Lūcija Zamaiča

AttēlsLūcija Zamaiča
VārdsLūcija Zamaiča
PseidonīmsIrene Kapar, Zaiga Straume, A. Kaija, Junona, Špička, Kri-kri, Fifi, Sili
Dzimumssieviete
SaiknesJūlijs Lācis - Draugs
TautībaLatvietis
Nodarbesskolotāja
rakstniece
KopsavilkumsRakstniece Lūcija Zamaiča (1893–1965) ienāca latviešu rakstniecībā, uzrādīdama savdabīgu talantu. Viņas pirmais dzejoļu krājums "Mana dvēsele" iznāca 1917. gadā. Tam sekoja septiņi dzejoļu krājumu 1920.–30. gados, kas kritizēti par pārmērīgu snobismu un erotismu, īpaši krājums "Mīlas kontrabanda" (1931). Lūcija Zamaiča rakstījusi arī prozas darbus, no kuriem pazīstamākie ir romāni "Koka dievs" un "Direktors Kazrags", savukārt savos stāstos kritiski tēlojusi dažādu aprindu sievietes. No 1925. līdz 1927. gadam studiju nolūkā Zamaiča uzturējās Francijā, Itālijā un Alžīrijā. No 1927. gada pēc iepazīšanās ar Linardu Laicenu Zamaiča piedalījās kreiso arodbiedrību un pagrīdes darbā. Pēc Otrā pasaules kara padomju režīma laikā viņai bija uzspiesta klusēšana, vairs nepublicējās.
Personiska informācijaDzimusi saimnieka ģimenē.
1912: laulības ar diplomātu Rūdolfu Puiķi, kurš bijis konsulārās daļas vadītājs Lietuvā.
Pēc laulībām ceļo: Pēterpils, Krievijas ziemeļpilsētas, Berlīne, Vīne, citas Austrijas un Vācijas pilsētas.
Ilgāku laiku bijusi tuvu pazīstama ar Jūliju Lāci.
Citātu galerija

Par dzejoļu krājumu "Mīlas kontrabanda" (Autores izdevums, 1931)

Tēva rosināta sākusi rakstīt dzejoļus. 1917. gadā Cēsīs izdots pirmais dzejoļu krājums "Mana dvēsele". Tajā līdzās Aspazijas, Raiņa, V. Plūdoņa ietekmē rakstītiem dzejoļiem ir darbi, kuros vērojama patstāvīga pasaules uztvere – spēja iedziļināties daudzveidīgajās dvēseles norisēs, īpašu uzmanību pievēršot mīlestībai; dzejā īpatnēji savijas tradicionāli latvisks dabas tēlojums ar ziemeļu vidi, ieskanas urbānais motīvi. [..] Skandalozu slavu Zamaičai sagādāja garie stāsti "Līvijas dienas grāmata" (1924), "Čigāns un trīs dāmas" (1924, aizliegta 1937), stāstu krājums "Ciemā pie tautiešiem" (1925), īpaši referāts "Pilsoniskā sieviete laulībā un sabiedrībā" (publicēts laikrakstā "Rīgas Ziņas" 1925.17.-19.I). Tajā, runājot par pilsonisko aprindu sieviešu garīgo tukšumu un klajo tieksmi pēc instinktu apmierināšanas. Zamaiča vēršas pret pilsonisko laulību, kas, atbrīvodama sievieti no darba, noved to pie prostitūcijas. Stāstos izmantojot īsus, asprātīgus sižetus, Zamaiča satīriski tēlojusi dažādu aprindu sievietes, rādot viņu dzīves bezjēdzību un izlaidību, vietumis erotiski ietonējot, tādējādi mesdama izaicinājumu puritāniski noskaņotai sabiedrības daļai.
Parīzē sarakstītajā satīriskajā romānā "Direktors Kazrags" (1927) tēlota veikalnieku un baņķieru vide. No 1927 pēc iepzīšanās ar L. Laicenu Zamaiča piedalījās kreiso arodbiedrību un pagrīdes darbā. Sarakstījusi romānu "Koka dievs" (1, 1928, 2. d. nav publicēta), kurā atainotas varas maiņas Arhangeļskā 1918, romānu "Ķipara brīnišķīgās gaitas" (1929), "Jānis Nelaime" (1930). Ekstravagantas un izaicinošas ir dzejnieces izvēlētās tēmas dzejoļu krājumam "Mīlas kontrabanda" (1931). Tajā līdzās eksotiskajiem Parīzes un Alžīrijas motīviem, pesimistiska dzīves tukšuma un nerealitātes izjūta, vilšanās, atsvešinātība, vēršanās pret latvisko pašapmierinātību.

