0636-E-Zemitis-01-0021
AtšifrējaSandaS
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-02-27 13:36:22
Atšifrējums

159

51) Lai es mīlu, ko es mīlu,
Sav māmiņu to es mīlu,
Man māmiņa kā saulīte,
Kā guntiņa pavārdē.
 160
52) Žēli, žēli priede raud,
Lietainā naksniņā,
Tā raudāja bara bērni
Kam nav tēva, māmiliņs.

161

53) Grūši pūta eglainīte
Smaga lieta piemirkusi,
Tā pūtās bāra bērni
Kam nomira māmuliņ.

162

54) Es redzēju sav māmiņu,
Pār kalniņu aizvedam;
Grūši pūta visi koki
Māmuliņu vadīdami.

163

55) Es redzēju sav māmiņu
Aizsaulē aizejam;
Atsatāja mani vienu
Svešu ļaužu vidiņā.

164

64) No kalniņa uz kalniņu
Es tecēju skatīties,
Es tecēju skatīties
Savu mīļu māmuliņu.

165

57) No kalniņa uz kalniņu
Es uzkāpu lūkoties,
Es uzkāpu lūkoties
Savu mīļu māmulīti.

166

58) Aši teku kalniņāi
Skatīties māmulītes,
Teku, teku nepanāku,
Saucu, saucu nesasaucu.

167

59) Man māmiņa apsolīja
Dot bagātu tēva dēlu,
Nebij šāda, nebij tāda
Māmulīte nosamira.

168

60) Es mīlēju sav māmiņu
Kā saulīti vakarā,
Kā saulīti vakarā,
Kā puķīti dārziņā.
Teicēja: Anna Zemīt, 62 g.v. Āraižos, kuŗa dzirdējusi no savas māsas Līzes Zoben, 66 g.v. Rāmuļos.

169

Kā velns Lazdiņu ezeru gribējis izvārīt.
Vecos laikos Āraižos bijis apmeties velns, kuŗš esot bijis dikti noskaities uz Lazdiņu ezeru: tas bijis tam taisni ceļā uz Lazdiņu mājām uz Ģevēkām, kur viņam allaž bijis jāstaigā; ko viņš tur īsti esot darījis, nav nevienam bijis zināms, tikai redzējuši, ka velns salīcis, ar kaut ko uz muguras arvien no rītiem skrējis no Lazdiņu mājām apkārt Lazdiņu ezeram uz Ģevēkām. Te kādu nakti izdomājis šādu stiķi: gribējis izvārīt ezeru, izgaisināt ūdeni, tad šim būtu taisns ceļš no Lazdiņiem uz Gevēkām, nebūtu jāmet tas lielais līkums ap ezeru. Tikko satumsis, velns arī sācis rakt zem ezera lielu gaņģi, izracis līdz ezera vidum un nu sācis tik nest iekšā malku. Malku dabūjis turpat Lazdiņu mežā: priedes un egles rāvis ar visām saknēm ārā no zemes un ar celi salauzis gabalos. Tikko mēness aizlīdis aiz mākoņiem tūliņ velns pielicis malkai uguni un pats lielā priekā lēkājis apkārt ugunij. No rīta zemnieka cēlušies un gājuši pie daba. Izgājuši ārā, tie ieraudzījuši, ka kūp Lazdiņu ezers. Zemnieki tūliņ'nopratuši, ka tas ir velna nedarbs. Paņēmuši trīsus melnus gaiļus un gājuši uz ezeru. Piegājuši pie ezera zemnieki arī ieraudzīja bedri, kuŗu bija izracis velns. Zemnieki pabēruši pie velna izraktā gaņģa malas graudus trijiem gaiļiem un tad tos palaiduši vaļā. Gaiļi tūliņ iesākuši knābt graudus. Tikko beiguši gaiļi graudus knābt, uzreiz arī uzlēkusi saule. Visi trīsi gaiļi tūdaļ iedziedājušies. Tikko gaiļi iedziedājās, uzreiz izskrēja ārā arī velns ar
Fails0636-E-Zemitis-01-0021
Atšifrēt tekstu
KrājumsLatviešu folkloras krātuve
KolekcijaErnesta Zemīša folkloras vākums
Atslēgvārdi

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.