā, arī nenotiks.
Bet vismaz uz atcelto sieviešu pasākumu es sāktos cerīgāk. Mēģināšu uz jūlija vidu rezervēt telpas, gadījumā, ja jau drīkstēs tikties nelielās grupās. Arī atceltajai andelei šobrīd nolikts datums uz jūlija vidu, bet ar piebildi, ka tas var mainīties.
Līdz oktobrim sēžot mājās, es jau būšu nojūgusies ja nebūs ne skolu, ne bērnudārzu....

08.05.2020.

Mans optimisms un Woo hoo sajūta, ja jāizmanto šis laiks sev ir noslīcināts podā. Vispār nav nekam ne enerģijas ne vēlmes. Piespiežu sevi kaut ko izdarīt. Tikai jo vajag.
Pārstādīju zemenes, cerams, ka nenomirs. Biju pārāk daudz sastādījusi vienā puķu podā. Drusku pastrādāju dārzā, bet vēl kaudze darbu palikuši. Nulle vēlme kustēties vai kaut ko darīt.
Īve ar Leilu dzīvojas kā grib un kur grib. Man jau vienalga.
Kā izrādās, 8.maija svinamie svētki ir Otrā Pasaules kara beigas. Es tā gatavojos iet ārā dzert tēju ar kaimiņiem bet pēc pusdienas atlūzu uz dīvāna un kad pamodos bija jau krietni pāri 3iem.
Visa diena pagāja kaut kādā dīvainā nedarīšanas noskaņojumā. Knapi, knapi savācos. Neveru sagaidīt svētdienu un uzzināt ko labu mums te stāstīs. Ko atļaus. Kamēr neatļaus citus satikt, neiešu, bet kad atļaus....
Pamazām sāku domāt, kā taisīt pēc iespējas vairāk veģetāros ēdienus. Mazāk gaļas varētu palīdzēt justies labāk. Vēl ja tiek galā ar maizi. Svētdien varbūt dārzā kāda ballīte jāuztaisa 😀 ar meitenēm vairs nezinu ko darīt....
Varētu skatīties filmas tv, bet tur neko nerāda. Netflix arī nekā normāla nav. Ja nu vienīgi tiešām zini ko meklē un paveicas atrast. Grāmatas lasīt īsti nesanāk, Īve neļauj. Bet mēģināšu tagad kaut ka vienai nodaļai vai pa vienai lapai dienā lasīt.
Vakarā es ieliku Īvi dušā un iedevu guaša krāsas. Tās, kuras aizvakar braucu pirkt. Īvei ļoti patika. Tīrīt nebija tik traki.
Trakāk ir ar manu lūpu krāsu, kas šodien bija visur. Visa pils apzīmēta, seja, mantas. Un tad vēl "varavīksne" dārzā uz apmales. Nekas... Man tā lūpu krāsa tik un tā nepatika 😂
Reāli... Viss apnicis. Motivācija zūd.
Noskatījos Uguns Skolas video, tur kā reiz par to stāstīja. Tad nu, vismaz piespiedos uzrakstīt nedaudz sava mācību materiāla uz savām atmiņas kartiņām. Varbūt būs jasavācas pašai, lai savāktu māju.. Jo ja es pāris dienas te vazāšos atslābusi, māja būs katastrofālā stāvoklī.

09.05.2020.

Šodien jau bija labāk. Paldies par foršajiem uzmundrinājumiem. Izrādās, ka daudz jūs man esat, lasītāji ❤️ zinu tikai par tiem, kas ielaiko ik pa laikam vai regulāri un tad, ja kāds atraksta vēstuli.
Šodiena gan bija daudz jaukāka. No rīta uztaisīju pāris vingrojumus. Nu tik maz ka gandrīz neskaitas, bet tas tomēr ir vairāk kā nekas.
Uzreiz no rīta sāku rosīties. Vispār, uzreiz pēc tam, kad Īve jau bija paspējusi izdemolēt istabu. Viņa braukšot holidejos, viņai to visu vajadzēšot līdzi, tāpēc jāņem ārā no skapja, viss uz zemes jānoliek (labošu, jāizmētā). Brokastis, duša, uzlikt eye liner un aiziet - strādāt. Virtuvi savedu kārtībā, bungu istabu, bet pārējais prasīja nedaudz vairāk laika.. Par laimi,meiteņu istabas man nav jātīra, bet tāpat paliek vēl daudz darāmā.
Mēs arī dārzā pastrādājām abas. Un jau pirms pusdienlaika atbrauca kurjers un atveda paciņu no Latvijas ❤️ mmm... Nevarēju sagaidīt pusdienas, žāvēto gaļu jau uzreiz nogaršojām. Mamma atsūtīja kaudzi visādu gardumu mums.
Īvei grāmatiņas, žurnāli man. Un jauna PAVĀRGRĀMATA 🥗🍲🥘🍚🍨 ēdieni izskatās super. Daži vienkārši, citi mazāk vienkārši. Dažus no tiem es neēdu, bet visus pārējos es noteikti uztaisīšu. Nezinu par kūkām, bet parejos gan. Rīt pat jau vienu uztaisīsim. Ardievu mana veselīgā ēšana 😀 receptēs ir daudz siera.
Biju super foršā stundu garā braucienā ar riteni, kurš Īvei laikam šķita pārāk garš, viņa man tur atlūza uz beņķīša. Bet pašsajuta bija laba. Gribētu teikt, ka es katru dienu braukšu , bet tās ir tikai vēlmes, kam ar realitāti daudz sakara nav.
Darbiņi tika daudz padarīti. Zāli nopļāva Estere, es nošķērēju visu gar malām. Iestādījām puķes, kas vēl bija mājās palikušas, jau pārgaidījušas savu kārtu tikt iestādītas dobēs. Bet man jau bija vienalga, ka tik iestādītas. Izaugs, neizaugs - laiks rādīs. Īve "pārstrādā" redīsus no dobes uz puķpodiem. Palīdz man 🙄 galvenais, lai kaut kādi redīsi izaug.
Vakarā uztaisīju Īvei jaunu "spēli". Uz kartona uzzīmēju rokas, acis un lūpas. Pāri skoču un tad Īve var zīmēt make up un toni viegli notīri. Īvei patika. Tas nebija grūti, neko nemaksā un, ja nepatiks, vienkārši izmetīsim.
Pusdienas veģetārā biešu zupa, ko es jau vakar uzvārīju. Vakariņas veģetārie Cēzara salāti. Pamazām sāku apzināt visas iespējas , kā samazināt gaļas patēriņu, bet tik un tā ēst forši.
Rīt jābūt foršais dienai 😊
Beidzot laicīgi pabeidzu ierakstu, lai var arī normāli pagulēt.

