Haralds Biezais

AttēlsHaralds Biezais
VārdsHaralds Biezais
Dzimumsvīrietis
TautībaLatvietis
Nodarbesfolkloras pētnieks
publicists
vēsturnieks
teologs
reliģijas vēsturnieks
Personiska informācijaStrād. Upsalas univ. (no 1961 rel. vēsturesprof.). Obu akadēmijas prof. Somijā (1970-77), bijis viesprofesors Turku (1971-72) un Bonnas univ. (1975-76).
Haralds Teodors Biezais dzimis 1909. gada 10. jūlijā Lestenes pagasta Vecajās ūdens dzirnavās drēbnieka (vēlāk - jaunsaimnieka) Jāņa un Annetes ģimenē. Biezā bērnībā ģimene vairākkārt pārcēlās no citas mājas uz citu. Pirmā pasaules kara laikā Biezā ģimene dodas bēgļu gaitās no Jaunlestenes un nonāk Apē, kur paliek visu kara laiku. 1917. gadā Biezais sāk apmeklēt vietējo Apes skolu. Šeit viņš pavada pavisam īsu laiku (nepilnu gadu) un 1918. gada jūnijā ar ģimeni atgriežas Lestenē. Džūkstes un Pienavas pagastskolā Biezais uzsāk mācības tikai pēc gada. 1921. gadā viņš turpina iet Džūkstes otrās pakāpes pamatskolā, kur piektajā klasē sāk apgūt franču valodu. 1923. gadā Biezais pabeidz skolu kā labākais no septiņiem skolēniem.
1923. gada rudenī Biezais uzsāk mācības Tukuma vidusskolas reālajā nodaļā. Viņu interesē dabaszinātnes, bet pēdējā mācību gadā – ētika un psiholoģija. Paralēli mācībām Biezais iesaistās dažādos pasākumos: spēlē teātri, apmeklē šaha pulciņu, literāro pulciņu, ķīmijas pulciņu un atturībnieku pulciņu. Pēc skolas beigšanas, 1927. gadā, materiālo apstākļu dēļ nav iespējams turpināt mācības augstskolā. Šajā gadā Biezais apmeklē iesvētes mācību pie mācītāja Slokenberga Džūkstē un, diskutējot ar mācītāju, viņam rodas doma studēt teoloģiju. Lai gan viņā ir nepatika pret vācu mācītājiem, Biezais jūt simpātijas pret dažiem sastaptajiem latviešu mācītājiem, un šīs izjūtas liek viņam pārdomāt kristīgās baznīcas būtību, nonākot pie secinājuma, ka kristietības dziļākā būtība nav atkarīga no vācu vai latviešu mācītāju ideoloģiskās un politiskās pārliecības.
Lai iestātos Teoloģijas fakultātē, ir nepieciešams nokārtot eksāmenu latīņu valodā, kuru Biezais nav apguvis. Šī iemesla dēļ 1927. gada rudenī viņš uzsāk studijas Dabaszinātņu fakultātes matemātikas nodaļā, tomēr, lai nezaudētu gadu, viņš izvēlas apmeklēt Teoloģijas fakultātes lekcijas. Paralēli tam viņš apgūst latīņu un grieķu valodu. Šajā gadā Biezais klausās arī kursus Filozofijas fakultātē – filozofijas vēsturi pie Zālītes, psiholoģiju pie Dāles, jaunatnes psiholoģiju pie Jirgena un vispārīgo pedagoģiju pie Dauges. Nākamajā gadā Biezais pāriet uz Teoloģijas fakultāti, kuru pabeidz 1932. gada rudenī, izstrādājot obligāto studiju darbu „R. Oto reliģijas jēdziens” prof. Voldemāra Maldoņa vadībā. 1930. gadā Biezais iegūst tiesības sludināt baznīcā un pirmo runu notur Lestenes baznīcā tā paša gada Jāņos.
Beidzot fakultāti, Biezajam nav līdzekļu, lai uzreiz varētu turpināt studijas un izstrādāt kandidāta darbu. Šajā pašā gadā viņš uzsāk mācītāja darbu. 1932. gada 31. oktobrī viņš tiek ordinēts Rīgas Doma baznīcā par Gramzdas evaņģēliski luteriskās draudzes mācītāju. Šajā amatā Biezais paliek līdz 1941. gada 31. decembrim (ar atvaļinājumu no 1941. gada janvāra līdz aprīlim).
