0709-Stanislavs-Apsenieks-0011
AtšifrējaKristīne Po
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2021-10-17 18:10:11
Atšifrējumskōpēc tei spēri ar kōju uz bumbuleiša? Jauneklis ātri pōrsavērtia par cylvaku un vysu izstōstēja, kai beja. Tagad kēneņš spīdia jaunekļam, lai precei tō meitu, meita ari gribēja, bet jauneklis teicia ka mōsa naatļaušūt. Kēneņš saprota kū jauneklis teicia tōdeļ tys apsanēmia gōdōd par jō mōsu, kai jauneklis tū saucia, tod jauneklis apsajēmia precēt kēneņa meitu, bet kēneņa dals apprecēja meitini kura izglōbia jaunekli. Keņeņš padalēja sovu valsti uz divejom daļom un kotrs dzeivōja laimīgi.

Stōstēja J. Pīternīks, Domopoles pag. (Šū pōsoku es dzērdēju nu J. Pīternīka apm. 4 godi atpakaļ).

2

Reizi dzeivōja divi saiminīki. Vins beja bogots, ūtrs - nabadzeigs. Nalaime beja tei, ka nabadzeigajam saimnīkam nagribēja augt labība. Sadeigt, sadeiga lobōk par bogotō labeibu, bet kad gōja brīššonas laiks, tod jō labeiba beja kryumu kryumim un ļūti nūpādōta. Nabogais saiminīks gōja vīnu nakti sorgōtu. Aizgōjis un atsagula grōvī. Gaidēja, gaidēja te pusnaktīs atīt lela, lela vece ar sorkonu mici golvā. It pa laukim un plēš labības kryumus. Nabadzeigais saiminīks sakēria lelū bōbu un sōka slōtēt ka put vīn, cykom bōba sōka lyugtīs, lai nasytūt šei atleidzeišūt kū asūt nūdarējuse. Reitā, lai aizejūt uz pūru, vydā asūt akmiņs un kad paceļšūt akmini, tod zam tō byušūt šōs miteklis. Nabadzeigais saiminīks tū dzierdādams palaidia vacu bōbu vaļā. Bōba aizīdama sacēja: ka es guleišu un kad navareisi manis pīmūdynōt tod man zam golvas byus škērītes, paņem īgrīz man keirajā (kreisajā) ausī as pīsaceļšu. Vecis aizgōjis uz mōjom stōsta sovai sīvai un divejim dālim, ka tagad šīm navajadzeišūt cīst bodu un bārni ari vareišūt īt otkon škūlā. Vīnu nu dālim saucia par Jōni ūtru par Aleksandri. Utrā reitā nabogais saiminīks aizgōja uz pūru un atroda lelu lelu akmini. Dūmōja kai taidu lelu akmini paceļt, bet kad mēginōja ceļt tod izarōdēja ļūti vīgls. Pacēlis akmini tys īraudzēja olu, īleida olā un pa tū nūnōcia leidz vecines mygai. Nabadzīgais saiminīks sōka ceļt vecini stōvu, bet cēļūt nūsakomōja un atsada uz benča. Te tam īgōja prōtā ka vecine aizejūt teicia, lai pajamūt škērītes un, lai īgrīžūt šai kreisajā ausī tod šei pīsaceļšūt. Nabadzīgais saiminīks paņēmia škērītes un izgrizia bōbai ausī. Vece pīsamūda un teicia: "labi, labi ka atgōji" un lyka saiminīkam drusku uzgaidēt, bet pate izgōja ōrā kaut kū murmynōdama. Dreiži jej atsagrīzia ar peilīti rūkā un teicia: šitei peilīte tev dūs bagateibu, jej dēs zalta ūlas, bet tu jōs pōrdūdams sajimsi daudzi naudas. Nabadzīgais saiminīks pasateicia vecinei un aizgōja uz mōjom ar sovu peilīti. Aizgōjis uz mōjom tys īraudzēja ka peilītei ir ap koklu zeimīte ar uzrokstu kura saiminīks nasaprota taipat jō obeji dāli navarēja izlasēt un tai ari palyka zeimeite
Atšifrēt tekstu
KrājumsLatviešu folkloras krātuve
KolekcijaStaņislava Apšenieka folkloras vākums
Atslēgvārdi
Vienības#LFK-709-1
#LFK-709-2

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.