10.05.2020.

Man šķiet, ka tikai vakar rakstīju, ka jau 40-tā diena, bet tagad jau 50-tā. Ik dienu skatoties, šķiet ka viss velkas, bet tad paskaties uz skaitļiem un izrādās jau desmit dienas kaut kur pazudušas.
Starp citu, Sirsnīgs sveiciens visām mammām māmiņdienā! ❤️
Tā kā jau no rīta sociālie tīkli bija pilni ar bildēm, man arī parādījās neliels noskaņojums kaut ko smuku vakarā uztaisīt. Kā piemēram, kūku.
Rīts bij tik mierīgs. Īve ilgi gulēja, es paspēju pat paēst brokastis bez steigas. Pēc Īves brokastīm, mēs sākām gatavoties piknikam kuru vakar biju apsolījusi. Lietus ārā nelija,vējš gan bija stiprs. Salikām sev līdzi uzkodas un dzērienus un devāmies uz jaunu pastaigas vietu. Kura, izrādījās ļoti skaista. Soliņus tur nemanījām, tādēļ apsēdāmies pie vienas no taciņām. Nelielā kalniņā, zālītē. Tur paēdam savu līdzi paņemto ēdienu un Īve bija noskaņojusies iet caur krūmiem , pa taciņu, pie kuras sēdējām. Tur tik vien kā krūmi 2 varbūt 3 metru platumā, aiz kuras skaista pļava. Tur mēs sākām iet uz mašīnas pusi, vai vismaz uz to pusi, kur, manuprāt atradās mašīna. Kad nonācām pie krematorija, nopriecājos , ka tūlīt būsim pie mašīnas. Jo ceļš bija ļoti garš Īve bija pamanījušies iekāpt 10 cm platajā un 5 cm dziļajā grāvī. Botas bija dubļos kā no ārpuses, tā iekšpuses. Uz mašīnu viņa gāja bez kurpēm 🙄
Mājās atbraucot mēs uzreiz ķērāmies klāt "vakariņām". Tās šodien bija agrāk . Saldajā mana iecienītā ābolmaize. Sanāca tik laba, kā vēl nekad. Gan labi izcepu, gan garšu pamainīju, pievienojot kanēli.
Galvenais ēdiens bija načo ar liellopu gaļu. Ārprāts! Tik smags ēdiens 🙄 ar Dievu labā pašsajūta un tievums. Pēc tādām vakariņām es ne tikai jūtos smagi, bet šķita es paliku resna. Nē, ne resnāka, resna 😂 būs pāris dienas jāsēž uz gurķu salātiem.
Bet vispār, dienai bija jābūt ievērības cienīgai, dēļ ziņām, kurās Borisam bija jāpasaka kaut kas labs. Ziņas es kaut kā nokavēju, bet tas nav arī būtiski. Jo paziņojums esot bijis Borisa stilā. Daudz runāja, bet neko nepateica. Nekādi īpaši atvieglojumi nav gaidāmi. Fiziskās aktivitātes drīkst būt vairākas reizes dienā un tām ir dots bezlimita laiks, drīkst iet uz parku, arī sēdēt uz soliņiem, drīkst sportot, bet tikai ar saviem ģimenes locekļiem kopā. Tātad, viss tas pats, ko cilvēki jau tāpat darīja.
Sauklis "paliec mājas" nomainīts pret "esi modrs". Būtībā, dodot cilvēkiem iespēju vazāties. Ko tāpat jau visi darīja. No pirmdienas celtniecībā var atsākt darbu, mēģinot ievērot distanci un pārējos drošības pasākumus. Manuprāt, tieši celtniecībā to ievērot ir grūti. Bet valdība ar izciliem lēmumiem te neizceļas. Pēc pāris dienām arī dārza centri, ja nemaldos, būvmateriālu veikali varēs atsākt darbu. Kaut kādas viesmīlības jomas varēs atsākt darbu jūlijā. Skolas, varbūt un pa drukai sāks atvērt jūnijā. Un vēl, tagad drīkst braukt tālāk no mājām. Uz mežiem, parkiem u.t.t. Vispār nezinu, kas notiks. Kā cilvēki dzīvos. Tai skaitā mēs paši. Iekrājumi parastajiem cilvēkiem arī nav bezizmēra. Valsts jau drīzumā sola nogriezt dīkstāves pabalstu no 80% un 60%. Bet aiziet uz darbu, kamēr nav bērnudārza, īsti nevaru. Pat ja atrastu kur iet.
