#LFK Ak-166-193

Pavadinimas
Agnese Graudiņa. 12.03.2020.–15.04.2020. Pandēmijas dienasgrāmata.
Vieneto numeris
193
Kategorijas
Valodas
Latvian
Iesūtīšanas datums
15.05.2020
Place and time of recording
12.03.2020 - 15.04.2020, Londona
London, Greater London, United Kingdom
Atslēgvārdi
Atidaryti

12.03.2020.

Es ierodos darbā vēsā, bet saulainā marta rītā, lai divas stundas vēlāk dotos mājās. Mani kolēģi sabijušies smaida, kad atvados cauri miglas plīvuram, kas šķietami ir redzams vien man. Mani jau vairāk nekā nedēļu moka nogurums, kuru norakstu uz pavasara vitamīnu trūkumu. Noguļu visu dienu un pamostos vēlu vakarā.

13.03.2020.

Kad YouTube ir izsmēlusi manas uztveres spējas, pievēršos ziņām, neapzināti meklējot normalitāti.
Internetā aizvien vairāk parādās raksti par Covid-19 simptomiem, un valdība dod norādes cilvēkiem ar šiem simptomiem pašizolēties uz septiņām dienām.
Man ir aizdomas, ka man ir daži no šiem simptomiem, bet tos ir grūti aprakstīt. Sāku apsvērt ārsta apmeklējumu. NHS savā mājaslapā dod cilvēkiem norādes pašizolēties uz septiņām dienām un nedoties pie ārsta vai uz slimnīcu.
„Kas īsti tev ir?” nobažījies zvana mans kolēģis, man izmisīgi cenšoties sasmaržot ziedošo ābeli tuvējā parkā. „Pēc visiem simptomiem, es domāju, ka tā ir apsaldēšanās. Man nav klepus.” Es atbildu un jūtu satraukumu klausules otrā galā. Pamostos vienos no rīta klepojot. Mani māc viegla panika.

14.03.2020.

Es sēžu uz savas draudzenes dīvāna. Man joprojām ir temperatūra, bet viņa nebija viegli iebiedējama ar manu potenciālo diagnozi un uzaicināja mani vakariņās. Un, ja godīgi, es neticu, ka man ir vīruss. Mēs runājam par akciju tirgu un ēdam vakariņas.
Televīzijas diktori izsaka bažīgas prognozes. Viņa ieminas, ka mums vajadzētu nodrošināties ar pastas un rīsu krājumiem. Mēs līdz galam nenoticam ziņām. #fakenews

15.03.2020.

Mēs dodamies nopirkt pārtiku pusdienām. Ieejot lielveikalā, es prātoju, ko mēs gatavosim līdz brīdim, kad ieraugu veikala plauktus. Nav dārzeņu, augļu, miltu, olu, piena, makaronu un rīsu. Es izlasu pēdējās veselās olas no sašķaidīta iepakojuma. Kasiere laipni tās piešķir man bez maksas. Mēs klusējot ejam pāri tiltam, un es nesu olas saujā. Pretimnākošie cilvēki smaida, un es ceru nepaklupt.
Es ierodos mājās pēcpusdienā. Mana dzīvokļa biedrene gatavo piparu sautējumu, un afrikāņu mūzikas skaņas no viņas istabas plūst kā priecīgs, transcendentāls mākonis. Es jau jutos labāk un plānoju parīt atgriezties darbā.

16.03.2020.

Veikalu plaukti ir tukši. Nav miltu, makaronu, rīsu, olu un tualetes papīra.
Apņemoties neļauties masu histērijai, es dodos uz veikalu, tomēr drudžainā panika parauj mani sev līdzi. Es ierodos mājās un secinu, ka esmu nopirkusi piecus dažādus sierus.

17.03.2020.

