0877-Fricis-Vollenbergs-06-0051
AtšifrējaSandis Laime
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2020-04-30 18:52:59
Atšifrējumsxxx

1833

Nostāsts par to, kā Naukšenu kungs spīganu šāvis no K. Essera, dzirdējis no savas mātes, kas to dzirdējuse Naukšenu muižā. Naukšenu pagasta Irnenu saimniece gājuse spīganas. To dabūjis dzirdēt arī pats Naukšenu muižas kungs, bet negribējis nemaz ticēt. Reiz šis tomēr sadomājis, ka jāprovē kāda spīgana nošaut. Bet spīganas mirstot tikai tad, ja viņas sašauj ar sudraba lodi. Naukšenu kungs nu licis uztaisīt sudraba lodi, ielādējis to plintē un tad vienu vakaru izgājis ārā gaidīt, vai spīganas nelaidīsies. Kā tad, līdz ko izgājis no muižas, tūlīņ ierauga spīganu laižamies. Šis nu vairs neko nav gaidījis, bet spēris to lādiņu spīganai virsū. Un tā spīgana tad pazuduse, bet kungs sūtījis vienu sulaini uz Irneniem raudzīt vai saimniece mājās. Sulainis aizgājis un atradis gan to saimnieci mājās, bet tā palikuse dikti slima tanī brīdī, kad kungs to spīganu šāvis. Kad sulainis to pastāsta, tad kungs redz gan, ka tā saimniece gājuse spīganās, jo citādi viņa nebūtu palikuse slima.

1834

Nostāsts par spīganu ķērēju no K. Essera, dzirdējis bērnībā no savas mātes Pociema pagasta Spurģu mājās. Braucis viens vīrs no Rīgas mājās. Tas bijis tādā vēlā rudeņa naktī, kad spīganas daudz laižās. Tas braucējs zinājis tādus vārdus kā var noķērt un piesiet visas tās spīganas, kas gaŗām laižas. Senākos laikos tādas spīganas bijušas milzum daudz un rudeņa naktīs
Atšifrēt tekstu
KrājumsLatviešu folkloras krātuve
KolekcijaFriča Vollenberga folkloras vākums
Atslēgvārdi
Vienības#LFK-877-1833
#LFK-877-1834

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.