Ja sākumā es vēl nopietni to uztvēru, tad tagad ir tā, ka ka piegriezies jau reāli. Ja tiešām, cilvēki mirtu tik daudz, kā sākumā teica, daudz saslimušo un komplikācijas, tad būtu savādāk. Bet tie skaitļi, ka tik daudz saslimušo, vispār neko nenozīmē, jo vairāk kā puse saslimušo par to nekad neko neuzzinātu ja viņi nebūtu tikuši pie testa. Es apt nesaprotu, pēc kāda principa vispār tiek veikti testi. Kam viņus veic? Šobrīd tas viss izskatās pēc liela cirka, kad esi mēģinājis pierādīt kaut kādu teoriju, bet tad saproti, ka teorija ir pilnīgas muļķības. Bet padoties nevar. Jo no mušas uzpūsti ziloni, tagad nākas to ziloni reāli arī kaut kur izrakt vai vismaz iegalvot cilvēkiem, ka viņi to ziloni ir redzējuši paši savām acīm.
Zinu, ka vairums cilvēku jau tāpat satiekas ar citiem, brauc ciemos, viņiem ir dārza ballītes ar draugiem, viņiem vienalga, ko drīkst un ko nē.
Man jau arī sāk palikt vienalga, bet kamēr neviena no mums nav spiesta kaut kur iet, satikt cilvēkus (skola, darbs), tikmēr mēs ievērosim savu sēdēšanu mājās. Jo kāda jēga bija sēdēt mājās 50 dienas un tad atmest ar roku. Nedod Dievs uzrauties uz policiju. Tad man savu alkohola licenci neredzēt kā savas ausis (starp citu, licence ir tik stulbs vārds 😂).
Jaunumi bija tik bezjēdzīgi . Mēs vakarā izgājām ārā vēl divas reizes. Vienreiz, lai izvestu suni, otru reizi, jo Esterei fotogrāfijas mājas darbam vajadzēja bildes. Bet auksti bija. Īve bija tik priecīga, skraidīja apkārt, kamēr nožāvās pie pašas mājas. Labi ka tikai plaukstu noberza, jo nokrita tieši uz apmales stūra, nezinu, kā nesasita seju. Es gandrīz trieku ķēru. Bet gājām iekšā uzreiz gulēt. Teica, lai es viņu neturu stipri, jo viņai asinis, jāguļ uzmanīgi. Bet tur mazs plaķītis noberzts. Tāpat mīļi un smieklīgi.
Noliku Īvi gulēt, nonāku lejā, tur skatos, mana garšīgā kafijas liķiera pudele sadauzīta. Nu nopietni? Estere izvilka pienu ārā no plaukta, bija slinkums paņemt pudeli malā, apgāza. Domāju, ka būs mācība, jo to pašu viņa jau izdarīja ar viskija pudeli, pāris nedēļas atpakaļ. Ar manu "dzeršanu" man tas abas pustukšās pudeles būtu pieteikušās līdz jaunajam gadam. Vai iztērētās dzimšanas dienas ballītē, bet nē. Mēs te šiki dzīvojam, ar šmigu mazgājam grīdas. Vismaz dezinficētas. Nesaprotu, kāpēc nevarēja sadauzīt citas pudeles, ar negaršīgiem dzērieniem 😂 un tās, kurās gandrīz vairs nekā nav iekšā... Vai tonika pudeles... Sadauzīt karafi, kur sīrups iekšā.... Nop! Kā jāsadauza mans mīļākais viskijs un galvenā sastāvdaļa, kas negaršīgu šņabi, padara par garšīgu kokteili... Pat nezinu, vai tas labi vai slikti, bet bārs tukšojas nevis tāpēc, ka es visu izdzeru, bet tāpēc ka Estere sadauza.
Sataisījos skatīties tv un rakstīt,jo beidzot bija vakars vienai. Bet tāds plīsiens nāk virsū. Visa diena pagāja vairāk vai mazāk nodarbinot Īvi. Sagurums liels. Ļoti grūti acis vaļā noturēt.

