Ak85-Veltas-Sproges-dienasgramata-01-0017
AtšifrējaInita Lūse
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2019-03-07 11:49:17
AtšifrējumsTad apskatos viņa albumus. Cik uzņēmumu ar svešām jaunkundzēm, cik kompānijās nav atradies, glāzītes tukšojis un omulīgi sajuties. Un varbūt tā ir zemākas šķiras sabiedrība, nu un bez šaubām! Kas tie var būt par cilvēkiem kurā atrodas mūsu īrniece, man blakus dzīvojošā šuvēja - 34 g. veca meita. Man teica par viņas kritušo biogrāfiju, kāda koriste, kuras precētais brālis ar šo jaunkundzi uzturot sakarus. Tas zināms arī no citas puses, un vispār viņa esot piederējusi pie "meitām". Un draudzenes viņai tādas pat. Un Jēkaups priecājas šitādā pulkā. Man bija grūti savaldīt savu riebumu pret visu un sāpes kuras atkal ķēra sirdi, es sāku tā vispusīgi par to runāt, par viņu, par sevi, par savām bezcerību un izmisumu dienām. Viņš tik klausās un atbild tikai vienu: "es nevaru vairs būt tas kas biju." Un es tā mocos, un salstu un gaidu kaut vismazāko siltāko vārdiņu un glāstu. Istabā satumsa un gar logu rūtīm sitās stipras lietu lāses. Mūs abu galvas bij atspiestas uz galda malas, mēs nezinājām vairs sevis, kas esim bijuši un kas esam. Viņš atceroties visu tikai kā sapni. Bet es, - kā pagājušo stundu. Tā tad, es nezinu, kas es tagad esmu, kā varu vēl paciest skatīties viņa, tik briesmīgi aukstajās acīs. Bij tikai viņa mīlestības acis vērstas uz mani, bet tagad tās mani vairs neredz, neredz kad mirstu aiz spēka trūkuma. Viņš pastiepj savu roku pār galdu un satvert manu. Ai, tā tomēr viņa roka! Tad vēl vairāk, viņš pieceļas, pienāk un spiež manu galvu. Es noskūpstu tā roku - viņa roku es noskūpstīju, kura atkal mani glāstīja. Un es negribu vairs nekā, kā tikai šos maigos glāstus sajust.
Atšifrēt tekstu
KrājumsAutobiogrāfiju krājums
KolekcijaVeltas Sproģes dienasgrāmata
Atslēgvārdi

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.