Mans darbs dod man instrukcijas palikt mājās pilnas septiņas dienas pašizolācijā.
Es dodos uz parku, ielienu saplaukušā magnoliju krūmā un jūtos poētiski.
Manai kolēģei esot pusceļā uz Maroku, lidojums tiek atcelts, un viņa pēdējā brīdī paspēj atgriezties Londonā, pirms stājas spēkā Francijas lokdauns.
Arī viņai liek pašizolēties un strādāt no mājām. Es apzvanu draugus un paziņas.

18.03.2020.

Es sēžu uz grīdas un raudu. Ir tāda sajūta, it kā visas pasaules smagums būtu pārcēlies uz maniem pleciem. Mana istaba ir šķietami sarukusi mazāka, nekā es to atceros. Sienas nāk virsū un grib mani saspiest.

19.03.2020.

Es ierodos darbā, un ir sajūta, it kā būtu pagājis gads. Mani kolēģi ir nervozi. Mēs tikai vēl nesen jokojām par sikspārņiem un čūskām. Joprojām nekur nevar nopirkt rīsus, pastu un olas. „Gluži kā kara laikā,” veikalā man aiz muguras krieviski sarunājas divas pusmūža sievietes.

20.03.2020.

Mēs kravājamies, un tiek plānots darbs no mājām.
Es domīgi aptinu savu datoru ar burbuļplēvi, izsaucu ūberu un atvados no kolēģiem. Mans ūberšoferis ir eņģelis. Viņš stiepj manu procesoru, kas ir smagāks par mani, līdz manas mājas durvīm. Joprojām nepamet sajūta, ka galva ir pilna ar vati.

23.03.2020.

No šodienas mēs esam lokdaunā. Mēs drīkstam iziet laukā no mājas, tikai lai nopirktu pārtiku, medikamentus, sportotu (vienreiz dienā) vai dotos uz darbu (tie, kuri nevar strādāt no mājām). Drudžaini sekojam ziņām. Gaisā ir jūtams satraukums, un ir sociāli nepieklājigi šobrīd atzīt, ka mēs priecājamies par iespēju strādāt savās pidžamās.
Es reivoju savā istabā, klausoties mūziku austiņās.

24.03.2020.

Ielas ir tukšas, ja neskaita daudzos skrējējus. Visi sākuši skriet. Man šķiet komiski, ka iet nedrīkst, bet skriet gan. Es stāvu 40 minūtes veikala rindā, kas stiepjas ap stūri. Izlemju nopirkt pārtiku visai nedēļai.

25.03.2020.

Saulriets katru vakaru šķiet kā dāvana. Zeltainas blāzmas apmirdzēti, manai mājai garām traucas tukši spoku autobusi. Man pietrūkst cilvēku seju mozaīkas un ziņkārīgo skatienu, kas pa retam tiek iemesti manā logā, kad pārģērbjos vai gleznoju.
Atskan telefona zvans no Zviedrijas. „Tu taču neesi terminatore, tik ātri nav iespējams izveseļoties no kaut kā tāda. Citiem pazūd oža, un viņi vispār nevar piecelties no gultas,” saka mans draugs, kad dalos savās aizdomās par vīrusu. Es mēģinu iebilst, ka ne visiem ir vieni un tie paši simptomi.
Viņš šovakar gatavo kosmonautu vakariņas. Mēs runājam par ēdienu un mūziku, līdz iestājas tumsa.

26.03.2020.

Šodien man bija jālido uz Latviju. Lidojums ir atcelts, un zinu, ka ne jau man vienai. Man pietrūkst ģimenes vairāk nekā jebkad agrāk. Es jūtu trauksmi un skumjas. Man ir grūti paelpot.

27.03.2020.

Wi-fi kārtējo reizi nestrādā. Es dusmīgi pagrābju rūteri un cīnos ar impulsu to izmest laukā pa atvērto virtuves logu. Uz brīdi iztēlojos, kā tas piezemēsies uz kādas garām braucošas mašīnas jumta vai karmiski uzkritīs kādam uz galvas.

28.03.2020.