11.05.2020.

Kamēr visa Latvija tīra sniegu, es domāju, vai šodien pusdienas varēs ēst ārā.
Traki jums tur. Maija vidus, bet sniegs kā janvārī. Vismaz tā pēc bildēm izskatās.
Vakardiena pagāja ātri, kā reiz, daudz prātojot, vai ir vērst mēģināt tikt uz Latviju vai labāk tomēr neriskēt. Līdz vakaram jau bija skaidrs, ka labāk tomēr neriskēt.
Un kas zin, varbūt aizbrauksim ziemā un Īve varēs ieraudzīt sniegu.
Tiem, kas lasa dienasgrāmatu un dzīvo Anglijā, būs labi saprotama sajūta, kas šobrīd valda šeit. Patiesībā, tā pat varbūt jūtas arī cilvēki Latvijā, pēc 9.maija. Šeit, Borisa uzruna svētdien ieviesa tik daudz neskaidrību un tik ļoti samulsināja cilvēkus, ka nav vairs skaidrs, ko darīt, kā darīt un vai vispār kaut kas jādara. Vairums cilvēku satiekas ar saviem draugiem. Uz mājām viens pie otra neiet, bet tomēr satiekas.
Tad nu vakar es biju sagatavojusies pieteikt noteikumu pārkāpumu un iet pie draudzenes 😂 tas visai labi neizdevās. Pieteicos uz trešdienu, bet viņas nemaz nebūs mājās. Nu neko. Noteikumus nepārkāpšu. Sēdēšu mājās 😂 kā līdz šim
Gan jau izdomāšu kā sevi izklaidēt
No rīta mūs pārsteidza nenormāls troksnis. Ēdu brokastis un domāju, vai tiešām kādam var būt tik briesmīga pļaujmašīna vai krūmu griezējs. Man par pārsteigumu, kaimiņi nolēmuši nozāģēt vienu no kokiem. Paldies Dievam. Man tā riebās tas koks. Vispār nesaprotu, kā var stādīt tādus koku dārzā pie mājas. Kaut kāds skuju koks ar pusapkaltušiem zariem un ļoti maziem čiekuriem.. Kas vienmēr duras kājās. Tas koks izskatījās slikti. Tikai tagad izskatās ka sēta plika un mūs no kaimiņiem nekas nešķir. Tāpēc jācer, ka ceriņu krūms augs ātri un drīz sniegsies pāri sētai.
Diena pagāja zem Mājas kārtošanas zīmes. Un tik tiešām, padarīt tika daudz. Palika tik vien kā pāris sīkumi guļamistabā un pāris mantas darbistabā. Tas ir brīnums 😀 nez cik ilgi tas brīnums vilksies.
Aizskrēju uz veikalu. Piens un krējums bija beidzies. Bija iemesls braukt uz veikalu. Pie reizes, paķēru saldējamās sulas gatavošanas komplektu. Redzēs, kā sanāks. Redzēju facebook. Tikai izmantoju nevis saldo Sprite, bet lētāku versiju, citronu un laima dzērienu. Tas ir nedaudz skābāks.
Manuprāt, šī bija pēdējā diena, kad mājās strādā tv. No 12.maija televīzija ir atslēgta. Tur jau tāpat tā īsti nebija ko skatīties, bet fonam tieši tagad sāka lieti noderēt.
Mazais dārziņš kļūst arvien zaļāks. Dažas lietas neaug, domāju, ka nosala tais pāris aukstajās naktīs. Iesētie salāti un gurķi. To laikam nebūs. Kaut kas ir izlīdis no zemes, bet ar to segšanu man ar tik labi neiet, aizmirsu pāris reizes. Toties kartupeļi, kurus zemē iebakstīju tikai tā, ķeksītim, lai Īve zin kā kartupeļi aug, tie gan aug nenormāli. Vismaz lapas milzīgas. Tur jau nabaga vagai par šauru paliek. Tas pats ar redīsiem. Lociņi baigie vārguļi, bet vēl gaidām. Drusku sanāk salasīt, lai piegriezt klāt salātiem.
Īve diena pilnu atklājumu. Pēta sauleszaķus. Un uztaisīja "garšīgu" ēdienu. Cepumus ar kellogsiem un sulu 🤮 liku arī pašai pagaršot. Jo teica ka to ēdīs. Kad mazgāju, šķita ka jāmazgā vēmekļi ar multiaugļu sulas smaržu 🤢 tūlīt pašai paliks slikti. Bet neko, teica, ka vairāk netaisīs.
Skaitam dienas... Gribu satikt cilvēkus. Tagad tik domāju, ar ko gribas satikties agrāk. Papļāpāt whats appā ar dažiem cilvēkiem. Vakar labi parunājos ar draudzeni no Latvijas. Pietrūkst cilvēki.

12.05.2020.