Mācītāja amats ļauj Biezajam nopelnīt iztiku, un paralēli tam viņš turpina zinātnisko darbu. Divus gadus pēc fakultātes beigšanas, 1934. gadā, viņš iesniedz kandidāta zinātnisko darbu „Kultūras un reliģijas problēma R. Eukena filozofijā”. Pēc Maldoņa priekšlikuma fakultāte to novērtē ar augstāko atzīmi „Ļoti sekmīgi”, un Biezais iegūst pirmās šķiras teoloģijas kandidāta grādu ar akadēmiskām tiesībām. Šajā gadā iznāk arī Biezā pirmā grāmata „Ievads iesvētīšanas mācībā” ar Maldoņa priekšvārdu. Jau šajā darbā iezīmējas Biezā liberāli orientētā ievirze ticības jautājums, kas izraisa nepatiku konservatīvāk noskaņotos baznīcas darbiniekos.
Lai sasniegtu mērķi un kļūtu par privātdocentu, Biezajam ir jāuzraksta doktora disertācija. 1934. gada rudenī Biezais dodas uz Cīrihi, kur klausās lekcijas pie tolaik pazīstamā teologa Emila Brunnera (Brunner), Vecās Derības profesora Kēlera (Köhler), kā arī Karla Gustava Junga un strādā pie doktora disertācijas. Cīrihes Universitātē Biezais pavada vienu gadu. Šajā laikā viņš tiekas ar teologu un filozofu Albertu Šveiceru (Schweitzer), kura idejas spēcīgi ietekmē Biezā uzskatu veidošanos. Atkārtoti viņš uz ārzemēm dodas 1936. gadā, šoreiz uz Strasbūras Universitāti Francijā, kur turpina strādāt pie disertācijas. Viņš izvēlas šo universitāti, jo te kādreiz studējis Alberts Šveicers un daļa no disertācijas ir veltīta Šveicera dzīvības cieņas ētikas analīzei.
Atgriezies Rīgā 1937. gadā, Biezais turpina strādāt pie disertācijas un 1938. gadā iesniedz to Teoloģijas fakultātē. Sākotnēji disertācijas nosaukums ir „Biocentrisko un kristīgo ētisko pamatprincipu salīdzinājums un novērtējums”, bet uz aizstāvēšanu 1939. gada 8. decembrī tas pārtop par „Dzīvības un mīlestības sintēze kristīgajā humanitātē”. Disertācijā viņš izvērtējis Šopenhauera, Nīčes, Klāgesa, Šveicera, Gijo un Bergsona ētikas pamatprincipus, sniedzot ētikas un dzīvības problēmas uzstādījumu un raksturojumu, kristīgās ētikas pamatprincipu, biocentrisko un kristīgo pamatprincipu salīdzinājumu un novērtējumu. Šajā laikā, no 1938. līdz 1940. gadam, viņš strādā par ticības mācības skolotāju Gramzdas pamatskolā. Strādājot Latvijā, Biezais ir publicējis grāmatas "Ievads iesvētīšanas mācībā" (1934), "Dzīvības un mīlestības sintēze kristīgajā humanitātē" (1939), "Alberts Šveicers" (1940) un"Kristiānisms laikmetu maiņā" (1943).
1940. gada februārī Biezais iesniedz habilitācijas rakstu „E. Brunnera antropoloģiskie uzskati un baznīcas mācība par cilvēku” un pēc parauglekcijas „Vai dogmati ir mūžīgi” no 10. jūnija uzsāk Teoloģijas fakultātes privātdocenta darbu sistemātiskās reliģijas katedrā. Šajā amatā gan Biezais ir pavisam neilgu laiku. Pēc Padomju karaspēka ienākšanas Latvijā ar Ministru kabineta 1940. gada 22. augusta sēdes lēmumu par Teoloģijas fakultātes likvidāciju Padomju Latvijas Universitātē Biezais tiek atbrīvots no amata no 1940. gada 5. augusta.
1941. gada janvārī, pēc mācītāja amata atstāšanas Gramzdas draudzē, Biezais pārceļas uz Mežotni, kur viņa sieva jau kādu laiku strādā par zobārsti. Šeit viņš pavada četrus mēnešus, strādādams pie manuskripta „Kristiānisms laikmetu maiņās” (darbs iznāk 1943. gadā). Šajā darbā, kā norāda reliģijpētnieks Nikandrs Gills, Biezais parāda pārdzīvojuma izšķirošo lomu reliģijā un reliģijas nepieciešamo saistību ar laikmeta garīgo situāciju, kas pasargā reliģiju no tās vēsturiskā dogmatisma un sastinguma.
