0709-Stanislavs-Apsenieks-0012
AtšifrējaKristīne Po
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2021-10-17 19:48:19
Atšifrējumsnaizlaseita. Obeji dāli ļūti prīcōjās par sovu peilīti kura vīnā dīnā dēja divejas zalta ūlas. Navajadzēja nicik ilgi gaidēt un ūlu beja lels lārums. Bet nabadzeigō saiminīka peileiti beja jau izdzierdis baznīckungs kurs gribēja īmontōt šū peileiti. Nabadzeigajam saiminīkam vysvins vēļ tryuka maizes un tōpēc tys aizbraucia uz piļsātu pōrdūt ūlu, bet bārni otkon beja aizgōjuši uz škūlu. Bazneickungs atgōja uz nabadzeigō saiminīka mōju un pīsalabynōja pi sīvas. Dreiži bazneickungs izalyka par slymu un teicia uz naboga saiminīka sīvu: nūkaun šū peileiti un dūd man jū apēst cytaidi es nūmieršu. Sīviņa teicia ka šī otkon palikšūt nabogi jo nūkaušūt peilīti. Baznīckungs beja redzējis zeimeiti peilei uz kokla un uz tōs beja raksteits: kas šitū peilīti apēss tys spļaus zalta naudu, tōpēc tys naatsalaidia un teicia ka šis apēsšūt peileiti un izavasalōšūt tod peļneišūt daudz daudz naudas. Sīveņa atdevia peileiti kolpyunei, lai izcap un, lai vēļōk atdūd jai, bet obeji ar bazneickungu izbraucia. Kolpyunia nūkova peilīti apcepia un gaidēja cykom atbrauks saimineica. Tymā laikā atgōja obeji veceiša dāli nu skūlas mēklēja kū ēst un atroda ceplī cepeti. Tī tyuleņ pajēmia un apēdia. Kad atbrauce jūs mōte ar sovu jaunū veiru un prasēja kur palykuse peileite, tod obeji dāli teicia ka šī asūt apāduši. Tod tūs motes jaunais veirs otkon izalyka par saslymušu un teicia uz sīviņu, lai nūkaunūt obejus dālus un atdūdūt šam apēst tūs sirdis tod otkon šis paliks vasals. Sīveņa žālōdama sova jaunō veira teicia uz kolpu, lai tys aizvadūt uz mežu un, lai nūkaunūt obejus dālus, bet sirds, lai atnazūt atpakaļ. Kai tikai kolps beja izgōjis nu mōjom tai tyuleņ obeji brōļi sōka lyugt kolpu, lai jis jūs nakaun. Kolps ari apsažālōja un nakova sova saiminīka dālu. Natōli nu jō skrēja diveji suni. Jis jūs nūkova, iznēmia sirdis, bet uz brōlim teicia, lai uz mōju naejūt. Brōli īgōja mežā un gribādami īt gulātu tī pōrmainēja kristenim, lai vēļōk ka sazatyktu vareitu vins ūtru pazeit. Vīns brōls - Jōņs īsagula grōvī pi ceļa, bet ūtrs - Aleksandrs īkōpia kūkā: jo vīnu apāstu zvāri, tod, lai palyktu ūtrs dzeivs. Naktī braucia pa ceļu kēneņš un zyrigi tykuši pret tū vītu kur gulēja Jōņs vairs nagribēja īt. Kēneņš syutēja sovu kolpu, lai apsavārtu kas tur taids ir nu kō beistās zyrgi. Kolps izkōpia nu karītes un grōvī īraudzēja puiku. Tys paņēmia un nesia puiku vēļ aizmygušu uz kēneņu. Kēneņš tū īlyka sovā karītē un aizbraucia. Ūtrā reita Aleksandris pasamūdīs redzēja ka brōļa vairs nav un dūmōja ka tū ir apādušs zvāri. Tagad jis laidias un gōja ilgi, ilgi cykom tyka vīnā piļsātā. Īgōjis pyrmajā ustobā pi nabadzeigas vecineitis tys sacēja, lai jei pījam jū un, lai baroj par tū ka šis vairešūt atpeļnēt. Bōbeņa ari pījēmia puisānu. Vīnu reizi puikam koklā īsasprīdia kauleņš, tys sōka spraut un redzēja ka nu mutes jam izkreit nauda. Jis spļāvia otkon un otkon jam nu mutes izkrita nauda. Jis sōka spļaut un spļaut cykom pīspļāvia labi daudzi. Salasējis naudu tys aizgōja uz piļsātu un pīpērka deļ vecītes kō vin vajadzēja. Tagad jis dzeivōja kai kungs. Kotru dīnu staigōja uz piļsātu ēdia un dzēria kū tik sirds gribēja.
Atšifrēt tekstu
KrājumsLatviešu folkloras krātuve
KolekcijaStaņislava Apšenieka folkloras vākums
Atslēgvārdi
Vienības#LFK-709-2

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.