0709-Stanislavs-Apsenieks-0007
AtšifrējaKristīne Po
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2021-10-05 20:47:24
AtšifrējumsBet šitei peldeišūtīs ļūti ātri un vajag pasasteigt ar spolvu zagšonu. Navajag atdūd tai spolvu cykam tei byus apsajāmuse tev par sīvu. Kad jej apsasūlēs byut tev par sīvu, atdūd jai jōs spolvas un skrīn leidza, kur jei tevi vess. Un kad jyus byuset nūskrējuši, tod nadzeivooj un naguli nikur cytur kai tikai piertī, kur meitiņa baroj cyukas. Aizīdama vecīte nūvēlēja jaunekļam daudz laimes un izaškeirēs. Jauneklis īgōja mežā un leida, leida pa taidu bīzūkni cykom izgōja uz mozas stidzeņas. Pa stidzeņu īdams tys nūgōja leidz upei tys īraudzēja tyltu un pi tō nīdras - vysu kai vecīte ar sorkonū lokotū beja stōstējuse. Jis ātri nūmetias nu tylta un īleida nīdrōs. Nabeja nicik ilgi pasēdējis kad atskrēja lels, lels bors raudivu. Nūmetia spolvas uz krosta, pašas gōja peldeitūs. Pēc izapeldeišonas salasēja sovas spolvas un aizalaidia. Na pec ilga laika atskrēja ūtrs, mozōks bors raudivu: nūmetia spolvas, izapeldēja un aizskrēja. Beidzūt atskrēja vīna pate raudive. Nūmetia spolvas un sōka ātri, ātri peldētīs. Jauneklis ātri salasēja spolvas un sōka staigōt pa krosta molu. Izapeļdējuse tei vairs naatroda sovu spolvu. Jauneklis tūs naatdevia cykom tei beja apsasūlējusēs tam byut par sīvu. Kai tikai jauneklis atdevia spolvas meitinei - raudivei, tai tam izauga spōrni un obeji aizalaidia. Obeji pa gaisu skrēja ilgu laiku. Jaunekļam pa gaisu skrīnūt pazibēja naskas pret acim - tei bela, skaista piļs. Skrīnūt apbūrtō meitiņa stōstēja ka šīm šimā pilī vajadzeišūt dzeivōt un kūpā strōdōt, bet lai klausūt tikai šū. Kad jī aizalaidia uz pili tod nu tōs izgōja lels kungs ar rogim pīrē teikdams: kū tik ilgi darēji es jau gribēju skrīt tev pakaļ. Tagad tu vari īt gulēt - teicia uz jaunekli, pilī, vysskaistōkā kambarī. Jauneklis teicia ka šis lobok gribūt īt uz pierti, kū valns tam atļōvia, bet teicia, lai reitā atejūt uz pili dabōšūt dorbu. Vēļōk obeji ar meitini aizgōja uz pierti gulātu. Piertī meitiņa stōstēja, ka šei ari asūt valnam pōrdūta un te jau kolpojūt deveni myuži, bet šīm reiziā byušūt jōpabeidz kolpōt. Tū klausūtīs jauneklis aizmyga. Reitā meitiņa mūdynōja mednīka dālu, lai ātri steidzūtīs uz pili. Jauneklis tikū īgōja pilī, valns jau beja prīkšā un teicia uz mednīka dālu: par dīnu tu vari gulēt, bet kai tikai atīs vokors tev vajadzēs nūplēst ostoņas desetinas meža, tod vajadzēs apsēt ar kvīšim un reitā lai šam byutu padūti bleini nu šīm izaugušīm kvīšim. Bet jo šis veļ guleišūt tod koktā ir dzeļža vōle tod pajem tū un īsit man par rūku. Kad mednīka dals īgōja piertī viņš dūmōja, dūmōja kai tū izdarēt, bet nikō nasadūmōjis sōka raudōt. Atgōja uz mednīka dālu meitiņa un prasēja kōpēc šis tai raud? Mednīka dals izstōstēja vysu kū valn tam beja aizlicis izdarēt. Meitiņa teicia ka itei bāda
Atšifrēt tekstu
KrājumsLatviešu folkloras krātuve
KolekcijaStaņislava Apšenieka folkloras vākums
Atslēgvārdi
Vienības#LFK-709-1

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.