Tik mierīga diena. Bez nekādiem īpašiem notikumiem. Ja neskaita to, ka tika atslēgta televīzija. Jau mēnesis pagājis, kopš es uzrakstīju pieteikumu. Pirmās 10 minūtes Īvei tas nepatika, jo tv "kaste" vairs nestrādā, tātad mums televizorā vairs nav ne Netflix, ne YouTube. Bet pēc pāris minūtēm, viņa jau rakņājās pa cd kasti un izvēlējās sev multeni.
Vēlā nakts sēdēšana pie tv ir beigusies. Vispār, televīzija paņem daudz laika. Un lai kā šķiet, ka mēs kontrolējam un paši izvēlamies, ko skatīties, tās ir pilnīgas muļķības. Mēs skatāmies to kas ir, kad ir. Jo arī ieraksti ir jānoskatās, lai tie nepazūd.
Vakar no rīta, vēl paspēju noskatīties vienu vecu sēriju no Likums un Kārtībā. Jaunākās sezonas es esmu redzējusi visas, bet vecās, ne. Bet kad skaties un jau zini visu scenāriju, jo šis noziegums jau vienreiz kaut kur ir bijis atainots, saproti, ka laikam krimiķus jau skatos drusku par daudz 😀 😂 bet man ļoti patika tas, ka sērijas beigās bija ielikts komentārs, tieši no televīzijas, ka ja kāds ir cietis no noziegumiem, kas tika atainoti šajā sērijā, tad var sazināties caur zemāk norādīto interneta adresi.
Diena pagāja, cenšoties pienācīgi savākt māju, pabeigt tīrīt. Un protams, kaut ka izklaidēt Īvi. Pēc pusdienām, meitenes piekrita pastaigāties ar Īvi. Lai es varu pagulēt drusku. Es neaizmigu, bet kad viņas atnāca atpakaļ, Īve ierāpās pie manis sasildīties un aizmiga. Vispār, jāmēģina viņu likt gulēt pusdiena slaiku. Viņa pēc tam ir tik mierīga. Vēlāk iet gulēt uz nakti, bet tas neko nemaina, jo es tāpat tai pašā laikā eju gulēt. Vismaz man bija divas brīvas stundas.
Ēšana jau mums ir kļuvusi tādā mērā par problēmu, ka top ēšanas plāns. Nav vairs iespējams uzturēt normālu svaru. Jūtu, ka robežas sāk sabrukt. Bet gada sākumā sporta zālē jau bija sasniegti tik labi rezultāti 😭 redzēs, kā veiksies ar plānu. Ja reiz veselīgi ēdam, tad noteikti vislabākā ideja ir brokastis taisīt saldos franču grauzdiņus 😂 bet limitētu daudzumu, protams.
Vakarā aizbraucām uz veikalu, lai nopirktu baltmaizi brokastu grauzdiņiem un kvasu vakaram. Vakariņās pica. Vieta tak saldētavā bija jāatbrīvo 😂 ļoti labs sākums ēšanas plānam 😀
Paspēju paklausīties arī ziņas. Šonedēļ jau drīkst satikt vienu cilvēku, no citas mājas, bet ieturot distanci. Tas protams ir ļoti dīvaini, jo ja cilvēki dzīvo kopā, tad kāda starpība, vai es satieku vienu vai abus. Vai visus trīs. Ja reiz mēs visi esam ārā un ieturam distanci...
Turpmāk uz veikalu ejot vai lietojot sabiedrisko transportu, vajag lietot maskas. Kā arī jebkur, kur nav iespējams ievērot distanci. Nekur citur jau nav kur iet 😂 tātad uz veikalu ejot.
Drīz vērs vaļā arī NE pirmās nepieciešamības preču veikalus. Daudz dažādu noteikumu, kas jāievēro, lai tie varētu strādāt, bet drīz būs vaļā. Cilvēki jau gaida. Daži tak vēl joprojām starā. Kaut kur tak tā nauda jātērē. Ļoti daudz ēdinātāji piedāvā piegādes uz mājām vai līdzņemšanas iespējas. Tādējādi, pakāpeniski atsākot darbu. Protams, Anglijā tas ir svarīgi. Jo ļoti daudz cilvēku nav pieraduši paši gatavot un to nemaz nemāk. Pat ziņās bija rakstīts, ka mājās gatavoto ēdienu skaits neticami pieaudzis. Cilvēki mācās gatavot un ir spējīgi gatavot paši, jo veikla saldēto ēdienu neēd, bet ikdienā bija pieraduši ēst ārpus mājas.
Nezinu. Ja neskaita to, ka bērniem gribas Mcdonalds burgeri, neko citu neredzu jēgu ņemt uz mājām. Vienkārši restorāna ēdienu? Pie tam stāvēt rindā vairākas stundas? Protams, ir daži ēdieni, kurus es labprāt apēstu, bet ja jau agrāk es to neņemu take away tad tagad ar īsti neredzu jēgu. Pats labākais iziešanai no mājām paēst, ir iziet no mājām paēst.
Dīkstāves pabalstus maksas vēl līdz septembrim. Taču tos pēc jūnija samazinās no 80% līdz 60% (no februāra algas). Jo dadzi sēdes mājas vēl ilgi.
Lasu, ka ceļojumi tiek atkal piedāvāti, bet atgriežoties jāievēro 2 nedēļu karantīna, daudzviet arī galamērķi jāievēro 2 nedēļu karantīna. Vispār, ja māki lietot vietējos interneta veikalus un naudu ari nav kur likt, var jau pavadīt divas nedēļas skaistā Spānijas villā ar baseinu. Bet tas tiem, kam patīk atvaļinājumi vienalga kur, ka tik ēst, dzert un baseins. Tiem, kas nestaigā pa muzejiem u.t.t.
Mūsu Grieķijas brauciens jau ir atcelts pilnībā. Gaidu naudas atgriešanu par biļetēm turp, vēl cīnos atpakaļ ceļa biļešu atmaksu.
Dublinas brauciens ir atcelts. Koncerta biļetes atmaksātas, air bnb arī atcelts un atmaksā atpakaļ visu, vēl gaidām, kas notiks ar lidojumiem. Ja tos atcels, tad būs atkal riņķa dancis ar aviokompānijām.
Priekšā trīs dienas, kamēr Īve būs pie Māra. Māja ir iztīrīta sakārtota, lai trīs dienas var mācīties, sakārtot papīrus un izdarīt, kas nav izdarāms, kamēr Īve mājās. Domāju, ka šonedēļ satikšos ar paziņu. Papļāpāsim, kaut kur pastaigāsimies. Ievērojot distanci un mēģinot atrast kādu take away kafiju.
Esterei un Aleksai jauna izklaide mājās, viņas atkoda vārdus, kurus Īve nevar izrunāt, ņirdz visu laiku 😂 jaunie vārdi ir princis un malka. Tas viņam ir jaunums. Estere, kad pirmo reizi izlasīja jaunajā ābecē vārdu malka, Īve atkārtoja, nabadzīte no smiekliem izvēlās no gultas. Vismaz bērniem izklaide.

