KrājumsLatviešu folkloras krātuve
KolekcijaĒdoles 6-klašu pamatskolas vākums
Atslēgvārdi
Atšifrēja Anva
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots 2019-03-15 12:47:44
Atšifrējums Sakam vārdi

1918

73. Kas melo, tas zog.                            Teikumi: Jūle Gūtmanis.

1919

74. Amatam zelts pamats.                                   45.g.v.

1920

75. Roka, roku mazgā abas baltas.                Ēdoles pag. Lempu mājās.

1921

76. Sēšana nav tik grūta, kā pļaušana.

1922

77. Zināšanas ir manta un darbs šās mantas atslēga.

1923

78. Kur putni laižas, tur spalva krīt.

1924

79. Kas bīstās Dieva visvairāk, tas bistas cilveku vismazāk.

1925

80. Kāda sakne, tāda atvase.

1926

81. Kas kaunu neprot, tas badu necieš.

1927

82. Ar adatu nevar karu apkaut.

1928

83. Bagāts dar kā grib, bet nabags tā kā var.

1929

84. Jo kaķi glaud, jo kupru ceļ.
1930
85.Dievam laia, saimniekam maizes diezgan.

1931

86. Kā suni bar, tā suns klausa.

1932

87. Kāds darbs, tāda alga.

1933

88. Ko nevar celt, to nevar nest.

1934

                                 Vietu nostāsti.              Teika: Jēkabs Bērziņš.
                                                                       20.g.v.
89. Kā radusies Ēdoles pilī sarkanā zāle. Ēdolu pag Kroutiņu mājās
Reiz dzīvojuši divi brāļi. Viņi sanākuši ķildā. Diveiņā viens
otru nonāvējis otru. Asinis uzprāgušas uz pils sienām. Tās vēl
tagad tur redzamas. Zāle krāsota dažādās krāsās, bet, kāvar, tā
var asinis redzēt.
                                 Ēdoles skaistakās vietas.  Teica: Jēkabs Bērziņš.
                                                                                             20 g.v.
S'kaistakās vietas ir Ēdoles pils parks,              Ēdoles pag. Krastiņu moījās-
un ezers ar saliņu. Vasarā parks ar savām krūslainām,
dažādu koku apstādītām, alejām ir tiešām aburošs. Parkā ir
arī labs, dejas laukums, ku vasarā bieži tiek rīkoti zaļusvēt-
ki. Turpat pie laukuma aug arī sirmais rūķīšu ozols,
par kuru stāsta dažādas teikas. Ļoti skaists ir arī Ēdoles
ezers ar saliņu.

1935-1936

                    Teika par rūķīšu ozolu. (Ēdolē)
Kādreiz barons izgājis medībās. Pie lielmates iegājis rūķītis
un prasījis, vai nevarot nosvinēt kāzas pilī, bet tā kā neviens
to neredzētu. Lielmāte bijusi ar mieru. Vakarā kādā zāle, kuru
tagad sauc par balto zāli, visos logos spīdējumi gaiša gaisma.
Kāda kalpone ļoti gribējusi redzet, kas tur ir un gājusi pie atslēgas
cauruma skatīties. Tiklīdz šī paskatījusies, gaisma apdzisusi.
Pa to laiku jājis arī mājās lielkungs. Tas nevarējis un ne-
varējis saprast kas tā par gaismu. Nācis tuvāk pilij, te uzreiz
gaisma apdzisusi. Iejājis pilī un tūlīt apjautājies, kas tā
par gaismu bijusi. Bet tikko gaisma nodzisa, rūķīši visi