Šķilbēnu etnogrāfiskais ansamblis

Ansambļa rašanās gads, izveidošanās apstākļi un iniciatori.

Šķilbēnu etnogrāfiskā ansambļa rašanos iedvesmoja kāds pasākums Šķilbēnos, kur uz koncertu bija atbraucis Antons Slišāns kopā ar kaimiņu ciemā 1980. gadā dibināto Upītes etnogrāfisko ansambli. Koncertā viņi dziedājuši, pinuši vainagus, un Rozālija Slišāne citām sievām teikusi: „Mes tuopat varātu!” Tā arī viss sācies – kā pašiniciatīva. Ilggadējā ansambļa vadītāja Aina Slišāne atceras to laiku: „Razulītei dzīsmes, Ļucei daudzi dzīšmu, Tutiņa Anne dzīd – nu tod Anni vuoksam! –, Vera Dzierve, Pītera Staze, Lemešovskuo Marīte, Slišanu Leontina ar suleigū bolsu – tuo pa mazeišam, pa mazeišam sasavuoca sīvas i suoka dzīduot lūpkūpieju pasuokumūs, pyrmuos ražas svātkūs, pļaujas svātkūs, kombainerus dryvā provadūt… Tod i suoka ansamblis veiduotīs.” Par oficiālo Šķilbēnu etnogrāfiskā ansambļa dibināšanas laiku tiek pieņemts 1981. gada novembris.

Ansambļa vadītāji:

• Zigrīda Vancāne 1981–1983
• Emīlija Pužule 1983–2002
• Aina Slišāne 2002–2007
• Irina Husare 2007–šobrīd

Kad dibināja ansambli, par Šķilbēnu kluba vadītāju strādāja Zigrīda Vancāne (toreiz Logina) un viņa kļuva par ansambļa pirmo vadītāju, kā ansamblis pats sauc, – „krustmāti”. Zigrīda ansambli vadīja pirmos divus gadus. Pēc Z. Vancānes aiziešanas no Šķilbēnu kluba par ansambļa vadītāju kļuva Emīlija Pužule, kura turpat bija arī bibliotēkas vadītāja. Emīlija ansambli vadīja gandrīz 20 gadus līdz pat savai aiziešanai mūžībā 2002. gadā. Balvu Centrālās bibliotēkas vadītāja, kādreizējā Balvu rajona Kultūras nodaļas vadītāja Ruta Cibule teikusi, ka Emīlijai bijusi ne tikai laba balss, bet arī kārtīgs vārds, ko pateikt: „Etnogrāfisko ansambļu vadītāju sanāksmēs bija tā – kamēr Emīlija nav runājusi, sapulci nevarēja beigt, bet, kad Emīlija bija runājusi, tad citiem vairs nebijis ko teikt.” Pēc Emīlijas nāves ansambļa vadīšanu uzņēmusies Aina Slišāne, kura bijusi arī Šķilbēnu pagasta kultūras dzīves organizatore, pagastā pazīstama kā ļoti enerģiska un darbīga sieva, kas visus pasākumus organizē ar lielu mīlestību. Aina ansambļa darbībā iesaistīja arī savus mazbērnus, taču kopumā ansambļa pastāvēšanas laikā bērni un jaunieši tā sastāvā bijuši vien uz īsu laiku. 2007. gadā ansambļa vadītājas pienākumus Aina nodeva jaunās paaudzes dziedātājas Irinas Husares rokās, kura ansamblī tobrīd bija dziedājusi jau vairāk nekā 20 gadus. Irina atceras: „Man daudzi napraseja! Aina uzrakstieja kladeiti, kur ir saraksteiti vuordi, telepona numeri, personas kodi, īdeva i pasceja: „Tu byusi vadeituojs!” Jadze (Jadviga Kovaļevska – viena no pirmajām dziedātājām) piebalsojusi: „Kas ta cyts byus, ka na tu!””

Nozīmīgākās uzstāšanās un dalība koncertos.