Parkā mani trenkā policisti ķirurga maskās, jo sēdēt uz soliņiem nav ļauts.
Cilvēki lēnām pastaigājas pa pāriem, atgādinot kādu no Marinas Abramovičas meditatīvajām performancēm.

29.03.2020.

Mana draudzene palūdz atvest viņai pārtiku. Viņas dzīvokļa biedrs, tikko atlidojis no Bali, ir slims ar vīrusu. Viņš ir ieslēdzies savā istabā, tomēr arī viņai ir parādījušies simptomi. Viņa izlemj būt pašizolācijā divas nedēļas. Es iepērkos un izsaucu ūberu. Nolieku iepirkumu maisus pie viņas dzīvokļa durvīm, atkāpjos 4 metrus un zvanu viņai. Mēs kādu brīdi sarunājamies, un es dodos mājās.
Atceļā es ievēroju, cik nepierasti tukša un klusa ir Londona. Visi veikali, kafejnīcas, bāri un restorāni ir slēgti.

31.03.2020.

Parks ir slēgts. Cilvēki izvairās cits no cita uz ielas. Daudzi valkā sejas maskas.
Man ir parādījies spēcīgs klepus. Ir sajūta, it kā man plaušās darbotos sarūsējusi mūzikas lādīte.

01.04. vai 02.04.2020.

Es pasūtu picu uz mājām un ievēroju, ka tā ir mazāka nekā parasti. Tā man liek aizdomāties par cilvēku, kurš to ir cepis. Es lasu ziņas par Itāliju, un man ir sajūta, ka mani aprij milzīgs, skumjš valis. Esmu vaļa vēderā.

03.04.2020.

Gatavojot vakariņas, es iztaujāju savu dzīvokļa biedreni, kura ir medmāsa. Viņa apmaisa piparu sautējumu un saka: „Mēs raudam katru dienu. Kolēģi, klienti, priekšnieki – visi raud.”

04.04.2020.

Esmu ceļā uz optiku, lai salabotu saliekto briļļu rāmi. Iekāpju autobusā un cenšos nekam nepieskarties. Autobusā, atstatus cits no cita, sēž trīs cilvēki maskās. Brauciens ir bez maksas, un šoferis ir izolēts no pasažieriem ar dzeltenām lentēm. Es jūtos kā tūriste pilsētā, kurā dzīvoju 14 gadu.

05.04.2020.

Vakariņās cepu kartupeļu pankūkas, un itālis man piebiedrojas, grilējot vistu.
Viņš man stāsta par laiku, kad dzīvojis Losandželosā, un nogriež gabalu kūkas. Šodien ir viņa džimšanas diena.

06.04.2020.

No šodienas esmu oficiāli dīkstāvē. Piereģistrējos dažādos online kursos. Ķeros klāt jaunai gleznai, bet nekas nesanāk.

07.04.2020.

Pāris man aiz sienas strīdas jau divas stundas. „Tu ar mani vairs neguli!” izbalsojas cauri visam dzīvoklim, un es sajūtos mazliet neētri, sēžot savā istabā.
Es saģērbjos un dodos pie draudzenes. Es eju un priecājos par mainīgo ainavu gar Temzu.

08.04.2020.

Kamēr mēs visi slēpjamies no vīrusa, ir atnācis pavasaris. Tukšās, saules pielietās ielas smaržo pēc ziedošam ābelēm. Bērnu sazimētās varavīksnes ir izliktas māju logos. Eju uz veikalu un jūtu, kā man cauri strāvo kaut kas līdzīgs mieram. Pretējā mājā pavecāks gotu pāris nodarbojas ar pavasara tīrīšanu. Izrādās, tas dzīvoklis nemaz nav bijis tukšs visu šo laiku. Viņiem vienkārši ir melni aizkari.
Dzeru liepziedu tēju un lasu Pedro Almodovara karantīnas dienasgrāmatu.

09.04.2020.

