0709-Stanislavs-Apsenieks-0010
AtšifrējaKristiana
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2021-10-11 21:11:40
Atšifrējumsbet meitiņa par mōju ar kōpustu dōrzu. Atskrīn valns šnōkdams. Pīskrējis nu dōrznīka jautoj, voi nav redzējis garom ejūt puikas ar meitineiti. Dōrznīks atbiļd ka naasūt. Valns drōžās otkon uz mōjom. Meklei, meklej vysas molu molas, bet atrast navar. Tagad tys saprūt, ka meklejamī ir bejuši gons ar kozu un mōja ar dōrznīku. Par tū laiku mednīka dals ar meitineiti bāga cik varēja. Viņi beja natōli nu vīna kēneņa pils kad valns skrēja kai vīsols. Meitiņa teicia: es ātri pōrsavērsšu par upi, bet tu par asari, kad valns kū sacēs pasoki pagrīz lipu un laidīs dybynā. Uzreizes sōka upe tecēt ka šņōc vin. Valns pīskrēja pi upes un teicia uz jaunekli-asareiti: Asar dūd mutes, bet asars pagrīž lipu teikdam: pabučoj man pakali. Dusmōs valns soka: tu upe te teceisi septeņus godus un kad paīs septeni godi tad tikai ceļsīs augšā. Par jaunekli tys aizmiersa un aizdrōzēs kai vējs. Ķēneņa meita īraudzejuse par lūgu jaunu upi un syutēja sovas kolpyunes, lai jōs atnaz yudiņa. Kolpyunes aizgōjušas kai smeļs yudini tai spanī nazkai īskrēja asars, bet otkon izlēcia. Meitas gribēja asari nūgyut. Giva, giva, bet nikō napanōcia. Kēneņa meita radzādama ka kolpyunes naatsagriž gōja skateitūs pate. Nūgōjuse leidz upei tei redzēja, ka kolpyunes giun asari, sōka pate ari kerstēt. Beidzūt tūmār asari sagiva. Asari nūnesia kēneņa meita uz sovu ustobu yudiņa spanī. Vīnu reizi, tymā pat dīnā, viņa paņēmia asari rūkā un ocumirklī tys pōrsavērtia par skaistu jaunekli. Kēneņa meita ļūti izabeida, bet kad skaistais jauneklis tū lyudzia nikam nikō nasacēt par viņu tod kēneņa meita apsamīrinōja, tikai, lai izstōstūt nu kurīnes tys te ticis. Viņš teica vysu kas ar jū gadējīs un ka viņa mōsai tagad asūt jōguļ septeni godi (jauneklis nateicia ka tei ir viņa ļaudaveņa). Dīnu jauneklis pi kēniņa meitas beja par gradzynu uz piersta, vokarā - par jaunekli. Vīnu reizi kēneņam saslyma vysi zyrgi. Kēneņš apsasūlēja daudz samoksōt kas jūs izzōleitu. Vīnu dīnu īsarūn valns pi kēniņa cylvaka veidā un soka: es vysus zyrgus tev izzōļōšu tikai atdūd man tovas meitas gradzynu. Kēneņš ari beja redzējis tū, bet nikō taida nadūmōja. Meita īgōja sovā kambarī nūmaucia nū piersta gradzynu, tys pōrsavērtia par jaunekli - mednīka dālu. Jauneklis teicia: ka valns prasēs gradzyna, svīd jū zemē. Gradzyns sapleiss sešōs daļōs, pīcas stōvēs uz vītas, bet sastō veļsīs uz tevim, tu izsper jai viersā. Valns izzōļōja zyrgus vīnā ocu mirklī un gōja pēc moksas. Meita svīdia gradzynu zemē: tys sapleisa sešōs daļōs, vīna daļa vēlēs uz kēneņa meitu tei jai izspēria vērsā, bet pīcas palyka stōvēt. Valns tō naīvārōja, bet kēneņš gan tū nūmanēja. Kad valns beja pakampis tōs atlykušōs daļas (tōs beja atkritumi) tys aizskrēja prūjom, bet kēneņš jautōja nu meitas
Atšifrēt tekstu
KrājumsLatviešu folkloras krātuve
KolekcijaStaņislava Apšenieka folkloras vākums
Atslēgvārdi
Vienības#LFK-709-1

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.