Kārlis Skalbe

Kārlis Skalbe

Austris, Vakargailis, Kalēju Kārlis

Mirdza Ersa - Krustmeita
Mudīte Austriņa - Krustmeita
Lizete Skalbe - Sieva
Jānis Skalbe - Dēls
Ilze Marta Skalbe-Legzdiņa - Meita

Kārlis Skalbe (1879–1945) – dzejnieks, rakstnieks, politiķis un žurnālists. Latviešu literatūras vēsturē īpaši nozīmīgas viņa literārās pasakas. Šī iemesla dēļ dēvēts par "pasaku ķēniņu". Kārlis Skalbe savās pasakās cildina garīgo spēku, kā arī noliedz vardarbību un naidu. Pasaku krājums "Ziemas pasakas" iekļauts Latvijas kultūras kanonā, savukārt 2014. gadā Latvijas televīzijas šovā "Lielā lasīšana" par populārāko grāmatu latviešu lasītāju vidū atzīta pasaka "Kaķīša dzirnavas". Kārļa Skalbes dzejai raksturīgais jūtu dziļums, spilgtā tēlainība un muzikalitāte.
Aktīvi piedalījies Latvijas sabiedriskajā un politiskajā dzīvē. Bijis 1905. gada revolūcijas dalībnieks, Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes loceklis un viens no aktīvākajiem neatkarīgās Latvijas valsts idejas aizstāvjiem, ar saviem literārajiem darbiem un sabiedrisko darbību rosinājis Latvijas valsts proklamēšanu. Nozīmīga viņa grāmata "Mazās piezīmes", kurā izteicis savus apsvērumus par valsts politikas un tikumības modeli. Bijis arī Satversmes sapulces loceklis un divu Latvijas republikas Saeimu deputāts.

Dzimis kā jaunākais bērns kalēja Jāņa Skalbes (1833–1888) un Edes (dzimušas Brūklenes) Skalbes desmit bērnu ģimenē Cēsu apriņķa Vecpiebalgas pagasta Incēnos. Pieci no bērniem miruši jau agrā bērnībā, pārējie četri – brāļi Jēkabs un Augusts, māsas Līze (precējusies Medne) un Ede (precējusies Undule).
Sieva Lizete (dzimusi Erdmane) Skalbe (1886–1972). Laulībā dzimuši divi bērni – dēls Jānis Viesturs Skalbe (1910–1986) un Ilze Marta Skalbe-Legzdiņa (1912–1996).

"Šī perioda [1902–1905] darbos Skalbes romantismam raksturīgs krass ilgu, sapņu un realitātes pretnostatījums, protests pret merkantilismu un despotiju. [..] Dzejoļu krājums "Emigranta dziesmas" (1909) spēcīgi izteikta trimdas izjūta, kas ir viens no emocionāli skarbākajiem Skalbes krājumiem. [..] Ar dzejoļu krājumu "Sirds un saule" (1911) Skalbes strofikā par noteicošo kļuva četrrinde. Šajā krājumā jau pilnībā izpaužas Skalbes dzejai raksturīgais jūtu dziļums, spilgtā tēlainība un muzikalitāte. Cilvēka dvēseles izjūtas un daba ir galvenie Skalbes lirikas ierosmes avoti. Skalbes emocionalitāte apvaldīta, taču tās iekšējā, slēptā enerģija ar suģestīvu spēku piepilda dzejas tēlus, caur tiem lakoniski, bet precīzi pārraidot noskaņu. Mākslinieciski pārliecinoši Skalbes talants atklājas dzejoļu krājumā "Sapņi un teikas" (1912) un pasaku krājumā "Ziemas pasakas" (1913). Skalbes prozas nozīmīga daļa ir pasakas; tajās uzsvērta cilvēka garīgā spēka loma pasaules pārveidē, naida un vardarbības noliegums (konceptuāla šajā ziņā ir pasaka "Kaķīša dzirnavas", 1913). Latviešu folklorai tuvs Skalbes pasaules uztveres sinkrētisms. Skalbes pasaku centrā nav spraigu notikumu, galvenā uzmanība pievērsta cilvēka tikumiskai attīstībai ("Pasaka par vērdiņu", "Milzis", "Jūras vārava", "Bendes meitiņa", "Karaļa krāsnkuris" u. c.). [..] Šā laika [1914–1919] dzejā un tēlojumos ("Kara gleznas", 1914, "Kurzemē", 1919, u. c.) spilgts izpostītās dzimtenes tēls, aicinājums saglabāt cilvēcību. [..] Latvijas Brīvības cīņu motīvi variējas dzejoļu krājumā "Daugavas viļņi" (1918), ko ievada liroepiskais, metrikā perfekti izstrādātais tāda paša nosaukuma cikls."

Treimane, Inese. Kārlis Skalbe. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003.

