0709-Stanislavs-Apsenieks-0002
AtšifrējaKristīne Po
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2021-09-30 17:39:40
Atšifrējumsun pīsējis tū pi sovas medību sūmas gōja vēļ tōļōk mežā. Idams tys nūšōvia veļ kaidu rubini, taipat tū pajēmia un prīcīgs ībōzia sovā medību sūmā un gōja vys dziļōk un dziļōk. Uzgōja uz leiduma kur beja tikū nūciersta molka un sakrauta lelōs rindōs. Medinīks uz molkas pamanēja lelu putnu. Taida putna vēļ sovā dzeivē medinīks nabeja redzējis. Par putnu ļūti nūsaprīcōja un dūmōja: jo taidu putnu nūšautu tod gon sīvai un bārnim byutu lela prīca. Namozōka arī vīnīgajim dzeivinīkim - lūpenim: gūtiņai un vuškai, jo tī ari dabōtu lelōku tīsu sumozgu un sīna. Jau viņš pastīpia blisi, lai tū nūšautu, kad uzreizes īsōka lelais putns runōt un lyudzēs, lai tō našaunūt. Mednīks ļūti nusabreinōjās ka putns runoj un prasēja kas šis taids asūt. Lelais putns stōstēja, ka šis asūt tuksnešu ērglis un šam ļūti sōpūt kōja. Mednīks pagōja drusku tyvōk un otkon pasamērēja ar blisi, lai tū nūšautu. Un otkon ērglis sōka lyugtīs, lai šō našaunūt, šam sōpūte kōja un tys navarūt paīt. Tod mednīks gōja vēļ drūšōk klōtu un gluži tyvu pīgōjis pasamērēja uz ergli, lai tū nūšautu, bet otkon ērglis sōka lyugtīs, lai tō našaunūt, lai panamūt lobōk šū uz sātu un, lai sadzīdynojūt šam kōju par šis tev padarīšūt daudz lobuma un dūšūt daudz bagateibas. Medinīks gon nagribēja ticēt, bet nūticēja ērgļa vōrdim, nūlaidia blisi un pīgōja klōtu pi ērgļa. Erglis beja ļūti smogs, tai kad mednīkam nasūt beja ļūti gryuši. Mednīks breinōjōs kai gon asūt sev kōju īvainōjis. Erglis stōstēja, ka beja par tīsnesi zvērbuļam, kurs ar peli par vosoras laiku kūpā krōjis barību - maizi, bet kad atnōkusi zīma, tod šī vairs navarējuši kūpā lītōt salasītōs maizes, jo vīnam bejis jōdzeivoj olā un ūtram jōskraida pa gaisu. Beidzūt obeji nūlāmuši krōtū maizi izdalīt. Obeji bejuši ar mīru un par tīsnešim zvērbuļs pajēmis ergli, bet pele - čyusku. Tīsneši dalējuši, dalējuši, bet vīna vōrpa palykuse pōri. Obeji tīsas veiri sōka streidētīs, kam eisti vōrpa pīdarūt, bet vīns ūtram nagribēja atdūt sovas krōjuma daļas. Kad es te atskrēju, stōstēja ērglis, tīsa sōcēs un beidzias ar tū ka čyuska paslapyn pīleida un īcērta man kōjā, par tū ka es vōrpu pīsprīdu zvērbuļam. Tai es vairs navarēju paskrīt un beja jōpalīk tepat, cykom tu atgōji. Tai cykom ērglis stōstēja par sevim tī beja jau nūnōkuši pi mednīka mōjeņas, kad vinim prīkšā aizskrēja sīva un bārni.
Atšifrēt tekstu
KrājumsLatviešu folkloras krātuve
KolekcijaStaņislava Apšenieka folkloras vākums
Atslēgvārdi
Vienības#LFK-709-1

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.