Ak85-Veltas-Sproges-dienasgramata-01-0018
AtšifrējaInita Lūse
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2019-03-07 11:59:52
AtšifrējumsUn tad, manas rokas - manas kailās, tievās rociņas ap viņa kaklu... Un viņa lielās, stiprās, sajūsmā, uzbudinājumā apņem visu manu drebošos ķermenīti... Ak, nav glābiņa! Ir atkal tikai viņš un es - tumsas apreibums... Te nelīdz "nē"... manām kājām pat neļauj vairs grīdu skart... mani nes - viņš mani nes un norauj balto gultas segu. - Aizmiršanās. - Ne vārda vairs neteikusi, es izskrēju tūlīt ārā un uznācu dot Valdim vakariņas. Un apguļoties mocījos vēl vairāk; bij mirklis... viņš mans, mans pavisam bija... viņa gulta un viņš. Un nu esmu atkal viena un būšu viena. Vaj ciest, ciest? Jeb aiziet, aiziet? -
Trešdien 2. septembrī.
Šorīt Jātniekam labpatikās ierunāties un apjautāties vaj Cukura arī mani apciemojot, un tad teica ka viņu vajadzēšot likt kādam nošaut, par tiem viņas nedarbiem.
Bezkaunīgais nudien, es nodomāju tad teicu: "tevi arī." Uz to viņš atbildēja smaidīdams "ej nu, ej." Un tā vairāk uz viņu neklausījos un izgāju. Kāds nekrietnis, uz sievieti viņš tā var sacīt, uz to pie kuras skrējis, gājis pastaigāties, sēdējis "ķinītī" un nav kaunējies ar viņu runāt par precēšanos, likdams tai cerības. Un tagad viņš var ņirgāties. Ja viņa bij dumjā, mazticīgā, tad tomēr tās bija viņas stiprās domas un tikai viena vēlēšanās tikt mīlētais un neatstātai. Tagad nu viņa ceļ piedauzības trikus, kā atriebdamies, un viņam to vajadzētu saprast un nezoboties. Ko tur nu teikt, nav dziļākas saprašanas!
Atšifrēt tekstu
KrājumsAutobiogrāfiju krājums
KolekcijaVeltas Sproģes dienasgrāmata
Atslēgvārdi

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.