13.05.2020.

Šodien bija mana savākšanās diena.
Maskas sejai, matiem. Smaržīgās sveces un daudz ūdens.
Lai gan pamodos jau ap 6.30 diena iesākās ļoti lēni. Pabeidzu vakardienas ierakstu, tad noskatījos Uguns Skolas video. Ļoti patīk, ja no rīta man facebook izlec Lauras video. Vienmēr tie ir kā naglai uz galvas, tieši par to tēmu, kas man tai brīdī ir aktuāla.
Šorīt tā bija, kā ar negribu tikt pie tā ko gribu. Kā, izmainot tikai mazas lietas savā uzvedībā un/vai rutīnā, mēs varam mainīt savu pašsajūtu. Kas bija ļoti vērtīgi, jo tieši tajā brīdī es gatavojos uzsākt savu ēšanas plānu. Cikos un ko mēs mājās ēdam. Jo es vairs negribu slikti justies dēļ tā, ka pārēdos. Es gribu justies labi. Tādēļ turpmāk mainu katlu un trauku izmērus, kuros gatavoju un pasniedzu ēdienu. Tā izvairīšos no liela ēdiena daudzuma. Mājas praktiski vispār vairs nav pusfabrikātu, tādēļ ēdiens ir jāgatavo katru reizi. Knakstīšanos tas labi bremzē.
Drīz vien jau pamodās arī Īve. Un es jau biju uzcepusi ļoti garšīgus franču grauzdiņus. Kirus gribējās apēst visus, bet nācās vien iztikt ar 3. Disciplīna.
Kad Īve aizbrauca pie Māra un es biju sataisījusies, devos pēc kleitas Īve. Par ko pastāstīšu vēlāk. Un uz veikalu, pēc dārzeņiem. Katru reizi ejot uz veikalu, tur ir kaut kas jauns. Lūk, bankomātus nevar vairs lietot vienlaicīgi, ja tie atrodas tuvu viens otram. Ir risinājums. Vēlāk arī pie kasēm jaunums, siena pa vidu starp divām kasēm, lai abas kasieres var strādāt vienlaicīgi.
Un es nojūdzos laikam pavisam, jo sagribējās kaut ko no āziešu virtuves... Laikam jumts ir pilnībā aizgājis.
Ja neskaita vēlmi pēc āziešu ēdiena, man ir arī citi simptomi, kas liek domāt ka pamazām es te zaudēju veselo saprātu 😀 šodien es nopirku online kursu Tiesu psiholoģijā. Būs ko pamācīties. Arī sāku jau mācīties. Ir diez gan interesanti. Pat apsveru domu iziet arī citus, saistītus kursus. Bet vēl jāpaskatās, kā man ies ar eksāmenu.
Atkal, bet pamazām atsāku vingrot. Nedrīkst padoties. Negribu pēc karantīnas izskatīties kā izplūdis pleķis.
Un šķiet, ka drīz filmu industrija atsāks darbu. Man jāsavācas un jāpabeidz visi pieteikumi.
Dažas lietas nupat sāk tapt, vēl nevar stāstīt. Bet ir satraucoši , jo pagaidām valda neziņa.
Nu ko, garlaicīgās nākošās divas dienas arī būs. Viss zem mācību zīmes.

