Ak178-Peteris-Zarins-02-0017
AtšifrējaJustīne Jaudzema
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2021-02-23 12:15:28
Atšifrējumsbeigas. Ieejot pilsdrupās, es paskatījos uz Gaujas leju, kura bija tērpusies savā rudens rotā. No otras puses Gaujas krasts bija kā brīnišķīga glezna. Bija žēl un skumji, ka tik skaistā laikā jāmirst.
Virsnieks mani piegrūda pie sienas un pats lieliem soļiem pagāja atpakaļ, norādīdams abiem mongoļiem vietu. Pats ar paceltu roku komandēja ,,ras, dva, tri”. Dzirdēju automātu zalvi, sarāvos un klausījos, ka man aiz muguras birst no mūriem, tad sapratu, ka šāva pāri galvai. Virsnieks pieskrēja man klāt un sita ar pistoli man pa galvu, bet es jau kritu zemē un sitiens neizdevās diez cik stiprs. Tad spārdīja ar kājām un lamājās. Pienāca mongoļi, uzrāva mani kājās un grūda uz tilta pusi. Es tiešām neturējos kājās un tā viņi mani pārrāva pāri tiltam atkal pie Rakstnieku pils. Tad dzina tālāk uz virtuves galu. Pie loga, kas bija izņemts un atradās vienā līnijā ar zemi, virsnieks iespēra ar kāju pa ceļa locītavu un es atkal novēlos guļus. Tad ar kājas spērieniem grūda uz loga pusi, es viņam piepalīdzēju, veldamies, un drīz atrados virtuvē uz galda, pie kura, izbijies zaldāts kaut ko sauca ārā palikušiem. Es lēnām norāpos no galda un vēl neatžilbis no visa notikušā, stāvēju un gaidīju, kamēr lielie nokārto savas darīšanas. Kad ārējie aizgāja, mans uzraugs ielaida mani pie citiem kamerā. Atradis savu agrāko vietu, atsēdos, bet man sākās tāds nervu drudzis, ka 2 vīri mani turēja ciet, cik traki mani kratīja. Beigās biju iemidzis. Kad pamodos, jutos kā citā pasaulē un labu laiku bija jāpārdomā, lai aptvertu un saprastu visu notikušo, ka esmu vēl dzīvs. Un vēl tagad nesaprotu, kas izsauca šo

Atšifrēt tekstu
KrājumsAutobiogrāfiju krājums
KolekcijaPētera Zariņa atmiņas
Atslēgvārdi

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.