Katru ceturtdienu cilvēki atver logus un aplaudē, dauza pannas un katlus, lai kopīgi pateiktu paldies medicīnas darbiniekiem.
Un es zinu, ka ar aplausiem medicīnas darbinieki nesadziedēs savas traumas un nepabaros savus bērnus, tomēr tas rada neaprakstāmu vienotības sajūtu, un, cerams, šis ir aizmetnis kaut kam lielākam.

10.04.2020.

Šodien man dur krūtīs kā ar adatām un ir grūti paelpot. Es nespēkā guļu pusi dienas un izjūtu dziļas skumjas. Es cenšos nedomāt par visiem tiem cilvēkiem, kas ir miruši, bet tas ir gandrīz neiespējami. Man zvana telefons, bet es neceļu klausuli. Man nav nekā, ko teikt.

11.04.2020.

Pāris, ar kuru es dalu dzīvokli, ir izšķīries. Pēc vairāku dienu strīdiem viņa sakravāja koferi un devās projām, atstājot mani vienu ar puišiem.
Itālis skaļi taurē telefonā no rīta līdz vakaram. Grieķis pa naktīm spēlē datorspēles un mostas ap 4 pēcpusdienā. Viņš ir gandrīz mitoloģisks. Vienīgais, kas liecina par viņa eksistenci šajā dimensijā, ir ledusskapja plaukts, piestūķēts ar pusfabrikātiem.

12.04.2020.

Klepus ir pārgājis. Es sēžu pie loga, klausos mūziku un gleznoju. Ir neparasti karsta pēcpusdiena, un es piepeši ievēroju, ka vīrietis no pretējās mājas terases vēro mani. Ieraudzījis manu skatienu, viņš sakautrējies novēršas. Ak, lokdauna romantika!

13.04.2020.

Pusi dienas pavadījusi pie datora, es saģērbjos, lai dotos uz parku. Ieejot koridorā, es ieraugu itāli virtuvē, kailu kā no mātes miesām. Manu parādīšanos negaidījis, viņš sakautrējies nožagojas un palecas kā maza meitene, nozibinot savu mēnesveidīgo dibenu. Es uzmetu viņam īsu skatienu kā rūdīts policists un dodos uz parku. Kas būs tālāk?

15.04.2020.

Vērojot skrējējus, tukšos taksometrus un mākoņus, mans skatiens atduras pret papīra lapu, kas pielīmēta pie pretējās mājas loga. Nedaudz drebelīgā rokrakstā tā saka HELLO. Vai tas ir draudzīgs žests, vēlme iepazīties vai palīgā sauciens?
Es lasu ziņas un jau atkal atgādinu sev, ka man ir paveicies. Pēc pāris stundām es salūstu, meklējot mierinājumu ēdienā. Un es zinu, ka vairāk par eklēru es vēlos apskāvienu.

IMG_0763-1536x960.jpg


Ieraksts tapis sadarbībā ar interneta žurnālu Punctum

Kartes leģenda





Rodomi rezultatai 1-1111.
#VietaDataTipasVietas tips
  
1Maroka
(Morocco)
17.03.2020Mentioned in the textCountry
2Londona
(London, Greater London, United Kingdom)
17.03.2020Mentioned in the textCity
3Francija
(France)
17.03.2020Mentioned in the textCountry
4Zviedrija
(Sweden)
25.03.2020Mentioned in the textCountry
5Latvija
(Latvia)
26.03.2020Mentioned in the textCountry
6Bali
(Bali, Indonesia)
29.03.2020Mentioned in the textIsland
7Londona
(London, Greater London, United Kingdom)
29.03.2020Mentioned in the textCity
8Itālija
(Italy)
01.04.2020 - 02.04.2020Mentioned in the textCountry
9Losandželosa
(Los Angeles, California, United States)
05.04.2020Mentioned in the textCity
10Temza
(River Thames, United Kingdom)
07.04.2020Mentioned in the textRiver
11Londona
(London, Greater London, United Kingdom)
12.03.2020 - 15.04.2020Place and time of recordingCity

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.