14.05.2020.

Vēl viens agrs rīts un mierīga diena. Cauri savam To Do sarakstam eju cauri mierīgi, bet lietas tiek izdarītas. Tas viss pakārtojas mācībām.
Gan izgāju cauri pāris lapām vēstures, gan uzrakstīju pāris lapas biznesam un pabeidzu savu tiesu psiholoģijas kursu. Ļoti interesanti. Nedomāju, ka sertifikāts ir kaut kā vērts, bet hobija līmenī noteikti. Ļoti koncentrēta informācija ar diez gan sausu teoriju, bet ārkārtīgi vērtīga informācija. 2 ar pus stundu gara prezentācija /lekcija, šis tas lasāms un testiņi.
Vakarā jau sāku jaunu lekciju "Ievads Kriminālpsiholoģijā".
Pasekošu lapai un kad būs jauni piedāvājumi, tad noteikti tos izmantošu. Zināšanas ir naudas vērtas, jo pat uz bezmaksas lekcijām kaut kā ir jātiek un kaut ko tas tomēr maksā. Tur ir visdažādākās lekcijas, gandrīz visās iespējamās jomās. Vēl iešu cauri savām otru reizi, lai vairāk pierakstītu.
Es jau tagad jūtu, kā visa šī mācīšanās ir izmainījusi manu angļu valodas prasmi ar ļoti daudz jauniem vārdiem.
Īves nav mājās, tāpēc par kārtošanu daudz nav jādomā. Atliek ar putekļu sūcēju izbraukt cauri mājai un nomazgāt traukus. Tā, ka laika daudz. Viss pavadīts grāmatās, izglītojošos video un lekcijās.
Pusdienās nedaudz āziešu ēdiena. Tas sastāv gandrīz tikai no lietām, ko es agrāk nebūtu ēdusi 🤣 diedzētas pupiņas ar rīsu nūdelēm un lociņiem. Garšvielas tikai sojas mērce un sezama sēklas. Nav tik labi, kā Taizemiešu restorānā, bet vispār bija garšīgi. Kad izlasīju, cik tai ēdienā maz kaloriju, ideāli, manam kaloriju deficīta plānam. Kad Īve nav mājās, tad nošķošanos un ēšanu vispār ir daudz vieglāk kontrolēt. Bet nu kaut kad jau šis lock down beigsies un man vajadzēs uz darbu iet normālās drēbēs, nevis treniņbiksēs vai brīvajās kleitiņās.
Un vispār, ja tiešām vēlos aizbraukt uz Nepālu, man būs stipri jāpastrādā ar savu ēdienkarti un visiem "Es šito neēdu".
Uz riteņa sanāk uzkāpt vairāk un tas labi. Izrādās, visam pietiek laiks. Un nekas traks nenotiek, ja pabraukājas pa dienu. Aizminos līdz bērnudārzam, tur bija jāaizved daži papīri. Arī bezkontakta noteikumi. Jāatstāj pastkastītē.
Abas ar Aleksu izšķirojām pogas. Tās ziedojām sievietei, kas šuj tos mazos auduma gabaliņus uz kā uzkabināt sejas maskas, lai nespiež ausis. Viņai vajadzēja 500 pogas, manuprāt mums pat sanāca iedot vairāk.
Ļoti gaidu, kad labdarības veikali vērsies vaļā, lai var aizvest sašķirotās mantas. Laikam būs arī kaut kas facebook jāieliek, jāpārdod. Jo mājās sēžot, ir sanācis visu izšķirot un skaidrs, ka daudz kas nav vajadzīgs nemaz. Izņemot manas kleitas 😭 visas 25 vasaras kleitas, kuras es vēlos kaut kur uzvilkt.
Es jau sazinājos ar cilvēku, ar ko parunāšu nedaudz par Nepālu.
Un vēl es beidzot esmu nolēmusi uztaisīt savu personīgo horoskopu. Tas nav tik dārgi, bet noteikti ir ļoti interesanti.
Visādas lietas notiek. Esmu palikusi par sliktu komunikācijas biedru, jo sāku atbildēt cilvēkiem arvien vēlāk un sazvanos ar cilvēkiem arī retāk. Bet viss jau ir izrunāts un kas nav, tas ir rakstīts manās dienasgrāmatās.
Tās dažas dusmu dienas, kad visa šī sēdēšana mājās jau bija piegriezusies, ir pagājusi. Atkal ir ok. Protams, varētu būt labāk, bet neko tāpat nevar mainīt.
Satikties ir grūti ar kādu, lai gan reāli tas ir atļauts tagad. Lielākā daļa man pazīstamo ir aizbraukuši. Pie vecākiem vai vecvecākiem, kam ir lielas mājas un kas dzīvo kaut kur laukos. Tur tomēr ir lielāka brīvība. Iespējams, es šonedēļ aiziešu papļāpāt parkā ar vienu paziņu. Vismaz kāda pārmaiņa ikdienā. Meitenēm teicu, ka ja kāds no draugiem piedāvā satikties, tad ievērojot noteikumus to noteikti var darīt. Esterei noteikti ir visgrūtāk, jo viņa savā 14 gadu vecumā ir iesprostota mājās. Tas ir kā mājās arests gandrīz.
Visdīvainākais gads, kādu mums ir nācies pieredzēt. 🙄

