#LIT-4-24

Pavadinimas
22. Būt akmenim
Vieneto numeris
24
Kategorijas
Valodas
Latvian
Place and time of recording
21.10.2010, Gotlande
Gotland, Sweden
Atslēgvārdi
Atidaryti

Es gribētu pārvērsties par akmeni. Uz vienu saulainu Visbijas dienu. Jo tad es sēdētu katedrālē ar vitrāžu nopaijātu pieri. No sākuma zaļģanā rīta vitrāža, tad tā ar violetajām rūtīm. Tad ultramarīns un sarkanais, tad vienkārši gavilējoši jūras zils. Kā šodien. Viena no kollonām lāso sārta un violeta. Pēc brīža koši sarkanais izgaismo kādu cilni, kurš altārtelpas un gadsimtu krēslas apklāts, līdz šim palicis nepamanīts. Sarkanā gaisma kā mūžīgas asinis iekrāso Kristus naglotās kājas. Apkārt, nevis Jeruzāleme, nevis zaldāti, bet trakojoša jūra un kuģa vraks. Un tas, kurš bēdu nomākts, sagumis Kristum blakus, ir nevis Nikodēms, bet birģermeistars. Vācu valodā rakstītajiem burtiem zelts vietām nolupis un es tik vien izburtoju, kā - 1565.gads.
Tā nu es eju aplūkot visus ciļņus. Gleznojums satumsis un līdz šim man izskatījās, ka baltās apkaklītēs, kas līdzinās otrādi apvērstiem lampu abažūriem, ietērpti pilsētas vecajie, labu darītāji. Tomēr, izrādās, ka katrā cilnī attēlota ģimene. Vienai vienpadsmit bērnu, divām pārējam pa desmit. Visiem rokas saliktas lūgšanā, atgādina laivu pusītes. Uz tādām kā ciļņa dzegām stāv vai nu enģeļi vai svētie. Vissenākajam cilnim vienā pusē ir tēvs, kurš man atgādina Vecās Derības Ījabu. Viņš tur rokās Svētos Rakstus, bet pa kājām maisās bērnelis. Tieši tā arī atveidots - „pa kājām maisās!” Tā vien liekas, ka zeltītā godība tūlīt nokritīs nost un tētis vairs neskatīsies baznīcas kupolā, aizvērs grāmatu un bargi pamācīs savu knēveli. Bet otrā pusē ir sieviete, varbūt mamma. Viņai pie kājām zelta pāvs, kura aste pāraug kleitā. Barokālais nemiers dīda pat putna siluetu un tā vien šķiet - putns lūko, kā mudīgāk tikt no dzegas lejā. Ātrāk ārā patrenkāt zelta lapas, kuras aiz mūriem virpuļo aiz vien straujāk.
Citā cilnī desmit bērni. Divi no tiem - sainīši. Atgādina taureņu kūniņas, smailas un tievas. Nolikti paralēli, mazliet ieslīpi, sejas nemaz nevar saskatīt. Varbūt zīdaiņi izauguši par cienījamiem birģermeistariem, visu garo mūžu nāca uz katedrāli un bija spiesti noskatīties jaunības dienu portretā, kurā vēl nav paguvuši izkūņoties par cilvēkiem. Pie trešā ciļņa man uznāk smiekli. Jo viens no bērniem iespiests gleznas pašā stūrī, liekas tūlīt tūlīt izkritīs laukā. Izskatās, ka mākslinieks godīgi pildījis savu darbu, portetējot Visbijai tik svarīgos cilvēkus, bet nav lāga pratis skaitīt un viens no ģimenes aizmirsies. Baltu lakatiņu galvā, apaļu degunu, zemu pieri, pakausī šķiet kaut kas tomēr trūkst. Tas jau nav cilvēks, bet Anitas Paegles zīmēts rūķis.
Ērģelnieks trennējas. Manā kristību 17.gada dienā paredzēts koncerts. Ērģeles līdzinās stellēm. Neredzams, bet tik sajūtams, pat blīvs, audekls mūs, gleznotos un dzīvos, apsedz. Kad ērģeles noklust, liekas kaut kas pietrūkst. Satrūkst. Un es, kas protu būt akmens vien pus stundu, eju uz klintīm.
Kāpelējot augstāk par kokiem, sāk šķist, ka līdz lidošanai nemaz tik tālu vairs nav. Putni gan aizplanējuši prom. Krūma ērkšķainie zari čīkst kā rūsējis metāls. Uz kaulaini pelēkajām klintīm palicis vien mežrožu sarkanais un krauķu melnais. Rau, viens tumšs, tumšs, zilganiem spārniem, paslēpjas kadiķkrūma ēnā un ogu zilajos ķekaros. Jo tur jau viņi nāk – puika ar plastmasas automātu un tētis ar zariņu rokās.

Kartes leģenda





Rodomi rezultatai 1-33.
#VietaDataTipasVietas tips
  
1Visbija
(Visby, Gotland, Sweden)
(Nav norādīts)Mentioned in the textCity
2Jeruzaleme
(Jerusalem, Israel)
(Nav norādīts)Mentioned in the textCity
3Gotlande
(Gotland, Sweden)
21.10.2010Place and time of recordingIsland

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.