Briedis, Raimonds. Lūcija Zamaiča. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga, 2003.



"Lūcija Zamaiča ir diezgan raksturīga parādība tai laikmetīgās sabiedrības daļai, kas ir redzama kafejnīcās, bāros un modernās iekš- un ārzemju izpriecas vietās, kas snobiski ironizē par sentimentu, garīgu jūsmu, tautību un pat par visu pilsonisko iekārtu, bet kam tomēr trūkst pēdējās drosmes iestāties noteikti šīs iekārtas pretiniekos. Nekādu skaidru mērķu un ideālu šai pusinternacionālai sabiedrībai nav un nevar būt, tāpat nav arī izveidotu un stingru uzskatu, arī pašai tās eksistencei trūkst īstu un drošu pamatu, viņas pagrimuma izsmalcinātība nonāk bieži līdz savam pretpolam – brutalitātei un stipru izjūtu kārei, līdz tad atsevišķam cilvēkam kādos personīgos sarežģījumos atklājas viss viņa dzīves tukšums. Lūcijas Zamaičas dzejas vispārējais virziens droši atvedināms no šīs pusinternacionālās sabiedrības "ieskatiem", bet rūgto un vietām pat traģisko toni viņas pēdējai grāmatai piešķir kādi tīri individuāli pārdzīvojumi, kuros nojautas par pirmmūžīgajiem spē kiem – nāvi un īstu mīlestību – ir atkailinājušas sājās mieles baudu kausā un norāvušas karnevāla maskas un raibās internacionālās klaunības drēbes."

Veselis, Jānis. Mīlas kontrabanda. Daugava, Nr. 2, 1932.
Profesionālā darbība1917: Pirmais dzejoļu krājums "Mana dvēsele".
KrājumiLatvijas literatūra
Dzimšanas laiks/vieta26.02.1893

Lielerķeni
"Lielerķeni", Vecsaules pagasts, Bauskas novads, LV-3932
Dzīvesvieta1925–1927 (Datums nav precīzs)

Alžīrija
Algeria
Izglītošanās laiks/vieta1907

Bauskas meiteņu skola
Bauska
Bauska, Bauskas novads
1908–1910

Jelgavas tirdzniecības skola
Jelgava
Jelgava
1910–1912

Rīgas pilsētas Viļa Olava komercskola
Rīga
Rīga
1925–1927


Studiju nolūkā uzturas Francijā, Itālijā, Alžīrijā

DarbavietaArhangeļskas apgabals
Arkhangelsk Oblast, Russia

Skolotāja un bibliotekāre latviešu bēgļu skolā Arhangeļskā.


1940

Bīriņu atpūtas nams
Bīriņu atpūtas nama vadītāja.

1942–1946

Mērijas Grīnbergas veikals.
Dalība organizācijās1927

Pēc iepazīšanās ar Linardu Laicenu piedalījusies kreiso arodbiedrību un pagrīdes darbā.

Emigrācija1915

Arhangeļskas apgabals
Arkhangelsk Oblast, Russia
Ceļojums1912–1913

Sanktpēterburga
Saint Petersburg, Leningrad Oblast
1912–1913

Berlīne
Berlin
1912–1913

Vīne
Vienna, Austria
1925–1927 (Datums nav precīzs)

Francija
France
1925–1927 (Datums nav precīzs)

Itālija
Italy
Apcietinājums1941

Rīgas termiņcietums
Vācu okupācijas laikā apcietināta, deviņus mēnešus ieslodzīta Termiņcietumā.
Miršanas laiks/vieta17.01.1965

Rīga
Rīga
Apglabāts20.01.1965

Pirmie Meža kapi
Aizsaules iela 2, Rīga, LV-1026