Šķilbēniešu dziesmas skanējušas visā Latvijā – dziedājušas Siguldā, Rīgā, Valmierā, Valkā, Preiļos, Daugavpilī, Līvānos, Kuldīgā, Rožupē, visos festivālos „Baltica", ieskaitot pašu pirmo, kas notika Latvijā 1988. gadā. Dziedājušas Latgales tautasdziesmas svētkos Balvos, 3x3 nometnē Viļakā (1996), pasākumā „Dziesma Abrenei” (1996), jauniešu folkloras nometnē „Balkani ‘99”, etnogrāfisko ansambļu salidojumā Vecumos (1989), Tautas teātru salidojumā Balvos (1990), Viļakas 700. jubilejas pasākumā (1993), Latgales dienā Brīvdabas muzejā (2011), festivāla „Baltica 2015” koncertā „Ziemeļlatgale. Mantinieki” Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā (2015), izdevuma “Škilbanu sīvas” atklāšanas pasākumā “Dzīdat, meitas, kū gaidat” (2016), Dziesmu un deju svētkos (2018), pašu rīkotajā nerātno dziesmu festivālā “Pumpiņ-rasasā” (2019), starptautiskajā folkloras festivālā “Rudenāji” (2019) un daudzos citos pasākumos visā valstī, kā arī dziedājušas kāzās, bērēs, citu ansambļu jubilejās, tāpat dziedājušas saļmas. Ar savām dziesmām sievas viesojušās arī tuvākajās kaimiņvalstīs – bijušas Igaunijā un Lietuvā.

• Sākotnējais sastāvs: Rozālija Slišāne, Lucija Slišāne, Anna Tutiņa, Veronika Dzērve, Anastasija Slišāne, Māra Pužule, Emīlija Pužule.
• Bijušie dalībnieki: Aija Vancāne, Aina Slišāne, Anastasija Slišāne, Anita Kļava (Dortāne), Anna Keiša, Anna Pužule, Anna Tutiņa, Biruta Ločmele, Daina Kļanska, Elita Bukša, Emīlija Pužule, Evgenija Logina, Evija Ločmele, Guna Šaicāne (Slišāne), Ilona Keiša, Ināra Circene, Ineta Medne, Irina Husare, Ivita Slišāne, Jadviga Kovaļevska, Janīna Lapsa, Konstance Matisāne, Leontīne Slišāne, Lucija Kārkliņa, Lucija Logina, Lucija Supe, Ļena Gorohova, Malvīne Logina, Māra Pužule, Mārīte Šakina, Rozālija Slišāne, Rudīte Čerbakova, Rudīte Slišāne, Silvija Kupriša, Valentīna Pužule, Veronika Dzērve, Zenta Pužule, Žanna Maksimova (Logina), garmošku piespēlējis Jāzeps Slišāns, bet akordeonu – Maija Slišāne.
• Ansambļa dalībnieki 2020. gadā: Irina Husare, Elita Bukša, Ināra Circene, Rudīte Slišāne, Biruta Ločmele, Evija Ločmele, Anna Keiša, Ilona Keiša.

Ansambļa repertuāra raksturojums.

Šķilbēnu etnogrāfiskajam ansamblim ir plašs un daudzveidīgs repertuārs – sievas dzied darba, kāzu, karavīru, apdziedāšanas, mīlestības, humora pilnas tautasdziesmas un ziņģes, Tolku un Dzagiuzes bolsus, kā arī pēc situācijas un vajadzības īpaša vieta allaž ir "Dīva dzīsmem". Ansambļa sievas ir arī rotaļu un danču zinātājas. Šķilbēniešu dziesmas un dančus savos repertuāros iekļāvušas arī jaunākas paaudzes folkloras kopas – vietējie „Rekavas dzintars”, folkloras kopa „Upīte”, Rīgā esošās folkloras kopas „Dandari”, „Ceidari” un citas. Ansambļa vai tā dziedātāju dziesmas atrodamas daudzu folkloras un tradicionālās dziedāšanas pētnieku arhīvos. Laika gaitā mainījusies ansambļa dziedāšanas maniere. Ja pirmsākumos visas dziesmas pamatā sākusi viena dziedātāja – Rozālija Slišāne (Razulīte), Emīlija Slišāne vai vēlāk Lucija Slišāne, tad līdz ar Irinas Husares stāšanos vadītājas amatā ansambļa mērķis ir parādīt, ka katra dziedātāja var būt "suoceja". Pirmā dziesma, ko ansamblis dziedāja, bija Rozālijas „Es apsieju lynu dryvu”, kas kļuva par Šķilbēnu etnogrāfiskā ansambļa himnu. „Razulīte i Ļuce beja vuss pundaments” – tieši abu māsu teiktās dziesmas sākumā veidoja ansambļa repertuāru, un arī šobrīd vairāk nekā puse ansambļa repertuāra dziesmu ir Razulītes pūra dziesmas.

Informāciju sagatavojusi Edīte Husare 2020. gadā.