Ak69-Georga-Dimzes-atminas-01-0277
KrājumsAutobiogrāfiju krājums
KolekcijaGeorga Dimzes atmiņas
Atslēgvārdi
Atšifrēja ed.gars
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots 2019-02-12 01:13:25
Atšifrējums Tad vēl piesien pie ragavām valgu ar diviem galiem, lai būtu abiem zirgiem kur piejūgties.
Nu ir kuģis gatavs ar kuru var braukt pa ūdeni un pa ledu, saka Pizuls.
Tagad mednieki paši sāk sevi apjozt. Uzvelk uz virsdrēbēm, garu līdz pat zemei baltu kreklu, ar garām piedruknēm [piedurknēm], tā kā lai melnumu nekur neredz, ādenīcas (cepures) apsien ar baltiem lakatiem. Tad aptin plintes ar plānu smalku baltu drēbi, lai arī tie būtu apsegti.
Pizuls saka bisi plecos kārdams: "roņam ir briesmīgi smalks deguns, kad tas kaut drusku pamanīs melnu jeb pelēku, tad tu viņam vis nepielīdīsi."
Tā sataisījušies, arī Sigulds uzkar savu bisi plecos, pārmet valgu pār labo plecu un pavelk ragavas drusku uz priekšu, sauc uz biedra: "taisies nu taisies, lai mēs drīzāki tiekam augšā selgā."
Pizuls saņem arī otru valga galu, pārmet pār pleciem, paskatās uz debesīm un nosaka: "lai nu Jēzus pats staigā mums līdzi."
Siguld Pricis it kā dusmīgi iesaucās: "ko tad tu to Jēzu vazāsi tur līdzi, lai nu pietiek tev pašam, vēl izbaidīs roņus, vai tu domā ka viņš labāki prot uz jūru rīkoties kā es vecs jūrnieks."
Pizulam šī drauga runa nepatika, tas klusēdami sastiepj savu valgu, un ragavas - laiva sāk slīdēt uz otru debess mala pusi, jeb tur kur debess ar jūru savienojās.
No Sigulda bezdievīgās runas man pāriet auksti drebuļi pār kauliem, - domāju - kā vectēvs teica, ciešanas nedēļa, un ar tik bezdievīgiem vārdiem, vēl cilvēks dodamies tik šausmīgā ceļā, neapdomā savu galu. Uzkāpu baltajam zirgam mugurā un jāju noskumis uz mājām.
Otrā naktī pamostos, redzu: saimnieks stāv pie