1941. gada aprīlī Biezais atgriežas Gramzdā un turpina mācītāja pienākumus līdz jūnijam, kad bailēs no izvešanas viņš slēpdamies vairākkārt maina dzīvesvietu, līdz nonāk Rīgā, kur saņem piedāvājumu no 1. septembra strādāt Ģimeņu lietu arhīvā par nodaļas vadītāju. 1941. gadā, kad Latvijas teritorijā ienāk vācu karaspēks, sākas iepriekšējā režīma laikā likvidēto iestāžu atjaunošana. Arī Teoloģijas fakultāte atsāk darbību Latvijas Universitātē, tomēr, kā norāda reliģijpētnieks Nikandrs Gills, oficiāli vācu okupācijas vara nekad Teoloģijas fakultātes tiesisko stāvokli un darbību pilnīgi neatjauno un neatzīst, un tās vietā 1943. gadā nodibina Teoloģijas augstskolu Universitātē Rīgā. Šeit no 1943. gada Biezais lasa lekcijas reliģijas filozofijā un ētikas vēsturē. Vācu okupācijas laikā viņš lielākoties nododas zinātniskajam darbam, bet brīvajos brīžos apmeklē teātri un operu. 1942. gada rudens semestrī Biezais iestājas Filozofijas un filoloģijas fakultātes filozofijas nodaļā Latvijas Universitātē, kur galvenokārt klausās lekcijas pie profesora Teodora Celma.
1944. gada jūlijā Biezais dodas bēgļu gaitās uz Kurzemi, bet viņam neizdodas dabūt atļauju izceļošanai uz Vāciju, un 29. augustā viņš atgriežas Rīgā. Pēc neilga laika kopā ar ģimeni (sievu un meitu) viņš dodas atpakaļ uz Lesteni, no turienes oktobra sākumā uz Ventspili ar mērķi nokļūt Zviedrijā. 13. oktobrī tas arī izdodas, un viņš nokļūst Gotlandē.
1945. gadā Biezais kļūst par Sistemātiskās teoloģijas katedras asistentu Upsalas universitātē. Šajā pašā universitātē, turpinot studēt filozofiju, 1952. (1950?) gadā viņš absolvē vēstures nodaļu. 1948. gadā viņš iegūst filozofijas kandidāta grādu, 1952. gadā – filozofijas maģistra grādu, 1953. gadā – filozofijas licenciāta grādu un 1955. gada 3. decembrī – filozofijas doktora grādu. Lai nopelnītu iztiku, no 1949. līdz 1953. gadam paralēli studijām Biezais strādā zviedru vidusskolās un ģimnāzijās par skolotāju un lektoru.
Doktora darba „Die Hauptgöttinnen der alten Letten” izstrādei viņš saņem Zviedrijas valsts stipendiju un pēc doktora grāda iegūšanas kļūst par Upsalas universitātes Filozofijas fakultātes reliģiju vēstures docentu. Biezā disertācijas pētījums par senlatviešu reliģijas dievēm Laimu, Māru, Dēklu un Kārtu uzskatāms par pirmo triloģijā, kas veltīta latviešu – vecākās un savdabīgākās indoeiropiešu reliģijas – pētījumiem. Otrais darbs šajā triloģijā „Die Gottesgestalt der lettischen Volksreligion” tiek publicēts 1961. gadā, bet trešais „Die himmlische Götterfamilie der alten Letten” – 1972. gadā. Reliģijas pētnieki recenzijās atzīmē, ka „agrāk nav iznācis tik monumentāls darbs par seno latviešu reliģiju salīdzināmās reliģiju zinātnes ietvaros. Triloģiju par to var sagaidīt tikai vienreiz gadsimtā” (Gregorius). Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas darbi tulkoti un izdoti latviešu valodā. Pēc šiem pētījumiem seko virkne citu publikāciju, kas padziļina iesāktās tēmas izpēti. Biezais ir aplūkojis latviešu mitoloģiju starptautiski un vēsturiski salīdzinošā kontekstā, vispusīgi izvērtējis un apzinājis iepriekš pētīto un devis būtisku ieguldījumu daudzu nozīmīgu problēmu risinājumā, veicot detalizētus un faktu materiālā balstītus pētījumus.
