KrājumsAutobiogrāfiju krājums
KolekcijaGeorga Dimzes atmiņas
Atslēgvārdi
Atšifrēja ed.gars
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots 2019-02-12 00:55:22
Atšifrējums Ak tu velns, nu būs manas pastalas beigtas. Tā izsaucos un skrienu rijā. Kā tad, spaiņa vairs nav, manas pastalas sarāvušies kā tāšu ruckuļi, nosviestas pie kuldas uz klona un kūp tīri karstas.
Mani nu gan nelielīja, par to ka tīrā ūdens spainī iebāzu netīras pastalas. Un arī pašam bija zaudējums liels, mītādu pastalas beigtas. Bet vispārīgi izgāja diezgan viegli. Bet toties visa smaguma nasta pārgāja uz Plūmiša - Vecene varbūt visu savu sakrājušos žulti uzkrāmēja večam: "Ak tu vecais vienacis, skauģis, tev žēl ka es paņēmu saimnieka grāpi, vai tas tev pieder, līdējs, gribēji tīšā prātā manus baltos kreklus noķēzīt. Ne par velti esi vienacis, nedomā ka dievs ir mazs bērns, kas nezin kuru atzīmēt. Pieraugi ka pērkons neizsper vēl otru aci, tad neredzēsi vairs netīrās pastalas iebāzt otra veļas grāpī."
Plūmits no tāda liela karstuma, nesaprot ko darīt, attaisnoties jeb lūgties. Pamet ar roku: "ej nu vec plernic, ej, gan jau vells paraus tovi poš ar visim tav kreklim."
Lai nu kā, bet manas mītād pastalas bija beigtas, un uz jūrmalu bija jābrauc ar spalvainām jēlād pastalām.
Atbraucām jūrmalā, otris roņu mednieks tur jau gaida. Tik nikns, uzbrēc mums: "kur tad jūs pazudāt, vai kādu pilsētu sākāt būvēt, es gaidu un salstu, apnicis."
Bija kā nu bija, tagad dūšīgi ķeras pie darba. Visu pirmāk atjūdz zirgu, tad atsien - noņem ragavām ilksis, uzbīda ragavas uz leda, uzveļ uz tām nelielu laiviņu, noķīlē, nostiprina, vienu galu apsien ar enkura ķēdi, otru ar valgu. Ieliek tajā irkļus, buru ar visu mastu, līdz paņemto provīziju un cirvi.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.