| Atšifrējums | bērniņ!" vecais dzejnieks teica un gāja atvert durvis. Tur stāvēja mazais puisēns. Viņš bija gluži kails, un ūdens pilēja tam no gaišajiem garajiem matiem. Puisēns trīcēja aiz aukstuma. Un ja nebūtu ticis ielaists izstabā, viņš tiešām būtu nosalis. "Nabaga puisīt!" vecais dzejnieks sacīja, viņu pie rokas ņemdams. Nāc iekšā pie manis, gan es tevi sasildīšu! Došu tev vīnu un ābolus, jo tu esi tik skaists puisēns!" Un skaists viņš arī bija. Viņa acis spīdēja kā divas gaišas zvaigznes. Un lai ar ūdens pilēja viņam no matiem, tie tomēr vēlās skaistās cirtās. Viņš izskatījās kā mazs enģelītis, bet aiz aukstuma bija bāls un trīsēja vien. Rokā viņam bija skaists šaujamais |
|---|
