0709-Stanislavs-Apsenieks-0006
AtšifrējaKristīne Po
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2021-10-05 20:22:48
Atšifrējumssīva nu viņa jautōja kur tys tik ilgi bejis un kū darejis - tys izstōstēja vysu par ērgli, bet ka sovu dālu pōrdevia valnam nastōstēja. Kad īgōja sātā tys atvēria sovu kasteiti un nu tōs izaplētia lela piļsāta. Piļsātā vysa beja dīzgon deļ vacō mednīka, kurs tagad nabeja mednīks, bet gon lelōs piļsātas pōrvaļdeitōjs. Beja tikai vīna nalaime: tys beja sovu dālu valnam pōrdevis un tagad kad tys jau beja izaudzis par stoltu puisi, tam vajadzēja īt uz valnu. Byudams mozs, tys auga stundem un minutem. Ar vysim viņš beja lobs, ar vysim satyka, bet tikai ar sou tāvu tys labi nagribēja satikt. Vysi breinōjōs par jō gudreibu un apkēreibu. Kad tam īsastōja divpadsmit godu tys ar vysim atsasveicynōja teikdams: ka šū tāvs asūt pōrdevis valnam, bet vīneigi izīdams naatsasveicynōja nu sova tāva. Ļaudis runōja un prasēja jō, lai jis naīt paceļu, bet viņš aizgōja. Sātā tok ari jam beja vysa pa pylnam. Izgōjis nu piļsātas tys nazyna pa kuru ceļu īt, cykom beja dagōjis leidz mežam kurā vedia ceļš. Kad jauneklis īgōja mežā tod īraudzēja vacu, vacu bōbeņu ar sorkonu lokotu golvā. Kad viņš pīgōja tyvōk tei tam sōka peitīs zam kōjom, tai ka tam beja gryuši īt. (Vacō vecīte beja laimes mōte, kura tam gribēja paleidzēt). Jauneklis sasyta, sasyta vecīti nūgryudia jū nu ceļa un laidiās īt tōļōk. Nabeja nicik tōļi vēļ pagōjis, skotās: otkon tei pate vecīte ar sorkonū lokotu golvā. Kai viņš pīgōja tyvōk tai ti otkon sōka viņam peitīs zam kōjom. Tys otkon tū taipat sasyta un īgryudis grōvī laidias tōļōk. Otkon par nagaru gobolu tam vecīte ar sorkonū lokotu beja prīkšā. Tagad jis jū tai stypri, stypri sasyta. Igryudia grōvī un laidiās tōļōk. Bet jauneklis jutās nalaimeigs kad tam pēc nadaudz sūlim vairs nabeja ceļa, bet gon bīzs, lels mežs. Radzādams, ka tam vairs nav nikur kur īt tys atsasāst un sōk gauži raudōt. Tai tam raužūt pīīt otkon pi viņa tei pate bōba ar sorkonū lokotu golvā un sōka tū rōt, kōpēc šū tai sitis, šei bejuse tova laima un tu jū īgryudis grōvī. Jauneklis sōka lyugt vacōs bōbas - sovas laimas, lai tei tam parōda ceļu pa kureini īt. Vecītei tyka jaunekļa žāl, bet jauneklis veļ gaužōk lyudzia sovas laimas. Beidzūt tei pastōstēja, ka, lai ejūt taišni mežā: byušūt moza stidzeņa pa kuru izīšūt nu meža leidz upei. Par upi byušūt pōrtaisīts tylts. Pi tylta augšūt nīdras. Lai īleinūt nīdrōs un lai gaidūt. Skrīšūt vyspyrms lels bors raudivu, nūmesšūt spolvas un īšūt peldētīs - tōs byušūt apbūrtas meitas - salaseišūt otkon sovas spolvas un aizalaisšūt. Tod atskrīšūt ūtrs, mozōks bors raudivu. Tōs ari taipat dareišūt. Bet tev vajag sēdēt klusu un gaidēt. Beidzūt atskrīšūt vīna pate raudive, taipat nūmesšūt spolvas uz krosta un īšūt peldētīs.
Atšifrēt tekstu
KrājumsLatviešu folkloras krātuve
KolekcijaStaņislava Apšenieka folkloras vākums
Atslēgvārdi
Vienības#LFK-709-1

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.