Šajos gados Biezais kļūst par atzītu autoritāti reliģiju pētniecībā un tiek uzaicināts par līdzstrādnieku lielajā vācu reliģijas enciklopēdijā „Die Religion in Geschichte und Gegenwart”, kā arī Britu Enciklopēdijā, kurās ievietoti viņa raksti par baltu reliģijām. Dzīves laikā Biezais publicējis aptuveni 515 darbu, tostarp vairāk nekā divdesmit monogrāfiju un rakstu krājumu. Viņš regulāri publicē gan zinātniskus, gan sabiedrībā aktuālu tēmu iztirzājumam veltītus rakstus arī latviešu preses izdevumos.
Trimdā Biezais ir sarakstījis grāmatas "Kristiānisms, nacionālisms, humānisms" (1953), "Ēnas pār torņiem" (1978), "Šķautnes" (1983), "Gramzdas draudzes vēsture" (1987, PBLA Kult. fonda atzinības raksts 1988), "Smaidošie dievi un cilvēka asara", "Kurelieši" (abas 1991),"Latvija kāškrusta varā. Sveši kungi - pašu ļaudis" (1992). Publicējis virkni darbu svešvalodās galvenokārt par reliģiskām un folkloras tēmām.  Atmiņu grāmatā "Saki tā, kā tas ir" (1986, 1995) dažviet polemiskā skatījumā atspoguļojis 20. gs. 1. puses Latvijas kultūras dzīves parādības. Bijis rakstu krājumu "Meditācijas" (1962), "Ieskatītais un atzītais" (1963), "Latviešu kultūra laikmetu maiņā" (1966), "Ne ikkatrs, kas uz mani saka..." (1975) redaktors. Daudzi darbi publicēti periodikā.
1957. gadā Biezais tiek ievēlēts par Upsalas universitātes korespondētājlocekli Nātana Sēderblūma zinātņu biedrībā, kas, kā norāda pats Biezas, būtībā ir Skandināvijas reliģijas zinātņu akadēmija. 1962. gadā viņš kļūst par tās prezidentu. 1958. gadā Biezais tiek ievēlēts par ārkārtas profesoru Upsalas universitātes Filozofijas fakultātē, kur viņš strādā līdz 1969. gadam, kad tiek aicināts par reliģiju vēstures profesoru Turku (Abo) Akadēmijas Filozofijas fakultātē Somijā. Tur viņš, būdams reliģijas vēstures profesors, vada arī reliģiju un kultūrvēstures Donnera institūtu, kas pieder pie akadēmijas. Biezais bijis arī viesprofesors Turku Universitātē Somijā 1971./1972. mācību gadā un Bonnas Universitātē 1975./1976. mācību gadā. Kopš 1972. gada viņš ir Karaliskās Gustava Ādolfa Akadēmijas ordinārais loceklis un kopš 1985. gada – tās Goda loceklis. 1978. gadā Biezais emeritējas, un 1980. gada 31. oktobrī viņam tiek piešķirts teoloģijas Goda doktora grāds Helsinku universitātē. 1990. gadā viņu uzņem par Goda locekli Latvijas Zinātņu akadēmijā. Ir Latvijas PEN kluba biedrs.
Viens no veidiem, kā Biezais atgriežas Latvijas reliģijpētniecībā pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, ir virsredaktora darbs pie atjaunotā „Reliģiski-filozofisko rakstu” sestā izdevuma, kura iznākšanu gan viņš nepieredz. Biezais mirst 1995. gada 18. maijā Tēbijā, Zviedrijā.
KrājumiLatvijas literatūra
Latviešu folkloras krātuve
Latviešu folkloras krātuves lasītava
Dzimšanas laiks/vieta10.07.1909

Izglītošanās laiks/vieta1927

Tukums
Tukums, Tukuma novads
Tukuma ģimnāzija, beidzis ar izcilību

1928–1929

Latvijas Universitāte
Rīga
Rīga
Matemātikas un dabaszinātņu fakultāte

1929–1932

Latvijas Universitāte
Teoloģijas fakultāte

1934–1935

studējis
Cīrihē ticies ar A.Šveiceru.
papildinājies Cīrihes universitātē

1936–1937

studējis
papildinājies Strasburgas universitātē

1945–1952

studējis
Sistemātiskās teoloģijas katedras asistents
beidz Upsalas universitātes Filozofijas un vēstures nodaļu
Miršanas laiks/vieta18.05.1995

Apglabāts09.06.1995

Apbalvojumi
1962
PBLA Krišjāņa Barona prēmija
Prēmija piešķirta par darbu "Die Gottesgestalt der lettischen Volksreligion" ("Latviešu tautas reliģijas Dieva veidošana").