---

"Kas mums vairāk vajadzīgs no Skalbes – "Mazās piezīmes", pasakas vai dzeja? Nē, tas nav stiprākais, ka viņš ir dzejnieks vai politiķis. K. Skalbe ir latviskā gara pārstāvis pats par sevi un pats ar sevi. Ļoti latviska personība. Ja Rainis būtu rakstījis sadzīviskāk, viņa drāmu, arī "Spēlēju, dancoju", varonis varētu būt Skalbe. Ja Skalbe būtu skatījies Gunāra Priedes lugas, viņš gan būtu varējis dot tām visprecīzāko novērtējumu. Runa ir par izmirstošām brīnišķīgām kategorijām – par maigumu un par pazemību. [..]
Un beidzot – tur, viņa dārza vidū, zied patiesības koks. Tās nav rindiņas, kas speciāli meklētas. Tās ātri atrodamas vai katrā dzejolī. Var sacīt: nu jau no laika tāluma redzams, ka Skalbe nāk reizē ar tautasdziesmām. Taču ne jau kā filologs viņš tās mācījis. Tautasdziesmas viņš teica sev. Viņš pats bija cilvēks, piedzimis no tām. 1917. gadā politisko juku laikā, kad pie viņa pulcējās mākslinieki, dzejnieki, Skalbe dzied tautasdziesmas. Kāpēc? Ar tām vēl labu. 1918. gadā vācu okupācijas laikā Rīgā atkal ar daudziem viņš dzied šīs dziesmas.
Tie ir mūsu mītiskie cilvēki, mītiskā dzīvība, kas laiku pa laikam piedzimst un neļauj izsīkt tautas vitālismam. Skalbe mums jāsargā kā mūsu dzīvība. Skalbiskums, šī smalkjūtība. Tieši tā."

Ziedonis, Imants. Skalbiskums. Mūža raksti. 1. sējums. Sast. Ilgonis Bērsons. Rīga, Elpa, 2001, 7. lpp.

---

"Kārlis Skalbe prot klausītāju suģestēt. Ar savu lēno, muzikālo valodu un plastiskajām roku kustībām viņš iepin klausītāju kā tādā neredzamā, saldā un tīkamā tīklā, no kura nav varas ārā tikt. Gribas tur slīgt tikai arvien tālāk un dziļāk. Kad Kārlis Skalbe grib ko mīļu un draudzīgu teikt, viņš pienāk klausītājam gluži tuvu un raugās viņā savām lēnajām acīm..."

Čaks, Aleksandrs. Kārlis Skalbe stāsta. Kārlis Skalbe – raksti un atmiņas. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999, 9. lpp.

---

"K. Skalbes smiekli ir tas, kas sakausē viņa dzejnieka un cilvēka veidolus. Tā pati stiprā skaidrība, reizē maigums, sirsnība un atklātība, kas viņa dzejā un pasakās, izskan arī viņa smieklos. K. Skalbem piemīt kāda valdzinātāja īpašība – smalkjūtība. Un taisni šī smalkjūtība ir tā, kas iezīmē viņas latviskās personības stiprumu, tā ir pret katru familiaritāti, pret glaimiem un pliekanību."

Plaudis, Jānis. Latviskā personība. Kārlis Skalbe – raksti un atmiņas. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999, 15. lpp.

Literārā darbība

1896: pirmā publikācija – dzejoļi "Sapnis" un "Kādai sirdij" (ar pseidonīmu Austris) laikrakstā "Balss".

---

Dzejoļu krājumi

1898: "Mazas aina" (Pie jūras).
1902: "Cietumnieka sapņi".
1904: "Kad ābeles zied".
1906: "Zemes dūmos".
1907: "Veļu laikā".
1909: "Emigranta dziesmas".
1911: "Sirds un saule".
1912: "Sapņi un teikas".
1918: "Daugavas viļņi".
1923: "Pēclaikā".
1927: "Vakara ugunis".
1931: "Zāles dvaša".
1938: "Izmeklētas dzejas" (izlase).
1941: "Klusuma meldijas".

---

Literāro pasaku krājumi

1904: "Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties".
1907: "Ezerieša meita".
1911: "Pazemīgās dvēseles".
191?: "Sarkangalvīte".
1913: "Ziemas pasakas".
1920: "Kurzemē" (pasaku un zīmēju (tēlojumu) krājums).
1924: "Pasaka par vecāko dēlu un citas pasakas".
1926: "Manu bērnības dienu mēnesis un citas pasakas".
1928: "Mātes leģendas".
1932: "Muļķa laime".
1937: "Garā pupa".

---

Stāsti un stāstu krājumi

1905: "Skaņas iz tālumiem".
1920: "Pa dzimtenes ceļiem".

---

Publicistika

1914: "Kara gleznas".
1920: "Mazās piezīme".
1924: "Sarkanās lapas".

---

Sabiedriskā darbība

Piedalījās nelegālā pulciņa "Trubadūri Vidzemē" darbā.
1904: kā politiski neuzticams tika atlaists no skolotāja vietas un rudenī kopā ar Antonu Austriņu devās uz Ģipku Kurzemes jūrmalā.
1905: piedalījās Latvijas skolotāju kongresā Rīgā, bija skolotāju biroja loceklis.
1917–1918: Latviešu pagaidu nacionālā padomes loceklis. Kārlis Skalbe bija viens no aktīvākajiem neatkarīgās Latvijas valsts idejas aizstāvjiem. Grāmatā "Mazās piezīmes" (1920) viņš izteicis savus apsvērumus par valsts politikas un tikumības modeli.
Līdz 1934: aktīvi piedalījās Latvijas sabiedriskajā un politiskajā dzīvē.
1945: publicējis dzejoļus un mazās piezīmes laikrakstā "Latvju Ziņas" un "Latvju Vārds". Ievēlēts jaundibinātās Latviešu apvienības padomē.

---

Pagodinājumi

Latvijas kultūras kanonā iekļauts Kārļa Skalbes pasaku krājums "Ziemas pasakas"
2014: televīzijas šovā "Lielā lasīšana" par populārāko grāmatu latviešu lasītāju vidū atzīta Kārļa Skalbes pasaka "Kaķīša dzirnavas".