Kartes leģenda



Rodomi rezultatai 1-5252.
#VietaDataTipasVietas tips
  
1Florence
(Florence, Tuscany, Italy)
22.04.2020Mentioned in the textCity
2Florence
(Florence, Tuscany, Italy)
22.04.2020Mentioned in the textCity
3Florence
(Florence, Tuscany, Italy)
22.04.2020Mentioned in the textCity
4Grieķija
(Greece)
22.04.2020Mentioned in the textCountry
5Florence
(Florence, Tuscany, Italy)
22.04.2020Mentioned in the textCity
6Florence
(Florence, Tuscany, Italy)
22.04.2020Mentioned in the textCity
7Ēģipte
(Egypt)
22.04.2020Mentioned in the textCountry
8Florence
(Florence, Tuscany, Italy)
22.04.2020Mentioned in the textCity
9Torņa iela 4, Rīga
(Torņa iela 4, Rīga, LV-1050)
23.04.2020Mentioned in the textBuilding, house
10Torņa iela 4, Rīga
(Torņa iela 4, Rīga, LV-1050)
23.04.2020Mentioned in the textBuilding, house
11Latvija
(Latvia)
23.04.2020Mentioned in the textCountry
12Latvija
(Latvia)
23.04.2020Mentioned in the textCountry
13Latvija
(Latvia)
23.04.2020Mentioned in the textCountry
14Vācija
(Germany)
23.04.2020Mentioned in the textCountry
15Anglija
(England, United Kingdom)
23.04.2020Mentioned in the textCountry
16Latvija
(Latvia)
23.04.2020Mentioned in the textCountry
17Latvija
(Latvia)
23.04.2020Mentioned in the textCountry
18Latvija
(Latvia)
23.04.2020Mentioned in the textCountry
19Latvija
(Latvia)
23.04.2020Mentioned in the textCountry
20Latvija
(Latvia)
23.04.2020Mentioned in the textCountry
21Šveice
(Switzerland)
24.04.2020Mentioned in the textCountry
22Kanāda
(Canada)
23.04.2020Mentioned in the textCountry
23Grieķija
(Greece)
23.04.2020Mentioned in the textCountry
24Anglija
(England, United Kingdom)
23.04.2020Mentioned in the textCountry
25Latvija
(Latvia)
23.04.2020Mentioned in the textCountry
26Latvija
(Latvia)
23.04.2020Mentioned in the textCountry
27Latvija
(Latvia)
26.04.2020Mentioned in the textCountry
28Latvija
(Latvia)
26.03.2020Mentioned in the textCountry
29Anglija
(England, United Kingdom)
26.04.2020Mentioned in the textCountry
30Anglija
(England, United Kingdom)
26.04.2020Mentioned in the textCountry
31Eiropa
(Europe)
26.04.2020Mentioned in the textRegion, area
32Latvija
(Latvia)
26.04.2020Mentioned in the textCountry
33Latvija
(Latvia)
26.04.2020Mentioned in the textCountry
34Latvija
(Latvia)
29.04.2020Mentioned in the textCountry
35Grieķija
(Greece)
29.04.2020Mentioned in the textCountry
36Anglija
(England, United Kingdom)
30.04.2020Mentioned in the textCountry
37Londona
(London, Greater London, United Kingdom)
01.05.2020Mentioned in the textCity
38Mustanga
(Mustang, Nepal)
02.04.2020Mentioned in the textRegion, area
39Nepāla
(Nepal)
02.05.2020Mentioned in the textCountry
40Everests
(Mt Everest)
02.05.2020Mentioned in the textMountain, mountain range
41Himalaji
(Himalayas)
02.05.2020Mentioned in the textMountain, mountain range
42Florence
(Florence, Tuscany, Italy)
02.05.2020Mentioned in the textCity
43Grieķija
(Greece)
02.05.2020Mentioned in the textCountry
44Dublina
(Dublin, Leinster, Ireland)
02.05.2020Mentioned in the textCity
45Latvija
(Latvia)
02.05.2020Mentioned in the textCountry
46Nepāla
(Nepal)
03.05.2020Mentioned in the textCountry
47Nepāla
(Nepal)
03.05.2020Mentioned in the textCountry
48Everests
(Mt Everest)
03.05.2020Mentioned in the textMountain, mountain range
49Nepāla
(Nepal)
03.05.2020Mentioned in the textCountry
50Himalaji
(Himalayas)
03.05.2020Mentioned in the textMountain, mountain range
51Florence
(Florence, Tuscany, Italy)
03.05.2020Mentioned in the textCity
52Latvija
(Latvia)
03.05.2020Mentioned in the textCountry

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.